Aleksandrs Čaks un viņa nelaimīgās mīlas. Kā dzīvoja noslēpumainais dzejnieks?

Šodien, 8. februārī tieši pirms 75 gadiem pēkšņi aprāvās leģendārā latviešu dzejnieka Aleksandra Čaka mūžs. Toreiz viņam bija tikai 48 gadi. 

Lielais pārdzīvojums – agrā jaunībā zaudē matus

Dzejā Čaks strauji ienāca 20. gadu beigās – radikāli tēlaini un uz palikšanu. Iepriekš neviens no latviešiem tā nerakstīja. Pērkamas sievietes, klaidoņi, matroži, rensteles, ormaņi, miglaini rīti pulsējošās ielās… Smaržām, garšām pilna vieliska dzeja, jutekliski izaicinoša. Kailas ādas pieskāriena erotika – skaudra, sirreāla, gleznieciska, aizturētu sāpju pilna. Tik pilnasinīga dzeja, protams, vilina šķetināt autora jūtu dzīvi. Īpaši, ja ir zināms, ka reāli privāti mirkļi pārradīti mākslas tēlos. Bet, kad Čaks nāk klajā ar slaveno uzrunu bijušajiem cūkganiem, kuriem talkā nāk ielu smakas un rupjības piezīdies pilsētas zēns, esam pārsteigti un vīlušies.

Izrādās, pielūgtajam dzejniekam nav nekā kopēja ar uzburtajiem tēliem. Ne viņš tāds cinisks dēkainis, ne pašpuika un siržu lauzējs, kādu priekšstatu ir radījusi viņa dzeja. Pa Marijas ielu mums pretī nāktu elegants vidēja auguma, plecos pašaurs, omulīgs vīrs apaļām brillēm, ar skatienu caur pieri un uzrautu degungalu. Viņš jūtīgi reaģētu, ja kāds nosmietu, ka galva tam kā osrama spuldze. Bet tiešām – gluda un spīd pa gabalu.

Pēc tīfa pārslimošanas Krievijā 23 gadu vecumā zaudējis matus, pret frizūru tēmu Čaks ilgi bija jūtīgs.

Kustējās viņš apdomīgi, balss bija spēcīga, īpaši, kad lasīja dzeju un teica tostus. Čaks prata savilkt cietus bicepsus, bet plaukstas – mazas, mīkstas un baltas. Ne sportisks, ne skaistulis. Bet viņā bija kas satīriski mefistofelisks – ar mākslu satrieca sirdis. Tomēr huligāni un ultrabohēmisti bija daļa no reālā Čaka neafišētās būtības – tie harmonizēja autora ievainojamību, trauslumu. Matroži – maskulīnā enerģija, kāds Čaks pats nemūžam nebūs. Viņš sapņoja kļūt par ārstu, aizrāvās ar pedagoģiju, beigās iznāca dzejnieks. Piedzima 1901. gada 27. oktobrī Ņevas ielā 9; tagad tā ir Blaumaņa iela. Un nabassaiti ar vecākiem viņš tā arī nepārraus.

Tētis, lieliskais drēbnieks Jānis Čadarainis, pārdzīvos dēlu par diviem gadiem. Māte, pusvāciete Emīlija Lizete, bija rokdarbniece – smalka dāma, algotu darbu nestrādāja, toties ģimenē diktēja visu. Vienīgajam dēlam viņa novēlēja labu izglītību, tādēļ sūtīja elitārajā Aleksandra ģimnāzijā, kuru Pirmā pasaules kara laikā kopā ar Sašu un viņa ģimeni evakuēja uz Krieviju. Pēc skolas beigšanas Čaku pieņēma darbā Saranskas apgabala tautas izglītības nodaļā par lietveža palīgu.

Drīz vien, iesaukts sarkanajā armijā, viņš nonāca rezerves pulkā kā kultūrpolitisks darbinieks un kara komisariāta sekretārs. Nav slikti jaunam zēnam, vai ne? 1922. gadā atgriezies Latvijā, aizlāpījis robus eksaktajos priekšmetos un pastudējis medicīnu, Čaks tomēr saprata, ka ārsts no viņa neiznāks. Viņš prātoja pāriet uz literātiem un filozofiem. Ģimene pretojās – katrs ir laimīgs, kam ģimenē ārsts, nevis kāds filozofs skribents. Tā arī augstāko izglītību Čaks neieguva, vien pabeidza skolotāju kursus, ieguva tiesības strādāt skolā. Trīs gadus pastrādājis par skolas pārzini bērnu patversmē un sešgadīgajā pamatskolā Drabešos, saprata, ka ir dzejnieks. No tā jau nevar izbēgt – ja esi dzejnieks, tad arī būsi. Čaks daudz rakstīja, sāka publicēties. Un ne vairs kā Čadarainis, nu jau kā Čaks. Dzeja plūda kā no pārpilnības raga: iznāca krājumi Es un šis laiks, Sirds uz trotuāra, pēc gada – Apašs frakā un Pasaules krogs.

Mīl bohēmu un baidās no strīdiem

Kamēr daudzi tā laika jaunie dzejnieki klīda apskrandušiem bikšu galiem, nošķiebtiem kurpju papēžiem, Čaka ikdienas stils bija nevainojami šūts laba auduma uzvalks, sniegbalts pletkrekls, gaumīga kaklasaite, platmale, balta zīda šalle. Dzejas pielūdzējas ģība. Spožā tēla radītājs bija dzejnieka tēvs – apšuva atvasi no galvas līdz kājām, ieskaitot ziemas mēteli ar samta apkakli un pat fraku. Citādu Čaku neredzēja, vien uzvalkā un svaigi spodrinātās kurpēs. Bija vēl trakāk. Ir kāds foto, kur Čaks grozās Majoru pludmalē: spožajā vasaras tveicē pozē sieva Anita, tērpusies vieglā tunikā un peldkostīmā, līdzās – neslaidais Čaks aizpogātā vestē, žaketē, hūti galvā. Anita atmiņās rakstīs, cik ļoti viņu kaitinājis, ka vīrs pie jūras nenoņem pat kaklasaiti. Bet tā nu tas bija – Čakam nepatika publiskās vietās izmesties plānāk, kur nu vēl peldēties. Čaks nebija vis modernais Rainis svītrainā peldtērpā, viņš tikai pavadīja dāmu un drusciņ paelpoja piejūras gaisu.

Kad Čakam bija 35 gadi, mīļā māte nomira no plaušu vēža, atstājot dēlam smalku attieksmi pret sievišķo pasauli.

Ja ielūkojas foto, kur mazais Sašiņš, tāds vājš, kārtīgs puisītis smalkiem vaibstiem, stāv līdzās pilsoniski ģērbtajai, ļoti mīlošajai mammai, ir jādomā, kā viņš ticis audzināts – cik rūpīgipieskatīts, saudzēts un lolots. Vienīgais dēliņš – tas atstāj iespaidu. Tāds Čaks būs arī pieaudzis: dzejos provokatīvi, bet pats – kārtīgs, kārtīgs. Un – izcili vērīgs: pamanīs gan prostitūtas kāju vēnu dzīsliņas un lakotos nagus kā mandeles, gan liepu maigās lapiņas. Kāds vēl ir Čaks? Stūrgalvīgs – pēc strīdiem ar sievu nekad salabšanai pirmais nesniedzis roku. Arī piesardzīgs roku mazgāšanas fanātiķis ar nedabiski zemu sāpju slieksni. Un jūtīgs bez gala – katrs nopietnāks strīds viņam saceļ temperatūru… Tomēr Čohiņš, kā viņu dēvēja draugi, mīlēja bohēmu un mākslinieku biedrības Zaļā vārna pasākumos jeb jampampos bija velna pilns un artistisks. Čaks bija saviesīgu kompāniju dvēsele, asprātīgs, karsts diskutētājs, kam tīk arī sakāpināti pārspīlēt.

Neaizmirsīsim leģendu par lielo ceļojumu toreizējā Marijas ielā – tikko saņēmis honorāru par Iedomu spoguļiem, kopā ar Sudrabkalnu sēdies ormaņratos un laidis pa krogiem no viena ielas gala līdz otram un atpakaļ. Kāda nedēļa tā pagājusi. Tomēr Čaka gadījumā bohēma labi savietojās ar disciplīnu. Viņš neprata naglu sienā iedzīt, toties dzejniekam netipiski tika galā ar cipariem, rēķiniem un bankām. Pedantiski uzkopa dzīvokli un labprāt iepirkās tirgū. Aizsējis lielo priekšautu ar sārto puķīšu rakstu, mizojakartupeļus un vārīja kāpostu zupu, maisīja lupatu klopsi – malto gaļu un sīpolus, ceptus skābā krējumā ar labi daudz pipariem. Cepa kotletes, pankūkas, sviesta plācenīšus. Čaka dzīvokļa virtuvē tādēļ nāca pasēdēt ne vien poēts Sudrabkalns, bet arī daudzi gleznotāji. Leģendārais Čaka puķīšu priekšauts joprojām glabājas viņa Lāčplēša ielas dzīvoklī. Tur ir arī dzejnieka bufetīte ar dažādu krāsu vienādas formas krūzītēm. Un arī tā mīlīgā atgādinājuma zīmīte, ka «jānopērk auzu pārslas un kartupeļu milti». Un mājiniekiem atstātā ziņa: «Aizeju. Būšu mājās vakarā. Zupu uzvārīju un paēdu.»

Viņa bija vilinoša puķe…

Dzejas un personības šarma pielūdzēju jau kopš Drabešu laika Čakam netrūka. Viena sūtīja savu foto, cita dāvināja savu dzejoļu krājumu un izdarīja pašnāvību… Ekstravagantā Austra Skujiņa nelaimīgi mīlēja precēto Valdi Grēviņu, bet, sēžot blakus Čakam uz grīdas lotosa pozā, saukusi, ka gribot, lai dzejnieks ir viņas bērna tēvs… Čaks mīlēja sievietes – dažas lauzušas, citas ārstējušas dzejnieka sirdi. Ar vienu sēdēja Merķeļa ielas Sukubā, rakstnieku un mākslinieku kafejnīcā, citai kaut kur zaļumos lipinājis liepu lapas uz kailās muguras… Skaistajai dzejniecei Mirdzai Bendrupei Čaks veltījis rindas: Bija viņa vilinoša puķe,/ Kas ļāvās man kā bitei zieds,/ Šī nepilngadīgā vēl skuķe/ Ar lūpām sarkanām kā riets.

Attiecībās ar sievietēm Čaks bijis pārspīlēti svinīgs un cēls. Dzejā – smeldzīgi juteklisks, elēģisku skumju pilns, aizrāvās ar miesiskiem sieviešu gleznojumiem. Tas tāds estetizēts femīnais tēls – atraisītās un pērkamās. Interesanti, viņš tās vēroja arī dzīvē? Satikās, uzrunāja? Noteikti pazina vismaz to pārdevēju zeķu veikalā – ar pārāk dziļu krūšu izgriezumu, kura bija no tām,/ kas pēc ceturtās liķiera glāzītes/ pabeidz sava partnera iesāktās cigaretes,/ stāsta armēņu divdomības un skūpstās pie gaismas.

Čaka dzejā labi redzams – sievišķā fiziskā pasaule viņu gan pievelk, gan biedē un atgrūž.

Draugiem bija mīļākās, ar ko viņi jautrojās, bet Čaks līdz praktiskai darbībai priekameitu sabiedrībā nenonāca – vismaz nav tādu liecību kā, piemēram, par Niklāvu Strunki un to, kurā namiņā ar kuru satikās un cik reižu pārslimoja sifilisu. Par Čaku klejo vien stāsts, ka vijīgās aktrises Ellas Bēdeles priekšā viņš esot rāpojis uz ceļiem, skūpstīdams tai potītes… Un – kādā pļavā pieķerts guļam līdzās skaistajai aktrisei Antai Klintij. Toties viņa dzejā visa ir pārpārēm – arī pērkamas miesas skaistums, šādu jūtu smeldze un traģika.

Kopā ar Niklāvu Strunki Čaks staigāja pa tirgu; viens zīmēja, otrs kaut ko juta un pierakstīja, bufetē iekozdams nēģus ar gurķiem bez maizes. Iedvesmojies no klejojumiem pilsētā, Čaks radīja vizuālu, mirkļus fiksējošu dzeju, liekot starp rindām nolasīt vairāk, nekā pateikts vārdos – atbrīvoti atklātām, ļoti jutekliskām metaforām. Smaržas, garšas, pieskārieni – tas viss Čaka dzejā ir ļoti dzīvs. Ja viņš piemin ārpilsētas sievas, kas smaržo pēc zivīm, jūs acumirklī jūtat šo smaržu… Ļoti iedarbīgs izteiksmes veids: tai norūgusi bij miesa/ viskvēlākai naktij/ un rokām. Kad par Čaku iejautājos literatūrzinātniecei un dzejnieka muzeja radītājai Andrai Konstei, viņa atbild, ka ieaudzinātie un pieņemtie uzskati neļāva Čakam atļauties pašpuikas huligāniskos gājienus: «Ir cilvēki, kuru dzīve ir īsts mākslas darbs, un mākslai daudz pāri nepaliek. Čaka gadījumā ir pretēji – būtu grūti atrast vēl kādu, kurš savu neizdzīvoto dzīvi tik spēcīgi izdzīvotu savos literārajos darbos. Un kurš gan izsvērs – māksla vai dzīve Čakam bija īstāka vai nozīmīgāka.»

Čaka vājība – brunetes

Un tomēr. Četras reālas romantiskas attiecības Čaka sirdī un dzejā ir atstājušas paliekošas pēdas. Čakam patika tumšmates. Pirmā – Amālija Rundeļjaunkundze, jaukākā meitene zemes virsū brūnām valdzinošām acīm. 20. gadu sākumā viņa bija Čaka klasesbiedre Rīgas 2. Valsts vidusskolā, dēvēta par Loņu vai Loniju. 

Dzejnieka pirmā mīlestība. Skan plate Ezers rāms ar klavieru pavadījumu, un Saša apskauj Loniju virtuvē… Tā viss varētu būt sācies. Čaks, tobrīd vēl Čadarainis, devās strādāt uz Drabešiem un ilgās rakstīja savai Lonijai: «Skumjas manī guļ kā bezgalīgs zils ledus.» Jaunības attiecības bieži atdziest, ja pāri šķir attālums. Arī šoreiz – Lonija pavēstīja, ka saderinājusies ar advokātu Ritumu. «Gan tu satiksi kādu ēterisku būtni, kas pārtiks no taviem dzejoļiem.»

Skumji, bet ne traģiski, jo 24 gadus vecais Sašiņš tobrīd jau bija saticis citu tumšmati – Cēsu viesnīcnieka meitu, deviņus gadus jaunāko Angeliku Blauu, holerisku būtni, spilgtu, ļoti radošu. Slepus no vecākiem viņa ar vecu vīriešu velosipēdu no Cēsīm brauca uz Drabešiem, lai tiktos ar Čaku. Var iztēloties, kā viņa brauc ar riteni, ceļgali vien zib… Vecāki cerējuši, ka meita studēs komerczinības, taču viņa ienira teoloģijā, reiz pat teikusi sprediķi Āraišu baznīcēniem. Studējot Rīgā, apmeklējusi literatūras un mākslas lekcijas.

Tas Čaku apbūra – interesantākā, savdabīgākā meitene, kāda sastapta. Dzejnieks veda Angeliku slepenās pastaigās gar ziedošu ievu apņemto Amatu vērot sapalu rotaļas straumē… «Saša satvēra Angeliku un cieši noskūpstīja viņu uz lūpām. Angelika iesmējās, un traks dzīvības vilnis izskrēja cauri Sašam no galvas līdz papēžiem.» Kaut kā tā varēja būt noticis, vismaz tā, aprakstot Čaka dzīvi, to iztēlojās Valdis Rūmnieks un Andrejs Migla.

Jā, Čakam bija arī paralēlas attiecības.

Un tas nebūs vienīgais attiecību trijstūris viņa mūžā. Nav brīnums, ka tieši pusaudzei Angelikai dzejnieks veltīs spožās mīlas vārsmas Miglā asaro logs. No dzejnieka, kuru samīs reiz ilgas kā zirgi… Godīgi sakot, zināms, ka, uzrakstītu skaistā rokrakstā, Čaks šo dzejoli dāvinājis vēl vismaz divām jaunkundzēm. Kas gan var būt skaistāks – mīlas dzejolis dzejnieka rokrakstā. Angelika mūža nogalē Čaka pētniekiem atzīsies: «Vai dieniņ, starp mums jau gandrīz nekā nebija, pat kārtīgi nebučojāmies…»

Taģiskā mīla – Anita

Tad Čaks satika savu nākamo sievu. Kultūras departamenta mašīnrakstītāja Anita Bērziņa izstaroja ēterisku klēpja kaķēna šarmu. Vārds Anita bija vidusskolā pašas pieņemts, iedvesmojoties no tā laika vācu filmām, kur bija pilns ar Anitām. Patiesībā jaunkundzi sauca Anna Ērika Elizabete Bērziņa. Bet Čaks viņu nesauks citādi kā vien par Annušku. Viņi satikās 30. gadu sākumā kādās viesībās. Čaks pacēlis glāzi un, skatīdamies uz meiteni, izteicis tostu: «Prozit, Anniņ!» Viņa atbildējusi: «Prozit, Sašiņ!» Tā viss sācies. Anitai tobrīd bija 22 gadi, Čakam – par 10 vairāk. Dzejnieks bija nopietni aizrāvies un valdzināts, bet Anitas pēc cita vīrieša tvīkstošajai dvēselei šīs attiecības tobrīd bija vien plāksteris.

Čaka muzeja kolekcijā glabājas Anitas dienasgrāmata, kur jau drīz pēc iepazīšanās viņa ierakstīja: «Čakiņ, [..] svelmaini kā uguns – un skaisti kā vasaras tvīkstošās naktis ir tavi skūpsti… [..] Un tu glāsti krūtis, plecus manus un čuksti, ka mīli, mīli mani… ka gribi mani skūpstīt no pirkstu galiņiem līdz manu matu galiem… [..] Es viju savas rokas ap tevi un ļaujos tavai kaislei un neprātam… bet piedod… manas domas nav pie tevis…» – «Tu esi tik labs, [..] bet ko lai sniedzu es tev pretī? Manī nav mīlas… [..] Es būšu tev vislabākais draugs – [..] tik mīlu neprasi…»

Anita uzreiz iepatikās Čaka mātei. Vēl vairāk – 1936. gadā, jau gulēdama uz nāves gultas, māte lūgusi Sašiņu apprecēt Anitu. Bildinājums un kāzu zvani skanēja tikai pēc pieciem gadiem – 1941. gada rudenī. Jā, ilgi Čakam vajadzēja saņemties, lai mainītu dzīvi. Šī laulība bija traģiska – atzīs Čaka pazinējs Valdis Rūmnieks. Sākumā – jūtu paisums, kad lielākā daļa dzejoļu krājumā Iedomu spoguļi veltīti Anitai, arī stāstu krājums Eņģelis aiz letes… Pēc tam jau – dzīve paralēli.

Andra Konste: «Viņi bija pārāk atšķirīgi. Čaks tikai staigāja un kaut ko domāja, purpinādams pie sevis. Bet Anitai gribējās uz kino, smuki apģērbties, uz ballīti, uz restorānu. Tāda bija Anita. Kaut gan, Čaka mudināta, viņa mēģināja rakstīt dzeju. Klīst stāsti, arī pati Anita atzinusi, ka šad un tad kādu savu dzejoli Čaks ļāvis viņai uzdot par pašas rakstītu. Un ar draugiem viņš sievu iepazīstinājis kā jauno dzejnieci. Čaks vēlējās, lai tā būtu.»

Anita uzzināja, ka Čakam parādījusies cita. Tā bija taisnība: kopš 1943. gada dzejnieka dzīvē atkal vienlaikus bija divas sievietes.

Pēc daudziem gadiem Anita stāstīs, ka pēdējoreiz Čaku sastapusi 1944. gada 6. oktobrī, kad viņš atvadījies, sakot, ka dodas uz Tukumu slēpties no vāciešiem. Patiesībā viņš toreiz aizbrauca uz Jūrmalu – kopā ar 34 gadus veco tulkotāju Mildu Grīnfeldi, kurai bija divi mazi bērni. Bet arī Anita nebija svētā – draudzējās ar vāciešiem. Reiz, pārbraucis dienu agrāk no laukiem, Čaks dzīvokļa gaitenī uz pakaramā atradis vairākas esesiešu cepures. Anita iznākusi pretī un pavēlējusi gaidīt virtuvē, līdz viesi aiziet. Tas dzejniekam bijis smags trieciens, pat ja ar vāciešiem bijušas vienīgi darījumu sarunas, – Anita tolaik bija ierēdne dzīvokļu pārraudzības iestādē, tā bija nopietna vācu režīma instance. Vācu armijai atkāpjoties, Anita aizbrauca viņiem līdzi. Baumoja, ka pārī ar kādu augsta ranga virsnieku. Oficiāli Čaks un Anita nekad neizšķīrās.

VAI VARU TEV PIE KĀJĀM LIKT/ ES SAVU KLUSĒŠANU

Anita nonāca Detroitā un 50. gadu beigās, kad Čaks jau bija miris, apprecējās ar zviedru izcelsmes amerikāni, kurš strādājis uz būvēm. Viņš gāja bojā zem betona plāksnes, un turpmāko dzīvi Anita vadījusi vienatnē un noslēgtībā, līdz mirusi mūža 88. gadā. Bet jau pieminētā Milda kļuva par Čaka pēdējo mūzu. 42 gadus vecajam dzejniekam attiecības ar viņu sniedza veldzi gan pēc sievas nodevības, gan vācu okupācijas un arī murgainajos padomju laikos. Viņiem bija lemti septiņi sarežģītu attiecību gadi, līdz pat dzejnieka nāvei.

Tās bija viesošanās attiecības, kopā viņi nedzīvoja.

Un patiesībā… varbūt šī mīlestība bija vairāk Mildas izdomāta. Pirmoreiz abi tikušies jau 20. gadu beigās, kad Čaks nesen bija kļuvis par īstu dzejnieku un Milda – par Universitātes Filoloģijas fakultātes studenti. Bet īstā tuvināšanās sākusies 1943. gada pavasarī kādās svinībās. Čaks pavadījis Mildu uz mājām… Drīz pēc tam viņas pastkastītē sākusi iebirt brīnišķīga dzeja – sīksīkā rokrakstā, viņai veltīta. Atmiņās Milda rakstīs par kādu jūnija svētdienas novakari 1. tramvaja galapunktā, tikko nolijušu lietu, kas vēl laistījies peļķēs… Viņa izkāpusi, lai ietu uz mājām Struktoru ielā. Un – priekšā Čaks. «Ejam?» viņa teikusi. Un Čakam pieticis ar šo noskaņu tukšajās ielās ar zemajām debesīm, lai radītu vienu no saviem labākajiem dzejoļiem Starp diviem lietiem. Ko runāju, es neatminos,/ Jo kļuvu karsts un alkains tvaiks,/ Kad tavā augumā es tinos/ Kā smaržā – negausīgs un maigs. No Mildai dāvātajiem dzejoļiem Čaks vēlāk izveidos viņai veltītu dzejas krājumu Debesu dāvana. Tas būs Čaka vienīgais mīlas lirikas krājums, vispersonīgākais. To izdos pēc dzejnieka nāves. Andra Konste: «Es Mildu vēl satiku. Viņa bija izveidojusi publisko stāstu un pati tam noticējusi – ka bijusi mūza, ka viss skaisti. Bet… Kad ienācām Čaka dzīvoklī un atvilktnēs uzgājām Mildas vēstules, tajās pavērās arī šo attiecību otra puse.

Ir labi būt mūzai, taču, ja tev ir divi bērni, tad gribas ģimeni. Bet tā nenotika.

Viņi gāja uz restorāniem, teātriem, devās izbraukumos, taču neapprecējās – Čaks bija pārāk pašpietiekams un baidījās no atbildības. Vēl arī trakais laiks ar varas maiņu… Arī pirmā laulība nebija šķirta. Un, kad mēģināju Mildai par to jautāt – ka nebija vienkārši, tad likās, ka viņa to izslēgusi no apziņas un vairs neatceras.» Bet tās tiešām bija dīvainas attiecības. 1948. gada rudenī Čakam nosūtītajā vēstulē Milda raksta, lūk, kā: «Ko Tu esi darījis, lai es nedomātu, ka neesmu Tev vajadzīga? Ko Tu esi darījis, lai paturētu mani pie sevis?» – «Tu man ik dienas piezvani. Tad mēs ejam pusdienās. [..] Satiecies ar mani, lai mani pabarotu. Bet to pašu jau tu vari darīt arī ar citu sievieti. Tu varētu pat paēdināt kādu trūcīgāku sievieti. Tas būtu vēl cēlāks darbs.» – «Sašīt, es jau neesmu nekāda īsta mīļākā, mani nemaz neapmierina vienas dienas dzīvošana. Bet arī tāda mīļākā es Tev neesmu. Kas es esmu? Tavs pieradums, tava laika nosišana? [..] Lūdzu, lūdzu, neatstum mani!» Čaks turēja Mildu tādā kā vienaldzīgā distancē, kā auto cietajā sakabē – prom nelaiž, bet arī netuvina ciešāk par metriem diviem.

Te pēkšņi apraujas viņa mūžs…

1950. gada janvārī Čaka namā pārsprāga radiators. Māja palika bez apkures, un briesmīgi sala. Čaks dabūja plaušu karsoni, un viņu pārveda uz Mildas dzīvokli Brīvības un Ģertrūdes ielas stūrī. Milda nu mīļotajam vārīja kartupeļu biezputru, bija sameklējusi deficītos apelsīnus, spieda sulu…

Pēc divām nedēļām Čaks nomira no sirds nepietiekamības – 1950. gada 8. februāra vakarā.

Dakteris Šiliņš, ieskrējis priekšnamā, turpat uz grīdas nometa mēteli un steidzās pie dzejnieka, bet… Gadu vēlāk Mildu apcietināja un izsūtīja uz Sibīriju – viņa darbojās tā dēvētajā franču grupā.

Atgriezusies 50. gadu beigās, turpināja ražīgi tulkot. Jāpiemin arī Emīlija – Čaka otrās pakāpes māsīca no tēva puses, Čadaraiņu ģimenes saimniecības vadītāja. Nebūtu viņas, arī Čaka muzeja, iespējams, nebūtu. Viņa saglabāja šo dzīvokli cauri padomju gadiem. Tempļa sargātāja – teic Andra Konste. Emīlija Briežkalne bija interesanta – klāja tējas galdu dzejnieka viesiem, pārrakstīja Čaka dzejoļus rokrakstā, kādu redakcijas ņēma pretī, citādi Čaka sīksīkos ķeburus nereti atsvieda atpakaļ. Un apbrīnojamā uzticībā un drusku greizsirdīgi novērtēja Čaka dāmas: nepatika viņai ne Anita, ne Milda. Aizejiet uz Čaka muzeju un palūkojieties pa logu – paveras skats uz iekšpagalmu. Pieejiet pie dzejnieka rakstāmgalda, aplūkojiet pildspalvu, brilles. Skapi, kur karājas viņa divkrāsu vējjaka. Patafonu, ko joprojām var iedarbināt. Uzmetiet acis dzejnieka aproču pogām. Un aplūkojiet viņa draugu dāvinātos talantīgos gleznojumus. Sirreāla sajūta, retā muzejā var izjust tādu klātbūtni. Viss izstaro Čaku.