Rīga +3°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Skolas laikā Anna bija pārliecināta, ka savu dzīvi saistīs ar medicīnu, bet vidusskolas pēdējā klasē cieta avārijā, sekoja ilgs ārstēšanās posms, un domu par studijām Medicīnas akadēmijā vajadzēja atlikt. «Lai neaizietu nekur tālu prom no sava sapņa, izdomāju – kamēr notiek rehabilitācija, paņemšu medicīnas māsu skolu. Vismaz nezaudēšu laiku – pamācīšos un tad stāšos augstskolā,» Anna stāsta. Māsu skolu viņa pabeidza, bet medicīnu studēt neaizgāja – draugi ievilka Annu savā uzņēmumā, kur viņa sāka strādāt par grāmatvedi: «Iepinos tur arvien dziļāk, kļuvu par galveno grāmatvedi, ieguvu maģistra grādu ekonomikā un par medicīnu vairs nedomāju.»
Iepriekšējā dzīve
Grāmatvede vairāk nekā 20 gadu
«Uzņēmumu, kurā strādāju, izjutu kā savējo. Manā pārziņā bija ne tikai grāmatvedība, bet arī visa finanšu vadība. Rakstīju biznesa plānus, pārraudzīju finanšu plūsmu un, redzot kopainu skaitļos, iesaistījos arī vadības darbā un lēmumu pieņemšanā. Strādāju ar ļoti, ļoti lielu aizrautību. Savā darbā biju iekšā līdz ausīm un laimīga. Bet tad nomainījās īpašnieki, lēmumi, ko viņi pieņēma, man nelikās pareizi. Sapratu, ka nevaru darīt darbu, kam neredzu jēgu. Pēc ilgiem gadiem pirmo reizi vajadzēja domāt – ko tālāk? Šķita – neko citu jau neprotu, tāpēc nolēmu turpināt strādāt par grāmatvedi. Izvēlējos darbu uzņēmumā, kas sniedz ārpakalpojumu grāmatvedībā citiem uzņēmumiem. Likās – būs baigi forši, man vairs nebūs ne par ko jāpārdzīvo, nostrādāšu savas stundas, un miers. Diemžēl šis darbs man neiepatikās, nejutos tajā labi.»
Pagrieziena punkts
«Tu taču vari iet atpakaļ uz medicīnu!»
«Tas bija gluži kā laime nelaimē. Todien man bija vārdadiena, bet es to nesvinēju, jo bija sākušās veselības problēmas un vēl pirms tam – traģiska situācija ģimenē. Taču tuvākie draugi tāpat atnāca, un es viņiem mazliet pačīkstēju par darbu, izstāstīju, ka tas, kas ar mani notiek, īsti labi vairs nav… Un tad viens no draugiem sacīja: «Bet kāpēc tu mokies tajā uzņēmumā? Tu taču vari iet atpakaļ uz medicīnu!»
Tajā brīdī – ja var tā teikt – manā dzīvē atausa gaisma.
Man taču ir medicīnas māsas izglītība, mācību laikā esmu strādājusi ķirurģijas nodaļā, tikai jāatjauno dokumenti! Ierakstīju Google meklētājā vārdus «Atgriezties medicīnas māsas profesijā» un atradu Eiropas Savienības finansētu mācību programmu, līdz ar to man pat nebija jāmaksā par kursiem un eksāmenu. Tā kā bija kovida laiks, lekcijas notika attālināti, tikai praktiskās nodarbības bija klātienē LU Rīgas Medicīnas koledžā Mežciemā. Veiksmīgi nokārtoju eksāmenu, sakārtoju savu veselību un varēju atgriezties ierindā.
Bija kārdinoši piedāvājumi būt par operāciju māsu, par anestezioloģijas māsu, strādāt traumās, taču, izvērtējot visus plusus un mīnusus, sapratu – lai kā man patīk īstā medicīna, tomēr ar laiku man šis darbs fiziski varētu kļūt par smagu, tāpēc biju priecīga, ka varēju sākt strādāt E. Gulbja laboratorijā. Un pārsteidzošā kārtā jāatzīst – 48 gados darbu mainīt bija daudz vieglāk nekā iepriekšējo reizi, kad man bija 40. Iespējams, tāpēc, ka biju skaidri sapratusi – gribu strādāt medicīnā – un zināju, ka man tas tiešām patiks. Tik ļoti gribējās atkal darīt darbu, kas sagādā prieku, nevis mokas, kad manu dzīvi diktē atskaites, termiņi, klienti un līgumi, ko nevari izvēlēties!»
Ko es daru tagad?
Pieredze nāk klāt ar katru dienu
«Un tā nu kopš pagājušā gada jūnija mana darbavieta ir E. Gulbja laboratorijā Vaivaru rehabilitācijas centrā – ņemu asinis analīzēm. Protams, lai varētu darīt šo darbu, man vajadzēja vispirms apgūt nepieciešamās iemaņas, jo sākumā laboratorijā jutos kā Alise Brīnumzemē. Stress bija tik liels, ka nokritos svarā par desmit kilogramiem. Analīžu ir daudz, sākumā vēl tik ātri nespēju visā orientēties, cilvēki gaida rindā… Gribētu strādāt ātrāk, bet saproti, ka nedrīksti steigties – pats svarīgākais ir visu izdarīt precīzi.
Asinis analīzēm – tas nav tikai iedurt un paņemt asinis.
Tās tiek savāktas dažādos stobriņos, to apstrāde un glabāšana ir atšķirīga, un tas viss jāzina. Vēl arī bija jāsaprot sistēma, jo ir trīs analīžu apmaksu veidi – viens, kad par valsts līdzekļiem tās nozīmē ārsts (turklāt ne visi ārsti var nozīmēt bezmaksas analīzes), otrs, kad pacientam pašam par tām jāmaksā, un trešais – ja cilvēkam ir apdrošināšana. Kamēr sapratu, kā tas viss notiek, laikam uzkāpu uz visiem iespējamajiem grābekļiem. Bet mazpamazām iemācies un iegaumē arvien vairāk, arvien labāk zini, kas jādara, līdz ar to arī darbs notiek raitāk.
Savu izvēli neesmu nožēlojusi nevienu dienu. Un varu teikt tikai paldies savam darba devējam par uzticēšanos. Jo tomēr arvien vēl ir tā stereotipiskā domāšana – ja tu esi gados vecāks, tu vairs nespēj neko jaunu apgūt. Un kaut kur jau tās bremzītes arī pašam nostrādā, domājot – vai es varēšu, vai man sanāks.
Nu jau savā darbā jūtos diezgan stabili, lai gan izaicinājumu joprojām netrūkst. brīvajos brīžos arī pašai jāizglītojas. Bet, kad viss izdodas, gandarījums ir milzīgs.»
Mans profesionālais ceļš
Medicīnas māsa – Galvenā grāmatvede – Grāmatvede – Medicīnas māsa
Kur mācījos?
• Rīgas 5. medicīnas skola – medicīnas māsa.
• LU maģistra grāds ekonomikā.
• LU Rīgas Medicīnas koledžā nokārtota Māsas kvalifikācijas atbilstības pārbaude.
No kā es visvairāk baidījos?
Sākumā – kā varēšu trāpīt vēnā un tīri fiziski noņemt asinis analīzēm. Bet, kad izgāju apmācību laboratorijā, sapratu: iedurt vēnā – tas ir pats vienkāršākais. Svarīgākais ir zināt sistēmu un visu izdarīt pareizi, lai cilvēks saņemtu sev nozīmētās analīzes.
Lielākais ieguvums
Man ir prieks, ka darbs atkal sniedz gandarījumu, – es pati pret sevi izjūtu cieņu. Protams, arī pieredze krājas. Pat ja kaut kas vēl nesanāk tik veikli, kā gribētos, tā sajūta nevelkas līdzi, tā drīzāk noder par pamatu tam, lai padomātu, kāpēc nesanāca, un gribētos ātrāk iemācīties.
Mans padoms
Manuprāt, ir briesmīgi, ja ikdienā jāveic darbs, kas tevi nomāc un iztukšo. Tāpēc, ja zini veidu, kā to var mainīt, ir jārīkojas.
Un vēl es domāju, ka savas domas ir jāpasaka skaļi – tad tās tiks uzklausītas. Neesmu no tiem, kas čīkst un nemitīgi citiem prasa – ko man tagad darīt? Bet, kad sirds bija pilna, mazliet pačīkstēju, un tas teikums «Bet tu taču vari atgriezties medicīnā!» man pilnībā nomainīja bildi. Protams, ik pa laikam bija šaubas par sevi – ko es vairs atceros, ko es vairs māku –, bet mērķis tomēr visu laiku bija man priekšā.
