Rīga +5°C 
Novērtē rakstu
-
2
-
1
-
0
-
3
-
0
-
0
-
0
-
– Vai bijāt domājuši, ka jums būs tik kupla ģimene? Un vai paši nākat no lielām ģimenēm?
Armands: – Nē, nekad. Mums abiem ir tāds standartiņš. Nākam no divu bērnu ģimenēm. Man ir māsa, Ivetai – brālis.
– Jūs ar Ivetu jau ilgu laiku esat kopā?
Citi lasa
Armands: – Gandrīz pusmūžu esam kopā! Iepazināmies 1995. gadā. Šis stāsts jau ir sens kā pasaule. Kad iepazināmies, man bija 15 gadu, Ivetai – 16. Tas bija ļoti stilīgi, ja tev pamatskolā bija vecāka draudzene. Beibe no videnes. (Smejas.) Protams, mūsu attiecībās bijušas arī kādas pauzītes, bet mani visu laiku vilka atpakaļ. Ivetu gan ne. Viņa jau ar mani nemaz negribēja draudzēties. (Smejas.)
Iveta: – Nu ko tu stāsti!
Armands: – Bet es taču stāstu tā, kā bija! Visas meitenes gribēja ar mani draudzēties, bet tu ne.
Iveta: – Armands bija skolas misters un īstenībā mani tracināja. (Smejas.)
Armands: – Sākām dzīvot patstāvīgi no 20 gadu vecuma. Iveta bija apzinīga, uzreiz pēc vidusskolas sāka studēt. Bet es agri sāku strādāt un biju tāds mūžīgais students, kas desmit gadu studēja un galu galā tomēr ieguva bakalaura grādu. Cik tad ilgi no senčiem prasīsi naudu, lai nopirktu draudzenei saldējumu un aizvestu viņu uz kino! (Smejas.)
Jau vidusskolas laikā vasarās ar tēti strādāju celtniecībā, lai sev nopirktu botes basketbolam un jaunu skolas somu. Arī studējot universitātē, strādāju…
Čaļiem jau ir tā, ka mierīgi var dzīvot kopā ar draudzeni, bet ar laiku Iveta sāka prasīt – kad tad būs kāzas?
Iveta: – Tā nebija!
Armands: – Bet es atceros, ka tu man prasīji, kad es tevi precēšu.
Iveta: – Nē, bildinājums no tevis nāca negaidīti. Braucot mašīnā. Bet pēc tam bija arī romantiski… vannā. Mēs apprecējāmies 2004. gadā.
– Ar laiku sākāt domāt arī par ģimenes pieaugumu, bet pirmais bērniņš tik ātri un viegli nemaz nepieteicās.
Armands: – Mazliet pacīnījāmies. Bērniņš uzreiz pie durvīm neklauvējās.
Iveta: – Jā, kāds laiciņš pagāja. Mums ļoti palīdzēja daktere Ilze Lieljure.
Armands: – Ilze ir bijusi klāt visu četru meiteņu gaidīšanas laikā. Ar viņas palīdzību beigās bija uzvara – mums pieteicās Patrīcija. Ar otro bērnu absolūti neiespringām. Būs – būs, nebūs – nebūs. Sanāca tāds Ziemassvētku pārsteigums. Pirms Ziemassvētkiem Iveta gāja pie zobārsta, un sievišķīga intuīcija pirms anestēzijas lika viņai aizdomāties. Izrādījās, ka viņa jau bija trešajā grūtniecības mēnesī. Protams, sākumā domājām, kas nu tagad būs, kā mēs tiksim galā… Mums vēl divi kaķi jāuztur, kā mēs tagad vēl vienu bērnu uzturēsim? (Smejas.) Bet izrādījās, ka tik traki nemaz nav.
– Kādas bija sajūtas, pirmo reizi kļūstot par vecākiem?
Armands: – Bijām divi jaunieši, kas par bērniem neko daudz nesaprot…
– Bet jūs jau nemaz nebijāt tik jauni.
Armands: – Mums bija tikai 26 gadi.
Iveta: – Bet nav arī tā, ka ar pirmo bērnu ļoti iespringām
Armands: – Atceros, bijām nolēmuši Patrīcijai nedot knupīti. Ļoti labi atceros pirmo nakti, kurā ļoti nomocījāmies ar raudošu bērnu. Nākamajā rītā pirmais, ko izdarīju, – skrēju uz aptieku pirkt knupīti. Protams, toreiz vēl nezinājām, kas un kā jādara ar mazo. Odrija ir ļoti mierīgs bērns, bet Patrīcija bija ļoti nemierīga. Varbūt tāpēc, ka Iveta visu laiku domāja, ko ēst, ko neēst, lai tikai mazajai nesāpētu vēders. Vienu laiku Iveta ēda vienīgi rupjmaizi ar biezpienu, un Patrīcijai vēders tikai pūtās un burbuļoja. Man bija panika.
Ar otro bērnu jau bija vieglāk. Līdz 11 mēnešu vecumam nemaz nevarēja just, ka mājās ir otrs bērns. Eimija tikai ēda un gulēja.
– Pirmo meitu ilgi gaidījāt, otra bija Ziemassvētku pārsteigums, bet kā ar trešo un ceturto? Vai domājāt, kāda bērniem vecuma starpība?
Armands: – Nē, par to neesam īpaši domājuši. Bet ir tā, ka kādā brīdī vienkārši ir sajūta, ka gribas vēl vienu bērnu. Tu iedomājies, ka tas būtu tik forši, bet, no otras puses, ir arī zināmas šaubas – kā mēs dzīvosim, kad mums būs vēl viens bērns? Tad mēs jau būsim pieci. Ārprāts, visa pasaule apstāsies. (Smejas.)
Iveta: – Tā ir tikai pašā sākumā, kad tu it kā priecājies, bet ir arī iekšējs satraukums. Bet tā jau viss mums ir ļoti pozitīvi.
– Trīs bērni daudziem vecākiem šķiet īsts izaicinājums, bet kā izlēmāt, ka jums būs vēl viens bērniņš?
Iveta: – Visi prasīja, vai mums būs vēl viens bērns. Mēs neteicām nē. Arī paši nedomājām, ka pie trešā bērna apstāsimies. Interesanta sakritība – Armandam teicu, ja mums būs ceturtais bērns, tad ļoti gribētu, lai tas ir Ziemassvētku bērniņš. Un tā arī notika. Odrija piedzima 22. decembrī. Īsts Ziemassvētku brīnums.
Armands: – Ar Heidiju Iveta nenocietās un dienu pirms manas dzimšanas paziņoja, ka ir stāvoklī. Nu, Armand, aizej paskaties uz vannasistabu. Tur ir divas strīpiņas. Tāpat bija ar Odriju. Dienu pirms manas vārda dienas Iveta pateica, ka gaida mazo.
Iveta: – Armands jau laikam saprata, kas man ir aiz ādas.
– Jums ir četras meitas. Vai sirds dziļumos tomēr nav bijis sapnis arī par dēliņu?
Armands: – Man jau visi jautāja, vai tad dēls nebūs. Dēls nebūs?! Un tik zāģē un prasa… Sajūta, ka citiem to dēlu vajag vairāk nekā mums.
Iveta: – Man likās, ka ceturtais būs puika. Grūtniecības laikā bija pavisam citādas sajūtas.
Armands: – Jā, Ivetai gribējās ēst marinētus gurķīšus un gaļu. (Smejas.) Protams, čaļi grib, lai būtu dēls. Mani gandrīz vai izmeta ārā no ultrasonogrāfijas kabineta, jo visu laiku prasīju, vai olas ir redzamas. (Smejas.) Arī ar Odriju tā bija. Daktere teica – pagaidi, pagaidi, mēs esam tikuši tikai līdz degunam. Bet vai tur kaut kas karājas?
Taču bērnu radīšana nav nekāds sports. Nav tā, ka tagad vajag vēl piekto, lai tikai būtu puika. Mums nevienam nekas nav jāpierāda!
Esmu laimīgs un priecīgs, ka man mājās ir tāda karaliste. Mums ar suņu puiku Mikiju ir piecas meitenes. Un pavisam bez čaļiem arī neesam… Mums ar Ivetu ir divi krustdēli. Ir, par ko rūpēties. Viens krustdēls ir hokejists, otrs – futbolists…
– Kā meitenes uztvēra ziņu, ka gaidāma vēl viena māsiņa?
Iveta: – Šo faktu ilgi turējām noslēpumā. Pagājušajā vasarā devāmies ceļojumā uz Itāliju un nospriedām ar Armandu, ka par gaidāmo bērniņu meitām paziņosim mūsu kāzu jubilejas svinīgajās vakariņās. Meitenes bija mazliet apjukušas. Godīgi sakot, biju gaidījusi lielāku sajūsmu un ovācijas.
Armands: – Par to, ka mums gaidāms vēl viens mazulis, Heidija paziņoja jau daudz agrāk. Viņai laikam ir saziņa ar kosmosu. Patiešām ir tā, ka bērni šādas lietas jūt. Bet Odrijas gaidīšanas laikā mums bija jāpiedzīvo tādas lietas, ko ar pārējām meitenēm pat nebūtu varējuši iedomāties. Un tas viss riska faktora dēļ, ko uzrādīja analīzes.
Iveta: – Jā, pēdējā grūtniecībā man uzrādīja tā saukto vecuma risku. Un tad bija dilemma – taisīt ģenētiskās analīzes vai ne. Šīs asins analīzes tomēr maksā vairāk nekā 400 eiro.
Armands: – Protams, ka analīzes Ivetai uztaisīja. Mums gribējās izslēgt visus potenciālos riskus. Pēc tam uzreiz devāmies ceļojumā uz Itāliju. Bija stress, jo analīžu rezultāti nav uzreiz zināmi – asins paraugus sūta uz ASV. Pēc divām nedēļām uzzinājām, ka nav bijis pietiekams asins daudzums un analīzes jātaisa vēlreiz. Tad mūs vēl aizsūtīja uz ģenētikas centru, bet galu galā viss bija kārtībā.
Iveta: – Četras dienas pirms Odrijas dzimšanas, kad bija pēdējā ultrasonogrāfija, daktere teica, ka viss ir kārtībā, tikai bērniņš ir diezgan liels. Tad gan satraucos par to, kā viņu piedzemdēšu.
– Vai ir tā, ka pirms katrām dzemdībām, lai gan zināms, kā tas notiek, tomēr ir gana liels stress?
Iveta: – Ar katrām dzemdībām stress ir tikai lielāks, jo zini, kas ir gaidāms un kādas sajūtas tas izraisa. Protams, rezultāts ir foršs, bet process ir tāds, kāds ir.
Katras dzemdības man bija arvien straujākas, līdz ar to viss notiek koncentrētāk, arī sāpes.
Heidiju un Odriju dzemdēju ūdenī Siguldas slimnīcā. Starp citu, ūdenī patiešām dzemdēt ir vieglāk.
Armands: – Biju klāt visās dzemdībās. Ar pirmo bērnu biju kā paraugskolnieks. Vecmāte stāstīja, ka dzemdību laikā jāspiež uz krustiem, lai atvieglotu sāpes. Es tā biju saspiedis, ka vēl nedēļu pēc dzemdībām Iveta nevarēja pastaigāt. Ar katru nākamo bērnu jau labāk zināju, ko un kā darīt, kā Ivetai palīdzēt. Kad dzima Odrija, fonā skanēja Ziemassvētku mūzika. Viss notika patiešām ātri.
Iveta: – Visas meitenes ir pieņēmusi mūsu vecmāte Inese Kampusa. Un māsas ir bijušas klāt visās dzemdībās. Lielās māsas pat redzēja, kā tikko dzimusī Odrija peldēja zem ūdens dzemdību vannā. Tas bija ļoti īpašs mirklis mums visiem.
Armands: – Vispār bija tā, ka Odriju gaidījām jau ap 10. decembri, bet man tad bija īsts Ziemassvētku drudzis – pasākumi cits aiz cita. Ivetai rādīju kalendāru un teicu – šajā datumā tu vari dzemdēt, bet šajā ne! Katra pasākuma dienā man bija plāns B – ja es pats netieku uz dzemdībām, tad Ivetai brauc līdzi kāds cits. 22. decembrī man arī bija jāvada pasākums, bet paspēju būt dzemdībās un tad devos uz pasākumu. Nākamajā dienā arī bija jāstrādā – bija jāvada raidījums, tad jāaizskrien pakaļ meitenēm uz dzemdību nodaļu (sarunājām, ka nākamajā dienā pēc dzemdībām mūs jau laiž mājās), bet vakarā atkal jābūt pasākumā. Un tad sākās riktīgs rokenrols. Ar savu lielo auto slīdēju pa ledu un ietriecos sētā, aiz kuras ir bērnudārzs. Labi, ka tas bija 23. decembris un dārziņā nebija neviena bērna! Tajā brīdī sapratu, ka drusku ir jāpiebremzē. Tā bija kā zīme no kosmosa. Viss man bija saplānots pa stundām, bet izrakstīšana no dzemdību nodaļas kavējās… Tad atklājām, ka mašīnai caura riepa. Bet galu galā viss nokārtojās.
Godīgi sakot, viens no maniem lielākajiem mīnusiem ir, ka neprotu pateikt nē! Bet tu nevari izdarīt visu. Esmu atbildīgs par savām meitenēm, par ģimeni, tādēļ citreiz kaut kas ir jāupurē…
– Kā tu, Iveta, vari sadzīvot ar Armanda saspringto darba grafiku?
Iveta: – Esmu pie tā jau pieradusi. Ja Armandam nav brīvas nedēļas nogales, tad mēģinām atrast laiku pabūt visi kopā darbadienās. Visa pamatā ir plānošana. Protams, līdz ar ceturto bērnu ir mainījusies visa loģistika. Bet tas arī ir vienīgais, kas ir mainījies. Plānošana ir uz maniem pleciem. Armands bieži vien kaut ko piemirst, bet man viss ir pierakstīts blociņā. Kā pēc vecmāmiņas metodes. (Smejas.)
Armands: – Ir super, ka Iveta menedžē visu mājas un ikdienas loģistiku, bet es rūpējos par pārējo, vedu meitenes uz skolu, bērnudārzu. Un tad vēl pulciņi! Pirmdienās skola beidzas divos, bet lielās meitenes tikai astoņos vakarā ir mājās. Galvenais kādu kaut kur neaizmirst. (Smejas.) Nu nē, tā vēl mums nav gadījies. (Smejas.)
– Kā meitenes sadzīvo? Vai greizsirdības nav?
Iveta: – Nē, greizsirdība nav bijusi. Patrīcija un Eimija izturas pret mazo māsiņu ar lielu atbildību un rūpēm. Kad dzima Heidija, vecākās meitas vēl bija mazas. Tagad arī man ir daudz, daudz vieglāk. Domāju, ka neviens bērns nejūtas abižots, mēs visas vienlīdz mīlam. Un meitenes sadzīvo labi.
Armands: – Ir gan mīlestība, gan puņķi un asaras, reizēm arī kaušanās.
Iveta: – Jā, reizēm lielās meitenes viena otrai iekniebj, bet tas ir arī viss. Esmu dzirdējusi, ka citās ģimenēs starp bērniem ir tāda kaušanās, ka viss iet pa gaisu. Mums tā nav.
Armands: – Protams, meitenes cita par citu nāk arī pasūdzēties.
Iveta: – Visbiežāk sūdzēties nāk Heidija. Viņai patīk nostučīt. (Smejas.) Kopš piedzimusi mazā māsa, lielajām meitenēm pašām jāuzņemas atbildība par mācībām. Es vairs nevaru izsekot visam līdzi. Viņām pašām jātiek galā; ja ir slikta atzīme, jāiet uz konsultācijām. Ar mācīšanos iet kā pa kalniem. Kalniņš, pauguriņš, kritiens, atkal palēciens. (Smejas.) Bet meitenēm tas nāk par labu, viņām ir lielāka atbildības izjūta.
Patiešām jūtu, ka meitenes ir paaugušās, viņas man ļoti palīdz. Ja man mājās kaut kas jāizdara, varu uzticēt mazo lielajām māsām. Un man nav ik pa piecām minūtēm jāskrien un jāskatās, ko viņas dara. Zinu, ka viss būs kārtībā. Arī lielajām meitenēm mājās ir savi pienākumi. Trauku mazgāšana, jāieliek veļa žāvēties, jāgludina veļa, jāsakārto istaba. Protams, pienākumi paši no sevis nepildās…
Armands: – Jā, par to ir jārunā, meitenēm jāatgādina, kas ir jāizdara. Dažreiz esmu dusmīgs, ka man vakarā ir jāved ārā suns, jo meitenes to ir aizmirsušas un ir jau gultās. Bet tajā mēs varam vainot tikai paši sevi.
– Kurš no jums ir stingrākais?
Iveta: – Armands jau meitenes ļoti lutina.
Armands: – Jā, tētis un Ziemassvētku vecītis. (Smejas.) Un, par spīti čābīgajām atzīmēm, tomēr atnes kāroto mantu Ziemassvētkos.
Daudz ko mani vecāki bērnībā nevarēja atļauties. Pilnīgi iespējams, ka tieši tādēļ gribu, lai manām meičām nekā netrūkst.
Jā, varbūt es pārāk daudz lutinu meitenes. Bet, ja runā par tiem pašiem mobilajiem telefoniem, – nav ko ņemties un dusmoties, ka par daudz sēž telefonā! Ne jau viņas pašas sev nopirka to telefonu, bet es. Mēs nevaram bērnus mūsdienās ierobežot ar gadžetu lietošanu, mākslīgi aizvērt kaut kādu dzelzs priekškaru. Ja tētis dienu sāk ar telefonu, tad kāpēc lai meitenes nedarītu tāpat? Viss ir atkarīgs no vecākiem. Bērni ir vecāku spogulis, tā tas ir. Viss ir ļoti vienkārši.
Iveta: – Es esmu tā stingrā! Man patīk kārtība un tracina bardaks. Lai gan zinu, ka ir jābūt arī tādam bērnu bardakam. Tas, ka es lielāko daļu dienas esmu mājās, nenozīmē, ka man visu laiku ir jākārto un jātīra māja, jākārto bērnu mantas un jātaisa ēst. Tas, manuprāt, ir pilnīgi muļķīgs priekšstats par mājsaimniecēm.
– Iveta, tu jau vairāk nekā desmit gadu esi veltījusi sevi ģimenei. Vai nav bijusi sajūta, ka tomēr gribas katru dienu iet uz īstu darbu, pašai pelnīt naudu?
Iveta: – Jā, pēc Patrīcijas piedzimšanas tā arī neesmu atgriezusies darbā. Ar to jūtos ļoti labi. Daru to, kas man sagādā prieku un ar ko varu arī mazliet nopelnīt. Veidoju hennas zīmējumus, esmu kļuvusi par vizāžisti, veidoju frizūras. Man arī patīk cept kūkas. Pagaidām gan tikai ģimenes svinībām, bet man jau ir piedāvājumi pasūtījumiem. Taču tam vēl neesmu gatava.
Armands: – Jā, cilvēkam ir jādara tas, kas sagādā prieku. Bet, no otras puses, es nevarētu iedomāties, ka mūsu bērnus audzinātu kāds cits, ja Iveta pēkšņi ietu strādāt. Tad tas lielais ikdienas menedžments vienkārši apstātos. Vai Ivetai tas sagādātu prieku? Es saku, ka ne.
Gribas citēt Ričardu Brensonu, vienu no pasaules multiuzņēmējiem. Viņš ir teicis: «Es nedomāju par darbu kā darbu, spēli kā spēli, tā visa ir dzīvošana.»
Manuprāt, man ir izdevies vienkārši dzīvot, nedomājot par darbu kā darbu. Man darbs ir hobijs, par kuru arī maksā. Tas ir pats foršākais, kas var būt.
Bet esmu daudz strādājis, lai tā būtu. To visu esmu izbaudījis un ar rokām maizi vairs negribu pelnīt. Iveta smejoties ir teikusi, ka mana balss ir mūsu lāpsta. Un tas arī nav tā vienkārši – vadīt pasākumus, tev ir jāatdod sevi…
Iveta: – Tas arī nogurdina. Ja Armands brauc uz pasākumu, es viņu gaidu mājās. Bieži vien pasākumi ievelkas un notiek tālu no Rīgas. Es nevaru tā vienkārši aiziet gulēt, kamēr Armanda nav mājās. Sazinos ar viņu, zvanu, rakstu īsziņas un gaidu mājās.
– Kādi ir jūsu bērnu audzināšanas principi? Kā atrast zelta vidusceļu starp stingrību un lutināšanu?
Armands: – Galvenais ir tas, ka tu nevari radīt bērnam pret sevi kaut kādu nepatiku tikai tāpēc, ka gribi, lai bērns kaut ko dara. Bērnam pašam ir jāapzinās, kāpēc viņš to dara, kāpēc tas nepieciešams un kāds būs rezultāts. Domāju, ka mūsu meičām tas ir. Protams, ik pa laikam ir jāpabiksta, bet viņas nav nekādas tīneidžeres, kas runā pretī. Mums ir foršas meitenes.
Iveta: – Reizēm mēs ar Armandu paši aizdomājamies, ka darām kaut ko nepareizi, ka kaut kas ir jāmaina. Mēs jau paši arī visu laiku mācāmies.
Armands: – Jā, ir svarīgi visu izrunāt. Kāpēc tik daudzi šķiras un katrs aiziet uz savu pusi? Jo nav savstarpējas komunikācijas. Nevar bērnam tikai pajautāt, kā gāja skolā. Labi gāja, un viss! Ir jārunā, jāpajautā, kādas ir sasvstarpējās attiecības ar citiem bērniem. Man gribētos, lai meičas savām draudzenēm stāsta, ka viņām ir foršs tētis vai forša mamma. Un lai meitenes nebaidās no vecākiem! Protams, reizēm ir bail, ja esi kaut ko sliktu izdarījis, ja ir slikta atzīme. Bet mamma vai tētis to tāpat uzzinās. Tagad meitenes pašas zina, ka sliktā atzīme ir jāizlabo.
Vēl, manuprāt, ir svarīgi, lai vecāki neuzspiež, kas bērnam ir jādara, kas viņš būs, kad izaugs liels. Tas nedarbojas. Patrīcija vienu dienu paziņoja, ka grib spēlēt volejbolu, bet es viņu sūtīju uz tenisu. Jā, teniss Patrīcijai arī patīk, tikai caur zobu sāpēm. Arī Eimiju sūtījām uz tenisu, jo vecākā māsa spēlēja, bet viņai teniss nepatīk. Izrādījās, ka Eimija mums ir māksliniece, dejotāja un var uztaisīt tiltiņu ar diviem apgriezieniem.
– Ko jums patīk darīt visiem kopā? Kā jūs atpūšaties?
Iveta: – Mēs vispār daudz laika pavadām kopā. Braucam kaut kur, ejam pastaigāties, dodamies kopā pusdienās, vakariņās. Ejam uz rotaļu laukumiņiem, vakaros daudz spēlējam galda spēles (it īpaši ziemā). Mums ļoti patīk ceļot.
Armands: – Meitenes mājās rīko koncertus, tad mums ir jāpērk biļetes. (Smejas.)
Iveta: – Patrīcija ir sākusi cept cepumus un kūkas.
– Cik daudz, Armand, tev iznāk iesaistīties mazās meitas auklēšanā?
Iveta: – Viņam tas nesagādā nekādas problēmas, viņš patiešām daudz darbojas ar bērniem. Armandam nav problēmu mazo saģērbt vai nomainīt autiņbiksītes. Viņš arī ir meitas galvenais vannotājs. Vienreiz ieliku vannā mazo – Odrija bļāva, es biju nervoza. Tagad to dara Armands. Viņš visas meitenes ir maziņas vannojis.
Armands: – Mums ģimenē nav sadalīti mammas un tēta pienākumi.
Iveta: – Jā, Armands bieži gatavo ēst, tas nav tikai sievas pienākums. Nav tā, ka viņam kaut kādas lietas sagādātu grūtības.
Armands: – Remonta vai tehniskās lietas gan nav domātas man. Kāpēc man jāatņem darbs automehāniķim? (Smejas.)
Iveta: – Meitām nekad nav arī bijis tāds izteikts mammas vai tēta periods. Ka grib tikai pie mammas, bet tētis nekam neder. Man šķiet, ka daudzās ģimenēs (vismaz skatoties no malas) ir strikti novilkta robeža – mamma darbojas ar bērniem, bet tētis par to nezina gandrīz neko. Bet tas taču nenozīmē, ka tētim nekas nav jāzina par bērniem!
– Vai jums izdodas pabūt arī divatā, vieniem pašiem kaut kur aiziet?
Armands: – Tā, ka nevaram kaut kur aiziet divatā, mūsu ilggadējās attiecībās laikam pietrūkst visvairāk. Tā patiešām… aiziet divatā uz randiņu. Tas ir iespējams, bet pie tā mums vairāk jāpiestrādā. Neviens cits to mūsu vietā tik un tā neizdomās un neizdarīs.
Iveta: – Uz kaut kādiem pasākumiem jau sanāk aizskriet, bet tās ir divas, maksimums, trīs stundas.
Armands: – Bet visbiežāk tomēr mēs kaut kur dodamies visi kopā.
Iveta: – Jā, tas pats ar ceļošanu. Vai nu ceļojam visi, vai neviens. Divatā neesam devušies ceļojumā, bet kopā ar bērniem gan.
Armands: – Protams, var just atšķirību – ceļot divatā vai četratā, piecatā. Vēlmju un nepieciešamību ir ļoti daudz, bet… kā ir, tā ir. Un nav nemaz tik slikti. (Smejas.)
Iveta: – Protams, ka nav slikti, ir ļoti labi. Mēs neesam nekādi naudas krājēji, mums patīk dzīvot un baudīt dzīvi.
Armands: – Jā, baudām dzīvi un ņemam to, ko dzīve mums dod. Esmu laimīgs čalis ar savām četrām meičām un sievu. Iveta man ir sieva, mīļākā, draudzene, dzīvesbiedre. Viss kopā. Nu atrodiet vēl tādu! (Smejas.)
– Fotogrāfijās jūs vienmēr izskatāties tik smaidīgi, pozitīvi, sapucējušies… Īsta ģimenes idille. Bet kā ir ikdienā?
Iveta: – Skumīgas bildes jau internetā neliksi. (Smejas.)
Armands: – Jā, jā, tā ir! Mēs visu laiku esam priecīgi. Nekad nedusmojamies. (Smejas.)
Iveta: – Jā, mēs esam tādi pozitīvi. Protams, kad dusmojamies, varam viens ar otru nesarunāties pat vairākas dienas.
Armands: – Iveta mums ir tā stingrā un dusmīgā. Viņa pēc horoskopa ir Lauva. Bet es esmu Strēlnieks. Vislabākais cilvēks pasaulē. (Smejas.) Bet pastrīdēties arī vajag. Jebkurā gadījumā mums tik un tā velk vienam pie otra… Nekad jau tā strīdēšanās nenotiek apzināti, bet par sīkumiem. Tu pats esi tas, kas veido savu dzīvi un ģimeni, neviens tavā vietā to neizdarīs.
Neviens nepateiks, kā ir pareizi, kas tieši un kā ir jādara. Sasities, atkal piecelies un ej tālāk. Tikai tā var kļūt stiprāks un spēcīgāks.
Iveta: – Bet, ja mums tā visa nebūtu, tad taču būtu garlaicīgi, vai ne? Kādreiz pieļāvu domu, ka mums vispār varētu nebūt bērnu. Bet tā ir tāda Dieva svētība, ka mums ir četras meitas!
Armands: – Ļoti svarīgi saglabāt ģimeniskumu, tradīcijas, kopā būšanas laiku. Būt klātesošiem. Kopīgu Ziemassvētku svinēšanu, Lieldienas, Līgo… Esam svinējuši arī ikviena bērna mēneša jubileju. Vakar Iveta par godu Odrijas piecu mēnešu dzimšanas dienai uzcepa vaniļas šokolādes kūku.
Iveta: – Mēs patiešām cenšamies darīt visu, lai mūsu meitām būtu laimīga bērnība. Lai viņām būtu lielāks vecāku atbalsts nekā mums savulaik, jo mūsu vecāki vienkārši nevarēja tik daudz iesaistīties. Varbūt cenšamies dot arī to, kā mums pašiem nav bijis. Bet to meitenes droši vien sapratīs vēlāk.
Armands: – Jā, gribas radīt sajūtu, ka senči ir forši. Jā, viņi ir stingri, bet viņi ir superīgi.
– Kas jums rada patiesu laimes izjūtu?
Iveta: – Tas ir tāds ikdienas kopums. No dienas uz dienu. Kad vakarā apsēdies un padomā, kas pa dienu ir noticis, kas ir paveikts, ka diena ir pagājusi pozitīvi, ka viss bijis labi… tad arī jūties laimīgs.
Armands: – Ja tu esi dzīvs, aktīvs… tad esi laimīgs. Un viss sākas no tavas sievietes, sievas, turpinās ar tavu ģimeni. Dzīve ir dzīvošana. Un šī dzīve mani turpina darīt laimīgu.
Iveta: – Mēs patiešām cenšamies cits citu padarīt laimīgu. Arī savus bērnus audzināt laimīgus, lai gan brīžiem šķiet, ka meitenes domā pretēji. Bet viņas tikai vēlāk to sapratīs, tas nāks atpakaļ vēlāk. Taču mēs būsim izdarījuši visu, ko varējām.
Saruna publicēta žurnālā MANS MAZAIS 2018. gada jūlijā.
