Rīga +2°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Cilvēka dzīvi Stella pielīdzina rakstainam dūrainim – kādam tas ir viendabīgos skaisti gaišos toņos, citam ar akcentiem tumšākās krāsās. Arī Stellai tā tāda ir!
«Labi zinu, ko nozīmē atrasties starp – būt vai nebūt, jo jau bērnībā piedzīvoju savu pirmo klīnisko nāvi. Dzīvoju mazpilsētā un biju veselīgs lauku bērns – pavasarī pagalmā pirmā skrēju basām kājām un pēdējā rudenī uzvilku apavus. Kad man bija astoņi gadi, reiz no rīta sajutos slikti, taču, tā kā mans tētis bija skolotājs, pēc temperatūras mērīšanas tik un tā vajadzēja iet uz skolu. Atceros, kā, pēc stundām pārnākot mājās, knapi aizvilkos līdz savai gultai. Degu kā ugunīs, mežonīgi sāpēja galva…
Vecāki izsauca ātro palīdzību, un mani aizveda uz vietējo slimnīcu, tad uzreiz uz Rīgu, un pa ceļam man iestājās klīniskā nāve. Diagnozes, ko noteica bērnu slimnīcā? Encefalīts, meningīts, abpusējs plaušu karsonis, viss progresēja ļoti strauji… Protams, daudz ko atceros pēc nostāstiem – man bija ļoti sāpīgi elpot, jo plaušas pildījās ar šķidrumu. Aktuāls bija jautājums, vai izdzīvošu. Operācija, ko veica profesors Jānis Gaujēns un dakteris Jānis Putnieks, ilga septiņas stundas, un pēc tās klīniskā nāve iestājās otrreiz.
Ļoti labi atceros, kā pirmoreiz klīniskās nāves laikā redzēju sevi no malas guļam gultā. Atceros to gaismu un vieglumu, ko nevar aprakstīt.
It kā biju savās mājās pie māsām un domās sadalīju savas mantas, jo man taču tās vairs nevajadzēs…
Kad pēc ārstēšanās beidzot varēju elpot, pirmo reizi apzinājos sajūtu, ka divas pasaules cīnās par mani, un tādi brīži man dzīvē kopumā bijuši septiņi. Cīnās divas pasaules, viena saka – «Tev jāpaliek šeit, jo vēl neko neesi paveikusi…», bet otra saka – «Nē, jāiet projām!» Un fiziski jūti, ka tas vairs nav tavā varā – doties uz vienu vai otru pusi. Ārkārtīgi dīvaini… No malas redzēju savu mammu, kas sēdēja pie manas gultas un turēja manu roku. Domāju – «Viņa ir tik jauna, tik skaista un tik skumja…»
Man bija žēl mammas, un es paliku savā ķermenī. Mamma nelaida mani projām. Trīsdesmit trīs gadu vecumā viņa nedēļas laikā nosirmoja…»
Diagnozes labirinti
«Jaunībā piedzīvoju vēl dažādas operācijas, un vēl arvien nebeidzu vien brīnīties, kā medicīna ir attīstījusies. Starp manu pirmo un pēdējo operāciju pagājuši četrdesmit gadi, bet tās nevar salīdzināt, jo, kad biju maza, to ķermeņa vietu, kur griezīs, man iezīmēja ar parastu lodīšu pildspalvu, bet pēdējās laikā izmantoja datoru, lai precizētu, tieši kur un kas jāoperē.
Pirms dažiem gadiem būvēju savu lauku māju un arī pati cilāju smagumus. Kad kāja sāka tirpt tā, ka vairs nespēju izkāpt no gultas, domāju – droši vien diska trūce. Taču problēma izrādījās stipri nopietnāka, un ceļš, kamēr nonāc līdz gala diagnozei, vismaz manā gadījumā, bija bezgala līkumains, pat komisks.
Piemēram, sākumā, meklējot, kāpēc kāja atsakās klausīt, tiku aizsūtīta uz izmeklējumu, bet, kad biju izstāvējusi mēnešiem garo rindu, daktere man atteicās to veikt:
«Jums tas nav vajadzīgs, labāk par to naudu nopērciet sev skaistas kurpes!»
Un varbūt viņai bija taisnība, jo ievēroju, ka citi pacienti, kas gaida šo izmeklējumu, ir atvesti ratiņkrēslā, toties es šurp atnācu pati! Acīmredzot tāpēc daktere konstatēja, ka man šis specifiskais izmeklējums nav vajadzīgs.
Pati spriedu, ka varbūt pie tā, ka kāja kļūst nekustīga, vainīga Laimas slimība, jo tovasar biju izvilkusi sev septiņas ērces. Taču, veicot analīzes, Laimas infekciju neatrada. Toties tiku pie labas neiroloģes, un viņa pēc datortomogrāfijas izmeklējuma man nervu kanālā starp mugurkaula skriemeļiem atrada cistu, kura bija pārkaļķojusies un pārvērtusies gluži par akmentiņu naga lielumā.
No kā bija radies šāds muguras bojājums, abas ar dakteri netikām gudras. Tas varēja būt arī smaga kritiena rezultāts – es nodarbojos ar kalnu slēpošanu trīsdesmit gadus… Trauma varēja radīt cistu. Bet varbūt, ka tas bija smagumu staipīšanas rezultāts, – cista varēja būt pat desmit gadus, tikai vienā brīdī pienāk robeža. Kamēr cista vēl bija kustīga, varēju vairāk vai mazāk brīvi darboties, taču tad organismā kaut kas bija noticis un tā – pārkaļķojusies…
«Jo ātrāk veiks operāciju, jo labāks būs rezultāts. Tāpēc ka kāda diena jums var būt arī pēdējā, kad spējat staigāt…» daktere teica.
Nu vajadzēja atrast klīniku, kur muguru operēt, turklāt ātri. Devos uz privātklīniku Orto, lai arī bija jāiztērē visi savi ietaupījumi.»
Fiziskais un emocionālais
«Vienmēr, kad notiek lielākas vai mazākas veselības ķibeles, man ir ļoti paveicies. Kad nonāku uz galējās robežas, šķiet, ka man tiek iedots vislabākais ārsts, kurš tobrīd var vislabāk palīdzēt, un uztveru to kā zīmi no augšas. Jā, varu tikai brīnīties, kā izšķirīgā brīdī blakus tiek nolikti pareizie cilvēki…
Šoreiz, ejot uz muguras operāciju, visvairāk man bija bail no narkozes, jo iepriekšējās divās reizēs slikti atmodos. Anesteziologs mani nomierināja, ka problēmu nebūs, un patiešām – pamodos brīnišķīgi un ieraudzīju smaidam savu ķirurgu Kasparu Ruku.
Viņš sacīja: labi, ka operācijai piekritu uzreiz, nevis nogaidīju, jo nervs esot bijis pilnīgi melns – vēl drusciņ un es jau būtu paralizēta.
Vissmagākais bija atveseļošanās laiks, jo nācās sakārtot ne tikai fizisko ķermeni, bet arī galvu, un tik kustīgam cilvēkam kā man tas ir īpaši grūti. Man nav bail no nāves, jo neesmu vairs jauna meitene – man ir divi burvīgi bērni, esmu radoša, pašpietiekama un piepildīta. Braucot cauri Rīgai, skatos – tik daudz ēku fasāžu nokrāsots pēc manām iecerēm. Daudzos mājokļos redzu savus traukus un bildes. Esmu daudz kam izgājusi cauri, un tāpēc man ne no kā nav bail…
Taču pēc slimošanas sapratu, ka visbiedējošākā man varētu būt – vientulība. Ka varu palikt viena un nevarīga. Allaž atceros Ārijas Elksnes dzejoli: «Tikai palikt līdz pēdējai elpai dzīves, darba un vasaras vidū…» Arī es tā gribētu – būt visam pa vidu, darbam un dzīvei. Tā ir smaga sajūta, kad saproti – tu vairs nespēj darīt elementāras lietas, jo vienkārši vairs nevari, nespēj. Arī domas par to, kā jūtas vecie un vientuļie ļaudis, šķiet biedējošas. Tāpēc vienmēr priecājos, kad redzu vecīšus, kas dzīvo kopā un viens otru uzpasē. Fiziskās sāpes, salīdzinot ar vientulības sajūtu, ir nieks.
Pēc iepriekšējām operācijām atlabu pamazām, toties biju rīcībspējīga, bet pēc pēdējās muguras operācijas ļoti nomācoši bija tas, ka pati nevarēju kājās uzvilkt zeķes vai, uzkāpjot ceturtajā stāvā, jutos kā tikusi debesskrāpī. Taču vienalga neviens neticēja, ka man ir kādas veselības problēmas, visiem vienmēr ir šķitis – piens un asinis!»
Pirmais sēdējiens
«Ja citi ikdienā dodas uz sporta zāli, man vajag manus laukus ar svaigo gaisu, mežu un radošo iespēju pagleznot. Mana atelpa no stresa un emocionālā smaguma ir trauku apgleznošana. Trauki man ir kā foto albums. Piemēram, pēc brauciena uz Ķīnu vai Portugāli visi iespaidi atspoguļojas manos apgleznotajos traukos.
Arī tad, ja jūtos štruntīgi, man vajag pastrādāt, jo darbs ir vislabākās zāles, kas ļauj uz mirkli aizmirsties.
Apzinos, ka mani trauki pārdzīvos mani, un daudzi paliks arī mantojumā nākamajām paaudzēm, tas ļoti aizkustina un iedvesmo. Izstādes rīkoju dažādās interesantās vietās, dažādos privātīpašumos, kas ar kaut ko uzrunā. Piemēram, Nordeķu muižā, burvīgajā saimniecības ēkā privātīpašumā Ritiņas un tā tālāk. Tās ir vecas ēkas, kuras cilvēki atjauno, saglabā, kopj, un, lai tur ienestu kādu dzīvības auru, šādi pasākumi noder…
Bet – porcelāna apgleznošana ir ārkārtīgi ilgs un smalks darbs, tā ir ilga sēdēšana vienā pozā, un, tā kā pēc operācijas to darīt nedrīkstēju (dakteris atļāva vienīgi gulēt vai stāvēt), šķita, ka no bezdarbības sajukšu prātā. Jo vadīt savas dienas pie televizora man likās diezgan nožēlojami, gribējās kaut ko darīt! Un tad man iešāvās prātā doma, ka – es taču varu gleznot uz audekla, stāvus!
Aizbraucu uz laukiem, pirms tam apmeklējot krāsu veikalu, kur izvēlējos lielākos audekla formātus. Tā sajūta, kad varēju iegrimt krāsā un likt to uz audekla, bija neaprakstāma. Rokas kustināt es taču drīkstēju, stāvēt arī – atradu pozas, kādās labāk gleznot. Biju patiesi laimīga.
Pats interesantākais, ka manas pirmās gleznas, neatkarīgi no manis, aizceļojušas uz mājām, kuru saimnieki ir ārsti.
Tovasar pēc operācijas sarīkoju arī izstādi, un kolēģi teica, ka manos darbos ir gaišums un miers. Pat brīnījās, kā tik nemierīgai būtnei kā es kas tāds var sanākt! Savus darbus gan saucu nevis par gleznām, bet par krāsu kolāžām, jo nepretendēju uz gleznotājas vārdu.
Pēc muguras operācijas bija arī jāapzinās, ko turpmāk drīkstu un ko nedrīkstu darīt. Kāds ārsts man teica: «Stella, apzinies, tu pašlaik drīksti nest tikai kredītkarti un lūpukrāsu,» uz ko atbildēju, ka – lai nestu kredītkarti, ir diezgan smagi jāstrādā… Jā, es visu dzīvi esmu radusi pati pārvietot savus darba instrumentus – smagos interjera apdares materiālu paraugus, gan flīzes, gan grīdas dēļus, gan tapešu katalogus…
Ja klientam vajag, skrienu un gādāju, piekrāmēju pilnu mašīnu. Bet nu, kad vairs nedrīkst to darīt, jādomā citi risinājumi – beidzot esmu iemācījusies palūgt palīdzību kādam citam.
Taču sajūta, ka vari darīt pati, piemēram, iesēsties savā mašīnā un nospiest pedāļus vai pati uzvilkt zābakus un nevienam nekas nav jālūdz, tomēr ir fantastiska…
Kad pēc operācijas man atļāva atsākt sēdēt, pirmais sēdējiens notika kafejnīcā, kur atskārtu, ka ikdienas nodarbe var būt burvīgs pasākums un vērtība. Agrāk tam nebiju pievērsusi uzmanību.»
Visam piešķirt jēgu
«Katru dienu gribas nodzīvot ar jēgu – kaut ko paveikt, radīt, samīļot savus bērnus, pateikt kādam ko labu… Šī sajūta iedod lielisku garšu katrai dienai. Man ir brīnišķīgs darbs, kas piespēlē iespēju satikt jaunus cilvēkus, kuri arī ir kā cimdi – cits gludāks, cits ar raupjumu un krāsaināks, un no katra es gūstu ko sev.
Šķiet, man vienmēr veicies ar pareizajiem cilvēkiem, jau no bērnības.
Tāpēc man nav slikto stāstu par slimnīcām, man vienmēr veicies ar dakteriem, kuri godprātīgi darījuši savu darbu, un bijusi arī laba attieksme no personāla.
Vienīgais, no kā man bail – no cilvēku savstarpējām nesaskaņām. Bail no naida, jo nesaprotu, kas liedz cilvēkiem laimīgi dzīvot, darīt, ko paši vēlas un prot, kas padodas, strādāt. Es skatos un priecājos, ja cilvēks dara to, kas viņu dara laimīgu. Reiz pat apraudājos, skatoties sižetu par to, kā Sandra Kalniete šuj Džemmai Skulmei uz jubileju kleitu. Tas bija tik aizkustinoši! Sandra Kalniete ir izcila personība, un man tiešām žēl, ka viņa nekļuva par prezidenti. Mani uzrunā daudzas fascinējošas sievietes, Latvijā tādu ir ļoti daudz, un es labprāt ar viņām kopā padzertu kafiju.
Ārijai Elksnei ir arī tāds dzejolis: «Es neticu, ka var bez cilvēkiem,/ Es visu mūžu esmu degusi pēc tiem,/ No viņiem visas manas mūža bēdas,/ No viņiem nedzēšamas gaismas pēdas…» Tas ir par mani. Man vajag apkārt cilvēkus, bet, kad viņu ir par daudz, alkstu pēc saviem laukiem. Gribas būt stiprai pašai, bet nekad jau nevar zināt, kurā brīdī tev uznāks vājums…
Maniem bērniem mana slimošana bija diezgan liels šoks, jo viņiem bija grūti pieņemt, ka mamma, kas visu varēja, gāja un darīja, pēkšņi to vairs nespēj.
Arī tāpēc man negribētos vairs atgriezties tādā stāvoklī, kad kļūstu nevarīga. Manā ģimenē ir ļoti stipras sievietes – abas manas vecmāmiņas, mamma, māsas. Skatoties uz viņām, es redzu, ka visas tikušas ar sevi galā, ar visiem saviem grūtumiem arī sirmā vecumā. Un to es augstu vērtēju.»
Stella iesaka arī tev
- GULI VĒSUMĀ. Laukos, piemēram, man ziemā guļamistabā ir 14 grādi, bet vasarā ne vairāk par 17–18 grādiem. Akmens mājā pat karstā vasarā ir patīkami vēsi. Ziemā guļamistabu speciāli nepiekurinu. Tad galva no rīta ir svaiga, atpūtusies, asinsrite strādā.
- ROTAS UN KAFIJA. Man patīk labas rotas, un, ja gadās lieka naudiņa, vienmēr nopērku ko interesantu. Ja ilgāku laiku neko nevaru atļauties, vienkārši garastāvokļa uzlabošanai aizeju uz kādu galeriju un skatos, priecājos par skaistajām mūsu dizaineru radītajām rotām. Vēl viens pozitīvisma lādiņš ir kafija un kūkas! Vislabākās visā Rīgā, manuprāt, ir baudāmas veikalā Hartvik pie vefa.
- GALDADRĀNAS. Kad esmu kaut kur ārpus Latvijas, iegādājos galdautu, jo tad man vienmēr ir ko pastāstīt par ceļojumu, no kura šis galdauts, ar kuru tiek klāts galds, atvests. Man jau izveidojusies diezgan prāva galdadrānu kolekcija. Citiem iesaku: nevest no ceļojumiem nevajadzīgas lietas!
- TERPENTĪNS. Kad esmu saaukstējusies, kājas izkarsēju sālsūdenī vai sinepjūdenī un pēdas ieziežu ar terpentīna ziedi. Tad siltu lakatiņu ap kaklu, vilnas zeķes kājās un – gulēt. No rīta viss pārgājis kā nebijis!
- Latvijas Radio 3. Mani sajūsmina Vasks, Ešenvalds, Macats… Klasiskā mūzika ļoti izkopj dzirdi, bet man palīdz niansēti izprast manu darbu.
