Apzinātas ēšanas trenere Inese Millere: Man viss ir atļauts, bet ne viss der

– Jums ir iespaidīgs CV, esat bijusi ārste, strādājusi Ārlietu ministrijas struktūrās, un arī jūsu pašreizējā nodarbošanās – apzinātas ēšanas konsultante – ir interesanta un aktuāla, tomēr mans pirmais jautājums ir aiz tīras ziņkārības: kāpēc nekrāsojat matus?

– Iepriekš matus krāsoju. Bet tad bija jau tik daudz sirmo, ka nācās piekrāsot ik pa divām nedēļām, un man radās sajūta, ka ļoti gribu vienkārši sirmus. Tobrīd man bija ap piecdesmit. Taču friziere pateica – nekādā gadījumā, atļaušu tikai tad, kad tev būs sešdesmit. Nodomāju – nu labi, un ļāvu, lai nokrāso. Pēc kādiem pāris gadiem gan stingri nolēmu – nē, vairs negaidīšu, nekrāsošu! Tas deva milzīgu brīvības sajūtu. Šķita, ka nokritis kaut kas lieks.

Šis lēmums sakrita ar to, ka jau sen gribēju pamēģināt uzkrāsot zīmola MAC spilgti sarkano lūpukrāsu Russian Red. Pārdevēja, jauna sieviete, pārsteigta ļoti ilgi uz mani skatījās – ka tādai tantei ar sirmiem matiem tik labi izskatās sarkana lūpukrāsa! (Smejas.) Domāju, ka tā izpaužas mans dumpinieciskums, tāds rebel gars. Gribas izaicināt!

Citi lasa

Marta Kalniņa

Karaliskā ģimene

Brīvdienās apzaguši princi Viljamu un princesi Keitu

Santa.lv

Krievijas agresija

VIDEO: Daugavpils mērs Elksniņš «uzsprāgst» un gandrīz saplēš kameru

Ineta Meimane

Personības

Laura Vizla par pagātni, skaisto dzīvi un Porziņģi: Šo šķiršanos nevērtēju kā zaudējumu

Mana vērtība ir brīvība. Kopš mazotnes esmu ļāvusi to nomākt viedokļiem no ārpuses. Tas ir radījis iekšēju berzi un neapmierinātību. Taču tad, kad iekšēji biju gatava izdzīvot savu vērtību, savu brīvību, ārējas izpausmes parādījās kā pirmie simptomi.

– Izskatās patiešām labi!

– Friziere arī tā teica: «Laikam tev tik labi izskatās, jo tu to tik ļoti gribēji, vai arī otrādi.» Un es arī jūtos ļoti labi. Dabiski.
Sāku ar āriņām, kā man patīk teikt, un pamazām nonācu līdz iekšiņām: līdz ar dažādiem garīgiem meklējumiem, garīgajām praksēm pamazām izpletu spārnus arī iekšēji. Varbūt tā novēloti…

– Novēloti?

– Nuja! Var jau domāt, ka var nodzīvot līdz 120 gadiem, tomēr uzskatu, ka sevi esmu atklājusi pavēlu. Nejūtos veca, tomēr laiks ir pagājis, un 58 gadi tomēr vairs nav 48, kas ir brīnišķīgs vecums. Tad bērni jau ir izauguši, bet pats vēl esi gana jauns un vēl ir visādas iespējas.
Bet katram ir savs ceļš.

– Jūsu ceļš izskatās ļoti dinamisks, ar intensīvu profesionālo darbību, ar karjeras maiņām, nemitīgu izglītošanos, garīgo izaugsmi.

– Mana atkarība ir mācīšanās, jaunu zināšanu uzkrāšana. To var vērtēt visādi, bet es secināju, ka katra mācīšanās ir… bēgšana no sevis.

Manī – un ne jau tikai manī – pietiekami dziļi ir iesēdies tas, ka es neesmu pietiekami laba.

Mēģinot kādam, kaut kam vai sev pierādīt, ka tā tomēr nav, pārvietojamies no vienas pašizaugsmes programmas uz citu.

No vienas puses, man tiešām patīk mācīties. Taču kādā brīdī ir jāapstājas un uzkrātās zināšanas jāsāk izmantot. Tāpēc mana mācīšanās kādā brīdī ieguva zināmu mērķtiecību. Arī garīgajās praksēs, kas man vienlaikus nozīmē profesionālu izaugsmi, es nekad neesmu darījusi to, ko sauc par cherry picking: pamēģini vienu, tad kaut ko citu, tad vēl kaut ko… Pameditē vienā meditācijas stilā, tad citā, tad vēl kaut kādā – un tā visu laiku izmēģini un izmēģini. Man sagadījies tā, ka turpinu ar to veidu, ar kādu sāku, un eju dziļumā. Klausos attiecīgas lekcijas, lasu grāmatas, uzklausu skolotājus.

Nemētājos, jo tā var zaudēt ļoti daudz laika. Budismā ir tāds nedaudz ironisks uzaicinājums – sēdi un izdziedinies. Nevis skraidi un centies sagrābt visu iespējamo, bet nāc beidzot mājās pie sevis un ej dziļumā.

Ja runā par CV, tad gan – tā sanāca. Studēju Medicīnas institūtā, ieguvu internistes specialitāti, īsu brītiņu pastrādāju par ārsti, bet tad laiki un iekārta mainījās, man sagribējās kaut ko citu. Aktīvi meklēju darbu, avīzē lasīju sludinājumus. Atceros, kaut kur mani nepieņēma, jo nemācēju rakstīt uz mašīnas. Tad bija sludinājums, ka Ārlietu ministrija meklē cilvēkus. Pieteicos…

– Ar ārstes diplomu?

– Tad tas nebija nekas neparasts. Mums taču arī ārlietu ministrs bija ārsts, Georgs Andrejevs. Ārsta izglītība sniedz ļoti plašu redzējumu, tā ir patiesi visaptveroša. Tā man palīdz arī pašlaik. Būtībā tā bija atgriešanās, un tas gan bija ļoti mērķtiecīgs ceļš: pēc diplomātes karjeras, kuru pati labprātīgi beidzu, atgriezos pie medicīnas, bet pie preventīvās daļas, pie profilakses. Pie tā, lai cilvēks labi justos.

– Tomēr liels jūsu dzīves posms bija diplomātija, 13 gadi ārlietu jomā – Krievijā, Itālijā.

– Vispirms ar kolēģi tikām pieņemti darbā konsulātā Pleskavā. Tobrīd konsulāta faktiski vēl nemaz nebija – meklējām telpas, pieņēmām darbā darbiniekus. Pēc četriem gadiem turpināju konsulāro darbu mūsu vēstniecībā Maskavā. Vēlāk pavisam īsu brītiņu pastrādāju, tā teikt, centrā – Ārlietu ministrijā, bet pēc tam devos strādāt vēstniecībā Itālijā.

Konsulārais darbs kaut kādā ziņā sasaucas ar darbu medicīnā, jo arī tas ir darbs ar cilvēku. Tas ir kontakts ar mūsu valstspiederīgajiem ārvalstīs, dažādu viņu problēmu risināšana.

– Kādas problēmas risinājāt? Kas spilgts, ārkārtējs palicis prātā?

– Bija dažādi atgadījumi cietumos, morgos, arī zārku apskate pirms aiznaglošanas… Nozaudētas pases, nauda… Ne tie patīkamākie notikumi citu cilvēku dzīvē. Taču bija arī jauki brīži, piemēram, dzimšanas apliecību izdošana ārzemēs dzimušajiem mūsu valsts jaunajiem pilsoņiem.

– Strādājāt Latvijas uzdevumā, tomēr dzīvojāt citā valstī, iejutāties sabiedrībā.

– Itālijā biju visilgāk, kopumā tur sabiju 12 gadu. Itālija man iemācīja ēst un to, ka, ēdot tomātu, nav jādomā par likopēnu. Jādomā par to, ka tas ir garšīgs, izbaudāms…

Tomēr tad, kad nolēmu izbeigt karjeru ārlietās, nebija uzreiz tāda plāna – kļūšu par apzinātas ēšanas kouču! Prom no Itālijas nebraucu, turpināju tur dzīvot. Lai gan nezināju, ko darīšu, taču arī baiļu par nākotni man nebija. Pamazām sāku vairāk interesēties par veselīgu dzīvesveidu. Klausījos lekcijas, lasīju, Anglijā attālināti apguvu stresa menedžmentu, sāku piedāvāt konsultācijas šajā jomā.

Novēroju, ka klientes savu stresu, negatīvās emocijas nereti cenšas mazināt ar ēdienu.

Pati tajā laikā jau biju nonākusi līdz apzinātības praksei, līdz apzinātības meditācijai. Tā pamazām lietas sāka saslēgties. Uzzināju, ka pastāv apzinātas ēšanas koncepts. Tas ideāli noklāj gan stresa noturības lauciņu, gan ēšanas ieradumu sakārtošanu. Tālākais bija laika un papildu zināšanu apgūšanas jautājums.

– Jūsu pirmās klientes bija itālietes. Man gan ir priekšstats, ka viņas lielākoties ir līdzīgas jums – kalsnas, nevis apaļīgas.

– Liekais svars ir problēma visā pasaulē, arī Itālijā. Tā ir viena no moderno laiku epidēmijām – līdzās stresam, depresijām, otrā tipa cukura diabētam…

Ja par kalsnumu – esmu saglabājusi tādu svaru, kāds man bija astoņ­pa­dsmit gados. Plus mīnus divi kilogrami. Daudzi sāk palīdzēt citiem veidot jaunus ēšanas ieradumus, jo paši piedzīvojuši pieņemšanos svarā un nokrišanos pēc tam. Es varu šo vēsti nodot ar savu pieredzi, kā bez īpašas sevis ierobežošanas un aizliegumiem saglabāt vienādu svaru visu mūžu.

No Medicīnas institūta laikiem man palicis prātā kādas pasniedzējas teiktais, ka jāsaglabā tāds svars, kāds ir pašlaik. Man tā ir izdevies.

– Saredzat tur savus nopelnus vai tomēr tā ir laimīga zvaigžņu izvietojuma un gēnu kombinācija?

– Tikai savus nopelnus. Protams, zinu, cik kur ir kalorijas, bet, ēdot medus kūku, par tām nedomāju.

– Ja te, intervijas telpā, uz galda būtu cepumiņi, jūs tos ēstu?

– Ja gribētu, ēstu. Ja negribētu, neēstu. Man viss ir atļauts, bet ne viss der.

– Arī pirmajā tikšanās reizē sakāt savām klientēm, ka ir atļauts ēst visu. Kā tad tā?

– Jā, tas arī visas ļoti pārsteidz, ka viss ir atļauts. Mums ir tik daudz konceptu! Bet, ja aplūko diētu vēsturi, tādu diētu, kuru mērķis ir kaut ko ierobežot, – tur mode mainās. Vienā brīdī kaut ko drīkst, citā to pašu nedrīkst. Ja mēģinām šūpoties tam visam līdzi, rodas daudz problēmu.

Taču drīkst ēst visu un tas, kas nonāk manā mutē, nav viens un tas pats. Ja kaut ko nedrīkstu, tas ir aizliegums. Es varbūt gribētu, pat ļoti gribu, bet kāds man to aizliedz. Bet tad, kad es drīkstu, varu sākt izvēlēties, kas man der un kas ne. Izvēlēšanās notiek saskaņā ar dažādiem plāniem. Viens – zināmākais – plāns ir tas, ko jau pazīstam: veselīgs un neveselīgs. Otrs plāns ir sagaršot, sajust garšu. Tad, kad es drīkstu, es sāku sagaršot, jo tad, kad nedrīkstu, pat visgaršīgāko lietu nemaz tā īsti neizgaršoju, jo visu laiku mēģinu piekalibrēt kalorijas. Ja uzmanība koncentrēta uz kalorijām, garšas nozīme pagaist. 

Mans darbs vērsts uz to, lai mēs mainītos kā ēdējas, nevis tikai mainītu šķīvja saturu. Tad mēs jebkur – Itālijā, Vācijā, Amerikā, dzīrēs, banketos – varam saglabāt sev labvēlīgu līdzsvaru, jo esam mainījušās pašas.

– Tātad tā ir apzināta ēšana?

– Tā ir. Esmu klātesoša procesā, bet apzināta ēšana nav tikai par procesu. Tā ir galvenokārt par to, kāpēc es vispār ēdu: vai esmu izsalkusi, kas notiek ar manu garšas sajūtu, kā man iestājas sāta sajūta.
Liels darbs ir arī ar tā sauktajiem neizsalkuma ­palaidējmehānismiem. Tās ir domas, emocijas, ziņas. No­svēros šodien, kļuvu bēdīga – jāuzēd.

Svarīgi piefiksēt ēšanas rezultātu – kā es jūtos fiziski un psihoemocionāli. Tas ir process, kas notiek solīti pa solītim, ar atvērtu prātu un atvērtu sirdi, ar izzināšanu. Tā mēs attīstām savu iekšējo uztura speciālistu. Citādi notiek tā, ka paļaujamies tikai uz ārējo informāciju un izmēģinām dažādus uztura režīmus, bet neviens no tiem mūs nemaina kā ēdējas. Mainām tikai produktus.

– Vai var notikt tā, ka ar šādu – apzinātības – pieeju atklāju, ka kaut kas, par ko līdz šim domāju, ka man ļoti garšo, patiesībā nemaz negaršo?

– Tā arī notiek! Vienā no nodarbībām parasti noslēdzam mieru ar ēdienu. Katra dalībniece tiek aicināta sagatavot savus našķus – tie vairs nav aizliegti. Un tad beidzot cilvēks pievēršas garšai. Jo, ja kaut kas nav atļauts, es graužu unatgremoju domu, ka tas nav atļauts, nevis esmu pie ēdiena.

Protams, arī daudzumam, devai ir nozīme. Desmit cepumi man rada nepatīkamu, šķebīgu sajūtu, bet divi varbūt ir pašā laikā.

Nevis es nedrīkstu cepumus vispār, bet – kāda ir tā deva, kas man sniedz to, ko cerēju no šī cepuma saņemt.

Vai gribēju sajust garšu vai izbaudīt atpūtas mirkli.

– Jūsu mājaslapā atrodams teikums, kas vēsta – pārēšanās nav stāsts par ēdienu. Kā to saprast?

– Pārēšanās visbiežāk ir kaut kādu problēmu risināšana ļoti nekonstruktīvā veidā. Var būt arī izveidojies ieradums, neirālais savienojums, ka tad, ja jūtos slikti un paēdu, uz brīdi jūtos labāk. Tāpēc nākamreiz, kad jūtos slikti, atkal rīkojos tāpat. Jo biežāk tā daru, jo neirālais savienojums spēcīgāks, un šāda rīcība kļūst par nopietnu automātismu, kuru vairs pat neievērojam.

Protams, varam pārēsties arī tad, ja esam stipri izsalkuši. Katrai tā būs gadījies, ka ir milzīga bedres sajūta, tad ļoti ātri cenšamies to aizbērt. Un ir jūtams, ka milzīgo izsalkumu ar vidēju ēdiena daudzumu apmierināt neizdodas, bada sajūta ir spēcīgāka. Tāpēc līdz pārmērīgam izsalkumam nevajadzētu nonākt.

– Esmu novērojusi, ka man ēšana ir viens no prokrastinācijas veidiem: atvirzu kāda uzdevuma izpildi, jo man, lūk, tagad laiks uzēst!

– Jau tas ir labi, ka esat to pamanījusi. Tajā brīdī, kad to pamanāt, jūs stāvat krustcelēs: iešu pa vienu ceļu vai pa citu? Ēdīšu vai neēdīšu? Ja esat izsalkusi, ēst ir dabiski, bet, ja ēdat, jo negribat darīt darāmo darbu, un, par spīti tam, ka to apzināties, tomēr izvēlaties ēšanu, tad vismaz izbaudiet šo procesu. Apsēdieties. Izgaršojiet ēdienu, izbaudiet smaržu.  

Otrs ceļš ir neēst, un tur ir dažādi varianti. Galvenais uzdevums: jāmēģina prokrastinējošās ēšanas vietā radīt citu neirālo savienojumu – citu ieradumu. Smadzenes visu laiku mācās; neirālie savienojumi veidojas pēc atalgojumos balstītā mācīšanās principa. Proti, smadzenes mūs aicina darīt noteiktas lietas, jo mēs saņemam noteiktu rezultātu: vai nu izvairāmies no kaut kā nepatīkama, vai pagarinām kaut ko patīkamu. Jūsu gadījumā notiek izvairīšanās no nepatīkamā. Jums smadzenes pasaka: klau, atceries – tad, kad tu ēdi, pats process bija foršs un rezultāts arī. Jūs sakāt paldies smadzenēm un dodaties pie ledusskapja. Tad svarīgi piefiksēt rezultātu.

– Pielikto vēderu?

– To, vai pieliktais vēders ir patīkams rezultāts.
Tā jūs vienreiz pamanāt, kā pielikāt vēderu, otrreiz pamanāt, trešoreiz… Un kādā brīdī saprotat, ka šāds atalgojums nav jaukākais, ko varētu iegūt. Tad nolemjat – pamēģināšu citādi. Varbūt samazināt ēdiena devu. Varbūt izejat pastaigāties. Vai izmantojat kādu no meditācijas praksēm.

Mēģinot darīt kaut ko citu un ievērojot, ka rezultāts ir patīkamāks, nākamreiz smadzenes aicina darīt šo jauno lietu, jo tās visu laiku novērtē šo atalgojumu. Pievēršot uzmanību noteiktām savām darbībām, varam mainīt smadzeņu funkciju.  
Taču, ja esam aizgājuši pa ceļu, kura rezultāts ir nepatīkamas sajūtas, mums ir jāprot sev piedot. Tam ir speciāla tehnika – mīloša laipnība pret sevi. Esam ļoti naski sevi kritizēt, bet mums ir cita iespēja: saprast, ka slikti jūtos, ka ir grūts brīdis un, jā, pārēdos. Nešaustām sevi, jo no tā jau nekas nemainās.

– Ko jums pašai sevī šādi ir izdevies mainīt?

– Esmu ārkārtīgi kritiska pret citiem un pret sevi. Ar laipnību pret sevi man izdevies šo attieksmi mīkstināt. Esmu sapratusi, ka man ir ciešanas un arī citiem tās ir. Un, ja citi pret mani ir agresīvi verbāli, vaina nav manī, bet gan šiem cilvēkiem ir ciešanas. To apzinoties, spēju izturēties laipnāk.

Esmu iemācījusies arī ātrāk noķert automātiskās negatīvās domas. Vairākums esam negatīvie domātāji, mūsu smadzenes vispār ir uztvērīgākas pret negatīvu informāciju. Tas ir pilnīgi dabiski, jo evolucionāri noderējis, lai izdzīvotu.
Tagad aiz katra stūra mums tīģeri vairs neuzglūn, taču domāšana joprojām rada priekšstatu, ka esam briesmās. To sauc par pašradītu stresu.

Fizioloģiski tas nozīmē paaugstinātu stresa hormona kortizola līmeni, kas darbojas kā rūsa – mūs saēd no iekšpuses, veicina novecošanu un slikti ietekmē arī psihoemocionāli. Mums ir tendence šajās pašradītajās negatīvajās domās iesprūst. Apzinātības prakse man ir palīdzējusi laikus pamanīt brīdi, ka eju uz to, atgriezties pie neitrāla stāvokļa un nepalaist garām iespēju justies labi tieši šajā brīdī. Novērtēt to, ka kafija ir garšīga. Ka gaisma ir patīkama. Ka telpa ir silta. Negaidīt lielu notikumu, kas mani darīs laimīgu, bet izbaudīt mazas lietas. Katru mirkli.