Rīga -3°C 
Novērtē rakstu
-
3
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Bez romantikas
Sieva Olga Tīrumniece ir Upīša mūža vienīgā sieviete. To gan varot apgalvot pavisam droši. Tiesa, pirms precībām Upīts platoniski apjūsmojis arī dažas citas jaunkundzes. Inese Kaire: «Pats bijis stalts un skaists puisis, labs dejotājs zaļumballēs Ercu priedēs, kā atceras Skrīveros, taču ārkārtīgi bailīgs un nedrošs cilvēks jau kopš bērnības. To stāstījuši viņa skolas draugi. Ir atmiņas, ko atklātības mirklī pie glāzītes rakstnieks ir izstāstījis draugam Arvīdam Grigulim. Tolaik Upīts strādājis par skolotāju Mangaļos, kur kultūras dzīvi veicinājis mecenāts Augusts Dombrovskis, arī Andrejs spēlējis teātri, dziedājis korī…
Viņš bieži braucis uz Rīgu ar kuģīti un uz klāja redzējis skaistu meiteni. Katru reizi mēģinājis atraut rokas no kuģa margām, pāriet klāju un iepazīties, bet nekad nav varējis saņemties. Reiz pat nopircis viņai marmelādes kastīti… Bet pat šajā reizē meitenē tikai noskatījies vien, nespēdams tuvoties. Un tad pēc gadiem vienā Preses ballē draugs literatūrzinātnieks Rūdolfs Egle Upīti iepazīstinājis ar skaistu dāmu. Tā esot ritmikas skolas direktrise Ašmaņa kundze. Upīts viņā atpazinis meiteni no kuģa. Viņa, dodot roku, teikusi – mēs jau, Upīša kungs, sen esam pazīstami.
Toreiz uz tā kuģa jūs gan bijāt mūlāps…»
Otra Upīša simpātija bijusi pedagoģe Marta Rinka, slavenā Dombrovska līdzgaitniece un palīdze atturības biedrībā Ziemeļblāzma. Nekāda smukā nav bijusi, tomēr rakstnieku aizrāvis viņas gara lielums. Viņš pat jūsmā veltījis pedagoģei dzejojumu, kas ticis arī nopublicēts – ar veltījumu Martai Rink jaunkundzei. Tomēr Martai tāds Upīts bijis nebijis, viņa bija ieskatījusies turīgajā Dombrovskī.
Kad Upīts sācis cerēties ar piecus gadus jaunāko, glīto skrīverieti Olgu, strādīgo turīga rentnieka meitu, lielu rokdarbnieci, viņam jau bija statuss sabiedrībā. «Ļoti vecie skrīverieši zināja stāstīt, ka viņš tomēr nevarējis nekādi saņemties un iet uz Tīrumnieku māju iepazīties ar vecākiem. Patikšana bijusi, tad nu saposies, skolotājs taču, labi apģērbts, tad arī spieķis, lai vēl respektablāk jaunais cilvēks izskatītos… Vairākas reizes gar to māju soļojis – uz priekšu un atpakaļ, kamēr saņēmies beidzot ieiet.»
Par Andreja Upīša un viņa Olgas mūža mīlestību skaisti izstāstījusi mana kolēģe Līga Blaua Ievas Stāstos (2009, Nr. 9). Noteikti izlasiet! Vien piebildīšu, ka romantisku Upīti neviens dzīvē nav redzējis. Drīzāk – izsmējīgu. Draudzīgā pulkā viens no Upīša bieži sacītiem jokiem: sieva cilvēkam ir ļoti slikta īpašība. Bet viņa veltījuma dzejoļi Olgai ir ļoti skaisti. Viņi bija kopā 65 gadus.
Sēžot pie Upīšu ēdamgalda, paskatieties pa kreisi pie sienas. Tur ir Olgas un Andreja dubultportrets – abi sniegbaltām galvām, tik līdzīgi profilā. Bildējis kinooperators Uldis Brauns, Upīts pats ierāmējis un licis pie sienas. Foto tapis Upīša Lielupes vasarnīcā, kas rakstniekam piešķirta pēc 2. pasaules kara, jo no paša būvētās Skrīveru mājas viņš atteicies. To vācu laikā šucmaņi izmantojuši par štābu, dārza ābolu namiņā ierīkots tāds kā cietums, kur ticis iemests arī Upīša brāļadēls…
Zemāk, gandrīz dīvāniņa galvgalī, Upīts pielicis kāda skolnieka gleznotu Aleksandra Puškina portretu. Jo Skrīveru skolotājs Līdaka Andrejam reiz uzdāvinājis viņa mūža pirmo vērtīgo grāmatu – skaisti iesieto Puškina kopoto rakstu sējumiņu krievu valodā. Iedomājieties – Upītim tobrīd ir 15 gadi, un viņš, kā nu prot, pārtulko Puškina Poltavu. Tā tiek pat publicēta.
Pretī ēdamgaldam – Rakstnieku savienības 60. gados dāvinātais televizors Temp. Uz televizora galdiņa malas nolikta plāna galoda. «Alīda Stepa ar Upīšiem šeit nodzīvoja visus 19 gadus, kopa dzīvokli, gāja uz tirgu. Patika viņam lauciniecisks ēdiens. Labi cepta cūkgaļa, loki ar krējumu… Zupas nav garšojušas, vienmēr bēda bijusi iemānīt Upītim garšīgu zupīti, īpaši slimošanas laikā. Un ikreiz, kad apsēdies pie galda, Andrejs vienmēr paņēmis no televizora gala galodu un uztrinis nazi. Olga smējusies, ka drīz naži būšot notrīti pavisam līdz spalam.»
Pie loga – gumijkoks no Mirdzas Ķempes Rakstnieku savienības kabineta Benjamiņa mājā. «Kad to pārņēma Māra Zālīte, koks bija panīcis. Viņa prasīja, vai negribam. Gribam – atbildēju – tā laika puķe. Un te noteikti Olgas laikā bija daudz istabaugu, jo Skrīveros viņai bija ļoti skaists puķu dārzs ar dālijām, miķelīšiem. Skrīverietes nākušas skatīties.»
Olga savu mūžu ziedoja vīram.
Inese Kaire: «Tā kā šajā attēlā – stāvēja nedaudz aiz viņa. Alīdas Stepas istaba bija tieši aiz Upīšu guļamistabas sienas, balsis varējis dzirdēt. Un viņa mums stāstīja: ir vēla vakara stunda, pāri pusnaktij, Upīts lasa Olgai priekšā kaut ko franču valodā, Olga nevienu zilbi franciski nezina, tomēr klusēdama klausās.»
Muzeja krājumā ir 1916. gadā Upīša rakstīta vēstule Olgai no Igaunijas. Andrejs tajā atzīstas, ka vienīgi ar sievu var runāt par rakstniecību un saviem uzskatiem. Var gan pārrunāt, gan kopīgi klusēt. Andrejs runā par «tuvu dvēseļu radniecību», par «ideālu divu cilvēku saskaņu». «Mēs tik ļoti esam iedzīvojušies viens otrā, ka vārdi daudzreiz ir lieki, pat traucējoši.»
Ieskatos arī vēstulē, ko 60. gadu vidū, 88 gadu vecumā, Andrejs rakstījis slimajai sievai uz slimnīcu. «Mīļo slimnieciņ,» viņš uzrunā Olgu un parakstās – Tavs gaidītājs. Izstāsta, kā klājas mājās, ka «piektdienas naktī lasīju pāri divpadsmitiem, jo domāju, ka naktī būs jāmostas un ilgi nevarēs aizmigt, bet nogulēju arī labi». Ikdienišķa sirsnība, ļoti smalka saskanīga stīga starp abiem, kas citu acīm rādīta netika. Un nevajag.
