Rīga +3°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Pati savā astroloģiskajā kartē aktrise Akvelīna Līvmane ieskatījusies tikai 50 gadu vecumā. Jautāta, ko tas viņai deva un vai kaut ko mainīja, žurnālam Ieva viņa saka: «Es ieraugu lielos procesus. Manā dzīvē nav bijis daudz tādu notikumu un pagrieziena punktu, tikai daži. Bet tie daži bijuši ļoti precīzi. Līdz ar to es pieņemu, ka tam, kas dzīvē notiek, tā arī jānotiek. Ja tur bija teikts, ka satikšu savu cilvēku un mīlestību, tad tā tas arī ir noticis.
Jaunībā es domāju, ka katram ir dots viens cilvēks uz mūžu. Mani vecāki visu mūžu nodzīvoja kopā, un man bija ļoti jāstrādā ar sevi, lai pieņemtu, ka manā dzīvē tā var arī nebūt. Bet vai man jābūt nelaimīgai, jācieš visu mūžu un visiem jārāda, kā es ciešu un cik man ir slikti? Tas bija ilgs process, līdz es sapratu, ka tā nav. Neviens nav atbildīgs par manu dzīvi, tikai es pati. Es varu padarīt sevi laimīgu. Tās bija lielās pārmaiņas, kas manā kartē iezīmējās. Ja es paliktu pie viedokļa, ka man dots viens cilvēks uz visu mūžu, tad lielās pārmaiņas, kas man bija priekšā, tā arī nebūtu notikušas.
Nekā vairs nebūtu. Gadi ietu, un kļūtu arvien sliktāk un sliktāk.
Sevī bija jāizsmadzeņo arī tas, ka laulāts tu nedrīksti vairs veidot citas attiecības. Man burtiski bija jārunā ar Dievmāti un Radītāju – vai tad tas būs tāds grēks? Vai jūs gribētu, lai es tā vietā dzīvoju viena, nevarīga, noraudājusies un nevienam nevajadzīga? Vai arī es kādam cilvēkam varu kļūt par atbalstu? Es izvēlējos to otro. Un pārstrādāju savu jaunības dienu uzskatu, ka man dots viens cilvēks uz visu mūžu. Sapratu, ka nevajag pretoties tam, kas manā kartē ierakstīts, un tikai vēroju, cik tas ir interesanti.»
Tomēr Akvelīna atzīst, ka jaunībā ir vieglāk būt ar kādu kopā, pieņemt otru ar visiem trūkumiem un īpašībām: «Labākajos gados tiešām paiet divi, trīs gadi, kamēr atrod to kopīgo trajektoriju, nezaudējot arī to, kas ir katram pašam. Bet sievietei jāskatās ar mīlošām acīm, pateicībā par to, ka šis otrs cilvēks ir atsūtīts. Mēs gaidām cilvēku, nevis viņa maku, mašīnu vai statusu. Tas viss var aiziet un pazust, bet paliek cilvēks, kurš paturēs roku un pažēlos. Vīrieši tāpat alkst pēc tuvības, tikai tik daudz nečīkst. Viņos ir viss tas pats, kas mums, tās pašas bailes. Un, kad to dzīvi salāgo, izrādās, ka ir labāk, ja ir otrs, kurš palīdz un balsta ikdienas solī. Ņemot vērā, ka esmu sieviete labākajos gados!»
Un kas Akvelīna Līvmane ir tagad? Kā viņa jūt dzīvi un vada ikdienu? Par šābrīža sevi viņa teic: «Tagad esmu laika posmā, kad vēroju pasauli, bet vairāk esmu vērsta uz mazo vidi, kas ir ap mani, – es un mans… nezinu, kā lai es viņu nosaucu?
Mīļākais? Draugs? Dzīvesbiedrs? Nezinu, kā sieviete labākajos gados to var nosaukt.
Bet tā ir tāda ļoti silta sajūta. Paldies Dievam, ka man bija prāts skatīties uz vīriešiem ar domu, ka varbūt kaut kur ir kāds labs cilvēks, kuru nevienai nevajag! (Smejas.) Un šis ir laiks, kad man vairāk jāveras pret sevi – mana veselība, mans dzīvesprieks, tas, ko es ēdu, ko es domāju, ko es daru. Mana rutīnas ikdiena. Pastāvīgi jāiet svaigā gaisā. Un mēģinu ieraudzīt – ko es vēl tādu interesantu varētu izdarīt. Pati sev.»
Interviju ar Akvelīnu Līvmani lasi digitālajā žurnālā Santa+ un jaunākajā žurnāla «Ieva» numurā.
