Rīga -1°C 
Novērtē rakstu
-
2
-
0
-
0
-
2
-
0
-
0
-
0
-
Diemžēl kauns
«Vai bez kuņģa vispār dzīvo: tas bija pirmais, ko meklēju internetā pēc tam, kad uzzināju savu diagnozi – kuņģa vēzis. Jā, bez kuņģa var dzīvot. Jautājums tikai, kādā kvalitātē. Manā gadījumā izrādījās, ka arī šādai dzīvei nav ne vainas. Pie šīs atbildes savukārt esmu nonākusi pēc trīs gadus ilga, smaga un sarežģīta ceļa, kurā meklēju un izmēģināju, pielāgojos un secināju. Tas bija jādara man pašai – mēģinot un kļūdoties atkal un atkal, jo informācijas par dzīvi pēc kuņģa izņemšanas ir ļoti maz.
Jā, onkoloģijas pacientu loks Latvijā ir diezgan plašs, taču tieši mana diagnoze ir ļoti sarežģīta – gremošanas sistēma ne tikai nodrošina ēdiena pārstrādi un barības vielu uzsūkšanos, bet līdz ar to arī regulē visu ķermeņa fizisko stāvokli, enerģijas līmeni, hormonālo stāvokli un tā tālāk. Katram šī mašīna strādā pilnīgi citādi, katrs gadījums ir atšķirīgs, tāpēc ārsti var sniegt tikai vispārīgas norādes un ieteikumus.
Savukārt paši pacienti par savu diagnozi runāt nez kāpēc izvairās. Pirmajā laikā pēc operācijas meklēju cilvēkus, kas šajā procesā laika ziņā ir kādu soli man priekšā, taču uzrunātie negribēja dalīties savā pieredzē – arī pavisam privāti ne. Nezinu, kāpēc tā, taču onkoloģiskās slimības daudziem joprojām ir absolūts tabu. Nereti sarunās par to izskan vārds kauns.
Es īsti neizprotu, par ko gan te kaunēties, – kā smejoties reiz teicu savai draudzenei, nav taču nekāds sifiliss!
Šis ir arī iemesls, kāpēc sarunai žurnālā piekritu – lai sniegtu vismaz savu stāstu, savus secinājumus un izjūtas cerībā, ka tas kādam var izrādīties noderīgi.»
Baranciņas kabatā
«Tiek uzskatīts, ka kuņģa vēzis ir vīriešu slimība. Tā jau sanāk – sievietes ar to saslimst uz pusi retāk, droši vien tāpēc, ka caurmērā tomēr vairāk sekojam līdzi tam, ko un kā ēdam un dzeram, retāk iekrītam tādos netikumos kā alkohols un smēķēšana. Arī man tie nekad tā īsti nav piemituši. Un tomēr kuņģa vēzis trāpīja arī man.
Te gan sava teikšana acīmredzot ir bijusi iedzimtībai – ar kuņģa vēzi slimoja mana vecmamma. Viņai tas notika jau pieklājīgā vecumā, un pēc operācijas viņa nodzīvoja vēl desmit gadus. Vienmēr esot staigājusi apkārt ar baranciņām kabatās – jo cilvēkam bez kuņģa ir jāēd sīkās porcijās, taču bieži: lai nepārslogotu gremošanas sistēmu, bet vienlaikus spētu uzņemt nepieciešamās kalorijas un uzturvielas.
Tieši tāpat arī man – vienmēr mašīnā stāv kastīte ar kādu cepumiņu, baranku vai sausiņu.
Te gan jāpiebilst, ka vecmammai izoperēja tikai daļu kuņģa – tātad viņas gadījums tomēr bija nedaudz veiksmīgāks nekā man, ja tā vispār par vēzi drīkst teikt. Ja tev ir daļa kuņģa, organismam tomēr vēl paliek visas kuņģa funkcijas: izdalās kuņģa sula, gremošanas fermenti, izstrādājas B12 vitamīns, barības vielas uzsūcas – kaut krietni samazinātā jaudā, bet tomēr…
Manā gadījumā tas viss izpaliek, jo nācās izņemt visu kuņģi. Gremošanas sistēmas darbības procesā ir trīs etapi: pirmajā darbojas žoklis un siekalas, otrajā kuņģa sulu šķeļošie fermenti, bet trešajā – zarnas. Man otrā etapa vispār nav – tas jākompensē abiem pārējiem. Sākuma etapā papildus uzņemu arī fermentus. Līdz mūža galam man ik mēnesi jāpotē arī B12 vitamīns, ko citādi kā vien kuņģī organisms neizstrādā.»
Raksti testamentu
Vēzi atklāju ar līkumu – devos pie kardiologa ar sāpēm sirds apvidū. Lieta tāda, ka kuņģa vēzis ir ļoti viltīgs – ja sāpes parādās kuņģī, visticamāk, slimība jau ir labi iedzīvojusies. Taču iesākumā šīs sāpes var spoguļoties, piemēram, mugurā, starp lāpstiņām vai – kā tas bija manā gadījumā – sirdī. Nokļuvu Stradiņa slimnīcā pie kardioloģes Māras Stabulnieces. Esmu viņai milzīgu pateicību parādā – jo, kad tapa skaidrs, ka manai sirdij nekas nekait, viņa tomēr veltīja man laiku, lai iedziļinātos un izjautātu mani par citām veselības problēmām. Dakteri aizdomīgu darīja divi fakti – ka manā dzimtā bijis kuņģa vēzis un ka pirms piecpadsmit gadiem man bijusi kuņģa čūla.
Toreiz tā gan tika veiksmīgi izārstēta, taču šoreiz saņēmu nosūtījumu uz fibrogastroskopiju.
Brīdī, kad ārste, kura veica šo izmeklējumu, saskatījās ar māsiņu, es sapratu – nav labi. Vēl gan cerēju, bet diemžēl…
Bija zvans no laboratorijas ar jautājumu, vai var aizsūtīt analīzes uz papildu izmeklējumiem. Teicu: jā. Un tad atnāca rezultāti. Tobrīd es biju mājās – viena ar analīžu rezultātu izrakstu. Un, protams, drudžaini metos internetā to iztulkot. Brīdī, kad visu sapratu, likās – viss, dzīve beigusies. Raksti testamentu.»
Bailēm nav laika
«Tās nebūt nebija beigas. Tā bija 2017. gada nogale – novembris. Es iekļuvu tā sauktajā onkoloģijas pacientu zaļajā koridorā. Te man lielum lielais paldies jāsaka dakterim Guntim Ancānam. Vizītē viņš ļoti skaidri un cilvēciski visu izstāstīja, izskaidroja.
Jebkurā gadījumā, ar šo diagnozi uz pirmo vizīti pie ārsta es noteikti ieteiktu doties kopā ar kādu tuvu cilvēku. Jo brīdī, kad tu izdzirdi ārsta slēdzienu, tavs prāts burtiski apstājas.
Un tu vairs neko nespēj sadzirdēt, aizmirsti pajautāt svarīgas lietas. Jā, protams, šāda pieredze ārstiem jau ir – tāpēc kopā ar diagnozi es saņēmu papīra lapu, kurā viss sarakstīts pa soļiem: kas tagad jāizdara, kādi medicīniski un sadzīviski jautājumi jānokārto. Taču tikai tad, kad pārnācu mājās, spēju uz šo lapiņu paskatīties un sākt domāt – ko tagad darīt.
Kā tagad atceros – operācija bija nolikta jau uz 4. janvāri. Nebija daudz laika raudāt un baidīties, bija jāsakārto darba un citas lietas, un tad jau bija pienākusi pati operācija. Pēc tās pamodos – un man jau kaut kas bija pazudis.
Laiku slimnīcā ne ar kādām šausmām neatceros. Slimnīcas personāls bija fantastisks – cilvēki, kuru darbs ir viņu aicinājums, nevis apgrūtinājums. Naktis šajā nodaļā ir grūtas – atskan zvans pēc zvana, pacienti neguļ, mokās, nepieciešamību ir bezgala daudz. Taču ne reizi nemanīju nevērību vai neiecietību no personāla puses.
Toreiz es pati pirmo reizi piedzīvoju, kā tas ir – divus mēnešus vispār negulēt.
Viegla snauda atnāca pāris mirkļus diennaktī – taču miega nebija. Protams, šajā laikā galvā nāca visvisādas domas un jautājumi – tostarp arī mūžīgais «kāpēc es». Tagad skaidri zinu un silti gribu ieteikt citiem – šis jautājums ir jāizslēdz no sava prāta, jo uz to atbildes nav. Priekš sevis noformulēju tā: šis pārbaudījums man ir uzlikts, jo spēju to izturēt. Jo tas mani nevis iznīcinās vai salauzīs, bet izskolos.»
Neiespējamā misija
«Nākamais lūzuma brīdis iestājās, atgriežoties mājās no slimnīcas. Jo slimnīca – lai kāda tā arī būtu – tomēr ir tāda droša saliņa, kur tu esi nepārtrauktā profesionāļu uzraudzībā. Taču, pārkāpjot mājas slieksnim, tu esi spiesta paskatīties acīs skarbajai realitātei – turpmākajai ikdienai bez kuņģa.
Pirmo periodu pēc operācijas mans svars kusa burtiski par kilogramu dienā. Un tā nedēļām, tad mēnešiem. Kopumā kopš operācijas pusotra gada laikā zaudēju 40 kilogramus: no 46. izmēra izkusu līdz trīsdesmit astotajam. Kādai dāmai šī statistika lasot varbūt šķitīs iepriecinoša –
arī pati vienmēr biju sapņojusi kļūt slaidāka, jo pirms operācijas, iestājoties slimnīcā, biju ļoti apaļa, svēru 105 kilogramus.
Vienmēr biju gribējusi atgūt savu studiju laika augumu. Tagad tā arī notika, taču šī, protams, ir šausmīga cena par manas vēlmes piepildīšanos.
Interesantākais, ka pirms slimības atklāšanas mans organisms jau bija it kā sācis gatavoties priekšā stāvošajai cīņai – pēdējā gada laikā es pieņēmos svarā, pat paskatoties uz ko treknāku vien, katrs kumoss uzreiz atspoguļojās svaru skalas ciparos. Ja toreiz par to dusmojos, tagad varu būt savam organismam ļoti pateicīga: tajā pirmajā cīņā ar strauji kūstošo svaru man bija handikaps – varēju zaudēt kilogramus, netraumējot dzīvībai svarīgo orgānu darbību. Diemžēl slaidiem kuņģa vēža slimniekiem šī cīņa ir daudz, daudz smagāka un riskantāka.
Sajūtas bija tik dīvainas: ja agrāk cīnījos, lai svars nepieaug, tagad nu pēc operācijas par manu svarīgāko mērķi ir kļuvusi svara nezaudēšana. Kuņģa neesamība nozīmē, ka vienā reizē varu apēst ne vairāk kā tasītes lieluma porciju – tāpēc izaicinājums ir pamatīgs.»
Īstā meklējumos
«Pirmā gada laikā pēc operācijas bada, pat ne izsalkuma sajūtas man nebija vispār. Tas bija ārkārtīgi dīvaini – it kā mēs ar organismu būtu zaudējuši spēju sarunāties. Sākumā man bija jāliek modinātājs ik pa divām stundām, lai varētu atcerēties, ka neesmu ēdusi, citādi nāca pilnīgs bezspēks līdz ģībienam. Arī garšas sajūtas bija pilnībā izmainījušās – turklāt turpināja mainīties. Tas, kas garšoja vienā dienā, dažas dienas vēlāk jau varēja izraisīt pilnīgu riebumu.
Ar pārtiku es ik dienas uzņemu apmēram 3000 kaloriju, taču tās gandrīz pa tīro izslīd man cauri un nonāk atejā, gremošanas sistēma spēj uzsūkt un pārstrādāt tikai nelielu daļu apēstā.
Kalorijas skaitu ar mērķi tās savākt pēc iespējas vairāk, nevis – kā tas bija pirms operācijas – ierobežot. Patiesībā šobrīd kalorijas jau vairs neskaitu – esmu iemanījusies produktus izvērtēt un izvēlēties pati, jo pēdējos trīs gadus to daru diendienā.
Savu ēdienkarti un nepieciešamos ikdienas ieradumus man nācās sataustīt un sazīmēt pašai – ar mēģinājumu un kļūdu metodi. Uzturspeciālistu meklēju ilgstoši, taču tā arī neatradu. Paldies tiem, kas jau pirmajā vizītē uzreiz pateica: nē, ar šādu gadījumu strādāt nevaru, pietrūkst specifisku zināšanu. Tā vien šķiet, ka lielākā daļa uzturspeciālistu ir praktizējušies cilvēku novājināšanā, tāpēc uzbarošanā – turklāt ar tik specifisku diagnozi – zināšanu nepietiek.
Bija arī tādi, kas uzreiz ņēmās uzbrukt ar dažādiem uztura bagātinātājiem – tiem līdz galam nenoticēju.
Kā gan mans organisms spēs uzsūkt tableti, ja nespēj pārstrādāt pat vārītu burkānu?!
Gadījās arī uzturspeciālisti, kas manī skatījās kā tabulā – noklausījās manos ēšanas ieradumos un paziņoja: jāēd trīsreiz vairāk. Bet, kā es varu ēst vairāk, ja jau tā ēdu visu dienu – un varu vienā reizē apēst ļoti, ļoti maz?»
Viltīgie ienaidnieki
«Meklējot, ko un cik daudz varu apēst, ir nācies daudzkārt kļūdīties un arī sagrēkot – apēst par daudz, par ātru, vai arī to, ko nespēju pārstrādāt. Sekas mēdz būt briesmīgas – šausmīgas sāpes un plēšanas sajūta zarnās, nelabuma lēkmes, liels nespēks, žults atviļņi – pat par mazākajām kļūdām ir nācies smagi samaksāt.
Teiksim, bumbieri, mani mīļākie augļi. It kā nevainīgi, taču tajos ir daudz cukura, tie veicina vēdera uzpūšanos, turklāt tiem piemīt tāda graudaina konsistence, ar ko zarnas vienkārši nespēj tikt galā.
Tāpēc sanāk – kaut kaloriju ziņā šobrīd varu atļauties ēst daudz ko tādu, par ko agrāk tikai sapņoju, toties tagad no ēdienkartes nākas izslēgt daudzas it kā nevainīgas, pat veselīgas lietas.
Nedrīkstu ēst neko, kas izraisa vēdera pūšanos, piemēram, skābus kāpostus, plūmes, svaigus ābolus un tā tālāk. Arī pelēkos zirņus un pupas, par ko īpaši žēl, jo visu mūžu pupiņas ēdu ar vislielāko prieku. Īpaši viltīgs ienaidnieks ir cukurs – jo cukuri slēpjas tik daudzos produktos, par kuriem pat neiedomājamies, piemēram, maizē. Tāpat mans organisms īsti vairs nespēj pārstrādāt piena olbaltumvielas.
Vēl viena problēma ir tā sauktais dempinga sindroms, kas mani piemeklē no rīta pēc brokastīm. Tas notiek, ja paēdu strauji un drīz pēc tam sāku kustēties. Pat ja apēdu vienu S izmēra oliņu, tas jādara lēnām, un vismaz 15 minūtes pēc ēšanas jāpavada pilnīgā mierā, citādi nākamās pusstundas laikā iestājas šausmīgs iekritiens – pilnīgs nespēks, ģībšana, vemšana. Taču katram mākonim ir zelta maliņa. Proti, esmu atklājusi, cik skaisti ir šādi lēni, mierīgi rīti. Kādu baudu sniedz nelielas lietas, arī viens kumoss, kas patiesi izbaudīts.»
Prognozes un realitāte
«Vadlīnijās, ko saņēmu no ārsta, bija minēts, ka ķermeņa svars zūd bez apstājas pirmo pusgadu pēc operācijas, bet pēc tam apstājas, un nākamajā gadā, kad organisms jau adaptējies jaunajiem apstākļiem, jau sāk pieaugt. Gaidīju, ka arī ar mani tā notiks – taču nesagaidīju. Pusotrs gads pagāja nepārtrauktā satraukumā – jo turpināju kust bez apstājas. Atkal un atkal devos pēc jaunas apakšveļas, no draudzenēm aizņēmos viņu slaido laiku drēbes, no jauna bija jāiegādājas pat apavi – visas kurpes krita no kājām.
Ar šo gribu atgādināt: vidējās prognozes, ko sniedz mediķi, ir ļoti aptuvenas. Realitāte katram pacientam ir cita, iepriekš paredzēt, kā ķermenis reaģēs uz notiekošo, ir praktiski neiespējami.
Straujā svara zaudēšana nozīmēja garderobes atjaunošanu un slaidu ķermeņa aprišu atgūšanu. Šīs bija tādas gaišas pārmaiņas uz visa pārējā fona. Daudz smagāk, piemēram, bija iemācīties sadzīvot ar šausmīgo nespēku, kas nāk līdzi šādam straujam svara zudumam. Tas līdz galam nav pārgājis arī šobrīd – ja no rīta vēl mostos enerģijas pilna, dažas stundas vēlāk tā jau ir pazudusi.
Ārsti lika vingrot – es arī paklausīgi gāju pie fizioterapeita un žmiedzu sevi laukā, kas bija milzīga kļūda, jo pēc nodarbības spēka vairs nebija pilnīgi nekam. Pienāca brīdis, kad nespēju noiet pat kilometru vai pagatavot sev pusdienas.
Lasīju interviju ar Māri Šveiduku, kam arī ir tā pati diagnoze, – jā, viņam vingrošana palīdz atgūt spēkus, taču tas ir cits stāsts: sports ir Māra dzīvesveids visu mūžu. Man šāda pieeja absolūti neder.»
Intuīcija saka
«Atmetu vingrošanu un nolēmu vienkārši staigāt – dienu no dienas, sevi nespiežot un nedzenot, noieto attālumu lēnām audzēju klāt. Ar laiku sāku arī nūjot un tā pamazām nonācu līdz septiņiem un pat desmit noietiem kilometriem dienā. Taču viss šis process notiek tā viļņveidīgi – ar kāpumiem un arī kritumiem. Tāpat joprojām notiek iekritieni arī noskaņojumā un enerģijas līmenī. Galu galā gremošanas sistēma regulē arī mūsu hormonu fabrikas darbu – ja pirmā darbojas ar traucējumiem, pilnvērtīgi nevar darboties arī otra. Reizēm iestājas pilnīgs bezspēks. Vai pēkšņi nespēju paciest kādu izteiktu smaržu. Svarīgākais ir ieklausīties sevī un nedarīt sev pāri.
Kopumā visā šajā procesā esmu centusies vispirms klausīt pati sev un savai intuīcijai. Ja jūtu, ka kaut kas man der – vai tas būtu ārsts vai kāds terapijas veids –, paļaujos uz savām sajūtām.
Tā nonācu pie tikšanās ar homeopāti Vitu Valdmani. Viņa nodarbojas ar antropozofo medicīnu, – daudz elpoju, vingroju pēc viņas metodes, kā arī šobrīd veicam āmuļu terapiju. Tās ir ampulas, kuras potēju reizi nedēļā. Nav lēts prieks, taču jūtu, ka tas man palīdz, ir mans.
Gājis jau ir visādi. Pirmajā laikā pēc operācijas tuvinieki, labu gribot, ieteica nezin ko, bet es, pateicībā un labu gribot, visu arī uzklausīju un izmēģināju. Kurkumas sakni, vestu no Indijas. Šitakes, bebru dziedzeru uzlējumus, visādas tējas, vitamīnu vitamīnus… Tagad zinu, ka tā bija kļūda. Jāmeklē un jāizvēlas ir man pašai.»
Stipra un vāja
«Interesanti – šī diagnoze mani ir vienlaikus iemācījusi būt gan stiprākai, gan vājākai. No vienas puses – šis pārbaudījums mani piespieda ieklausīties pašai sevī, izprast sevi, pasaudzēt un nolikt sevi un savu labsajūtu pašai par prioritāti. Pateikt – nē, nebraukšu uz kapiem, man nav spēka un nepieciešama atpūta. Iepriekš to nespēju. Esmu, piemēram, iemācījusies agri iet gulēt, lai pilnvērtīgi atpūstos.
Desmitos telefons ir izslēgts un tāds paliek līdz pat rītam – pat ja kādam būtu ugunsgrēks, tāpat nespētu skriet palīgā to nodzēst. Tāpēc mana atpūta ir svarīgāka.
No otras puses – esmu iemācījusies lūgt palīdzību. Beidzot. Atceros, piezvanīju māsīcai pateikt par slimību, par atbildi dzirdēju – beidz melot, tas nevar būt! Jo es taču biju tik stipra, ar mani tas nevar gadīties.
Tagad saprotu – tāpēc jau mēs esam cits citam līdzās, lai šādos brīžos sniegtu atbalstu vai paļautos un lūgtu palīdzību. Ja nevarēšu es, varēs kāds cits. Ir jārunā un jāprasa! Jo es atzīšos – šajā laikā esmu piedzīvojusi mirkļus, kad patiešām ir bail palikt vienai. Kad nogurums un bezspēcība ir tik lieli, ka šķiet – neizturēšu.
Bet tiem, kas ir līdzās cilvēkiem ar šādu vai līdzīgu diagnozi, es gribētu pateikt: labi vārdi un emocionāls atbalsts patiešām mierina un pacilā, tomēr ne mazāk svarīga (varbūt pat svarīgāka) ir reāla palīdzība. Sajūta, ka ir kāds, kas atnāk un izmazgā grīdu, kad pati nevaru no gultas piecelties, šādā situācijā ir kaut kas neatsverams. Vai izgludina drēbes nākamajai nedēļai. Vai atnes kartupeļu biezputru – jo šobrīd ēst gatavošana man aizņem lielāko daļu dienas un bieži tai neatliek laika vai spēka.
Manas uztura prasības šobrīd ir ļoti specifiskas, tāpēc kafejnīcās un ēdnīcās es neēdu – nekad īsti nevar zināt, kādi produkti slēpjas ēdienā.
Viss jāgatavo pašai. Toties esmu atklājusi daudzus jaunus produktus, veikaliņus, kur varu atrast tieši to, kas man der.»
Gribu dzīvot
«Arī manā ikdienā un vaļaspriekos ir ieviesušās dažādas izmaiņas. Darbā Rīgas tirdzniecības ostas grupas uzņēmumu grāmatvedībā šobrīd strādāju tikai uz pusslodzi. Jāsaka milzīgs paldies manām lieliskajām kolēģēm, kas mobilizējās, lai mani atbalstītu. Biju domājusi, ka darbā izkritīšu tikai uz mēnesi, taču viss izvērtās daudz ilgāk. Atgriezos martā, taču tikai daļēji. Tad visu vasaru nomocījos, mēģināju atgriezties vecajā ritmā, līdz sapratu – viss.
Neviena nauda nav pārslodzes vērta – jo kāda gan jēga no nopelnītās naudas, ja nav pat spēka to iztērēt?
Diemžēl nācās atteikties no iemīļotās kalnu slēpošanas – arī tai vairs nepietiek spēka. Reizēm ir pat tā, ka nespēju i burku atvērt, kur nu vēl nostāvēt uz slēpēm!
Taču ceļot gan ceļoju joprojām. Pirmo gadu to, protams, darīt baidījos un arī nespēju. Taču otrajā gadā saņēmos un aizbraucu uz Vidusāziju – uz Tadžikistānu un Uzbekistānu. Jā, uz kalniem – nenožēloju nevienu mirkli! Nedaudz gan baidījos par uzturu un atturējos no brīnišķīgajiem augļiem. Taču plovu gan ēdu katru dienu un jutos ļoti labi – vienmēr apēdu pusīti vai trešdaļu porcijas, bet atlikušo ņēmu līdzi kastītē, lai notiesātu vēlāk. Visam var pielāgoties, izdomāt risinājumus!
Kalnos gan kāpt vairs nevarēju – taču tas man netraucēja izbaudīt krāšņo dabu, pilnvērtīgi atpūsties.
Šobrīd esmu jau sapratusi, kā mans organisms strādā, kuri brīži vai situācijas ir riskanti, kad sevi jāpasaudzē.
Pagājušajā gadā uzsāku piedalīties Zaļajos pārgājienos pa Rīgu – ar šīm grupām esmu paspējusi krustu šķērsu izstaigāt Torņakalnu, Āgenskalnu, Brasu, Teiku, Juglu un citus rajonus, iepazinusi vietas, kurām citkārt vienkārši pabraucu garām ar auto. Šie pārgājieni man ir pavēruši jaunu mīlestību pret Rīgu. Esmu sapratusi, ka ļoti gribu turpināt dzīvot. Gribu strādāt, gribu būt kopā ar saviem brīnišķīgajiem draugiem, ceļot, gūt jaunus iespaidus. Un arī mīlestību gribu. Pa šo laiku esmu sapratusi arī to. Un vairs nekautrējos būt atklāta, uzrunāt, pietuvināties. No sirds ticu, ka mani vēl priekšā gaida daudz skaista.»
