Rīga +6°C 
Izpildi testu
Novērtē rakstu
-
14
-
0
-
0
-
4
-
0
-
0
-
0
-
Pirms vairāk nekā desmit gadiem žurnālā IEVAS Stāsti septembra numurā tika publicēts rakstnieces Ilzes Indrānes atmiņu stāsts, kurā viņa atcerējās kādu puisi no savas jaunības. Viņi uz īsu brīdi satikās kara laikā. Viņš bija latviešu leģionārs, viņa – pēdējo klašu ģimnāziste. Mīlasstāsts bija īss, jo Emīls ar citiem leģionāriem pēkšņi bija pametis nometnes vietu un pazuda. Ilze pieņēma, ka Emīls ir miris.
«Mana jaunības mīlestība ir ierakstīta Putnu stundā. Tajā ir mans leģionārs ar vijoli un baltajiem flokšiem, kurus nolika savai meitenei uz palodzes un aizgāja tālāk kara ceļos. Viņš vienmēr paliks romānā, kas ir no manas biogrāfijas, no manas dzīves, un paliks manās atmiņās, kamēr vien dzīvošu. Emīls Varulis bija latviešu leģionāru apmetnē Bērzaunē, kur es dzīvoju par izpalīdzi pie saviem radiem. [..] Mums ar Emīlu nebija atvadu.
Vakarā šķiroties nezinājām, ka rītā tikšanās vairs nebūs. Es Emīlu nekad vairs nesatiku.
Kad man vēlāk jautāja: «Vai tad jūs viņu nemeklējāt?» – teicu: «Labāk, lai nezinu, kur guļ viņa kauli. Man viņš vēl arvien ir dzīvs.» Tā IEVAS Stāstiem sacīja Ilze Indrāne.
Leģionārs ir dzīvs!
Pēc žurnāla iznākšanas ar žurnālisti sazinājies kāds kungs no Cēsīm un sacīja:
«Emīls Varulis ir dzīvs! Mēs ilgus gadus bijām darbabiedri.»
Jautāju, vai tā nevarētu būt tikai vārda un uzvārda sakritība. Nē, nē, tas esot īstais cilvēks, par kuru runājusi Indrāne. Viņš esot Emīlam zvanījis un jautājis, vai tas zinot rakstnieci Ilzi Indrāni. Nē, nezinot. Bet Undīni Jātnieci? Jā, tādu meiteni viņš jaunībā esot saticis. Nu, tad lai izlasot IEVAS Stāstos rakstu par Ilzi Indrāni. Kad vēlāk Emīlam jautājis, vai tajās atmiņās ir viņš, pateicis: «Jā!»
Drīz pēc tam žurnālistei piezvanīja arī Dace Zvirgzdiņa no Madonas muzeja, rakstniecei tuvs cilvēks, ko biju minējusi rakstā. Par Emīlu Varuli viņai bija pavēstījušas sievas no Apes, Emīla dzimtās puses, un arī apliecinājušas, ka viņš ir dzīvs. IEVAS Stāstiem pienāca vēstule no Cēsu klīnikas medicīnas māsiņas: «Mani uzrunāja stāsts par rakstnieci Ilzi Indrāni, un atmiņā atausa kas interesants. Nesen pie mums ārstējās deviņdesmit gadu vecs vīrs – ļoti runātīgs, bieži stāstīja par savu jaunības laiku latviešu leģionā. Viņu sauc Emīls Varulis. Varbūt tā ir tikai sakritība, bet ja nu tomēr viņš ir rakstnieces jaunības mīlestība?»
Pavadījis daudzus gadus izsūtījumā
Neticamais Indrānes mīļotā leģionāra atrašanas stāsts lika žurnālistei doties uz Cēsīm. Tur Žurnāliste Līga Blaua satika Emīla sievu Birutu. Emīls todien bija slimnīcā uz sirds pārbaudi. Iespējams, pie vainas, ka tā sastreikojās, bija negaidītā ziņa. Satraukusies bija arī sieva. «Kopš izlasīju rakstu, visu laiku dzīvoju pārdomās. Tas ir tik negaidīti,» ar asarām acīs teica sirmā kundze. Uz galda, kaudzītē saliktas, stāvēja Ilzes Indrānes grāmatas. «Putnu stundas man nebija. Aizgāju uz bibliotēku un pārlasīju. Emīlam romānā ir cits uzvārds, un man prātā nenāca, ka tas ir mans vīrs. Domāju, ka viņš, vienkāršs darba cilvēks, ne šo, ne arī kādu citu Ilzes Indrānes darbu nav lasījis. Tikai tagad rakstā uzzināja, ka viņas īstais vārds ir Undīne Jātniece. Es arī to nezināju.»
Emīla sieva stāstīja, ka satikušies viņi pusmūžā.
Emīls strādājis par virpotāju un atslēdznieku.
«Par pagātni maz runājām. Emīls bija pārcietis garus izsūtījuma gadus Sibīrijā. Daudz kas bija jau pārdzīvots un nogrimis pagātnē. Emīls leģionā bija remontbrigādē. Kad Kurzemes katlā sapratuši, ka cīņa ir zaudēta, kopā ar citiem leģionāriem iegājis mežā. Kā jau visi, arī viņš cerēja, ka nāks angļi vai amerikāņi un atbrīvos Latviju, bet tas nenotika. Čekisti viņus meklēja, izplatīja aicinājumus mežabrāļiem nākt laukā, solīja, ka nevienu nesodīs. Emīls noticēja. Viņš karā nebija šāvis, bet remontējis tehniku. Kāpēc lai viņu sodītu? Bet, tiklīdz iznāca no meža, izsūtīja uz Sibīriju.
Kad satikāmies, abi bijām vientuļi. Emīls nebija precējies, mana laulība bija izjukusi. Viņš ir labu runājis par kādu jaunības meiteni. Var jau būt, ka minēja Undīnes vārdu, bet es neievēroju. Kad tagad izlasījām rakstu žurnālā, pārrunājām šo negaidīto pavērsienu. Emīls daudz ko patur sevī, emocijas neizrāda. Teica, lai pagātne paliek, kur bijusi. Domāju – Ilzei jāzina, ka Emīls ir dzīvs. Lai viņai sirds iegūst mieru, ka Emīla kauli nebalo kādā purvā. Viņas labās domas Emīlam ļāvušas kara ceļos palikt dzīvam, izturēt Sibīriju un atgriezties. Paldies viņai arī no manis par to gaišo jaunības mīlestību, ko atmiņās saglabājusi un ierakstījusi grāmatā.»
Biruta iedeva Emīla jaunības dienu fotogrāfiju. «Tas jaunības tēls ar vijoli, kādu Ilze atmiņās saglabājusi, lai arī paliek. Es Emīlam jautāju, vai viņš gribētu Ilzi satikt, un viņa atbilde bija: «Nē! Negribu, lai viņa mani redz vecu, slimu, nevarīgu. Lai atceras mani tādu, kāds biju pirms sešdesmit astoņiem gadiem, kad tajā vasarā pie Madonas piestājām dažu dienu atpūtā.»
Putnu stunda
«Emīls samīņājās savos palielajos karavīra zābakos. Es ieraudzīju viņa nosaitēto kāju, plāksterus deniņos un uz kakla, viņa kalsno, pelēko seju, smailo degunu un tīra, neslēpta izmisuma zīmes ap muti un zaļganajām acīm ar apsarkušiem plakstiem. Un balto flokšu ziedu izbalējušās blūzes kabatiņā. «Es jums parādīšu fotogrāfijas,» viņš teica ne no šā, ne tā. Izklāja uz mūsu lielā saimes galda bagātību no kreisās krūšu kabatiņas. Tēvu – dzirnavnieku, tādu pašu smaildeguni un vēja caurpūstu niedru kūli kā pats Emīls, pamatīgu māti ar taisnu un tiešu skatienu un māsiņas, māsiņas, māsiņas. Tā arī vēl šodien nesaprotu, cik viņu tur bija.
[..] Droši vien nekādos sarakstos es neizlasīšu Emīla Guntiņa vārdu. Viņš bija par jaunu, lai samierinātos ar SAVU ZEMI. Viņš izvēlējās SAVAS DEBESIS. Tādēļ zintenieki virs svētvietām, virs svētbirzīm, avotiem un akmeņiem, kur mēs upurējam savus mīļos, jūt šīs īpašās debesis drebam. Viņi bija tik jauni, ka nespēja par zemi kļūt. Viņi bija pēdējais cerīgais iesaukums bezcerībā. [..]
Emīla Guntiņa vārds nav atrodams arī viņpus okeāna ne dzīvo, ne mirušo sarakstos. [..] Uzsmaidīja viens leģionārs garāmejot. Nosauca sevi par Emīlu. Un Zilgmai, Zilgmai, kas tādā vārdā kristīta, pietika kara laika meitenes mūžam.»
Šie ir fragmenti no Ilzes Indrānes romāna Putnu stunda. «Man arī tā mājās nebija. Kad meklēju bibliotēkā un plauktā neatradu, meitene paskatījās datorā un sacīja, ka grāmata esot paņemta un uz to jau pierakstījusies rinda. Pārsteigta pajautāju: «Vai tad Ilzes Indrānes darbi vēl arvien ir tik populāri?» Bibliotēkas meitene sacīja – kādā žurnālā nesen esot bijis raksts par Indrāni, tur viņa stāstījusi, ka Putnu stunda esot par viņas jaunības mīlestību,» rakstīja žurnāliste Blaua.
Rakstniece veco mīlu satikt nevēlas
«Man likās, ka rakstniecei jādod ziņa – viņas Emīls nepazuda kara ceļos. Madonas Dace Zvirgzdiņa sēdēja uz Lejaszīļu mūrīša, un caur viņu sarunā ar Ilzi Indrāni es arī it kā mazliet biju klāt. Tas, ko atklāšu, iespējams, daudzus pārsteigs. Rakstniece jutās apbēdināta, ka sarunā man nosaukusi Emīla uzvārdu, ko līdz šim nekad nebija atļāvusies. Kara vasaras divas nedēļas ar balto flokšu ziediņiem, kas, Emīla nolikti, smaržoja uz viņas palodzes, ir ierakstītas literatūrā, un tur tām vajadzējis palikt. Diemžēl nu tās ir padarītas par ikdienišķu sarunu tēmu,» turpina Līga. No tās kara vasaras Ilze atceras ne tikai Emīlu. Viens no puišiem – Bruno – tika atrasts beigts turpat upītē, kur pirms dažām dienām visi kopā, arī vēl pāris meitenes, naktī vēžojuši. Cits – Imants Actiņš, vietējais puisis, – aizgāja tālāk kopā ar leģionāriem, un par viņu vēlāk neko nezināja.
Nekas starp viņiem – Undīni un Emīlu – patiesībā toreiz nenotika. Bija tikai tā traģiskā izjūta, ka tūlīt kaut kas sagrūs. Ienāks krievu armija, un sāksies kaut kas ļoti slikts. Tieši tādēļ pēc daudziem gadiem viss izliekas skaistāk un reizē traģiskāk. Ne puisis viņai ko solījis, ne viņa ko prasījusi. Viņiem nav jājūtas vainīgiem vienam pret otru. Ilze Indrāne ir pateicīga Emīlam, ka negrib ar viņu satikties. Arī viņa grib palikt Emīla atmiņās tāda, kāda bija pirms sešdesmit astoņiem gadiem.
Ilze teica: viņas jaunības puiši turējās savā zemē līdz pēdējam un ar ideju, ko mūsdienu cilvēkā nevar vairs iedēstīt. Visi iepriekšējie kari ir iegūluši mūsdienu vīriešos, it kā arī viņiem vēl draudētu iešana karā. Tāpēc jaunie iet viegli, dzīvo it kā viegli, lai aiz viņiem nepaliek nekādas nopietnas saites, ko būtu smagi un sāpīgi saraut tajā brīdī, kad jāaiziet.
