Rīga +5°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Viņa dzīve ir pierādījums tam, ka viens cilvēks var mainīt pasauli, bet diemžēl šajā vietā punktu neliek neviens izgudrotāja un uzņēmēja Alfreda Nobela biogrāfijas pētnieks. Viena cilvēka spēkos ir mainīt pasauli gan uz labu, gan uz ļaunu, un Nobela dzīvesstāsts to atgādina visai pasaulei, kad ziņu pārraidēs dzirdam par ikgadējo Nobela Miera prēmiju un prēmijām literatūrā, ķīmijā, fizikā, matemātikā un medicīnā. Jo prēmiju nauda, ko sadala zinātniekiem, kultūras darbiniekiem un cīnītājiem par mieru pasaulē, nopelnīta ar sprāgstvielu ražošanu.
Bizness ir miris, lai dzīvo bizness!
Tajā pašā 1833. gadā, kad 21. oktobrī inženiera un izgudrotāja Immānuela Nobela un viņa kundzes Andrietes ģimenē piedzima pastarītis Alfreds Bērnhards, Nobelu ģimenes bizness nogrima. Immānuels bija uzņēmējs, kurš būvēja tiltus un ēkas, kā arī aizrāvās ar spridzināšanas eksperimentiem. Kāpēc tieši spridzekļi? Kā būvniekam viņam bija svarīgi tikt cauri akmeņainajiem kalniem un klintīm, lai varētu strādāt, – būvēt ceļus, tiltus, mājas. Diemžēl ar izgudrojumiem un spridzināšanas eksperimentiem Zviedrijā finansiāli neveicās, pasūtījumu nebija, un uzņēmums bankrotēja.
Pēc dažiem gadiem Immānuels nolēma – ja jau neveicas pašu mājās, jādodas izmēģināt laimi kādā citā zemes nostūrī, un viņš devās uz Somiju un Krieviju. Tikmēr viņa kundze Andriete, kas nāca no pārtikušas ģimenes un pie pieticības nebija radusi, palika Stokholmā ar saviem trijiem dēliem – Robertu, Ludvigu un mazo Alfredu. Lai sagādātu iztiku sev un bērniem, Andriete atvēra garšvielu veikaliņu, un, kaut gan tas nenesa nekādu dižo bagātību, tomēr ģimeni pabarot varēja.
Bet Immānuelam Sanktpēterburgā bizness gāja no rokas – kā nu ne, ja viņa produktu galvenais noņēmējs bija… Krievijas armija! Immānuelam bija izdevies pārliecināt pašu cara tētiņu Nikolaju I un armijas galvenos ģenerāļus, ka ar zemūdens mīnām var uzspridzināt ienaidnieku kuģus, un, tā kā krieviem vajadzēja arvien jaunas mīnas, lai šo ideju īstenotu, Immānuels solīja tās regulāri piegādāt.
Starp citu, kinomīļiem šis sižets, iespējams, kaut ko atgādina – tieši tāds tēvs spridzinātājs attēlots vienā no pēdējo gadu starptautiski zināmākajām zviedru kinofilmām Simtgadnieks, kas izkāpa pa logu un pazuda.
Bet atgriezīsimies pie Alfreda Nobela dzīves gaitām, kas attēlotas arī 1995. gadā uzņemtajā zviedru kinolentē Alfreds! Kad Alfredam bija deviņi gadi, ģimene ne tikai pārcēlās uz dzīvi Krievijā, bet trijiem brāļiem pievienojās arī ceturtais – Emīls. Visus četrus dēlus skoloja tikai privātskolotāji, kuri puišus apmācīja gan dabas zinībās un svešvalodās, gan literatūrā un citās jomās. 17 gadu vecumā talantīgais Alfreds runāja un rakstīja piecās valodās – zviedru, krievu, franču, angļu un vācu.
Tēva pēdās
Neraugoties uz Alfreda daudzajiem talantiem, visvairāk viņam sirdi sildīja literatūra, ķīmija un fizika. Taču pret dēla interesi par dzeju kategoriski iebilda tēvs, kurš vēlējās spējīgo puisi virzīt savās pēdās. Lai nenovērstu Alfreda uzmanību no galvenā, Immānuels aizsūtīja dēlu studēt uz Parīzi, par ķīmijas inženieri.
Tēvam par lielu prieku, Parīzē puisis nonāca spridzināšanas leiputrijā – kādā privātā laboratorijā pie pazīstama ķīmijas profesora Pelūza. Tur Alfreds iepazinās arī ar jaunu itāļu ķīmiķi Sobrēro, kurš pirms dažiem gadiem bija atklājis nitroglicerīnu – gaiši dzeltenu, eļļveida sprāgstošu vielu. Diemžēl nitroglicerīns bija pārāk bīstams, lai tam atrastu praktisku pielietojumu. Kā jau minēts, Alfreda tēvam spridzekļus vajadzēja, lai spridzinātu kalnus, turklāt ierobežotos apjomos, nevis lai darītu kādam postu. Alfreds atcerējās tēva doto uzdevumu un Parīzē kopā ar Sobrēro centās atrast veidu, kā izmantot nitroglicerīnu būvdarbu vajadzībām.
Ar Parīzē gūtajām zināšanām un praksi Alfreds atgriezās tēva paspārnē, lai turpinātu eksperimentus ar nitroglicerīnu Krievijā.
Galvenais uzdevums bija atrast veidu, kā to attīstīt, pilnveidot un iepakot, lai vislabāk pārdotu kā sadzīvē izmantojamu sprāgstvielu. Tēva galvenais ienākumu avots tobrīd bija jau pieminētās mīnas un izdevīgais darījums ar impērijas armiju. Taču, vecajam Nobelam par lielām bēdām, Krimas karš, kura dēļ armijai bija vajadzība pēc ieročiem, tuvojās beigām. Līdz ar to bodīte bija jāver ciet…
Lai gan ģimene nolēma atgriezties Zviedrijā, abi vecākie dēli tomēr palika Krievijā, lai saglābtu to, kas no tēva darījumiem vēl bija glābjams. Tas izrādījās visai gudrs gājiens, jo palēnām abi Alfreda brāļi kļuva neticami bagāti – viņi ieguldīja un attīstīja naftas rūpniecību toreizējos Krievijas impērijas dienvidos, kas vēlāk kļuva slavens kā brāļu Nobelu naftas bizness tagadējās Azerbaidžānas galvaspilsētā Baku, kur ražoja petroleju.
Nāvējošie eksperimenti
Pēc tam, kad Nobelu ģimene atgriezās Zviedrijā, eksperimenti turpinājās, jo nitroglicerīna pielietojumu tēvs un dēls vēl joprojām nebija atraduši. Diemžēl šī stāsta nežēlīgā daļa ir sprādzieni laboratorijā neveiksmīgu eksperimentu laikā, kuros gāja bojā cilvēki, arī Nobelu ģimenes jaunākais dēls – Emīls. Saprotams, ka cilvēku bojāeja tika pamanīta, un Zviedrijas valdība nolēma aizliegt izmēģinājumus ar sprāgstvielām Stokholmas pilsētas robežās.
Taču Alfreds nepadevās un pārvietoja savu eksperimentu laboratoriju uz plosta milzīgajā Mēlarena ezerā pie pašas Stokholmas. Gadu pēc atgriešanās Zviedrijā – 1864. gadā – Nobeli beidzot sāka ražot nitroglicerīnu, lai to varētu tirgot. Tomēr tas nenozīmēja punkta pielikšanu eksperimentiem ar šo vielu – joprojām pievienojot un atņemot dažādas ķimikālijas, Alfreds mēģināja mazināt tā bīstamību.
Nerimstošā darbā Alfreds nonāca pie jauna atraduma – mīklai līdzīgas masas, ko, izveidojot stieņu formā, var ievietot akmeņaino klinšu urbumos, lai spridzinātu precīzi tur, kur vajag, nevis tur, kur izlīst šķīdums. Tātad tas patiešām atvieglotu veidu, kā spridzināt kalnus, lai būvētu jaunus tuneļus, ceļus, dzelzceļus, tiltus utt. Šo masu Alfreds patentēja 1866. gadā un vēlāk nosauca par dinamītu.
Lai to būtu ērtāk un drošāk piešķilt, izgudroja arī degli. Ņemot vērā to, ka vēl šodien teju katrs puišelis visā pasaulē zina vai vismaz nojauš, kas ir dinamīts, nav grūti iedomāties, ka pēc Alfreda Nobela jaunatklātā spridzekļa pieprasījums bija milzīgs.
Dinamīts 19. gadsimta otrajā pusē radīja revolūciju celtniecības nozarē un burtiskā nozīmē bija ne tikai celmlauzis, bet klinšu un kalnu lauzis.
Varam tikai iedomāties, kāda bija dzīve bez iespējām ceļot pa kalnu tuneļiem vai braukt pa dzelzceļu kalnainos apvidos.
Nepagāja ilgs laiks, kad Alfredam jau piederēja deviņdesmit dinamīta ražotnes divdesmit dažādās pasaules valstīs. Alfredu Nobelu bija iesaukuši par Eiropas bagātāko klaidoni, jo, kaut arī viņa dzīvesvieta skaitījās Parīze, viņš regulāri apbraukāja visas savas fabrikas. Tā kā tas nozīmēja ceļošanu pa divdesmit valstīm, tad Nobels teju visu laiku atradās ceļā. Pilsētas, kur viņš visbiežāk apmetās un joprojām nerimās strādāt, bija dzimtā Stokholma, arī Parīze un Hamburga, kā arī tādas nelielas pilsētiņas kā Ardīra (?) Skotijā, Sevra Francijā un Sanremo Itālijā. Ķīmiskie eksperimenti turpinājās visdažādākajos virzienos – Alfreds mēģināja izgatavot mākslīgo gumiju, ādu un zīdu. Daži no izgudrojumiem cieta neveiksmi, bet kopumā dzīves laikā viņam piederēja 355 izgudrojumu patenti.
Darbi, darbi, darbi… Mūsdienās mēs Nobelam piedēvētu darbaholiķa zīmogu, jo pa vidu starp pārceļojumiem un laboratorijās pavadīto laiku izgudrotājam, bez šaubām, savas ģimenes veidošanai neatlika daudz laika.
Intīmie eksperimenti
Alfreds dzīves laikā neizveidoja ģimeni, un viņam arī nebija bērnu, tomēr tas nenozīmē, ka viņš iztika bez romantiskām attiecībām. Dziļi sirdī viņš bijis īstens renesanses laikmeta cilvēks – romantiķis, kuru aizrāva filozofija, dzeja, arī sava laika sociālās dzīves netaisnības. «Es esmu mīkla,» Nobels rakstījis kādā jaunības gados tapušā dzejolī, kas atklāja riebumu pret dzīvi, ko viņš slēpis dziļi sevī. Vēlākos gados šī personības šķautne un privātās dzīves katastrofa tika rūpīgi slēpta aiz bagātā fabrikanta un ietekmīgā izgudrotāja fasādes.
Darījumos un rīkojumos, kas skāra viņa biznesu un lietišķās attiecības ar brāļiem, Alfreds bijis vēss un loģisks, tāpat viņš sevi demonstrējis arī sabiedriskās vietās, taču sarcis kā pusaudzis, līdzko nācies kontaktēties ar sievietēm.
Nobela dzīves intīmās ainiņas, protams, režisora un scenārista acīm, parādītas mākslas filmā Alfreds, kas tapusi pēc zviedru autora Kennes Fanta biogrāfiskā romāna Alfreds Bērnhards Nobels.
Pats būdams augsti izglītots un intelektuāls, Nobels uzsāka ilgtermiņa attiecības ar austrieti Sofiju Hesu, kas bija par viņu divdesmit trīs gadus jaunāka, turklāt bieži nicinoši izteicies par viņas neizglītotību. Pat vēstulēs, ko Alfreds rakstījis Sofijai, viņš nemitīgi sievieti pazemojis, saukdams par slinku, dumju un izšķērdīgu. Tomēr abu attiecības ilga astoņpadsmit gadus, un, spriežot pēc vēstulēm, tās nebija diez ko sirsnīgas.
Vēl īpatnējākas tās kļūst, kad, neslēptā mīlas sakarā ar citu, Sofijai piedzimst bērns. Pat tas neliedz Nobelam turpināt finansiāli uzturēt savu kopdzīves biedreni.
Filmā ir ainiņa, kur Sofija, cik vien sievišķīgi un prasmīgi spēdama, vēlas ievilināt gultas priekos Nobelu, kurš vienkārši pagriež galvu uz otru pusi un mēģina atrisināt kādu uzmācīgu domu – cik dinamīta vajadzētu, lai uzspridzinātu Panamas kanālu?
Turklāt citos filmas kadros viņš gluži vienkārši ieper savu draudzeni, kas varbūt pat šķistu erotiski, tomēr nekas tālāk pēc šī akta nenotiek. Tas liek aizdomāties par dižā zinātnieka spējām, varbūt viņš bijis impotents?
Miera nesēja
Attiecības ar citām sievietēm Nobelam bija visai lietišķas. Bet par vienīgo viņa draudzeni un iedvesmotāju, kas, iespējams, būtu bijusi daudz piemērotāka dzīves partnere salīdzinājumā ar jauniņo Sofiju, kļuva kāda cita austriešu dāma vārdā Berta Kinska.
Alfreds Nobels bija ielicis avīzē sludinājumu, lai atrastu sekretāri savā Parīzes laboratorijā, un uz to atsaucās Berta. Drīz vien abiem izveidojās draudzīgas attiecības, viņi stundām ilgi varējuši iegrimt diskusijās… par pastāvošo iekārtu un mieru pasaulē. Viņi bija radniecīgas dvēseles, kurus interesēja literatūra, māksla un politika.
Tas, ka Berta atsaucās darba sludinājumam, jau vien ir ievērības cienīgs fakts, jo viņa bija grāfiene, turklāt gan prāta un dvēseles, gan materiālā ziņā līdzvērtīga Nobelam.
Viņi abi zināja, kas ir pašuzupurēšanās lielākam mērķim, un abiem bija arī ievērības cienīgi panākumi savā sirds darbā.
Diemžēl Berta Alfreda laboratorijā nepalika ilgi. Viņa bija iemīlējusies kādā par sevi jaunākā grāfā Arturā fon Zutnerā, kura vecāki liedza mīlniekiem precēties. Pēc darba pie Nobela, kas ildzis vien pāris nedēļu, Berta atgriezās Austrijā pie mīļotā, kur arī kļuva par fon Zutnera kundzi, taču saraksti un draudzību ar Alfredu Nobelu nepārtrauca nākamos divdesmit gadus līdz pat Nobela nāvei. Diemžēl arī Bertas laulības dzīve, kas jau no pirmsākumiem bija sarežģīta, turpinājās dīvaini – viņas vīram sākās romāns ar radinieci Mariju Luīzi, un desmit gadu garumā turpinājās viņu kopdzīve trijatā.
Kad Berta satika Alfredu, viņai bija 33 gadi, bet vēlāk grāfiene kļuva par miera kustības cīnītāju un sarakstīja grāmatu Nost ar ieročiem!, kas padarīju viņu slavenu. Zīmīgi – kamēr Alfreds ražoja un tirgoja ieročus, viņa sirdsdraudzene cīnījās pret tiem. Tieši Berta fon Zutnere tiek uzskatīta par galveno iemeslu, kāpēc savā testamentā Nobels nodibina Miera prēmiju, turklāt atstāj tik precīzas norādes, ka jādomā – pati pirmā prēmija domāta Bertai.
Sprādziens pēc nāves
Pēdējo reizi Alfreds satika Bertu 1892. gadā Šveicē, bet pēc gada abu vēstuļu sarakstē pirmo reizi minēta ideja par Miera prēmijas dibināšanu. Iespējams, Bertai tas izklausījās visai neticami, jo esot pieminēts gandrīz vai kā joks. Alfreda ģimenes bizness zēla un plauka, pateicoties spridzekļiem, kas var izraisīt ļoti daudz ļauna, ja tos sāk izmantot citiem mērķiem, ne tiem, kam tie izgudroti. Alfreds rakstījis arī par tādu sprāgstošu bumbu, kas spētu iznīcināt pat veselas valstis.
Noprotams, mūža nogalē viņš jau saprata, ka kalnu spridzināšana nebūt nav vienīgais iemesls, kāpēc pērk un pirks viņa ražojumus.
Alfreds Nobels nomira Itālijas pilsētiņā Sanremo 1896. gada 10. decembrī. Ko gan viņš varēja iesākt ar savu milzu bagātību? Viņam nebija bērnu, toties bija daudz radinieku.
Kad atvēra testamentu, izrādījās, ka Nobela vēlēšanās bijusi atstāt aiz sevis kaut ko labu, naudu nododot radošiem cilvēkiem, kuri dara labu cilvēcei. Protams, šis testaments kā sprādziens pāršalca visu pasauli, un nebūt ne visi bija par to sajūsmā. Piemēram, radi bija gatavi to pat apstrīdēt, arī dažādu valstu varas iestādes. Tikai pēc četriem gadiem testamenta izpildītājiem izdevās samierināt un pārliecināt iesaistītās puses par to, ka Alfreda Nobela pēdējā vēlēšanās izpildāma precīzi pēc viņa norādījumiem.
Tikai piecus gadus pēc Nobela aiziešanas, viņa nāves dienā 10. decembrī, pirmo reizi tika pasniegtas Nobela prēmijas, kas jau no pirmās pasniegšanas ceremonijas kļuva par ievērojamu notikumu pasaulē. Toreiz tās pasniedza Stokholmas Mūzikas akadēmijā, bet mūsdienās – Stokholmas koncertzālē (Konserthus).
Kāpēc Norvēģija?
Slavenajā testamentā ir ļoti precīzas norādes, kas, kur, kam un par ko jāpiešķir no Nobela atstātā mantojuma. Lielais jautājums, ko katru gadu noteikti uzdod tūkstošiem ļaužu visā pasaulē, – kāpēc Miera prēmiju, atšķirībā no visām pārējām, nepasniedz Stokholmā?
Testamentā Alfreds norādījis, ka Miera prēmija jāpasniedz komitejai, kas sastāv no pieciem Norvēģijas parlamenta izvēlētiem pārstāvjiem, un tā jāpasniedz Oslo.
Miera prēmija pienākas «vīrietim vai sievietei, kas visvairāk vai vislabāk strādājis tautu brālības labā, kas cīnījies par ieroču iznīcināšanu vai to samazināšanu, veicinājis un uzturējis mieru».
Pieņēmums, ka ideja par Miera prēmiju dzimusi sarunās un sarakstēs ar miera cīnītāju Bertu fon Zutneri, ir diezgan ticama, savukārt iemesls, kāpēc tieši Norvēģijā, īsti nav zināms.
Viena no versijām ir tā, ka vēsturiski un arī Nobela dzīves laikā Zviedrija un Norvēģija bija vienā savienībā, kur zviedri pret norvēģiem izturējās ar zināmu pārākumu. Iespējams, Nobels vēlējies šo vēsturisko kļūdu atdarīt, daļu pasaules uzmanības pievēršot arī zviedru mazajiem brāļiem – norvēģiem.
Otrs iemesls varētu būt, ka Nobels sapratis – zviedru pētījumi dabas zinībās un medicīnā apsteiguši norvēģu kolēģus, taču pats bijis norvēģu literatūras cienītājs. Diemžēl Norvēģijā nebija piemērota institūta, kas spētu stāties pretim Zviedrijas akadēmijai, lai gana labi izvērtētu kandidatūras literatūras balvai. Tātad Norvēģijai tika Miera prēmija. Turklāt Norvēģijai vairāk piestāv pasniegt Miera prēmiju, jo tai nav tādu militāro tradīciju kā Zviedrijai, kā arī 19. gadsimta nogalē norvēģu parlaments jau sāka ieviest dažādus paņēmienus, kā miermīlīgi sarunās, nevis militārā ceļā risināt konfliktus. Un tas Nobelam patika.
Pastāv arī citas versijas: Nobela padomdevējs Ragnars Solmans bijis precējies ar norvēģieti, kā arī tas, ka Nobelam ļoti pie sirds gāja miera cīnītāja un rakstnieka Bjērnstjernes Bjērnsona darbība. Tomēr īsto iemeslu nezina neviens.
Nobels muzejā
Arī šodien, ja ceļi ved uz Zviedrijas galvaspilsētu, iespējams piedzīvot tās sajūtas, kas bija svarīgas Nobelam. Protams, Alfreda Nobela vārdā nodēvētā prēmija padarīja slavenu arī visu viņa dzimto Zviedriju, tāpēc par godu savam tautietim, kurš nu jau vairāk nekā 115 gadus ir miris, ar viņa dzīvi, darbiem un atklājumiem var iepazīties Nobela muzejā.
Visiem ziņkārīgajiem Nobela muzejā pastāsta, ka ikviens Nobela prēmijas laureāts saņem zelta medaļu, kas sver 240 gramus, un uz vienas medaļas puses attēlots Nobela attēls, bet uz otras – laureāta vārds un gads, kad medaļa piešķirta. Tā tas notiek kopš 1902. gada. Summa, ko saņem laureāti, kopš 1901. gada gan ir pieaugusi – toreiz katrs laureāts saņēma 150 782 kronas, bet, piemēram, 2005. gadā – 10 miljonus kronu. Turklāt kopš 1969. gada tiek pasniegta vēl viena papildu prēmija, kuras nebija Nobela testamentā, – tā ir Zviedrijas Riksbankas balva ekonomikas zinātnē Alfreda Nobela piemiņai.
Muzejs veidots tā, lai ar radošu mācīšanos, modernām tehnoloģijām un elegantu dizainu iedvesmotu, veicinātu diskusiju gan par dabas zinātnēm, gan kultūru mūsdienās.
Dabas zinības un literatūra, māksla un dzeja bija jomas, kas aizrāva arī pašu slaveno izgudrotāju.
Muzejā, kas atrodas Stokholmas vecpilsētā, var uzzināt arī neparastus faktus par Nobela dzīvi. Piemēram, to, ka astoņus gadus pirms nāves viņš avīzē izlasījis savu nekrologu! Patiesībā tolaik nomira viņa vecākais brālis Ludvigs, bet, tā kā Alfreda Nobela nekrologi jau bija laikus gatavi teju katrā sevi cienošā laikrakstā, tad redakcijai misējās.
Starp citu, ar Nobela testamentu nebija mierā arī Zviedrijas karalis Oskars Otrais, kurš uzskatīja, ka Nobels jau nu gan varēja atstāt savus 30 miljonus kronu savējiem – zviedriem –, nevis zinātniekiem un dažādu tautību ievērojamiem cilvēkiem no visas pasaules.
