Rīga -4°C 
Novērtē rakstu
-
3
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Saglabātais Upīša gars un mūsdienu mantojums
Pavasarī aizbrauciet uz Skrīveriem un aizejiet uz namiņu Daugavas ielā 58 ar paša Upīša loloto ābeļdārzu. Bet jau šoziem apciemojiet Upīša Rīgas muzeju Brīvības ielā 38. Ar senu liftu uzbrauciet trešā stāva 4. dzīvoklī. Te kopš 1951. gada Upīts pavadīja sava 92 gadus garā mūža pēdējos gadus, te 1970. gadā viņš arī aizgāja. Te saglabāts Upīša gars – plašajos bibliotēkas skapjos, gleznās…
Šis 1911. gadā celtais Brīvības ielas nams ir tā sauktā prezidentu māja. Te savulaik mitusi gan Aspazija, gan grāmatizdevējs Jānis Rapa, gan diriģents Leonīds Vīgners. Upīša dzīvoklī pirms viņa dzīvojis Valsts prezidents Alberts Kviesis, arī diriģenta Marisa Jansona ģimene. Muzeja direktore Inese Kaire stāsta, ka padomju laikā visi pārējie nama dzīvokļi bija komunālie ar raibu un trakulīgu publiku. «Upītim ne reizi vien nācies viņus disciplinēt ar milicijas palīdzību. Mēs savukārt līdz pagurumam cīnījāmies ar namu pārvaldi par tīrību kāpņutelpā.
Labie laiki iestājās, kad virs mums atnāca burvīgie augšstāvu kaimiņi Guntis Ulmanis, Vaira Vīķe-Freiberga.
Tad parādes durvīm ierīkoja kodu, un šausmas beidzās. Kad no prezidenta amata atvadījās Valdis Zatlers, šai namā brīvu dzīvokļu vairs nebija, un mēs nopietni iespringām – valsts māja taču…» (Ironiski iesmejas.)
Kad Upīši atgriezās Latvijā no Kstiņinas, viņi, saprotams, devās uz savu veco dzīvokli Ģertrūdes ielā 69/71, kur bija mituši pirms kara. Izrādījās, ka viņu dzīvoklī jau dzīvo citi cilvēki, bet rakstnieka lielā bibliotēka ar desmit tūkstošiem grāmatu – pazudusi bez pēdām. Vēlāk pa dažādiem ceļiem izdevies atgūt vien trīsdesmit deviņas grāmatas.
Ieejiet Upīša darbistabā, un jums būs jāpabrīnās, kādā kārtībā rakstnieks turējis savu rakstāmgaldu, uz kura stāv jašmas kancelejas paliktnis. Inese Kaire uzsver – par pedantiskumu zināms droši. «To mums stāstīja Upīšu bijusī mājsaimniece Alīda Stepa. Dzīvoja ar šo ģimeni cieši kopā, savām acīm redzēja Upīša dienas ritmu, attiecības ar sievu un mazdēlu, piedalījās sadzīvē. Kad divus gadus pēc Upīša nāves nodibināja muzeju, viņa te arī strādāja. Tad varēja aizgūtnēm klausīties viņas atmiņas.» Paņemiet rokās Upīša pašdarināto ērto apses koka spalvaskātu. Ar tādiem viņš visu mūžu rakstījis. Ļoti viegls. Intensīvi rakstot vairākas stundas, komforts bija svarīgs.
Upīts tikpat rūpīgi atkal no jauna vācis un veidojis savu bibliotēku, rindojis stiklotos skapjos vairākās istabās. Jau trešo reizi dzīvē. «Ja, strādādams kabinetā, mājiniekiem lūdza atnest grāmatu no citas istabas plaukta, tad konkrēti arī nosauca – vēlētos grāmatu no 13. skapja 4. plaukta pa kreisi, 5. grāmatu pēc kārtas. Muzejā Upīša kārtība ir saglabāta.
Bet iedomājieties – piecos no rīta celties, kamēr vien veselība atļāva, aiziet klusi uz darbistabu un strādāt.
Deviņos nākt uz brokastīm, parunāties un tad atpakaļ uz kabinetu, un rakstīt…» Un tā vairāk nekā 70 gadus, turklāt lieliskā valodā, ka pat Vizma Belševica jaunajiem allaž ieteikusi mācīties no Upīša.
