Rīga -3°C 
Novērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Intervija publicēta žurnālā Ievas Stāsti 2011.gada 10.numurā
Saulriets pie jūras
Ilze: «Ģimenei Salacgrīvā ir vasarnīca, un mēs katru vasaru turp braucām. Interesanti – lai gan Andris ar vecākiem dzīvoja turpat netālu, mēs nekad nesatikāmies, vismaz līdz 2000. gadam viens otram acīs nebijām iekrituši. Andris gan apgalvo, ka šad tad mani esot ievērojis jūrmalā.»
Andris: «Kas ir Salacgrīva? Varētu teikt – lauki, jā, un es esmu lauķis. Pilsētiņa tik liela, lai cits citu pazītu. Rīdziniekus jau nevarēja neievērot. Viņi gan vairāk turējās kopā ar savējiem – pārējiem vasarniekiem. Lai tiktu uz jūru, dzeltenās vasarnīcas iemītniekiem ar savu sarkano pikapa žiguli bija jābrauc garām mūsu mājai. Vakaros, kad gāju uz jūru skatīties saulrietu, viena no trijām māsām – jaunākā – parasti jau bija priekšā: pastaigājās ar skaistu suni.
Meitenei bija gari mati… romantiska būtne… vienmēr viena…
Skaidrs, ka tas man šķita intriģējoši, domāju – ko viņa gaida? Nākamajā vakarā viņa atkal bija viena… Bet es negāju klāt iepazīties!»
Ilze: «Kādā vasarā es Andri pamanīju. Sauļojos, lasīju žurnālu, un man garām gāja sportiski ģērbies puisis, laikam uz basketbola treniņu un, šķiet, kopā ar savu opi. Vēlāk viņu ievēroju ballītē mūsu vasarnīcā – Andri, savu klasesbiedru, un vēl dažus vietējos jauniešus bija uzaicinājusi mana draudzene. Atceros, ar meitenēm runājām, ka šis puisis izskatās baigais gudrinieks, droši vien ies studēt uz ekonomistiem, un bijām ļoti pārsteigtas, kad viņš teica: nolēmis kļūt par aktieri.»
Andris: «Kādu dienu kafejnīcas vasaras terasē ar vēl diviem džekiem trinkšķinājām ģitāru un dziedājām latviešu ziņģes, kad ienāca meitenes no dzeltenās vasarnīcas. Aicinājām mums pievienoties. Ilze no māsām bija kautrīgākā… publiskajā telpā. (Zīmīgi paraugās uz Ilzi.) Tikai pēc tam es uzzināju, ka viņai ir žeļeznaja hvatka*.»
Ilze (pārsteigta): «Kas tā tāda?!
Tur, kafejnīcā, norunājām kopā ar laivām braukt pa Salacu, ar nakšņošanu teltīs. Tajā braucienā ar Andri arī labāk iepazināmies.»
Andris: «Tomēr vēl tā īsti nesaskatījāmies.
Pēc tam es iestājos Kultūras akadēmijā, pārcēlos uz Rīgu. Reiz uzaicināju Ilzi uz kafejnīcu, parunājāmies. Bet atkal – nekā vairāk.
Un tagad nonākam pie mistiskā.»
Ilze: «Jā, tas bija dīvaini. Mana vecākā māsa precējās, un es domāju, ko aicināt līdzi uz kāzām. Man bija divi varianti…»
Andris: «Viņai vienmēr ir varianti!»
Ilze: «…un viens no tiem – Andris. Uzaicināju viņu, jo viņš tomēr pazīst manas māsas, manu ģimeni, turklāt studē aktieros. Andris piekrita.»
Andris: «Iedomājies – studentam divas dienas par velti dos ēst un dzert! Skaidrs, ka piekritu! Lai gan ielūgums bija kā uz degšanu. «Ko tu šodien dari? Negribi braukt uz kāzām – mana māsa precas?»
Ilzei bija balts sitroens, un mēs trijatā – vēl bija viņas draudzene – braucām uz kāzām.»
Ilze: «Tas nebija paredzēts, bet jaunā sieva pēkšņi izdomāja – jāmičo mani (mūsu otra māsa jau bija precējusies). Es biju kategoriski pret, bet Andris paņēma mani stingri pie rokas – un mičošana sākās.»
Andris: «Man šķita – cik interesanti, kā teātrī! Kad kāzinieki sauca: «Rūgts!» – es, ievērodams labāko tradīciju paraugus, gribēju Ilzi nobučot. Ritms, kādā visi iet mums apkārt, skaitot: «Nu mani mičo, nu mani mičo…» – ir hipnotisks: dung, dung, dung… uga-čaka-čaka, uga-čaka-čaka… Un tad sauc – rūgts! Es šim rīkojumam klausu, bet meitene griežas prom. Viņa manās acīs redz izmisumu, bet nesper pat pussolīti pretim…»
Ilze: «Mani mičo ar svešinieku, un viņš visu cilvēku acu priekšā vēl grib bučoties! Vaļsirdīgi sakot, man tolaik bija cits puisis, es domāju – kādas šausmas, šis pasākums izvēršas par pilnīgu pārpratumu!
Pēc tam līdz nākamajai vasarai mums nekādas saiknes nebija. Satikāmies atkal Salacgrīvas jūrmalā ap saulrieta laiku.»
Andris: «Man Ilze patika – simpātiska meitene, sarkst un smejas, citāda nekā tās, ko pazinu, bet nekādas dzirksteles mūsu starpā nebija. Taču tajā vasarā man kaut kas sirdī palika… Rudenī Ilzi jau ar nolūku Rīgā uzmeklēju. Un tad… mēs izšķīrāmies. (Pikti.) Nav forši to atcerēties!»
Ilze (smejas): «Mans klasesbiedrs Artuss Kaimiņš organizēja braucējus uz tusiņu Saulkrastos. Andris iespītējās – nebrauca līdzi.»
Andris: «Viņa saka – ar džekiem braukšot uz tusiņu. Es tam vakaram piedāvāju citu variantu – divvientulībā, bet viņa izvēlējās braukt uz Saulkrastiem. Mums abiem bija ultimāti, abi apvainojāmies, iespītējāmies, un viņa aizbrauca. Pēc tam aizsūtīju īsziņu: «Vai mums tagad viss ir cauri?» Viņa kaut ko atbildēja, un bija iemesls atkal satikties…»
Ilze: «…lai vairs nešķirtos.»
