Rīga -3°C 
Novērtē rakstu
-
3
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Blatu sistēma
«Dzīvoju Latvijā – mazā valstī, kur valda blatu sistēma. Piemēram, pie kāda liela rakstāmgalda sēž ietekmīga meitene un saka: «Lūk, šim aktierim šajā seriālā obligāti jāfilmējas!» Ietekmīgie viņi tā ir izdomājuši, un tas nav apspriežams. Mēs varam iepūst tāšu taurītē! Reizēm esmu bijis bezkaunīgi tiešs un jautājis – kāpēc man ir tāds honorārs, nevis, kā, piemēram, aktierim N.? Jo N. manā klātbūtnē ir plātījies, cik augstu viņš ir novērtēts. Man atbild – tāpēc, ka tu neesi starp simt labākajiem latviešu aktieriem. Un tad man jālauza galva – kuri ir tie simt labākie latviešu aktieri starp pieciem tūkstošiem krievu aktieru? Viņu tur nav! Bet tā meitene pie lielā rakstāmgalda izvēlas: «Gribu, lai tas puisis ar pīkstīgo balsi ierunā seriālu.» Iedomājieties, amerikāņu bojeviks, bet aktieri ar vīrišķīgu balsi ieskaņojis vīrietis ar maigu balsi: «Stāt, rokas augšā!» Krieviem tas neietu krastā, viņiem ir milzīga konkurence. Un es dīvainā kārtā sāncensību izturu.
Man atklāti ir teikuši: «Arni, mēs tevi apskaužam!»
Populārais krievu aktieris Aleksandrs Djačenko reiz ieminējās: «Jūs esat spēlējis tā-ā-ādās filmās, bet es vēl neko īpašu neesmu paveicis.» Viņam ir četrdesmit gadu, un, objektīvi vērtējot, es atzīstu – viņš ir lielisks aktieris. Man ir piedāvāts veidot izrādi, bet es jūtu – nē, tas nav man! Man nav interesanti norādīt, kas citiem jādara, jo pašam gribas spēlēt. Es joprojām labprāt ieklausos režisorā.
Ko es vēl gribētu nospēlēt? Nekad neteikšu: «Kā es gribētu būt Hamlets!» Tā sanācis, ka mani tagad vairāk zina kā kino, nevis teātra aktieri. Esmu priecīgs un pateicīgs, ja man piedāvā labu dramaturģisko materiālu. Vienalga, vai tur esmu labais vai sliktais, vai vācietis, kā man nereti pārmet. Un vēl man gribētos atveidot kādu lomu vesternā. Šaudīšanās, traukšanās zirga mugurā… Jā, tas man patīk un uzdzen asinis! Dažreiz ir arī bīstami triki, bet to izpildīšanai es nekad neļauju aicināt kaskadieri – ar visu tieku galā pats. Esmu piedalījies vairākās šā žanra filmās, kādreiz spēlēju galveno lomu arī angļa Dika Frensisa romāna Favorīts ekranizējumā – biju žokejs, kas Anglijā cīnās ar mafiju. Gatavojoties lomai, braucu trenēties uz pieccīņnieku bāzi. Tur bija pieredzējis zirgs Dukāts. Viņš rādīja raksturu. Zirgs bija liels, man bija grūti tam tikt mugurā, bet, ja viņam nebija noskaņojuma, zirgs mani burtiski spieda pie sienas, it kā sacīdams: «Arni, es negribu jāt!» Tas gan viņu nekavēja našķoties ar cukurgraudiem, ar ko viņu centos pielabināt… Diemžēl Krievijā un Ukrainā vesternus nefilmē, Latvijā ne tik, un Amerika man nespīd.»
