Rīga -3°C 
Novērtē rakstu
-
3
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Saknes
«Mana dzīve ir… Tad jāsāk ar bērnību. Tie gadi nebija priecīgi. Dzīvoju Blaumaņa ielā, komunālajā dzīvoklī, mazā istabiņā, mācījos Rīgas 1. vidusskolā, mamma strādāja Operetē (aktrise Helga Līcīte – S. Z.), dzīvojām trūcīgi, mums vienmēr trūka naudas. Vecmāmiņa, mammas mamma, nomira, kad man bija septiņi gadi. Vectēvs bija kurpnieks, un viņam piemita absolūtā dzirde. Fantastiski spēlēja vijoli! Vectēvu izsūtīja uz Sibīriju, un viņš pa ceļam uz turieni pazuda. Tā vienkārši, bez pēdām…
Mans sapnis bija kļūt par ģeologu. Mamma uzskatīja, ka man vajadzētu mācīties par žurnālistu, ģeologu vai skolotāju, tikai ne par aktieri. Bet no manis, redz, sanāca aktieris.
Kad gadās kāda sevišķi interesanta loma vai veiksmīga izrāde, iedomājos – eh, žēl, ka mamma to neredz!
Viņa būtu lepna un priecīga par mani – par to, ka man vispār ir darbs un ka man profesijā drusku veicas. Es arī pats esmu mierā ar savu dzīvi. Pelnu naudu, nevienam neesmu parādā. Divās lielās zemēs – Krievijā un Ukrainā – mani pazīst, pat mīl un ciena. Smeldz, ka šeit, Latvijā, mani neviens gandrīz vairs neatceras. Es nevaru atbildēt, kāpēc tā. Reiz – tas bija vēl pagājušajā gadsimtā – piedalījos kādas rūpnīcas saviesīgā pasākumā. Tas arī bija beidzamais tāds, jo tagad darba kolektīvi jau tā vairs neizklaidējas. Kā, labdabīgi ironizējot, saku – man vairs nevajag rādīt pliku dibenu un jokus taisīt. Tomēr tā savā ziņā bija iespēja tikties ar latviešu skatītājiem. Aktierim tas ir svarīgi – just savējos. Pārdaugavas kokrūpniecības fabrikā reiz pie manis pienāca kāds puisis un sacīja: «Es jūs atceros – mēs kopā cīnījāmies par Atmodu! Toreiz, sargājot Salu tiltu, jūs atbraucāt ar žiguli, līdzi bija suns un termoss ar buljonu.» Jā, arī es to atceros. Ko gan citu tolaik būtu varējis darīt? Ieroča, ar ko šaut uz tiem lopiem iebrucējiem, man taču nebija. Vienīgais, ko varēju, – iekāpt savā vecajā žigulī, paņemt suni, jo viņš bija priecīgs ar mani kopā kaut kur doties, un braukt pie tiem džekiem, kas bezbailīgi sargā Latviju. Raudzījos uz viņiem kā uz varoņiem – atbraukuši no laukiem, sēž savās lielajās mašīnās un kuru katru brīdi ir gatavi cīniņam…
Tā ir epizode manā dzīvē. Aktiera darbs – visa pārējā dzīve. Mana teātra universitāte bija Jaunatnes teātrī pie režisora Ādolfa Šapiro. Pirmie gadi šķita briesmīgi – spēlēju sunīšus, zaķīšus, kāmīšus… Šapiro sapulcēs mani mūžīgi lamāja, sauca par bad boy (slikto puisi), līdz vienā brīdī notika lūzums. Kopā ar maskaviešiem man bija jābrauc uz Kubu filmēties. Ko darīt? Uzrakstīju iesniegumu ar lūgumu atbrīvot mani no darba un atstāju pie teātra dežurantes. Pēc kāda laika man piezvanīja un paziņoja, ka jāierodas pie režisora. Šapiro strostēja: «Vai tiešām tev kino ir svarīgāks par teātri?!» Mierīgi atbildēju: «Režisor, jūs esat vīrietis, un es esmu vīrietis. Es arī gribu strādāt un pelnīt, nevis būt tikai mūžīgais zaķītis un kaķītis.» Pēc atgriešanās no Kubas mūsu attiecības mainījās par trīssimt sešdesmit grādiem. Esmu strādājis pie dažādiem režisoriem – Valmieras, Krievu Drāmas teātrī, arī Kabatā, tomēr Šapiro bija režisors, kuru es varētu saukt par īsteni savu.»
