Rīga -1°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
– Esat interjera autore arī vairākiem Maskavas restorāniem.
– Jā, mans Maskavas periods ilga kādus astoņus gadus, kopumā tur uztaisīju piecus restorānus. Tagad šo laiku atceros kā savu profesionālo sprādzienu – man bija ambīcijas, enerģija, gribējās pierādīt savu varēšanu. Biju nosēdējusi mājās ar bērniem, un gribējās mesties iekšā darbā, izmēģināt. Plosījos kā traka! Augstpapēžu zābakos četros no rīta skrēju pa lidostu! (Smejas.) Esmu ļoti pateicīga vīram, ka viņš ļāva man to laiku pieredzēt. Es vienkārši pateicu – viss, es braucu, un viņš laikam juta, ka ir pienācis mans laiks augt. Esmu pateicīga, ka viņš tik ļoti man uzticējās, jo es jau tur visu laiku biju vīriešu kompānijā. Paliku viesnīcās, gāju uz objektiem, vakariņoju restorānos – apkārt visu laiku vieni vienīgi vīrieši! Kaspars nevienu brīdi neizrādīja greizsirdību, neko man nejautāja. Saprata, ka man vajag iet un darīt. Katru reizi, uz Maskavu aizbraucot, varēja atrast jaunas vietas, kurās iedvesmoties. Tas bija tik interesanti! Un krievu mentalitāte, drosme un lielais tirgus. Cits vēriens! Bet… ja man tagad vēlreiz ko tādu piedāvātu, diez vai piekristu.
Šobrīd meklēju pilnīgi citu dzīves sajūtu.
Man patīk darīt un radīt harmoniski, mierīgi. Lai nav tā, ka līdz nervu zālēm… Gribu arī, lai klientam tas ir foršs process. Nevis zvana no rīta, jo visu nakti stresa dēļ nav gulējis. Neviena naudas summa nespēj atsvērt sajūtu, ka klients ir laimīgs par sadarbību. Bet, protams, nauda arī ir svarīga, jo par paldies ģimeni nepabarosi un rēķinus nesamaksāsi. Savu vērtību vajag zināt.
– Jūs zināt savu vērtību?
– Nu jau zinu, bet līdz šim augu ilgi un tas man bija ļoti grūts ceļš. Agrāk man bija ļoti neērti runāt par naudu. Pati šausmīgi uzvilkos par to, ka neesmu kādam kaut ko mācējusi paprasīt un rezultātā jūtos nenovērtēta. Redzi, aizejot uz veikalu pēc maizes, viss ir skaidrs – samaksā kasē naudiņu un tev ir maize. Bet ar dizaina pakalpojumiem daudziem ilgu laiku likās, ka tā jau tikai tāda pakonsultēšana hobija līmenī. «Nu, tu brauksi garām, iebrauc!» Šis bija tipiskākais teiciens, ko ikdienā dzirdēju. Un braucu arī! Bet pēc tam izeju ārā no tās mājas un esmu saņēmusi pliku paldies. Par laimi, tagad jau cilvēki novērtē, ka katrs dara savu lietu profesionāli. Un, ja uzaicina dizaineru, tad ir gatavi maksāt. Arī es pati tagad skaidri zinu, cik kas maksā, un varu to uzreiz nokomunicēt. Skaidrība liek justies daudz vieglāk abām pusēm.
– Pieminējāt vīru – viņš jums bijis liels atbalsts.
– Esmu viņam pateicīga par daudz ko, ne tikai par Maskavas periodu. Visvairāk par to, ka viņš man visus šos gadus ir ļāvis justies kā sievietei, bijis kā siena man aiz muguras. Jā, viņš nav no tiem, kas turēs rociņu un katru dienu lutinās ar mīļvārdiņiem, viņš sevi apliecina darbos. Protams, es kā sieviete reizēm gribētu vairāk komplimentu un citreiz ar šo nobrūku, bet vienlaikus arī apzinos, ka tie ir tādi sievišķīgi, virspusēji sīkumi. Jo vairāk mēs dzīvojam kopā, jo vairāk novērtēju to, ka man ir šī pamatīgā bāze. Esmu pateicīga Kasparam, ka varēju gan būt māte, gan veidot karjeru. Viņš nekad nav apšaubījis, vai man to vajag, pats nemitīgi aug un motivē arī mani, lai augu līdzi.
Ir redzētas attiecības, kurās vīrieši nespēj pieņemt, ka sieviete aug, – tas aktivizē viņu pašu mazvērtību, un viņi sāk viņas bremzēt.
Kaspars vienmēr mani stimulē, virza tikai uz priekšu. Tajā pašā laikā viņš prot man pateikt stop brīžos, kad redz, ka sāku kādā lietā izdegt, sevi par daudz emocionāli tērēju, kļūstu nervoza. Vienmēr cenšos viņā ieklausīties.
