Rīga -3°C 
Novērtē rakstu
-
3
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Pilnvērtīgi gadi
«Vai vīrietis var iztikt bez mīlestības? Tas ir tāds ļoti personisks jautājums… Vienmēr esmu gribējis, lai man blakus būtu jauks, skaists cilvēks un, protams, lai mani mīlētu. Man šķiet, tas nav daudz prasīts, vai ne? Bet dzīvē ne vienmēr notiek tā, kā vēlamies, kā esam iedomājušies. Ideālo mīlestību gaida visi, bieži – visu mūžu, dažkārt palaižot garām, nenovērtējot brīnumainus mirkļus. Vienmēr nez kāpēc šķiet, ka attiecībās kaut kā pietrūkst, visu laiku kaut ko gaidām, lai gan tieši mirkļi ir tie, kas spēj radīt pilnības sajūtu.
Tagad beidzot man par manu dzīvi viss ir skaidrs.
Vienīgais – sāpīgi, ka daudzi labi draugi jau ir miruši, lai gan bija jaunāki par mani.
No sākuma to uztvēru saasināti, tagad cenšos vērtēt filozofiski. Mamma nomira, kad viņai bija sešdesmit trīs gadi. Man tagad ir sešdesmit četri, tātad esmu nedaudz pāraudzis mammu… Draugs reiz teica: «Arni, mums taču vairs palikuši kādi divdesmit pilnvērtīgi gadi!» Patiešām. Un man ir jādomā, kā es tos nodzīvošu. Centīšos strādāt! Ja darba nebūs, iztikšu no pensijas. Skatīšos savas iemīļotās filmas, lasīšu avīzi un baudīšu vecumdienas. Jo es taču nevaru mainīt profesiju, piemēram, strādāt par konduktoru tramvajā. Tas vienkārši nav mans lauciņš! Toties kino un teātra pasaulē jūtos kā zivs ūdenī. Maskavā, varētu teikt, man pat ir savas taciņas. Piemēram, aizbraucu uz Maskavu, izkāpju no vilciena un, ja uzreiz jādodas uz filmēšanas laukumu, braucu turp, ja ne, pāreju Centrālajam laukumam, iekāpju 270. maršrutniekā, pasniedzu šoferim divdesmit piecus rubļus un braucu uz savu viesnīcu. Mani tur visi pazīst, skaitos viņu klients, tāpēc viņi pret mani izturas labvēlīgi, ar cieņu. Reiz šajā viesnīciņā man vajadzēja palikt pa Ziemassvētkiem. No rīta uz galda bija šampanieša pudele, šokolādes konfektes un apsveikuma kartīte – no viesnīcas direktores. Mīļi!
Uz filmēšanos daļu ceļa parasti braucu ar metro, norunātajā vietā mani sagaida mašīna un aizved uz filmēšanas laukumu. Dažreiz tā pārvietošanās pa milzīgo pilsētu šķiet kā murgs! Protams, Rīgā man patīk labāk – kājām varu aiziet visur, kur vajag.
Taču darbu man šeit nepiedāvā, tikai aiz valsts robežām.
Tur filmējos seriālos, televīzijas filmās, tagad piedalos ziepju operā. Jaunie aktieri pret mani izturas ar godbijību, gaismotāji un tehniskie darbinieki vienmēr apjautājas, kā man klājas, režisori un operatori pat nodod sveicienus no saviem vecākiem, kuriem ļoti patīkot aktjor Licitis. Filmas ar manu piedalīšanos regulāri rāda Krievijas kanālos, tāpēc Maskavas metro man grūti ieiet – jāsniedz autogrāfi visapkārt, un es kavēju tikšanās.»
