Rīga -3°C 
Novērtē rakstu
-
3
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Manas jūtas pieder man
«Vāciešus esmu spēlējis reti, bet man saka – tu tik daudz spēlē vāciešus! Kāpēc tāds priekšstats?! Vēl man pārmet, ka es vienmēr spēlējot sliktos. Nē, es jau desmit gadu sliktos neesmu spēlējis!
Tāpat man ir milzīgs sarūgtinājums, ja sieviete, ar ko esmu kopā, mani nesaprot. Jo es cenšos būt labs. Gadās, gāžu podus, bet to arī atzīstu.
Nekad neesmu bijis labais puisis. Citus esmu daudz sāpinājis.
Un esmu darījis ko tādu, kas pašu pārsteidzis. Tā, piemēram, bija toreiz, kad aizgāju no pirmās sievas. Man ir nerakstīts likums, ko ievēroju, – nekad nepārkāpt likteņa noliktos aizliegumus!
Ko es gaidu no sievietes? Lai viņa būtu laba. Vieglāk dzīvot, ja viņa ir laba un saprotoša, – tad es jūtos laimīgs. Man pat ir īpaša lūgšana Dievam: «Paldies, ka šis cilvēks man uzticas līdz galam!»
Nesen man piezvanīja no kāda Maskavas plašsaziņas medija un piedāvāja naudu par to, ja pastāstīšu par Annu Samohinu (ievērojama krievu aktrise, šoziem četrdesmit septiņu gadu vecumā nomira ar vēzi – S. Z.). Nespēju novaldīties un vienkārši visus pasūtīju! Jā, mēs ar Annu tikāmies trīs gadus – gan filmēšanas laukumā, gan ārpus tā. Bet kāpēc man tagad par to būtu pasaulei jāstāsta?! Tas ir tikai mans un viņas stāsts, ne uz vienu citu tas neattiecas!»
