Rīga +1°C 
Novērtē rakstu
-
2
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Nonākusi pie arhibīskapa, sameklēju īpaši līdzpaņemto sejas aizsargmasku – lai neapdraudētu viņu, ja nu, pati nezinot, esmu atnesusi vīrusu. Arhibīskaps apsēžas divu metru attālumā, par manu masku pasmaida savu plato smaidu un poliski citē kādu senu teicienu, kura būtība ir: «Kam lemts nonākt karātavās, tas nenoslīks.» Viņš līdz šim sevī neesot pamanījis bailes inficēties, tāpēc arī piekritis tikties klātienē. Protams, ievērojot visu ieteikto piesardzību.
Arī neticīgie ir nolikti gavēņa režīmā, bet tā ir iespēja iet dziļumā
Šīs Lieldienas noteikti būs citādas. Tās vairāk notiks ļoti šaurā lokā, dievkalpojumos piedaloties attālināti. Tagad esam pieredzējuši, kā Romas katoļu baznīcas pāvests Francisks viens pats stāvēja Vatikāna Svētā Pētera laukumā un vadīja lūgšanas. Man tas bija šokējoši – cik esmu bijis Svētā Pētera laukumā, tas vienmēr bijis pārpildīts. Taču tas tikai liecina par situācijas nopietnību. Šajās Lieldienās sabiedrībā nebūs izklaides pasākumu, un tās būs ļoti askētiskas. Ne tikai ticīgie, bet arī neticīgie ir nolikti gavēņa režīmā. Bet tā ir iespēja iet dziļumā.
Gribi vai negribi, būs jāieskatās sevī, citādi viss var saiet grīstē.
Citi lasa
Priesteriem, līdzīgi kā mediķiem, jābūt frontes priekšējā līnijā
Zinu, ka Itālijā miruši jau ap 70 priesteru, un mēs zinām arī stāstu par Itālijas priesteri, kas savu elpināšanas aparātu atdeva citam un pats nomira. Priesteriem, līdzīgi kā mediķiem, jābūt frontes priekšējā līnijā – mediķi aprūpē fizisko veselību, garīdznieki garīgo. Es arī savus garīdzniekus aicinu nedezertēt no kaujas lauka un neatteikt cilvēkiem, kuri vēršas pēc palīdzības. Protams, tas saistās ar zināmu risku. Un mēs no baznīcas vēstures zinām, ka diezgan daudzi svētie miruši epidēmiju laikā, kalpojot slimajiem.
Kad drošības apsvērumu dēļ nācās atteikties no publiskiem dievkalpojumiem baznīcās, sākumā bija spriedze.
Bija jādomā, kā darīt, lai cilvēki nejustos atstumti un izdzīti no baznīcas, bet būtu iedrošināti palikt mājās un piedalīties dievkalpojumos attālināti. Tomēr arī tagad viņiem vajadzīga iespēja atnākt un kādu brīdi palūgties ārpus dievkalpojuma laika. Tāpēc baznīcām jābūt vaļā.
Vīrusi atnāk kā vilki un jautā, kā mums ar veselību
Mēs vēl daudz ko nezinām, bet skaidrs, ka būs vajadzīgi vēl vismaz daži mēneši, kamēr epidēmija mazināsies. Esmu Youtube kanālā skatījies sižetu par vilku baru un trim aļņiem, kas dzīvo viņu teritorijā. Ziemā vilki reizi nedēļā dodas apciemot aļņus un pajautāt, kā viņiem ar veselību. Ja viss kārtībā, vilki dodas atpakaļ. Ja kādam no aļņiem ir švaki, tad… zināms, kā tas beidzas.
Tāpat ir ar šiem vīrusiem – viņi atnāk un jautā, kā mums ar veselību: «Vai tu mīli sevi? Vai rūpējies par savu imunitāti? Kāds ir tavs dienas režīms? Vai tev nav atkarības no nikotīna, alkohola un citām vielām? Vai tu vingro? Vai tev ir fiziskā slodze? Vai tu paelpo svaigu gaisu? Vai pietiekami daudz guli? Kā tev ar pašdisciplīnu? Ja kaut kā nav – pats vainīgs. Tad es tev palīdzēšu to visu izbeigt.»
Vienatne liek ieraudzīt, kāds tu patiesībā esi
Epidēmija daudziem ir jauns izaicinājums – ilgas dienas jāpavada izolācijā vienatnē vai tikai ģimenes lokā. Ir valstis, kur pat ieviesta pilnīga karantīna. Un ar to saistītas divas bīstamības. Viena – nelabvēlīgās ģimenēs, kur līdz šim nav koptas attiecības un nav risināti konflikti, pieaug vardarbība. Otra – var palielināties psihisko problēmu risks. Vienatne liek ieraudzīt, kāds tu patiesībā esi. Evaņģēlijā ir bauslis – mīli tuvāko kā sevi pašu. Ja nemīli sevi, nespēsi īsti mīlēt arī tuvāko.
Ja jūties slikti ar sevi pašu, tas nozīmē, ka tu īsti nemīli reālo sevi – tu mīli ilūziju par sevi.
Sevi var iemīlēt, ieskatoties sevī. Ieraugot savas iekrātās dusmas un sākot tās vēdināt. Ieraugot savas bailes – bailes saslimt, nomirt, slimības dēļ kļūt par invalīdu. Tie visi ir jautājumi, kurus vienatne mudina sev uzdot un sākt risināt. Un tad – iemīlēt sevi.
Jāatrod kāda nodarbe, kas dzīvei piešķir jēgu
Daudzus skārusi nošķirtība no tuviniekiem – tuvs cilvēks palicis citā valstī, vecāki nevar apciemot bērnus. Tas jāpieņem un jārespektē, lai arī nav vienkārši psiholoģiski izturēt. Mans ieteikums – pateikt sev, ka šobrīd es to nevaru mainīt, tāpēc pieņemu un gaidu, tas ir vingrinājums pacietībā. Otrs – īpaši novērtēt, cik šis tuvinieks ir svarīgs. Trešais – jāatrod kāda nodarbe, kas dos jēgas apziņu. Un te var būt interesanti pavērsieni. Šī ir iespēja daudz ko no ierastās ikdienas nolikt malā un saskatīt ko jaunu. Vai darīt ilgi atliktus darbus.
Es, piemēram, silti iesaku – ja jums plauktā ir kāda noputējusi Bībele, ieskatīties tajā. Tas palīdzēs iegūt vajadzīgo distanci pret notiekošo.
Ticīgam cilvēkam ir vieglāk – viņš nekad nav viens un vienmēr var savas bēdas un priekus izstāstīt Radītājam. Ticīgiem cilvēkiem šī ir iespēja no jauna paskatīties uz savām attiecībām ar Dievu un uzdot jautājumu – vai manas attiecības nav pārāk formālas, ārēju rituālu līmenī? Tagad, kad šie rituāli ir ļoti ierobežoti, – vai man turpinās attiecības ar Dievu, vai es apzinos viņa skatienu uz sevi? Vai es runāju uz viņu un viņā klausos?
Vīruss var palīdzēt, apstādinot vāveres ratu (..)
Visu sarunu ar arhibīskapu un citus kvalitatīvus materialus atradīsiet jaunākajā žurnāla IEVA dubultnumurā.
