Rīga -3°C 
Novērtē rakstu
-
3
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Pēc kaujām nervus mierināja ar grādīgo
Andreja Upīša patiesās attiecības ar dēlu Kārli lielā mērā ir miglā tītas. Tātad 1906. gadā Palatu mājās pie Daugavas, kur pēc laulībām Upīšu pāris dažus gadus dzīvoja, piedzima gaidītais mantinieks. Upīša vienīgais bērns. Izauga gudrs puisis, gaišu galvu, ieguva ekonomisko zinātņu kandidāta grādu, apprecējās, piedzima Upīša mazdēls Aivars…
Bet tad dzīve salūza.
Ap to laiku, kad Kārlis, saukts par Čārliju, kā inteliģentais bezdarbnieks iekārtojies darbā spirta brūzī…
Inese Kaire: «Kā raksta Upīša brāļadēls literatūrzinātnieks Jānis Upītis, ar to brīdi arī sākusies «tā liga». Viņš nenorāda tieši, bet saprotams, ka domāta iedzeršana.»
Mazdēls Aivars Upītis sarunā ar žurnālisti Līgu Blauu gan vēlāk oponēs – brūzī neesot dzēris ne grama, viss sācies frontē, kur padomju karavīriem pirms uzbrukuma drosmei dots šņabis. Alkoholam pieradināts, kaujās ejot. Turklāt Kārlis no kara atgriezies kā invalīds – guvis gan redzes, gan kuņģa ievainojumu, nervi prasījuši mierināt sevi ar grādīgo.
Upītim tā bija smaga vilšanās, milzīgs kauns – dēls izrādījies dzērājs. Iespējams, tieši vilšanās viņam likusi distancēties no dēla pasaules, lai sevi emocionāli pasargātu. Nākamā bēda – Kārļa sieva, baltvāciete Hermīne Inše, izrādījusies vīram neuzticīga.
Inese Kaire: «Un ir Upīša vēstule, kurā viņš raksta: «Dzeru otro nedēļu, jo mana vedekla manu dēlu krāpj… Esmu noalgojis privātdetektīvu, kurš arī atradis manu vedeklu cita vīrieša gultā… Bet dzeršana man nelīdz.» Upīts ļoti pārdzīvo visu, kas noticis ar dēlu. Viņam bijusi arī doma to aprakstīt romānā Stikla pērles, sācis to rakstīt, bet nav pabeidzis.»
1939. gadā Hermīne emigrēja uz Vāciju un pazuda arī savam dēlam. Pēc emigrācijas ilgus gadus dzīvojusi Kanādā, mūsdienās pārapbedīta Latvijā kopā ar savu pēdējo vīru komponistu Jāni Kalniņu. Atmiņu grāmatā par viņu publicēta kāda Hermīnes vēstule, kur viņa raksta – man atņēma dēlu, man Latvijā palika dēls Aivars…
Andrejs un Olga Aivaru audzināja kā savu dēlu, vecvecākus viņš sauca par mammu un tēti.
Jo citu vecāku zēnam nebija – tētis bija karā, mamma emigrējusi ar citu vīrieti. Visi kopā aizbrauca arī uz Kirovu. Pa ceļam kādā stacijā lielajās jukās sešgadīgais Aivars pazuda. Inese Kaire: «Krievu valodu neprata, bet laimīgas sagadīšanās dēļ ar citu vilcienu tomēr nokļuva līdz Upīšiem. Rakstnieks to vēlāk aprakstīja stāstā Vilnīša brauciens uz Austrumiem.»
1949. vai 1950. gadā Kārlis apprecējās otrreiz – ar krietni jaunāko Edīti, alkoholiķi. Čārlijs dzēris kopā ar viņu – jo gadus, jo vairāk.
Viss Upīšu ģimenē bijis, kā vēlējies Andrejs. Olga viņam vien dzīvojusi, bet maigais un pakļāvīgais Kārlis allaž juties tēva spēcīgā rakstura noēnots – tā stāstījis mazdēls. Kad Kārlis 57 gadu vecumā nomiris, Aivars aizbraucis pie Andreja to pateikt. Viņš nobālējis un, ne vārda neteikdams, devies uz savu darbistabu, un visu dienu nenācis ārā. Upīšu vienīgā dēla bēres organizējis Žanis Grīva, Andrejs nav nepiedalījies. Mēs varam tikai minēt šīs drāmas bezgalīgos apmērus Upīša sirdī.
