Rīga -4°C 
Novērtē rakstu
-
3
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Rakstnieks – noliedzējs
Jau 140 gadi kopš tā 4. decembra Skrīveros, kad trūcīgo rentnieku Upīšu mājās piedzima mazais Andrejs. Skolā nogājis tikai sešas klases, Upīts pašmācības ceļā apguva vācu, krievu, angļu, franču un itāļu valodu – tik labā līmenī, lai vēlāk strādātu par skolotāju.
Agrā jaunībā Upīts pēc pārliecības bija visīstākais zemes un dabas cilvēks. Lūzums notika 28 gadu vecumā, ap 1905. gada revolūcijas laiku. Tovasar Upīts apprecējās. Pēc psiholoģijas likumiem viņam būtu vajadzējis romantiski lidot, iekopt ģimenes ligzdu, ar visām domām būt pie savas skaistās Olgas, nevis brīvos brīžos iegrimt marksistu grāmatās… Tas ir laiks, kad Upīts sāk arī smēķēt, izgaršot šņabi, top sarkastisks un pavisam nopietni aizraujas ar sociālisma idejām. Varbūt savu sēklu Upīša kreisumā iemeta arī Skrīveru barona Sīversa trīs gadus vēlāk uzspiestā ūtrupe, izliekot Olgas vecāku ģimeni no iekoptajām Palatu mājām Daugavas krastā. Vēlāk memuāros Upīts sevi dēvēs par «rakstnieku – noliedzēju», pielīdzinoties Voltēram, Veidenbaumam, Heinem…
Būdams pārliecināts sociālists, 1917. gadā Upīts nonāca Rīgas Strādnieku deputātu padomē, bet 1917.–1918. gada ziemā – vācu okupācijas varas cietumā. Pētera Stučkas lielinieku valdībā Upīts dažus mēnešus vadīja Izglītības komisariāta Mākslas departamentu un juku laikā stūrēja pat tagadējo Nacionālo teātri… Kad 1920. gadā kopā ar Indriķi Zeberiņu un Eduardu Smiļģi Upīts atgriezās Latvijā no Krievijas, uz robežas viņus arestēja.
Pārējos atbrīvoja, bet Upīti iemeta Centrālcietumā.
Un pat piesprieda nāves sodu, no kā rakstnieku paglāba kultūras darbinieku aktivitātes, iesaistījās arī Rainis. Bet pats Upīts cietumā, kā stāsta muzejnieki, labi zinādams, kas viņam draud, vēl dienu pirms gaidāmā nāvessoda glītā rokrakstā sacerējis savu Ziemeļu vēju.
