Rīga -3°C 
Novērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Mīlēt un sargāt
Andris: «Atceros, kā Ilze pateica, ka mums būs bērniņš. Bijām aizbraukuši uz Salacgrīvu, gājām, kā parasti, uz jūrmalu, un Ilze saka: «Man tev kaut kas jāsaka.» Es jau jutu… jo tonis atšķīrās. Tas nebija tā: klau, es laikam mājās aizmirsu aizvērt logu vai – es nejauši noskrāpēju mašīnu. Tiklīdz sieviete sāk vīrieti sagatavot, tā jau jūti… Sieviete vienmēr ņem virsroku – psiholoģiski un fiziski, viņa vienmēr zina, kā panākt savu.
Vīrieti ir viegli atšifrēt, piemēram, ja viņš pēkšņi atnāk ar puķēm.
Reiz to piedzīvoju – Ilze uzreiz jautāja: kas noticis?
Esmu sapratis: dzīvē viss notiek tā, kā jānotiek, un katram cilvēkam vispiemērotākajā laikā. Piemēram, mana profesijas izvēle ir sakritību ķēde, jo gribēju taču kļūt par labu basketbolistu un tajā jomā man bija arī panākumi. Tagad atskatoties redzu: jā, iespēju bija daudz, taču ceļš – tikai viens. Tas pats arī par Ilzi – tieši šo meiteni man bija jāsatiek un ar viņu jāpaliek kopā. Es jau minēju, ka Markusa pieteikšanās savā ziņā varbūt man pat izglāba dzīvību, jo trakojošais, riskantais avantūrisms manī uzreiz noplaka – apzinājos, ka tagad no manis atkarīgas vēl divas dzīvības. Mainījās mana attieksme pret dzīvi, vērtību skala. Tolaik dzīvojām kopmītnē, pēc tam komunālajā dzīvoklī un īsi pirms Markusa piedzimšanas pārcēlāmies pie Ilzes mammas. Mūsu dzīvē nekas nebija sakārtots, turklāt es aizgāju no darba Nacionālajā teātrī. Toreiz šķita: ārprāts, kā mēs izķepurosimies? Tagad zinu: Dievam ir savi plāni, Viņš palīdz.
Cilvēka lielākā iedomība – kaut kam gatavoties, censties nodrošināties. Jā, dažiem tas izdodas, bet ne visiem un ne vienmēr. Piemēram, saka – sapelnīšu naudu un tad atļaušos bērnu; kad būs lielāks dzīvoklis, varēšu nopirkt suni. Mums ir tas pats dzīvoklis, bet esam jau tikuši arī pie sunīša. Jo cilvēks spēj aprast ar apstākļiem. Katram ir tādi, kādi viņam nepieciešami. Taisnība bieži daudzinātajam teicienam – nevar mainīt situāciju, toties var mainīt savu attieksmi pret to. Paradoksāli, jo tad arī mainās situācija.»
Ilze: «Kad kaut kur kopā ejam, Andris vienmēr pajautā, ko vilkšu, un pieskaņo savu tērpu. Viņam svarīgi, lai esam saskaņoti.»
Andris: «Jā, jo tas saliedē, un attiecībās tas ir svarīgi. Man patīk Ilzei pirkt apģērbu. Viņai tas patīk, un man patīk, ka viņai patīk. Esmu pircis mazas dāvaniņas pat tad, kad pilnībā esmu mīnusos un apzinos, ka šovakar tas būs vienīgais, ko varu atļauties.
Savukārt Ilze mani saudzē, brīdinot, lai nelasu kādu kritiķa recenziju.»
Ilze: «Man reizēm ir lielas dusmas, ka tā ir nevis profesionāla kritika, bet kādas personas vēlme nolikt kādu cilvēku!»
Andris: «Es ļoti sargāju mūsu laulību no svešām enerģijām. Piemēram, teātrī mēģinājumā noteikti pārģērbjos, lai manis atveidotajam tēlam no manis nebūtu nekā, ne zeķu, ne kurpju, pat ne smaržu. Kur nu vēl laulības gredzena! Jo tas man ir dārgākais, mana dzīve un manas attiecības!»
Ilze: «Man šķiet, ka kopā esam ilgi – jau deviņus gadus, un tai pašā laikā – tas viss sākās pavisam nesen. Vēlos, lai mēs varētu nodzīvot kā opis un ome – pusgadsimtu kopā –, kuri viens otru joprojām mīļi velk uz zoba.»
Andris: «Ieraugot kādu cienījamu pāri, Ilze dažreiz saka – skat, tādi mēs būsim vecumdienās! Es neiebilstu, man patīk. Man gribētos ar Ilzi būt kopā līdz mūža galam, skaisti kopā novecot… Reizēm viņa rāda – ui, tev pie deniņiem jau daži sirmi mati! Un piekodina – nekādā ziņā nedrīkst krāsot! Ilze gan joprojām ir tāda pati, kādu es viņu iepazinu. Ja viņa pēkšņi kļūtu blondīne, tad gan es ilgi smietos! Varbūt viņai izdotos paskaidrot, kāds iemesls ir tādām pārvērtībām, tomēr, visticamāk, es kāptu mašīnā un brauktu meklēt…»
Ilze (smejas): «Citu…»
Andris: «Jā, citu krāsu!
(Nopietni.) Ilzes brūnās acis, smiekli, smaids, dažreiz dīvainie izteiksmes līdzekļi mani joprojām valdzina. Viņā ir ļoti daudz romantisma, mīļuma. Ilze neko neprasa pretim, bet redzu – gaida.
Tas man ir kā narkotika – redzēt, sajust, kā viņa priecājas…
Pa šo laiku ja nu vienīgi kritiskāka viņa ir kļuvusi – pret daudz ko. Zina, ko vēlas panākt, un ir pārliecināta, ka panāks. Dažreiz mēģinu iebilst, strīdos – esmu taču Auns! –, bet nekas nesanāk. Viņa ir pedantiska un pašpārliecināta Jaunava, un man nav variantu – jāļauj viņai uzvarēt. Man, piemēram, patīk, ka uz grīdas mētājas manas aprakstītās lapas, mūzikas diski un zeķes, – es šajā haosā ļoti labi orientējos, bet Ilze visu sakārto un apbrīnojamā kārtā vienmēr zina, kur kas atrodas. Viņa sadalījusi mūsu sadzīves pienākumus. Mans uzdevums, piemēram, ir iznest miskasti; lai es to neaizmirstu, viņa no rīta dažkārt atstāj man zīmīti.
Es it nemaz neesmu organizators, bet viņa izplāno mūsu ārzemju ceļojumus, kuros dodamies uz savu roku – kaut kur aizlidojam, noīrējam mašīnu un braucam pēc kartes. Tur visur klāt ir mazliet adrenalīna, bet tas ir uzmundrinoši. Ilzei vispār patīk trakas lietas, piemēram, vasaras vakarā pēkšņi doties kaut kur ar teltīm vai lēkāt uz batuta. Iedomājies – līst lietus, un mēs līdz tumsai lecam un smejamies kā mazi bērni! Es vienmēr pavelkos Ilzei līdzi, tāpēc mums nedraud iesūnošana laulības dzīvē – pulksten pieci, un uz plīts tiek uzlikts katliņš ar kartupeļiem…»
Ilze: «Man dažreiz šķiet – Andris vienmēr jāpierunā, garlaicīgi ar viņu! Piemēram, nevienu kāzu gadadienu vēl neesam kārtīgi nosvinējuši, bet – vajadzētu!»
Andris: «Piekrītu! Un tad varbūt mūsu draugs režisors Mārtiņš Eihe beidzot šim notikumam par godu atdos mūsu laulības ceremonijas ierakstu. Viņš toreiz tik aizrautīgi filmēja! Pat līda pie altāra, kur nedrīkst, un kopā ar maniem pārējiem labākajiem draugiem piedalījās manas sievas zagšanā, pēc tam vēl intervēja viņu!
(Apcerīgi.) Mūsu kāzas… Vienkāršas, tikai ar vistuvākajiem. Kad viss bija beidzies, aizbraucām mājās un es izgāju pagalmā. Sisināja sienāži, zāle norasojusi, dārzā smaržoja ziedi, un ap sirdi man bija tik labi…
Ik pa brīdim sev jautāju – vai tev vēl arvien ir labi kopā ar šo cilvēku? Jā, ir!»
Ilze: «Nesen pirmo reizi ar Andri gājām par vedējiem viņa labākajam draugam. Tas, mūsuprāt, ir ļoti augsts novērtējums mūsu mīlestībai.»
Andris: «Atceros, pēc mūsu laulības ceremonijas kāds teica – labā ziņa ir tā, ka dzīve jums tikai tagad sākas. Daudz vēlāk sapratu, kas ar to bija domāts. Tāpat kā laulības zvērestu – būt kopā priekos, bēdās, bagātībā un nabadzībā. Sakot šos vārdus, toreiz pat nespēju iedomāties, ko tie man varētu nozīmēt. Toties tagad zinu: mīlestība ir visstiprākais un arī vistrauslākais, kas vien pasaulē var būt. Zālamans brīnišķīgi sacījis: simtiem cilvēku domā, ka viņi mīl, bet tikai diviem Dievs sūta mīlestību. Tādēļ arī viņš pateicās Dievam, ka Tas Kungs ir bijis tik žēlīgs un sūtījis viņam patiesu mīlestību.
