Rīga 0°C 
Novērtē rakstu
-
9
-
1
-
0
-
29
-
1
-
2
-
0
-
– Kāzu ceļojumā devāties uz Franciju?
– Nevarētu teikt, ka tas apzināti bija kāzu ceļojums. Tas bija tuvākais ceļojums pēc kāzām – devāmies uz Bejonses koncertu Nicā. Bet vēl viens ceļojums bija arī tieši pirms kāzām. Un tagad vēl pārgājiens ar meitu kalnos. Kaut kā tā viss viens pie otra saplānojās. Patiesībā šāda vasara manā dzīvē vēl nekad nebija bijusi, tik aktīva un notikumiem bagāta.
– Tu precējies pirmo reizi – bail nebija?
– Jāatzīst, ka man līdz šim nekad nav bijusi vēlme precēties. Nepratīšu paskaidrot, kāpēc, bet nav gribējies. Droši vien, kā jau gandrīz viss nāk no bērnības, arī man šī tika kā tāda bērnības trauma. Mani vecāki bija šķīrušies, tāpēc laulības, visticamāk, neapzinātā līmenī, man nešķita kas stabils un vajadzīgs, neredzēju tam īsti jēgu. Bet, kad satiku Gintu, šī sajūta kaut kādos smalkos līmeņos mainījās. Man pašai bija interesanti uzzināt, kāda būs sajūta iepriekšējā vakarā un kāzu rītā. Un sajūta bija tāda liela un laba. Ka viss notiek tā, kā jānotiek, un viss ir pareizi.
– Esmu dzirdējusi stāstu par to, kā jūs kļuvāt par pāri. Gints esot tevi noskatījis un diezgan mērķtiecīgi bruģējis ceļu uz tavu sirdi. Tas atbilst patiesībai?
– Precīzāk droši vien būtu jāprasa viņam personīgi. Kā viņš pats saka: «Kā jau visi skaistākie mīlas stāsti, arī šis sākās feisbukā.» Lai arī es īsti nepiekrītu. Mans mīlas stāsts sākās tikai tad, kad Gintu ieraudzīju dzīvē. Viņš man sākotnēji rakstīja feisbukā, bet es nu nemaz nebiju ieinteresēta. Tas notika posmā, kad bija beigušās manas attiecības ar Emīlijas tēvu un es pilnīgi noteikti neko jaunu negribēju. Nevarētu teikt, ka šis posms man dzīvē bija tas vieglākais, bet attiecību jomā es gribēju ieturēt pauzi. Gribēju būt viena un jau pat ļoti izbaudīju to. Bet te feisbukā aicinājumi iedzert vīnu… Nemaz nelikās nopietni.
– Bet nav jau arī gluži tinderis…
– Tikai nesen uzzināju, ka kaut kas tāds vispār ir! To es kā variantu vispār neizskatītu, lai gan – cik cilvēku, tik stāstu un gan jau, ka var būt arī ar laimīgām beigām. Bet par to Ginta vēstuli toreiz nodomāju: cilvēk, es tevi vispār nepazīstu, kāds vēl vīns… Turklāt es vīnu īpaši nedzeru. Tāpēc pieklājīgi pateicu, ka atteikšos no šī vilinošā piedāvājuma. Sekoja piedāvājums kopā noskriet Ņujorkas maratonu. Tas jau bija tuvāk manām dzīves interesēm, bet, protams, ar nepazīstamu vīrieti nekur nebiju gatava doties. Un tad viņš kā vecos laikos meklēja kopīgus paziņas, kas varētu mūs iepazīstināt. Vairāki mani draugi atteicās dot telefona numuru bez mana akcepta, līdz beidzot kāda mūsu kopīga draudzene mūs iepazīstināja pasākumā, kur bija arī bērnunama bērni. Viņa attieksme pret šiem bērniem man beidzot ļāva tā pa īstam paskatīties uz Gintu. Līdz kāzām pagāja gandrīz četri gadi.
Kā jau visi skaistākie mīlas stāsti, arī šis sākās feisbukā.
– Precēšanās ir arī atteikšanās. Viens vīrietis, un tik viegli arī vairs neaizskriet, durvis aizcērtot.
– Vispār esmu no tām, kas var paņemt koferi un aiziet, ja kaut kas nepatīk. Vismaz tāda es biju agrāk. Tagad man ir sajūta, ka tas koferis mums ir viens uz abiem. Un man šī sajūta patīk. Es arī saprotu vienkāršu patiesību: bet ko kāds cits man varētu dot tādu, kā man nav tagad? Es tiešām nevaru iedomāties, ko tādu man varētu piedāvāt cits vīrietis, lai es izlemtu aiziet… Vismaz šobrīd man ideju nav. Šajos četros gados kopā ar Gintu kofera paķeršanas reflekss ir licis man sevi manīt, taču nekad to koferi pa īstam neesmu paņēmusi. Ar Gintu mana aiziešana ir uz citu istabu vai pastaigāties, vai, ilgākais, paņemt pāris dienu sevis sakārtošanai. No situācijas es nosacīti tāpat aizbēgu, bet citādi. Ar Gintu man daudz kas ir pirmo reizi. Arī šis. To varētu salīdzināt ar bērnu. Nu, sastrīdies ar savu mazuli, varbūt pat šausmīgi sastrīdies. Bet tu taču nedomā: «Kāds briesmīgs bērns – iešu un atradīšu jaunu!» Brīžiem krīt uz nerviem, izved no pacietības – bet tas ir tavs cilvēks. Tava ģimene. Ar Gintu man ir ģimenes sajūta, kāda iepriekš nekad īsti nav bijusi.
– Kādi dzīves notikumi tevi veidojuši par to, kāda esi tagad?
– Domāju, ka daudz kas. Sākot ar lieliem un acīmredzami nozīmīgiem notikumiem, kā meitas piedzimšana. Attiecību pieredze. Šķiršanās. Atvadīšanās no mammas. Noteikti bērnībā piedzīvotais, kā zināms, tas mūs ietekmē visu atlikušo mūžu. Saka, jo sāpīgāka pieredze, jo lielāka transformācija. Man tiešām tā arī šķiet – jo vairāk cilvēks ir izcietis un nav salūzis, jo tuvāk viņš nokļūst pats sev, dzīvei, Dievam, kļūst cilvēcīgāks un sirsnīgāks. Bet mana ikdiena beidzamajā laikā tieši ar to ir interesanta, ka es bieži piefiksēju kontaktu ar sevi un tā iepazīstu jaunas savas šķautnes. Protams, arī ēnas puses. Bet daudzas sajūtas cilvēkiem ir arī apbrīnojami līdzīgas. Piemēram, tuva cilvēka nāve. Mamma aizgāja pirms četriem gadiem. Esmu runājusi ar vairākiem cilvēkiem, kam tas bijis jāpiedzīvo. Un sajūta ir ļoti līdzīga visiem. Ar vienu prāta daļu tu saproti, ka cilvēka vairs nav. Tu galu galā esi bijis bērēs un atvadījies. Bet ar otru prāta daļu tu joprojām tam netici. Es ik pa brīdim redzu sapņus, kur domāju: tik sen mamma nav apciemota! Un tad attopos – viņas taču vairs nav… Šī sajūta ir ārpus realitātes. Un droši vien tas nekad nepāries.
– Pie kura no vecākiem pēc viņu šķiršanās paliki dzīvot?
– Man bija apmēram astoņi gadi un negribējās aizvainot nevienu no viņiem, tāpēc nedēļu dzīvoju pie viena, nedēļu pie otra. Atceros, ka man bija uzdāvināts kāmītis. Un tā es ar kāmīti būrītī staigāju no vienas mājas uz otru.
– Tā tagad daudzās ģimenēs bērnus dala. Kā tu spried no savas pieredzes – labs modelis?
– Nevaru atbildēt. Pusaudžu gados manī kaut kas mainījās un vispār gribējās palikt vienai. Mana mamma bija pavāre, gāja jūrā uz pusgadu. Neatceros, kā man tas izdevās, taču 14 gadu vecumā pierunāju vecākus, ka varu dzīvot šo laiku viena. Man ļoti patika vienai. Es joprojām esmu diezgan liela vienpate. Bet, kā ir labāk un pareizāk tam mazajam bērnam, tiešām nezinu. Droši vien, ka tikai bērns jūtas labi un drošībā. Manai meitai pamatā mājas ir pie manis, taču viņa arī brauc un dzīvo pie sava tēva.
– Kā tu uzvedies savos četrpadsmit? Godīgi?
– Oi, nē! Droši vien tāpēc tagad samērā rātni dzīvoju. Iztrakojos vecumā līdz divdesmit. Kā jau visiem jauniešiem, toreiz man vajadzēja visu, ko nedrīkst. Varbūt arī tāpēc vairs gandrīz nemaz nelietoju alkoholu. Labi atceros kādu rītu pēc ballītes. Jūtu, ka mati, maigi izsakoties, nepatīkami smaržo pēc cigarešu dūmiem, pati arī necik svaiga nejutos. Un tad es sapratu – paldies, bet tas nav man! Un, manuprāt, labi, ka tas notika tik agri, nevis daudzus gadus vēlāk.
– Gintam ir bērni no pirmās laulības. Tas ne vienmēr ir tikai skaisti un viegli.
– Ir tiešām dažādi, bet man liekas, ka mums kopumā iet labi, viņi ir forši bērni. Lai arī, protams, es par sevi krietni daudz ko jaunu uzzināju, pateicoties arī šādai pieredzei. Tas man atvēra acis un lika ieraudzīt, kādai man gribētos būt citu cilvēku acīs un kāda es patiesībā esmu, kā jūtos. Emociju spektrs jau manī nav nekāds unikālais. Bailes, vainas izjūta. Arī dusmas – ar tām ir visgrūtāk, jo tās arī vissarežģītāk pieņemt apkārtējiem. Ikdiena dažreiz nostrādā spēcīgāk nekā krīzes situācijas. Bet jāsaka, visi tie termini savs bērns, svešs bērns, manuprāt, ir brīžiem pārspīlēti. Visādi kašķi mēdz būt arī ar savu bērnu! Nav nevienam ģimenē tikai rožu dārzs, es arī nestaigāju smaidot vien, kā daudziem šķiet. Protams, ka mani var izvest no pacietības. Un to nevar izdarīt jebkurš garāmgājējs uz ielas, to spēj pārsvarā tikai vistuvākie. Viņi tad arī ir tie, kas piedzīvojuši visdažādāko emociju spektru manā izpildījumā. Tos procesus, kas manī notiek, pašlaik mācos pieņemt ar cieņu un labestību. Mācos pieņemt sevī ne tikai saulaino, bet arī tumšo pusi, kas ir katrā no mums.
Es tiešām nevaru iedomāties, ko tādu man varētu piedāvāt cits vīrietis, lai es izlemtu aiziet.
– Daudzi tagad aizraujas ar superveselīgo ēšanu, bet tu jau pavisam nopietni tam pieej un pat studē.
– Divus gadus Stradiņos studēju uzturzinātni. Tagad sākas trešais. Uzturs nav tikai cilvēka organisma degviela, tas ir kas vairāk. Ēdiena izvēle ietekmē ne tikai mūsu enerģijas daudzumu, rezerves un garastāvokli, bet arī šūnu darbības virzienu. Nav arī tik vienkārši: apēd, iztērē uzņemto enerģiju, un viss. Cilvēkā paliek sekas no tā, ko ēd. Izvēlētais uzturs atstāj informāciju par to, kā mūsu gēniem un šūnām uzvesties. Līdzīgi kā automašīna jūt sekas no degvielas kvalitātes. Viens no maniem vissvarīgākajiem principiem: jo dabiskāks un dzīvāks produkts, jo labāk. Svarīgi, manuprāt, saprast, ka mēs sastāvam no dzīvām šūnām un dabisks ēdiens arī sastāv no dzīvām šūnām – tā ir vēlamā satikšanās. Taču neesmu fanātiķe. Jebkura galējība nav veselīga. Es pati čipsu paku nekad nenopirkšu, bet, ja viesībās uz galda būs, varu kādu arī apēst. Bet ikdienā uz ēdienu skatos vienkārši: tas man dos ko labu vai nedos. Un pats svarīgākais: ēšanai ir jāpieiet apzināti. Jo bieži vien mēs ēdam nevis tāpēc, ka ir fizioloģisks izsalkums, bet tāpēc, ka ir emocionāls bads un ēdiens ir viens no veidiem, kā šos emociju caurumus vai nogurumu iluzori aizlāpīt. Tāpēc ir ļoti svarīgi mācēt par sevi parūpēties, lai savus emocionālos tukšumus aizpildītu ar kaut ko produktīvāku nekā, piemēram, ar kūku. Kaut arī apzinātība paredz brīvu izvēli – ja šodien vajag kūku, tad vajag. Tikai ar nosacījumu, ka tā ir mana brīva izvēle, nevis automātiska – aiz pieraduma.
– Ko tu jūti kā savu aicinājumu?
– Tagad laikam uztura jautājumus. Taču vienlaikus pašlaik neredzu sevi arī kā tādu klasisku uztura speciālisti, kas strādātu, piemēram, kādā medicīnas iestādē. Virziens, kurā sevi redzu, – gribētos savienot kuņģa un zarnu traktu ar galvu. Jo, ja es apsēžos un domāju, kuri tad varētu būt mani klienti, redzu trīs grupas. Pirmajā ir cilvēki, kuriem ir problēmas, kas saistītas ar hormoniem. Tur ar savām zināšanām palīdzēt nevaru, ja nu vienīgi aizsūtu pacientu pie laba endokrinologa. Otrajā grupā ir cilvēki, kuriem ir psiholoģiskas problēmas, kas izpaužas kā, piemēram, anoreksija vai bulīmija. Dod Dievs man atpazīt šos gadījumus un arī laikus ieteikt kāda psihoterapeita pakalpojumus. Trešajā grupā, kam piederu arī es, ir cilvēki, kuriem ir nesakārtotas attiecības ar ēdienu zināšanu trūkuma un sevis nepazīšanas dēļ vai arī motivācijas problēmas – kas piemīt lielākajai daļai. Bet arī tur es ar savām zināšanām neko nevaru panākt! Varu cilvēkam sarakstīt diētas un saskaitīt kalorijas, bet cilvēks to vienkārši neievēros, jo tas taču ir pašam dzīvē jāīsteno! Un ēd, kā ir iemācīts ēst bērnībā, un, lai to mainītu, ir jāpieliek reālas pūles. Tāpēc ir vajadzīga tā kuņģa saslēgšana ar galvu. Cik man zināms, šādas profesijas īsti nav. Es meklēju ceļu līdz tai. Un tur arī pieslēdzas tas, kas mani šobrīd interesē ne mazāk par uzturu, – APZINĀTĪBA. Mūsu organisms ir tik gudrs! Es pat teiktu – brīnums, ko mēs ar prātu nevaram aptvert! Tāpēc viss, kas mums jādara, – jāļauj organismam darīt to, kas tam jādara. Un netraucēt. Bet mēs pārsvarā traucējam: ar ikdienas kaitīgajiem ieradumiem, stresu, negulēšanu un uzturu. Ēdiens ir instruments. Organismam vienkārši jādod pēc iespējas plašāks instrumentu klāsts. Ko vajadzēs, paņems, ko nevajadzēs – izvadīs. Tāpēc no satura viedokļa instrumentu kastei būtu jābūt pēc iespējas bagātākai un pilnai ar dažādiem instrumentiem. Lai organisms nevis vīlies konstatē – nav tā un šitā arī nav –, bet atver kasti un priecājas: wow, te ir viss, no kā būvēties, un pat veseliem bērniem vēl pietiks!
– Un prātu tu ar ko baro?
– Bez glikozes? Esmu ļoti zināt un izzināt kāra. Pati sevi saucu par pieredžu mednieci. Barojos no jaunas informācijas. Mana pirmā izglītība ir žurnālistika, varbūt no tā arī interese par pasauli, cilvēkiem, par jebko. Principā mani interesē viss. Piemēram, ceļojot. Vīrs par mani mazliet pat iesmej, taču es nevaru vienkārši aizbraukt ceļojumā un nogulēt pludmalē mierā. Bet es tiešām nesaprotu, kāpēc jālido gari gaisa gabali, lai pēc tam gulētu pie baseina viesnīcā. Parasti izveidoju sarakstu ar muzejiem, teātriem, parkiem, tirgiem, kur varam tikt un smelties konkrētās vietas sajūtas un garšas. Un jau pieminētā apzinātā būšana – tas man dod ļoti labu sajūtu dzīvē. Arī meditācija kā viena no praksēm. Es vienkārši jūtu to rezultātu. Un, jo vairāk un ilgāk daru, jo vairāk man patīk.
– Mācījies vai pati apguvi?
– Mūsdienās ir daudz lietotņu, grāmatu, bet man pašai tomēr vajag kādu skolotāju, lai es varu uzdot jautājumus, kas palīdz vairāk tuvoties sev. Par saviem skolotājiem šajā jautājumā varu saukt Indru un Sandi Dūšeļus. Izgāju vairākus kursus pie viņiem Miervidos, apmeklēju viņu organizētos un arī Teravādas budistu retrītus. Viena no iespaidīgākajām pieredzēm retrītos bija pie Nika Kerola. Skolotājs ar 45 gadu meditācijas pieredzi. Pēc viņa vadītā retrīta es pilnīgi noteikti tiku pie daudz dziļākas meditācijas un apzinātības izpratnes.
– Apzinātība un meditācija ir tava pirmā pieredze vai arī esi izgājusi arī klasisko psihoterapijas ceļu?
– Esmu izgājusi daudz ko. Manuprāt, psihoterapija ir kaut kas tikpat ikdienišķs kā vingrošana. Tikai tu vingrini citas vietas. Man arī liekas, ka tas jādara visu mūžu, jo vienmēr ir kaut kas neatrisināts. Tāpēc es regulāri eju uz psihoterapiju. Bet vispār laikam Sokrata tautskola un Elvita Rudzāte bija pirmā, kas man atvēra acis – o, var būt arī šādi! Var nevainot visus citus, bet meklēt atbildes sevī! Tie bija mani pirmie garīgie semināri un prakses pirms gadiem astoņiem.
– No garīguma pie naudas. Svešu naudu neesot labi skaitīt, bet pajautāt jau var: tev jādomā par naudu vai ne?
– Ar naudu man ir gājis ļoti dažādi. Ir bijuši grūtāki posmi, kad dienā jāiekļaujas konkrētā summā. Bet man vienmēr bijusi sajūta, ka badā jau nu nenomiršu. Rokas, kājas un galva ir – darbu atradīšu. Kad mēs ar Emīliju palikām divatā un naudas bija mazāk, man patika atcerēties teicienu – ja Dieviņš sūta bērnu, viņš arī parūpējas, lai bērnam būtu, ko ēst. Domāju pie sevis – kas ir sliktākais, kas var notikt? Dzīvot zem tilta un badā? Nu, tik traki taču nebūs! Un nebija arī. Sajūta un ticība, ka būs jau labi, ka Dievs nepametīs, mani ir pavadījusi vienmēr.
Emociju spektrs jau manī nav nekāds unikālais. Bailes, vainas izjūta. Arī dusmas.
– Par cilvēku daudz ko pastāsta, kāda ir viņa mīļākā grāmata, filma un pat apģērba zīmols.
– Par zīmoliem es vispār nevarēšu neko daudz pateikt. Nekāda modes dāma neesmu, aprobežojos ar patīk un nepatīk. Par grāmatām runājot, pirms diviem gadiem, arī vasarā un arī Maskavā, ar mani notika piedzīvojums ar Mihaila Bulgakova romānu Meistars un Margarita, tā arī bija pēdējā daiļliteratūras grāmata, ko izlasīju, jo tagad lasu tikai par uzturu, kā arī medicīnisko literatūru. Bet ko par mani pastāsta tas, ka man ļoti patīk multfilmas? Šajā ziņā esmu Emīlijai ļoti laba mamma, ejam uz visām jaunajām multfilmām, un es pat nezinu, kuru no mums tas interesē vairāk. Varbūt tas vispār iedzimst, jo arī manam tētim patika multenes. Bet viena no manām mīļākajām filmām ir Amēlija, esmu to redzējusi padsmit reižu. Ļoti patīk arī vecās krievu filmas, jo sirsnīgas. Runājot par mīlestību pret Franciju – neesmu no meitenēm, kas reizi gadā brauc uz Parīzi, Franču Rivjēra man noteikti patīk labāk.
– Galveno aizmirsu pajautāt! Kas tev tavā Gintā visvairāk patīk?
– Gints ir absolūti unikāls, jo viņā ir visas man svarīgās īpašības kopā. Nu, un parasti tā nav. Jā, ir tas un tas, bet… Gintā nav nekāda bet. Viņā ir viss svarīgākais.
– Un tas būtu?
– Aizrautība. Vērienīgums. Humora izjūta. Dāsnums. Labsirdība. Rūpes. Atvērts prāts. Ģimeniskums. Atbildības izjūta. Vēlme augt un attīstīties. Tās ir īpašības, ko es ļoti vērtēju cilvēkos. Bet tam klāt ir arī mūsu kopīgās lietas. Līdzīgs skatījums uz dzīvi un nākotni. Arī tas, ka man ir vienkārši labi kopā ar viņu. Man ir interesanti kopā ar viņu. Man nav 18 gadu un nav rozā briļļu, un es zinu, ka katrā cilvēkā būs kaut kas tāds, kas jāpieņem. Ir jāatvadās no ilūzijas, ka mēs apprecēsimies un tad gan tas pāries. Nu nepāries! Un būs daudz jāstrādā kopā un katram atsevišķi. Ir jāsaprot, vai esmu gatava ar šo sadzīvot visu mūžu. Un es sev atbildēju – jā! Es tiešām vēlos kopā ar šo cilvēku augt, piedzīvot un izzināt. Kāzās mēs katrs teicām arī savu solījumu. Jo ar klasisko «nabadzībā un bagātībā, priekos un bēdās» mums šķita par maz. Pirms kāzām Gintam teicu: «Gint, piedod, ja man vajadzētu jaunu gredzenu, es to sev pati nopirktu. Es neprecos tā dēļ. Bildes baltā kleitā arī varētu sev noorganizēt. Arī tā dēļ neprecos. Ballīti sarīkot – kaut rītdien! Man vajag sajūtu, ka mēs dalāmies ar vistuvākajiem tajā bagātībā un svētumā, kas mums abiem šobrīd dots. Ka tie ir mīlestības, draudzības un pateicības svētki.» Tāpēc ļoti gribēju rakstīt savu solījumu. Nu, bet, kad dzirdēju Ginta runu, biju uz pauzes… Savējo uzrakstīju iepriekšējā vakarā, bet viņš savu esot rakstījis divus mēnešus – tā es tagad mēģinu sevi attaisnot. Tā bija gadsimta kāzu runa, goda vārds! Un es to nesaku tikai tāpēc, ka viņš ir mans vīrs un ka es ar viņu pēc fakta lepojos. Tas bija fantastiski, to varētu apliecināt jebkurš mūsu kāzu viesis, es neko tādu negaidīju, neviens negaidīja! Tas, ko tagad stāstu, neko par šo runu nepasaka. Bet man tajā mirklī pateica visu.
