Rīga 0°C 
Novērtē rakstu
-
111
-
4
-
6
-
64
-
4
-
0
-
4
-
– Jaunais Rīgas teātris 1. septembrī atklāja sezonu ar izrādi Linda Vista. Pieteikumā rakstīts: izrādes tēma ir pusmūža cilvēku drāma mūsdienu sabiedrībā. Vai tikai nav tā, ka jūsu teātris pirmoreiz tik tieši un nepārprotami pievēršas pusmūža krīzes tematikai?
– Tā īsti nav. Bet, protams, Jaunā Rīgas teātra trupas kodols pašlaik ir vecumā starp četrdesmit un tuvu piecdesmit, līdz ar to apzināti vai neapzināti, bet repertuārā dabiski ienāk pusmūža cilvēka problemātika. Un šī luga, protams, ir tik precīza, ka precīzāk vairs nevar. Jo tā tas ir, ka beidzamajā laikā robežšķirtne starp paaudzēm, starp vecumiem ir radikāli mainījusi savu vietu. Lasot Ļeva Tolstoja Annu Kareņinu, tur atrodam apmēram šādu teikumu: un tad istabā ienāca vecais Kareņins…
– Kuram tolaik bija četrdesmit pieci gadi.
– Četrdesmit divi. Viņš jau skaitījās vecs vīrs. Bet mūsdienās jaunība kā nebeidzas, tā nebeidzas, un vecuma robeža tiek ik pa brīdim atbīdīta uz priekšu.
– Teorētiski tam vajadzētu būt skaisti. Tomēr dzīvē izrādās, ka tas rada jaunas problēmas.
– Tas rada apmulsumu, tāpēc ka cilvēki mūsu sabiedrībā ir pieraduši uzskatīt, ka ap četrdesmit dzīves programma jau ir apmēram izpildīta. Veiksmīgāk vai mazāk veiksmīgi, bet izpildīta. Un tagad lēnām vajadzētu sākties laimīgajām vecumdienām. Bet pašlaik visā pasaulē ir tā, ka cilvēkiem ap piecdesmit tas nestrādā. Izrādās, viņiem ir vajadzīgs jauns plāns. Jauna programma. Un tas ir pirmo reizi cilvēces vēsturē – nekad agrāk tā nav bijis.
Man pašam ir piecdesmit trīs gadi, un labi redzu, ka mēs esam pirmā paaudze, kas saskaras ar šādu problēmu. Šajā ziņā mēs esam kā pionieri. Zinātnieki uzskata, ka šī tendence turpināsies, nākotnē jaunības un vecuma robežšķirtne bīdīsies uz priekšu aizvien vairāk. Pilnīgi iespējams, ka tie jaunieši, kam tagad divdesmit, vēl septiņdesmit gadu vecumā skaitīsies jauni. Medicīnas attīstība izdarīs lielas korekcijas, un tās var būt ļoti pārsteidzošas.
Kā uzskata Rejs Kurcvails, viens no Google direktoriem, kurš ir atbildīgs tieši par nākotnes prognozēm, – tuvāko divdesmit gadu laikā varam sagaidīt kaut ko, kas… sauksim tās par brīnumtabletēm, kas ļaus cilvēka šūnu novecošanu ne tikai apstādināt, bet pat pagriezt otrā virzienā. Nemaz nerunājot par orgānu aizvietošanu un tā tālāk.
Līdz ar to mēs jau teorētiski varam iztēloties, ka pēc gadiem divdesmit nāve zināmā mērā tiek atcelta. Un cilvēks kā bioloģiska radība kļūst mūžīgs.
– Fantastiski. Visās nozīmēs.
– Es personīgi jau savas dzīves laikā esmu piedzīvojis pilnīgi neticamas lietas, līdz ar to man nav iemesla uzskatīt, ka tas nebūtu iespējams. Bet nerunāsim par fantāzijām! Jau tagad notiek tā, ka mani vienaudži, piecdesmitgadīgi cilvēki, dodas uz Positivus festivālu un nodarbojas ar ekstrēmajiem sporta veidiem. Tā ka kaut kas no mūžīgās jaunības procesiem jau notiek. Līdz ar to ir jāpieņem kaut kāda pilnīgi jauna paradigma, ka cilvēka dzīve ir ļoti gara distance un šīs distances ietvaros ir jābūt spējīgam pilnīgi pārprogrammēties. Tieši tā es šobrīd jūtos arī pats. Faktiski sākšu jaunu profesiju. Es būšu skolotājs. Šovasar atlasījām jauniešus mūsu studijai.
– Bija pārsteigumi?
– Pat vairāk, atlases laikā es piedzīvoju satricinājumu, ko nebiju gaidījis. Man pašam ir daudz bērnu, viņi ir visvisādos vecumos, bet tik un tā šie jaunieši man bija pārsteigums. Pie mums atnāca trīssimt jaunu cilvēku – skan iespaidīgi, lai gan manā jaunībā, stājoties aktieros, konkurss bija gandrīz simts uz vienu vietu. Bet tajā laikā cilvēki par aktieriem gribēja kļūst pilnīgi citu iemeslu dēļ – daļai tas bija ceļš uz dolce vita, jo aktieri tolaik bija pa pusei dievi…
Neliela atkāpe. Kad Rīgas Kinostudija grasījās uzņemt filmu Pūt, vējiņi! un pa visu Latviju meklēja Baibiņu un laikam arī Gatiņu, savā ziņā tas bija pirmais visas Latvijas atlases šovs. Un Imants Ziedonis, kurš arī piedalījās atlases komisijā, pēc tam pat uzrakstīja par to lielu rakstu, jo atlase vienlaikus izvērtās par savdabīgu antropoloģisku pētījumu par tā laika jaunatni.
– Jūs tagad droši vien arī varētu tādu uzrakstīt.
– Tā kā man nebija sevišķas pieredzes ar šādiem konkursiem, sākumā badīgi skatījos, kurš no atnākušajiem varētu būt aktieris, kurš varētu būt mums noderīgs. Bet diezgan ātri sapratu, ka šim konkursam var būt daudz lielāka jēga, tāpēc pieslēdzos burtiski katram cilvēkam – arī tam, par kuru piecās sekundēs sapratu, ka viņš mums nederēs. Es burtiski izbaudīju viņu iepazīšanu.
Jā, viņi ir citādi. Tik ļoti, ka pat vairs nezinu, kurš no kura mācīsies. Turklāt ir skaidrs, ja šiem jauniešiem, kam tagad ir deviņpadsmit, divdesmit, profesionālais pilnbrieds būs laikā no 2030. līdz 2050. gadam. Mēs runājam par nākotni, par kuru neko nezinām. Par kuru neviens neko nezina. Bet ir skaidrs, ka tā būs pilnīgi cita dzīve un pilnīgi citi cilvēki sēdēs teātra zālē.
Es arī neizslēdzu, ka šī mūsu nupat uzņemtā paaudze būs pirmā, kam varbūt nāksies konkurēt teātrī ar biorobotiem.
– Man laikam grūti to iedomāties.
– Es gan varu. Zinātnieki ar biorobotiem ir tālu tikuši – tie ir roboti, kas pilnībā imitē cilvēkus, vienīgi viņi nepieļauj kļūdas. Es pilnīgi varu iztēloties, ka pēc divdesmit gadiem Blaumaņa lugā piedalīsies Merila Strīpa, Marlons Brando un de Niro, turklāt, nospiežot attiecīgu pogu, viņi pāries uz latviešu valodu.
Būtībā tas varētu būt tāds ārkārtīgi advancēts leļļu teātris, un tas nenozīmē, ka šis teātris nebūs emocionāls – leļļu teātris mēdz būt emocionāli ļoti iedarbīgs. Līdz ar to man kā cilvēkam, kas nāk no 20. gadsimta, vairs pat nav pilnīgas pārliecības, vai tās visas gudrības un mana pieredze – vai tās viņiem vispār ir vajadzīgas. Protams, te nerunāju par amata prasmēm, tās jāapgūst. Interesanti, ka viņi, šie jaunieši, ir ļoti vispusīgi, nodarbojas ar šķietami pilnīgi nesavienojamām lietām. Un viņi ir neticami pozitīvi. Kas ir ārkārtīgi mulsinoši…
– Jo tā taču nemēdz būt, vai ne?
– Jā, es arī visu laiku domāju, vai tas ir falši vai pa īstam. Mūsu jaunībā bija pieņemts, ka cilvēka dziļums obligāti ir saistīts ar drūmumu un depresivitāti. Cilvēks, kas dziļi eksistenciāli izjūt esību, vienmēr ir īgns un drūms. Šai paaudzei tā nav. Vispār esmu daudz domājis par paaudžu lietām. Mēs bijām dumpinieki – tie, kas trāpījāmies vēstures zobratos pārejā no sociālisma uz kapitālismu. Mēs nevienam neuzticējāmies, mums nebija autoritāšu, mēs zinājām, ka visur jāmeklē kaut kādi zemūdens akmeņi. Salīdzinājumā ar manu paaudzi arī tie, kam tagad ir trīsdesmit gadu, tā sauktā hipsteru paaudze, jau ir pozitīvi, bet viņi ir vairāk pārņemti ar formu, nevis saturu. Viņiem ir ārkārtīgi svarīgi, lai viss būtu stilīgi.
Hipsteri vispār ir pilnīgi postmoderna parādība, viņi spēlējas ar stiliem, dara to virtuozi un eleganti, tomēr godīgi jāatzīst, ka hipsteru paaudze visā pasaulē nav radījusi neko jaunu un savu. Pilnīgi neko.
– Nu bet Zakerbergs ar savu feisbuku?
– Es runāju par mākslu un kultūru. Viņi spēlējas ar klucīšiem, kurus radījuši viņu priekšteči. Savukārt, runājot par tiem, kas nupat sasnieguši divdesmit, – te visas manas greznās teorijas atkāpjas, jo man nav nekādas sajēgas, kā tas viss tālāk attīstīsies. Viens ir skaidrs – tā tomēr ir interneta paaudze jau no dzimšanas, ar savu kodu sistēmu.
Diemžēl interneta kultūrai ir tendence izdeldēt personības.
Cilvēki, kas kaut kādā veidā atšķiras no pārējiem, tiek izfiltrēti un atsijāti, viņi tālāk netiek. To mēs redzam visos līmeņos, sākot ar politiku. Politiķus beidzamajos gados ir nomainījuši ierēdņi, kas uzdodas par politiķiem. Vai futbolā. Es ļoti sekoju līdzi futbolam, kopš deviņu gadu vecuma neesmu palaidis garām nevienu pasaules čempionātu, un šis ir pirmais pasaules čempionāts, kur neradās neviena jauna futbola personība, kas fascinētu zemeslodi. Pirmo reizi tādas nebija. Dominēja komandas spēle, kur personībām ir aizvien mazāka nozīme.
– Mēs šajā sarunā kaut kur pazaudējām pavedienu par paaudzi, par kuru ir jaunā izrāde. Tātad – pusmūža apmulsums. Un ko darīt?
– Mācīties. Mācīties. Varbūt mainīt profesiju. Tagad cilvēki ir spiesti izvēlēties sev profesiju uzreiz pēc vidusskolas tādā vecumā, kad neko īsti nesajēdz. Zinu, es pats teātrī nokļuvu nejauši. Tātad piecdesmit gadu vecumā beidzot ir iespēja saprast, par ko tu gribi kļūt. Ir tāda karikatūra, kur viens otram jautā: Who you want to become after you fail? Par ko tu gribētu kļūt, kad tu būsi izgāzies, izkritis cauri? Tā ir būtiska doma. Jo tad, kad esi izkritis cauri, beidzot vari būt tas, kas tiešām gribi būt.
– Jums pašam nenāca prātā doma radikāli mainīt dzīvi?
– Tas, ko es tagad daru, iekšēji man ir ļoti radikāla pārmaiņa. Līdz šim es kā mākslinieks, kā režisors attieksmē pret darbu esmu bijis pilnīgs egomaniaks. Man viss un visi bija tikai instrumenti, lai es realizētu kaut kādu savu vīziju. Tāpēc es to izjūtu kā milzīgu pārmaiņu.
– Saka jau, ka māksla aizvien vairāk komercializējas. Vai jūs to arī jūtat?
– Tāpēc jau mēs gribējām uztaisīt izrādi Dieviņš pillā par dzejnieku Aivaru Neibartu, jo viņš ir viens no pēdējiem dinozauriem tajā mākslinieku paaudzē, kura bija brīva un varēja plivināties savos mākslas gaisos. Tas ir apskaužami, bet vairs nav iespējams. Pašlaik visi profesionālie mākslinieki kaut kādā ziņā ir mārketinga speciālisti. Mūsdienās vairs nevar iztēloties situāciju ar van Gogu, kuram dzīves laikā nepaveicās pārdot nevienu gleznu, bet viņš, kā zināms, tomēr kļuva slavens pēc nāves.
Vairs nevar iztēloties, ka pēkšņi kāds no tiem, kurš tagad strādā un ir nezināms, pēc nāves kļūtu pieprasīts un slavens mākslinieks.
Bet par to nav ko lieki ņemties, tā tas vienkārši ir, un viss. Un – kas to zina, varbūt tajā tālajā nākotnē tas atkal var mainīties. Tagad jau runā par vairāku sfēru demonetizāciju, proti, ka tās būs brīvas no naudas. Piemēram, enerģētika – visi gaida to enerģijas avotu, kas būs par brīvu. Varbūt demonetizācija ar laiku skars arī mākslu. Tā vairs nebūs par naudu.
– Mēs te apjūsmojam jauno paaudzi, bet man šķiet, ka arī tam, ko jūs saucat par 20. gadsimta pieredzi, patiesībā ir liela vērtība.
– Protams, ka ir. Es nevaru noliegt, ka jūtos krietni pārāks par saviem Rietumu kolēģiem, ar kuriem strādāju kopā teātros, jo man ir bijusi fantastiska iespēja piedalīties lielajā eksperimentā, kad mainās iekārtas. Es biju pietiekami jauns, lai nejustos no tā traumēts, bet vienlaikus pietiekami vecs, lai spētu paņemt to dzīves sajūtu, kuras vairs nekad nebūs. Jo to, no kurienes nāk 20. gadsimta smeldze, to jau ne izstāstīt, ne ar pirkstiem parādīt…
Un man īsts antikvariāts vienmēr liksies vērtīgāks nekā plastmasas mēbeles. Cita lieta, ka antikvariāts tagad pārdzīvo lielu cenu kritumu. Es to zinu, jo man katrā otrajā izrādē ārzemēs ir antīkais interjers, un pirms pāris gadiem ievēroju, ka pēkšņi gandrīz visu – vecās, smukās, ar rokām taisītās mēbeles – var nopirkt par pusvelti.
Man vecaistēvs bija kokgriezējs, un labi zinu, ka grandioza bufete prasa pāris gadu darba. Bet tai nav vērtības, un es arī zinu, kāpēc.
Tas ir tāpēc, ka pašlaik Eiropā mirst nost tie cilvēki, kam mājās vēl bija svarīgi, ka tur stāv vecmāmiņas mēbeles.
– Jums tas ir svarīgi?
– (Pauze.) Šajā pasaulē cilvēki nosacīti dalās divas daļās. Vieniem liekas, ka viss ir relatīvs un viss ir apšaubāms, viņus nebiedē haoss, un otra grupa, kam iekšā ir harmonijas un stabilitātes sajūta. Un šī iekšējā sajūta prasa, ka pasaulē jābūt arī līdzsvaram un kārtībai. Kuri ir labie un kuri sliktie – atkarīgs no tā, pie kuriem tu pats piederi. Nav jau noslēpums, ka es pats uz vecumu no liberāļa esmu kļuvis par konservatīvu cilvēku. Precīzāk – konservatīvu un nacionālu. Tāds es agrāk noteikti nebiju. Varbūt tas kādam skan izaicinoši, bet tomēr – ja mani šobrīd vajag definēt, tad tas es esmu. Bet vienā cilvēkā var būt sakausētas vairākas lietas, un manī ir palicis arī kaut kas no liberālās daļas. Arī tā mēdz būt. Ne jau visu var ielikt kādos rāmjos.
– Alvi, varbūt maldos, bet man liekas, ka par jums un jūsu uzskatu maiņu ir tas teiciens – ja tev jaunībā nav sirds, tad tu neesi revolucionārs, ja vecumdienās nav prāta, tad neesi konservatīvs.
– Jā, tā saka? Var jau būt. Man ir draudzene, kura māca aktiermeistarību Hārvarda Universitātē. Kad viņa gribēja iestudēt Romeo un Džuljetu, sacēlās liela vētra – viena daļa studentu nekādi nevarēja saprast, kāpēc Romeo jāspēlē puisim un Džuljetu meitenei. Man liekas, ka šādi pārspīlējumi kaitē gan teātrim, gan liberālām idejām.
Tāpat kā daļa geju aktivitāšu patiesībā vairāk kaitē, nevis dara labu viņu brālībai. Kad tuvojās praids, man zvanīja uz teātri ar aicinājumu kaut ko parakstīt. Teicu, ka mēs teātrī nekādos politiski sociālos vētījumos nepiedalāmies. Mēs veidojam izrādes. Jo mums ir jāņem vērā, ka teātra darbiniekiem ir ļoti dažādi uzskati, nemaz nerunājot par skatītājiem, līdz ar to mums kā valsts teātrim vienkārši nav tiesību ar parakstiem paust vienu izteiktu sociāli politisku viedokli.
Vienlaikus, ja runā par geju tiesībām, domāju, ka neviena kultūras institūcija Latvijā pēdējo divdesmit piecu gadu laikā pat tuvu nevar konkurēt ar to, cik daudz JRT par šo tematu ir runājis. Mums nepārtraukti repertuārā ir kādas piecas izrādes, kurās ir atainota geju tematika. Un, runājot par minoritātēm, savā ziņā es personīgi piederu pie vislielākās minoritātes Latvijā. Tās ir daudzbērnu ģimenes.
Nezinu nevienu citu sociālo grupu, kas būtu vēl vairāk neaizsargāta un diskriminēta.
Tomēr, ja Rīgā kāds gribētu rīkot demonstrāciju par daudzbērnu ģimeņu stāvokli, neticu, ka visi tie, kas runā par minoritāšu tiesībām, to atbalstītu un tajā ietu. Man ir arī skarbs viedoklis par nodokļiem un pensijām. Es īsti nezinu, kāpēc maniem bērniem būs jāuztur tie cilvēki, kas apzināti izvēlas baudīt brīvu dzīvi bez bērniem un pienākumiem… Nezinu, varbūt man nav taisnība, bet tad lai kāds man to pierāda!
– Kad skatāties uz saviem bērniem, vai ir kāds vecums, kurā gribētu atgriezties?
– Drīzāk nē. Mani bērni ir visādos vecumos – no četriem līdz trīsdesmit gadiem, vecākie studē ārzemēs, strādā. Šovasar visi atkal bija kopā pie manis, un tas ir forši. Bet, kad es redzu visas tās grūtības, kas ir katrā vecumā, dažkārt domāju – cik labi, ka viss tas garām! Tādā ziņā pusmūža vecums ir visforšākais. Nevienam nav jāizpatīk, kaut kas jāpierāda. Nav vērts vairs izlikties. Šī frāze ir tieši no mūsu jaunās lugas – nav jēgas vairs izlikties.
– Nez vai jūs esat no tiem cilvēkiem, kam apkārtējo vērtējums dzīvē daudz ko noteicis.
– Nē, nē, man vienmēr ir bijis svarīgi, ko nodomās, kaut kādā ziņā pat esmu manipulējis ar to, esmu speciāli provocējis un kacinājis. Tas pieder pie profesijas. Visa tā teātra padarīšana jau ir tāda manipulēšana un publikas kacināšana.
– Ārzemju teātros vēl kaut ko iestudēsiet?
– Iestudēšu, bet ļoti selektīvi. Reizi sezonā – nākamziem braukšu uz Minheni, aiznākamziem uz La Scala. Bet es domāju, ka varbūt taps arī iestudējumi ar ārzemju aktieriem, kuri būs ar mieru braukt pie manis. Varbūt mēs pat taisīsim kopražojuma izrādes ar Jauno Rīgas teātri. Bet pamatā būšu Rīgā – pie saviem studentiem taisos iet katru dienu, nevis šad tad.
– Varētu domāt, ka par teātri jau zināt visu. Ar ko tas jums joprojām ir interesants?
– Pirms dažiem gadiem sevi pieķēru pie domas, ka katru izrādi veicu kā tādu antropoloģisku pētījumu, Jo katrs cilvēks ir spogulis tiem apstākļiem, kas viņu veidojuši un veido, un tas ir nenormāli, nenormāli, nenormāli interesanti. Tas ir daudz interesantāk, nekā lasīt Šerloku Holmsu. Tas ir īstais krimiķis un detektīvs – saprast cilvēku un viņa uzvedību, kāpēc viņš ir tāds un kāpēc tā dara.
Katra cilvēka pasaule – tā jau arī ir tā saule rasas pilienā. Katrs ietver visu kosmosu.
Cilvēks ir biorobots, bet tāds biorobots, kurš visu laiku pieļauj kļūdas, turklāt daudz kļūdu. Un tieši tas padara viņu par cilvēku. Un tieši tā ir vērtība. Tāpēc ka globalizācijas blakusefekts neizbēgami ir standartizācija – visi staigā vienādās drēbēs, visi vienādi domā… Bet tieši tas, ar ko katrs cilvēks atšķiras no cita, kļūs aizvien lielāka vērtība.
– Teātris ir vieta, kur nemitīgi preparē cilvēka dvēseli….
– Tādā horizontālā līmenī cilvēku uzvedība man nekādus pārsteigumus vairs nerada. Tur ilūziju nav. Katrs cilvēks vai cilvēku grupas cīnās par savām tiesībām, aizstāv savu teritoriju, konfliktē ar citu cilvēku, citām grupām. Tas ir normāli, tā tam jābūt. Tumšāka bilde man ir tur, kur sākas kaut kādas vertikālas dimensijas. Tur, kur ir transcendentālais līmenis. Tur es vēl neko gudru nevaru pateikt. Tikai zinu, ka ir kaut kādi saskarsmes punkti starp mākslu un garīgajām matērijām, kur kaut kas pēkšņi notiek uz piecpadsmit sekundēm. Šādi brīži ir ārkārtīgi reti, tos nevar uz pasūtījumu atkārtot, tos nevar vārdos aprakstīt, bet tie ir.
Intervija publicēta žurnālā Annas Psiholoģija 2018. gada augustā
