Rīga -4°C 
Novērtē rakstu
-
3
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Kāds dēls, tāds tēvs
Mazdēls Aivars bildis, ka mātišķu mīlestību nav izjutis arī no vecmāmiņas Olgas – tikai, cik pats ierāpies klēpī un brīdi pasēdējis. Bez mīlināšanās, tiesa, arī bez rāšanās.
Puisis audzis savā vaļā – «neviens mani nerāja, ja pārnācu no rīta».
Inese Kaire: «To mums arī stāstīja Alīda, ka Aivars bieži pārnāca vēlu naktī. Kādi draugi līdzi. Naudas maciņš stāvējis pie memmes, zem priekšauta. Un mājkalpotāju visvairāk sāpinājis, ka, cik vien Aivars prasījis, tik Olga viņam klusējot vienmēr arī esot iedevusi. Un tās bijušas lielas summas.» Skolasbiedri atcerējās, ka Aivars bijis diezgan izlutināts, toties spožu prātu. Pabeidza Rīgas 1. ģimnāziju, kļuva par juristu. Ilgi strādāja advokatūrā Miera ielā. Bet arī… pēdējos dzīves gadus, kad nāca uz muzeju, šad tad – iedzēris. Apstākļi labi, nekas nespiež kurpi, vectēvs atstājis lielu mantojumu… Viņu vilka uz vecajām mājām aprunāties. Viņš arī atnesa mums leģendāro sudraba karotīti. Mājās laikam bija sešas, vienu izlūdzāmies.»
Kā jau noprotat, arī Upīts pats dzīves gaitā nebūt nav bijis atturībnieks. Vēl vairāk – tauta runā, ka šausmīgs dzērājs. Vai tiešām? Ja izdoti 22 sējumi Upīša kopoto rakstu! Kā teica Zigmunds Skujiņš, ja viss būtu izdots, tad tie būtu visi 60 sējumi. Pa kuru laiku, ja dzer?
«Jā, bija. Ir atmiņas, ka dzēris šņabi. Arvīds Grigulis mums stāstīja, ka pēdējā laikā dzēris tikai kagoru. Ir skaists režisora Nikolaja Mūrnieka stāsts par kādu kopīgu jautrību. Tikušies bieži. Reiz kopā ar Aleksandru Čaku un Jāni Grotu Tautas nama bufetē sēdējuši un dzēruši kafiju. Ienācis Upīts. «Ko tad jūs kā pilsoņu madāmiņas pie kafijas sēžat?!» Un teicis Čakam: «Tu tik daudz par tiem ormaņiem raksti, nu parādi, kādi viņi izskatās. Varbūt arī kādu meiteni var ieraudzīt…» Aizbraukuši visi kaut kur Tallinas ielā, bet izrādījies, ka ormaņa nav bijis mājās. Piecos rītā atgriezušies Upīša Ģertrūdes ielas dzīvoklī, arī pudele līdzi. Upīts teicis, lai viesi sēžot viesistabā un turpinot, bet viņš drīz nākšot. Tā visi līksmojuši līdz desmitiem no rīta, tad parādījies Upīts ar prāvu kaudzīti, aprakstītu precīzā rokrakstā bez neviena svītrojuma. Un tas tapis četru stundu laikā.»
