Rīga +3°C 
Izpildi testuNovērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Latvijas Nacionālā mākslas muzeja telpā ir tumšs, un tur tās ir – viņas tēta drēbes, dokumentālās fotogrāfijas un vārdi… Dievs Tēvs Debesīs ir skaudrs stāsts par tēti, atkailinošs meitas mīlestības apliecinājums, kurā ietverta milzīga emociju gamma. Mākslas zinātniece Līna Birzaka-Priekule, pamatojot ekspertu izvēli Ances darbu nominēt Purvīša balvai – lielākajai un prestižākajai balvai vizuālās mākslas jomā –, norāda uz viņas drosmi stāstīt par savām attiecībām ar tēvu alkoholiķi, plašākā kontekstā aktualizējot postpadomju valstu alkoholisma problēmu. Vienlaikus norāda arī uz Ances spēju sava tēta tēlā iekodēt vientulību, izolētību, atsvešinātību, pielaist skatītāju tik tuvu traumai un neizmērojamajai mīlestībai, ka kļūst pat neērti.
Pirmoreiz izstāde bija apskatāma pirms pusotra gada, taču, pateicoties nominācijai, Ancei nākas vēlreiz veidot ekspozīciju, kas līdz ar pārējo piecu nominantu darbiem Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā bija apskatāma līdz 11. jūnijam. Ance atzīst, ka ir ļoti priecīga atgriezties, taču šoreiz emocionāli ir citādi. «Gatavojoties izstādei pirmo reizi, jutos ēteriski, lidojumā. Iespējams, tā es pasargāju sevi no emocijām, bet šoreiz, atlasot tēta dienasgrāmatu ierakstus no Minesotas programmas laikiem, ļoti raudāju, turklāt tagad es zinu, ka šī izstāde ir kaut kas lielāks par manu pieredzi, tas aizskar ļoti daudzu cilvēku dzīvi.
Daudziem ir kauns runāt par savām sāpēm un pārdzīvojumiem, bet, kamēr tu par to nerunā, tu esi viens.
Un, ja citi par to nerunā, tu neuzzini, ko citi ir pārdzīvojuši. Manuprāt, lielākais ieguvums ir tas, ka pēc izstādes cilvēki sāk atklāti dalīties savos stāstos.»
Attiecību turpinājums ar tēti
Ancei bija divdesmit viens gads, kad viņas tētis nomira. Ir pagājuši četri gadi… Toreiz triecieni sekoja cits citam, jo pāris mēnešus iepriekš aizgāja tēta tētis. «Kad opītis nomira, uztraucos par tēti, jo viņam tēvs bija kā Dievs,» šodien atzīst Ance. Tikai pēc savu tuvāko cilvēku aiziešanas viņa sāka ticēt Dievam un izstādes ievadvārdos rakstīja, ka Dievs nav kaut kur, bet tepat cilvēkos un cilvēcība ir mūsu debesis. «Arī manā tētī bija ļoti daudz Dieva.
It kā visu mūžu var pēc kaut kā ilgoties, bet varbūt viss, kam jābūt, jau ir.
Vajag vienkārši redzēt.» To esot grūti izstāstīt, taču viņa jūtot tēta un opīša klātbūtni. «Šī izstāde ir kā mūsu attiecību turpinājums,» pasmaida Ance, uzsverot, ka, lai gan ir drosmīga atklāti šķetināt alkoholismu problēmu, ir robeža, kuru viņa nepārkāpj aiz cieņas pret savu tēti. «Kad uz izstādi atnāca tēta brālis un brālēns, jutos mazliet dīvaini, jo stāstu arī par viņiem tuvu cilvēku, taču neesmu dzirdējusi pārmetumus. Arī mana mamma, kura ir pieminēta vēstulēs un dienasgrāmatās, uztvēra šo izstādi gaiši… Savukārt omītei teicu, ka mums uz muzeju ir jāiet kopā. Grūti iztēloties, kā viņa jūtas. Nav nekā briesmīgāka kā piedzīvot sava bērna nāvi. Es šo izstādi izveidoju kā mīlestības pilnu pieminekli savam tētim, gribēju parādīt, cik patiesībā skaista dvēsele viņam bija, ka viņš bija kas daudz vairāk nekā tikai cilvēks, kuram bija alkoholisma problēma. Ja man liktos, ka rīkojos nepareizi, nekad to nedarītu.»
No personīgā līdz sociālai problēmai
Visi Ances darbi ir viņas dzīve, savos darbos trāpīgi aizskarot vissāpīgākās šķautnes. Pati atzīst – lai sanāktu patiesi un godīgi darbi, tēmai ir svarīgi būt tuvai un zināmai. Piemēram, vides objekts Neredzamie, kas pirms diviem gadiem bija novietots Vidzemes tirgū, ir tiešs stāsts par viņas mammas slimību – multiplo sklerozi, kas vispārināts domā par pilsētvides nepieejamību cilvēkiem ar kustību traucējumiem. Viņasprāt, nepieejamu vidi veido ne tikai kāpnes bez roku balstiem, bet arī sabiedrība, kas dzīvo stereotipos. «Daudzas slimības un invaliditātes var būt neredzamas. Piemēram, manas mammas slimība sākumā izpaudās ar līdzsvara traucējumiem – jauna sieviete, ejot pa ielu, nedaudz streipuļoja. Iespējams, kādam likās, ka viņa ir piedzērusies, tāpēc, pirms mēs otru vērtējam vai tiesājam, ir tik svarīgi padomāt.
Ja tas nebūtu noticis ar man tuvu cilvēku, es, iespējams, par to vispār neaizdomātos, bet šis jautājums skar ļoti daudzus cilvēkus.
Būtiskākais, ko vēlos pateikt ar saviem darbiem – likt cilvēkiem saprast, ka viņi nav vieni tajā, kas ar viņiem notiek. Man sāp, ka daudziem cilvēkiem jādzīvo lielās sāpēs. Man sāp nevienlīdzība, vides nepieejamība, nemīlestība, necilvēcība. Man žēl cilvēku, kuriem inflācijas dēļ šobrīd grūti izdzīvot. Neesmu piedzīvojusi visas pasaules problēmas un grūtības, bet dalos ar tām, ko esmu pieredzējusi. Jo kādam par to ir jārunā! Piemēram, pagājušā gada pavasarī projektā Patvērums, ko Esplanādē īstenojām kopā ar centru Marta, teātra trupu Kvadrifrons un fondu Initium, runāju par to, cik grūti aiziet no vardarbīgām attiecībām.» Instalācijas mērķis bija radīt telpu, kur šai satraucošajai realitātei piešķirt balsi.
Nespēju identificēties ar to Anci
Pēdējos gados Ances darbi ir kļuvuši gaiši un mīlestības piepildīti. Pati atzīst, ka šobrīd viņai ir ļoti veselīgas attiecības ar mākslu, un beidzamā personālizstāde Dusi, pieglaudies man klāt, kurā galvenais vadmotīvs bija iekšējā bērna dziedināšana, bija mīlestības apliecinājums laukiem un dabai. Taču Ance nenoliedz, ka daudzi viņas agrākie un skaļākie darbi bijis kliedzošs izdzīvošanas veids, lai kaut ko iesāktu ar savām domām. «Tas bija tik sāpīgs laiks, ka man negribas par to runāt, jo es vairs nespēju identificēties ar to cilvēku. Es pati būtu gribējusi, lai man tie gadi būtu bijuši citādi. No otras puses, šis ceļš mani atvedis līdz tam, kur esmu šobrīd, tāpēc es neko nemainītu,» pasmaida Ance.
«Kad savulaik cilvēki, skatoties uz maniem darbiem, teica: ak šausmas, ko viņa dara!? – patiesībā man vajadzēja palīdzību.»
Kad ieminos, ka varbūt tādos brīžos nav jārada māksla, viņa norāda: «Man tolaik bieži nebija vēlmes dzīvot. Māksla bija mans glābšanas riņķis. Mani darbi bija sāpīgi un trauksmaini, jo tāda tobrīd bija arī mana dzīve. Es nejutu nekādu pamatu zem kājām. Man nupat bija nomiris tētis, opītis, visu laiku uztraucos par mammu un māsu, biju aizgājusi no emocionāli vardarbīgām attiecībām, nebija naudas, vienlaikus mācījos un piedalījos dažādos projektos. Tā bija vairāk cīņa par izdzīvošanu, nevis dzīvošana. Tas ir tikai normāli, ka tādos brīžos var ciest mentālā veselība. Piedzīvoju depresiju dažādās tās izpausmēs. Šobrīd man ir mīļš cilvēks līdzās – mans vīrs Raivis, man ir veselība, mājas, droša vide, un, lai arī tas viss šķiet kā dāvana no debesīm, par ko esmu pateicīga ik dienu, es arī pati apzināti pēc tā visa tiecos. Esmu sakārtojusi savu dzīvi tā, lai iekšējais miers man būtu galvenā prioritāte, taču, lai pie tā varētu nonākt, meklēju palīdzību, krāju naudu, lai ietu pie terapeita un risinātu sāpīgos jautājumus. Tagad zinu, cik liela nozīme ir fiziskajām aktivitātēm, cik svarīgi ir darīt lietas, kas pašai patīk, ik vakaru doties gulēt desmitos vakarā un gulēt astoņas stundas, bet depresijas periodā man vispār nebija nekādu resursu, lai iegrieztu šo ratu uz atveseļošanos. Tāpēc ir svarīgi meklēt profesionālu palīdzību, jo pēc tam labu pašsajūtu var uzturēt ar ļoti vienkāršām lietām.» Ance norāda, ka laikā, kad viņas dzīvē beidzot iestājās miers, sākumā bijis grūti radīt mākslu, taču nākamais izstādes projekts, pie kā viņa šobrīd strādā, ir absolūti gaišs, bez sāpēm. Ance ir saņēmusi Valsts kultūrkapitāla fonda jaunrades veicināšanas stipendiju, pateicoties tai, beidzot viņa var sajust, ko nozīmē radīt mākslu mierīgi un dziļi. Vienlaikus naudas tēma viņai joprojām esot aktuāls jautājums. «Bieži sapņoju par stabilu darbu ar ikmēneša ienākumiem un sociālām garantijām. Man pat bija plāns pēc Mākslas akadēmijas pabeigšanas atrast darbu birojā. Taču tad atnāca piedāvājums veidot personālizstādi. Pagaidām ik reizi, kad esmu gatava mainīt dzīvi, uzrodas jauns projekts – kaut kas vēl neļauj aizbēgt no mākslas.»
Katram mākonim zelta maliņa
«Ar tēti nesanāca, savukārt ar mammu esam ļoti daudz runājušas par mūsu dzīvi, grūtām un sāpīgām situācijām, par lietām, kas varbūt nav bijušas saskaņā bērnu psiholoģijas grāmatām… Bet, izejot tām cauri, šķiet, esmu kļuvusi par daudz empātiskāku un saprotošāku cilvēku. Man bērnībā pietrūka miera, stabilitātes, drošības izjūtas, jo abiem maniem vecākiem bija depresija. Viņi izsķīrās, kad piedzīvoju karstāko pubertātes laiku un māsa vēl bija maza. Tikai nesen, strādājot ar terapeiti, sapratu, cik ļoti mani ietekmējusi mammas pēcdzemdību depresija. Bērns jau nesaprot, ka mamma ir distancēta depresijas dēļ, bet uzskata, ka ar pašu kaut kas nav kārtībā. Ilgi centos saprast, kāpēc man šķiet, ka neesmu pietiekami laba. Pēc Purvīša balvas izstādes atklāšanas – tik skaista notikuma! – riktīgi raudāju, domājot par to, kādēļ nevarēju piedzimt skaista. Pati saprotu, ka tas ir muļķīgi un nenozīmīgi. Ļoti gribētu iemācīties pārtraukt šo paškritisko skatījumu uz sevi.
Taču bērnam dzirdēt savu tēti sakām, ka viņš grib nomirt, ir briesmīgi.
Tādā vidē ir visai grūti rast pašpārliecību, mieru un drošības izjūtu,» Ance sāji pasmaida. «Taču pēc katras tumsas nāk gaisma. Attiecības ar ģimeni un draugiem šobrīd ir vismīļākais, kas man ir. Un tajās ir patiesi daudz mīlestības un drošības. Dažkārt dzīvē var būt sajūta, ka daudz kas tiek atņemts, bet tad atkal – tik daudz tiek dots vietā! Ir tik skaisti, ka vārds ģimene kādā dzīves brīdī paplašinās – tie ir ne tikai pašas vecāki un vecvecāki, bet arī mīļais cilvēks blakus un viņa ģimene un draugi, kas mums kļūst kopīgi. Un šodien es zinu, ka mani vecāki darīja labāko, ko mācēja un tobrīd spēja. Arī bērniem, kuru vecāki dzīvojuši mierpilnās harmoniskās attiecībās un kuriem nekā nav trūcis, mēdz būt problēmas. Cilvēks nevar iziet cauri dzīvei bez grūtībām, un par to nevajadzētu kaunēties. Labākais, ko varam darīt, ir strādāt ar sevi un mēģināt iedot labāko paši saviem bērniem. Beidzamo desmit gadu laikā manas attiecības ar mammu ir ļoti mainījušās, viņa ir mans lielākais balsts. Mamma man ir vismīļākais cilvēks, ar kuru es varu runāt par visu! Paradoksāli, bet līdz ar slimību viņa ir kļuvusi daudz mierīgāka un gaišāka, tāpēc es zinu, ka jebkuram mākonītim ir zelta maliņa. Kaut arī mamma nevar darīt ļoti daudzas lietas – skriet pa mežu vai peldēt dīķī, kas, piemēram, mani pašu dara laimīgu –, viņai ir daudz lielāks dzīvesprieks nekā daudziem citiem cilvēkiem, kuri to visu var, bet nenovērtē. Mamma mani iedvesmo novērtēt, cik dārga ir veselība un cik brīnišķīgas un neierobežotas iespējas mums ir. Vienlaikus viņa ir piemērs tam, ka arī tad, ja veselību pazaudē, tev joprojām var būt brīnišķīga dzīve. Galvenais, ka tev ir gaiša sirds un atvērts prāts!»
Celt siltumnīcu kā baznīcu
Pērn Ance absolvēja Latvijas Mākslas akadēmiju un savu bakalaura darbu Divdesmt pieci gadi pēc dzimšanas veltīja visiem saviem mīļajiem cilvēkiem. «Izveidoju dokumentālo filmiņu par savu dzīvi, dārgumu lādīti, laika kapsulu, kurā saglabāju man tuvo cilvēku balsis un sejas, – man ir ļoti bail aizmirst, kā runā mans vectētiņš, mana mamma…
Jo vissvarīgākais dzīvē ir būt kopā ar saviem mīļajiem cilvēkiem un ģimeni.
To es sapratu kādā izstādes atklāšanā. Kāda jēga, ja tev ir izstādes atklāšana muzejā, bet līdzās nav cilvēku, kurus mīli, ar kuriem kopā to pieredzēt?» Ances bakalaura otrā daļa – ideja par siltumnīcu-baznīcu Madlienā, tēta laukos, – dzima no viena maza teikuma Imanta Ziedoņa grāmatā par Madlienu: «Viņi cēla siltumnīcu kā baznīcu.» «Man šķiet svarīgi mazās lietas novērtēt kā lielas un ikdienišķās lietas ieraudzīt kā svētas… Tāpēc izvēlējos radīt darbu kopā ar ģimeni, draugiem laukos, dabā, svaigā gaisā,» stāsta Ance. Šajā baznīcā pagājušā gada jūlijā viņa svinēja savas kāzas. «Pirmo reizi, kad ar Raivi aizbraucām uz laukiem, bijām kopā vēl tikai divus mēnešus, bet kādā brīdī viņš teica, ka mēs šeit precēsimies. Un es teicu – jā,» pasmaida Ance. Uz jautājumu, vai Ance Vilnīte, pēc apprecēšanās kļūstot par Anci Eikenu, ir tā pati, viņa norāda: «Ance Eikena – tā visvairāk esmu es!»
Labākais, kas ar mani noticis
«Mēs vedam viens otram dažādas lietiņas – čiekuriņus, lapiņas – un liekam šajā traukā,» Ance norāda uz kāzu dāvanu. Lai arī sākumā domājusi, ka ar Raivi nekā kopīga nebūšot, viņš iekarojis sirdi ar paša lasītām zemenēm. «Mēs aizbraucām peldēties, bet beigās bez apstājas runājāmies līdz saulrietam, un izrādījās, ka esam neticami līdzīgi. Atceros, kā mana māsīca pirms vairākiem gadiem aprakstīja, kādu gribētu savu vīru, un es teicu – muļķības, tā taču nenotiek! Bet viņa tādu atrada. Arī es zināju, kādam būtu jābūt cilvēkam, ar kuru gribētu veidot savu dzīvi kopā, un tieši tāds cilvēks manā dzīvē atnāca. Mums abiem patīk lauki, daba, būt mājās… Mums sakrīt doma par to, ka attiecības ir darbs, dārziņš, kas jākopj. Un, lai gan vīra izglītība un līdzšinējā darbība ir absolūti nesaistīta ar mākslu, viņš man ļoti palīdz ne tikai praktiski, bet ir arī absolūti radošs!
Tas skanēs klišejiski, bet man bieži ir sajūta, ka viņš ir labākais, kas ar mani dzīvē ir noticis,» uz atvadām saka Ance.
Uzmetu skatu telpai, kas piepildīta ne tikai dažādām atmiņām, bet arī taustāmām lietām – ziedu vainadziņu no vecmeitu ballītes, dažādiem dzīves mirkļiem. Te arī līgavas pušķis… Arī rāmītis pie sienas, kurā uz baltas lapas uzrakstīti vārdi: «Viss skaistākais ir vēl priekšā.»
Pieturzīmes
Ance Eikena (agrāk – Vilnīte)
- Dzimusi 1997. gadā.
- Trīs gadu vecumā gleznoja akvareļus, jaucot kopā krāsas, un pati savus darbus sauca par melno sviestu.
- Mācījusies Jaņa Rozentāla mākslas skolā. Studējusi RSU Rehabilitācijas fakultātē un mācījusies ergoterapiju, bet ātri vien sapratusi, ka bez mākslas nevar.
- Latvijas Mākslas akadēmiju studējusi tēlniecību, taču absolvēja Vizuālās komunikācijas nodaļu.
- Zināmākie darbi un izstādes: personālizstādes Dievs Tēvs Debesīs un Dusi, pieglaudies man klāt, sienas gleznojums Tādi kā radi uz Ādažu Sporta centra sienas, mākslas akcija Patvērums, performances Māksla ir kā mamma – to nevar izvēlēties, Augšāmcelšanās 1.daļa un Augšāmcelšanās 2. daļa, video darbs Hope, vides objekti Neredzamie un Milžu cīņas, izstādes Laktācija, Samaltie, Academia, Urbānie Džungļi.
