Rīga -3°C 
Novērtē rakstu
-
3
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Raksts publicēts Ievas Stāsti 2017.gada 25.numurā
Nu jau retais pirmklasnieks vairs zina pantiņu, kur Andrejs Upīts lec kā krupīts… Vidusskolēni vairs nenopūlas ar bezgalīgo Zaļās zemes sākumu, kur Brīviņu saimnieks brauc cauri Dīvajas pagastam četrdesmit piecu lappušu garumā… Kas tam reiz tika pāri, spēdams novērtēt Upīša valodas krāšņumu, tas izlasīja visu romānu.
Ulda Pūcīša iestudētie Upīša Sūnu ciema zēni Jaunatnes teātra pagalmā ar īstu zirgu un īstām guļbūvēm reiz bija revolucionārs kases gabals. Lai atceramies arī 1997. gadā Imanta Skrastiņa lielisko romāna Zelts radio iestudējumu ar Uldi Dumpi, Dinu Kupli, Intu Burānu… Kā šodien uzrakstīts.
Mūsdienās Upīts no skolēnu obligātās literatūras saraksta ir izņemts, atstājot to kā skolotāja izvēles variantu. Par laimi, viņa memoriālie muzeji Skrīveros un Rīgā dzīvo un plaukst. Nacionālajā teātrī iestudēts Upīša 1910. gada bestsellers Sieviete ar nepārspējamo Ditu Lūriņu pazemotās un pieviltās Elzas lomā.
Daudzi teiks – neticami, ka tas ir Upīts…
Un arī Prozas lasījumi šogad īpaši velīti Upītim. Tie visi ir pietiekami iemesli, lai pārskatītu savus aizspriedumus pret Upīša darbiem un grautu stereotipus arī par viņa personību.
