Dailes teātra direktora amatā esat apstiprināts tieši pirms savas dzimšanas dienas. Ko jūs pats sev tajā novēlētu?
Nav gluži tā, ka šis notikums būtu liels lūzums, kas ļoti negaidīts manā dzīvē. Ejot uz šo darbu, jau labu laiku esmu rēķinājies ar šādu iznākumu un gatavojies šim scenārijam. Tāpēc neteikšu, ka vēlu sev tikai izturībuun veselību. Šoreiz vēlu sev spēju sajust šī teātra cilvēkus. Pirmkārt, iepazīt viņus, jo kā aktieris ar visu teātra kolektīvu neesmu pazīstams. Otrkārt, ieraudzīt un saprast katra cilvēka vērtību un vietu. Tas būs mans pirmais uzdevums šajā darbā. Līdz šim lielākais kolektīvs, ko esmu vadījis savā biznesā, ir 100 cilvēki, Cēsu koncertzālē – 40 cilvēki. Dailes teātrī tie ir 240. Tāpēc vēlu sev cilvēcisku gudrību, jo pārējās – administratīvās, finanšu un menedžmenta – lietās jūtos diezgan komfortabli.
Un kā jaunais teātra direktors svinēs savu jubileju?
Man ir daudz jāstrādā. Pirmdien došos uz Cēsīm, jo koncertzālē ir daudz darba – joprojām kārtojam programmu un budžetu. Man vispār nav tādu brīvdienu, un dzimšanas dienas arī nekad nav īpaši gribējies svinēt. Turklāt paralēli vēl ir mēģinājumi Operā, tāpēc prāts uz to nenesas. Sestdienas vakarā man izrāde beidzas pusdeviņos, tad arī tuvākie draugi un bērni atnāks, un mēs līdz vienpadsmitiem mazliet pabūsim kopā.
Nupat lēmums, ka ieņemsiet šo amatu, tika paziņots arī jūsu skatuves kolēģiem. Kā viņi to uztvēra?
Domāju, daļēji šāds iznākums tika gaidīts. Es jutu atbalstu, un tas man ir ļoti svarīgs. Es kā aktieris tomēr esmu pieradis justies psiholoģiskā komfortā ar cilvēkiem, ar kuriem kopā strādāju. Ja šādu komfortu sasniegt nevar, tad darbs sagādā mokas un nav rezultāta. Taču tukša uzticība nav nekā vērta, domāju – pajautāsim viņiem to pēc laika.
Režisors un aktieris Intars Rešetins jau izteicies, ka šāds konkursa iznākums būs liels zaudējums teātrim, jo jūs kā aktieris esot teju neaizvietojams.
Jā, arī man pašam patlaban nav viegli iztēloties, kā tas būs – vairs nebūt uz skatuves vai būt tur tikai pēc ilgāka laika perioda.
Jums kādreiz vispār ir bijusi pauze aktiera karjerā?
Nē, nav bijusi. Lielākais pārtraukums uz teātra skatuves bija 90. gados, kad slēdza Jaunatnes teātri. Taču arī tad man bija lomas kino.
Tagad nogriezīsiet kā ar nazi – vairs nekādu aktierisku izaicinājumu?
Jaunais amats būs liels un smags darbs, tāpēc domāju, ka man fiziski vairs nebūs laika spēlēt. Vismaz ne pirmajos gados. Patlaban vēl esmu trijās izrādēs – Lauva ziemā, Salemas raganas un Art. Visas ir samērā jaunas un nes teātrim peļņu, tāpēc noteikti saglabājamas repertuārā. Šajās lomās mani diemžēl nav iespējams nomainīt, un tās es spēlēšu, kamēr vien būs skatītāju interese. Jaunas lomas vairs neuzņemšos. Kad šīs trīs izrādes beigsies, pārtraukšu arī savas skatuves gaitas. Kas notiks pēc gadiem – nezinu.
Un kā būs ar darbu Cēsu pašvaldībā un Cēsu koncertzālē?
Saglabāšu savu deputāta vietu līdz šā sasaukuma beigām, jo tas ir mans pienākums pret vēlētājiem. Darbs pašvaldībā arī nav tik daudz laika prasošs, un es to noteikti spēšu apvienot. Kopš esmu Cēsu pašvaldības deputāts, vairs neesmu koncertzāles valdes loceklis. Arī direktora funkcijas tur pildu tikai uz pusslodzi. Pilna slodze man vienmēr ir bijusi tikai teātrī. Cēsu koncertzālē ir spēcīga, patstāvīga komanda, un pēdējos gadus piedalījos vairs tikai lielu problēmu risināšanā, budžeta un repertuāra veidošanā. Līdz pavasarim koncertzālē būšu konsultanta statusā, lai mēs varētu droši iesoļot jaunajā sezonā. Sezonas beigās atstāšu šo darbu, jo apvienot ar jauno amatu to nav iespējams.
Intervijās esat paudis ideju, ka nepieciešams samazināt teātra Lielo zāli. Tas notiks?
Joprojām palieku pie domas, ka zāle ir pārāk liela. Manuprāt, nevar būt uzdevums katru vakaru piepildīt tūkstošvietīgu zāli. Šī doma radusies, vērojot publikas teātra apmeklēšanas paradumus. Vispirms tiek pārdotas dārgākās biļetes, jo cilvēki novērtē tuvumu skatuvei. Vakar spēlējām Salemas raganas, un cilvēki sēdēja uz atklapītēm, bet nepirka biļetes pēdējās rindās. Distance no turienes līdz skatuvei ir pārāk liela. Ja izdotos atrast līdzekļus un izveidot mūsdienu prasībām atbilstošu mobilu starpsienu, kuru varētu operatīvi noņemt, tas būtu liels ieguvums.
Ko jūsu sieva saka par pārmaiņām, kas tagad skars jūsu dzīvi?
Mums bija pavisam konkrēti plāni – nākamo gadu gribējām dzīvot Londonā. Pieteicos studēt The London Academy of Music and Dramatic Art, un mani dokumenti tika pieņemti. Paralēli mani pieņēma arī vienā no lielākajām un ietekmīgākajām Londonas aktieru aģentūrām, un man jau sāka pienākt piedāvājumi filmēties seriālos, kur es varētu nedaudz nopelnīt. Tur ir pieprasīti aktieri manā vecuma grupā un ar akcentu. Tāpēc visu savu dzīvi nākamajā gadā mēs ar sievu jau bijām izdomājuši. Plānoju, ka ik pa laikam lidotu uz mājām Latvijā, lai nospēlētu savas trīs izrādes. Tādēļ, protams, šis lēmums – kļūt par Dailes teātra direktoru – manu sievu ļoti neiepriecina.
Trūdija tomēr ir nodzīvojusi 12 gadus Latvijā, un viņai šķita, ka būtu tikai godīgi, ja vienu gadu abi pavadītu Londonā.
Patlaban sieva ir Šveicē kalnos, un pēc konkursa rezultātu pasludināšanas vēl neesmu paguvis ar viņu sazvanīties…
Par to, vai turpmāk Dailes teātrī būs skatāmas vairāk Viestura Kairiša izrādes, kas teātrī būs citādāk nekā Vītola un Džilindžera laikā, un kā jauno direktoru vērtē Cēsu pilsētas mērs Jānis Rozenbergs, SAB direktors un Jurā Žagara tuvs draugs Jānis Maizītis, kā arī aktrise Akvelīna Līvmane lasi žurnālā Privātā Dzīve.