Aktrises Lidijas Freimanes vīra Jāzepa Pasternaka mīklainā slepkavība

Nogalināts bez īpaša iemesla – tā ģenerālis Aloizs Visvaldis Blonskis savā grāmatā No ierindnieka līdz ģenerālim raksta par Jāzepa Pasternaka noslepkavošanu 1975. gada 10. novembrī. «Tā bija Milicijas diena, un mēs visi parādes formās tieši no svinīgās sēdes braucām uz notikuma vietu. Pasternaku nogalināja ar vairākiem naža dūrieniem viņa mājas kāpņu telpā tagadējā Valdemāra ielā. Viņš bija Latvijas Mākslas fonda priekšsēdētājs. Tā toreiz bija viena no nedaudzajām organizācijām, kurā apgrozījās ievērojamas naudas summas, honorāri māksliniekiem, šai organizācijai bija arī valsts sankcionēti sakari ar ārzemēm. Fonds organizēja izstādes Latvijā un ārpus valsts, lēma, kurš mākslinieks brauks uz ārzemēm. Tajā laikā māksla kalpoja padomju ideoloģijas propagandai, kam, kā zināms, naudu nežēloja. Mākslas fondam bija pakļauts kombināts Māksla, kurā par ievērojamām summām izgatavoja pasūtījuma darbus, arī dārgus mākslas priekšmetus.»

Jāzeps Pasternaks Mākslas fondu vadīja no 1972. gada. Viņš bija sabiedrībā zināma autoritāte – PSKP biedrs, Republikas Nopelniem bagātais kultūras darbinieks, kara laikā komandējis 125. Latviešu gvardes strēlnieku pulka 2. rotu. Pasternaks darbojās arī Latvijas un ārzemju draudzības un kultūras biedrībā. Savukārt viņa sieva Lidija Freimane bija LPSR Augstākās Padomes deputāte. Ģimenē auga divas meitas Kristīne un Katrīne.

Ziņa par slepkavību pilsētu pāršalca vēja ātrumā.

Lietas izmeklēšanā tika iesaistīti labākie operatīvie spēki no prokuratūras, drošības komitejas, kriminālizmeklēšanas pārvaldes. Slepkavības izmeklēšanu pārraudzīja Maskavas prokuratūra. «Tika izvirzītas un atstrādātas visdažādākās versijas,» memuāros raksta ģenerālis Blonskis, «bet Pasternaka nogalināšanas lietā mums nebija nekāda pieturas punkta. Slepkavības vietā bija burtiski asiņu jūra. Uzbrukums bija noticis ne pārāk vēlu vakarā, taču lieciniekus atrast neizdevās.

Skaidrs, ka pirmais, kas nāca prātā, – noziegums ir rūpīgi izplānots, tā pamatā ir atriebība vai izrēķināšanās. Ņemot vērā bojā gājušā sabiedrisko stāvokli, ieņemamo amatu, pienākumus, naudas lietas, viņa biogrāfiju, tas šķita diezgan ticami. Sabiedrībai uzzinot par notikušo, izplatījās dažādas baumas – par finansiālām mahinācijām, saistību ar ārzemju braucieniem. Toreiz uz ārzemēm tika retais. Ko tikai mēs nepārbaudījām, kādus variantus neatstrādājām! Piemēram, viena no pārbaudēm saistījās ar gleznu kolekciju, ko tajā laikā gatavojās vest uz izstādi Itālijā. Parādījās versija, ka kolekciju vai kādu no gleznām pārvešanas laikā gatavojas nozagt. Lai novērstu zādzību, Pasternaks it kā pats gatavojies braukt līdzi un gleznu kolekciju pavadīt. Un, lai neizjauktu noziegumu, noslepkavots.

Bija vēl viena versija – noziedznieki gribējuši aplaupīt pašu Pasternaku vai viņa dzīvokli. Dažas versijas bija saistītas ar bojā gājušā personību, domājām, ka slepkavība uzskatāma par ilgi plānotu atriebību. Aizgājām pat līdz kara laikam, pētot, vai ar šo vēstures posmu nav saistīti slepkavības motīvi. Soli pa solim pārbaudījām iespējamos motīvus. Strādājām vairākus mēnešus. Beigās izrādījās, ka tā ir absolūti nemotivēta slepkavība.

Atrisinājums bija pārsteidzoši vienkāršs.

Tik vienkāršs, ka profesionāls Kriminālmilicijas darbinieks, kas mēģināja risināt šo slepkavību it kā atbilstoši saviem kritērijiem, to pat iedomāties nespēja…»

Ne pēdu, ne motīva

Lietu, kas sabiedrībā izraisīja plašu rezonansi, izmeklēja arī bijusī Ģenerālprokuratūras Sevišķi svarīgu noziegumu izmeklēšanas pārvaldes priekšniece, vēlāk Valsts prezidenta kancelejas apžēlošanas dienesta vadītāja Rita Aksenoka. «Slepkavība notika 1975. gada 10. novembrī. Tā bija Milicijas diena, tāpēc šis datums man spilgti iespiedies atmiņā. Tajā laikā es strādāju Latvijas Republikas prokuratūras Izmeklēšanas pārvaldē. Biju zonas prokurore, un manā pārziņā bija Rīgas pilsēta. 11. novembrī saņēmām informāciju, ka iepriekšējā vakarā savas mājas kāpņu telpā Gorkija ielā noslepkavots Mākslas fonda direktors Jāzeps Pasternaks.

Traģiskā vēsts ātri aplidoja pilsētu, to savā pārraudzībā pārņēma sevišķi svarīgu lietu izmeklētājs Jānis Laukroze (2001. gada 15. oktobrī Rīgas apgabaltiesas Krimināllietu kolēģijas priekšsēdētāju tiesnesi Jāni Laukrozi nošāva nezināms noziedznieks. – aut.). Mani iecēla Laukrozes brigādē (vēlāk es biju viņa priekšniece) un republikas galvenais prokurors mums stingri noteica – lieta ir jāatklāj!

Ņemot vērā Pasternaka personību, tā nonāca arī Vissavienības prokuratūras kontrolē. Tas nebija nemaz tik slikti, jo augstākās amatpersonas mūs gan pamācīja, gan pakontrolēja, gan parāja.

Pasternaka lietā es saņēmu arī brāzienu. Mēs ar Jāni Laukrozi sadalījām pienākumus – nolēmām, ka viņš strādās ar izmeklētājiem, meklējot nozieguma pēdas un atklājot slepkavību, bet es iztaujāšu cietušo Lidiju Freimani. Man kā sievietei bija vieglāk kontaktēties ar cietušo pusi, un Lidija Freimane man ļoti uzticējās.

Viņa, protams, ļoti pārdzīvoja vīra slepkavību, bet kā inteliģents cilvēks to centās neizrādīt.

Šķiet, ka Pasternaki dzīvoja trešajā stāvā. Pēc uzbrukuma Freimane paguva vīru ienest dzīvoklī, centās viņam zem mēles palikt validolu, bet viņš neizrādīja nekādas dzīvības pazīmes. Nepateica nevienu vārdu. Cietušo nogādāja 1. slimnīcā, bet viņš jau bija miris. Nedēļu uzturējos dzīvoklī pie mirušā ģimenes. Mēs vārījām zupu, cepām pankūkas un runājām, spriedām, kā tas varēja notikt. Turpat bija meitas Kristīne un Katrīne.

Slepkavība notika diezgan vēlu vakarā pēc darba. Izmeklētāji nozieguma vietā neatrada nekādus lietiskos pierādījumus vai pirkstu nospiedumus. Gaitenī bija tikai cietušā asinis. Pasternakam nebija arī nekas paņemts, un versija par uzbrukumu laupīšanas nolūkā uzreiz atkrita. Kādi varētu būt slepkavības motīvi? Bija jānoskaidro, vai viņam izteikti draudi, uzbrukums bijis saistīts ar profesionālo darbību vai slepkavībai ir personiski iemesli. Tika izvirzīti arī politiski motīvi.

Motīva nav, bet bez iespējamā slepkavības iemesla noziegumu izmeklēt ir grūti – uz kuru pusi meklēt? Zinājām, ka kaut kam ir jābūt. Slepkava nevar tā vienkārši huligāniskos nolūkos gaidīt kāpņu telpā upuri un nogalināt. Pratinot Freimani, noskaidroju, ka viņa gaidījusi vīru, bet Pasternaks kavējies. Dzīvokļa durvis bija aprīkotas ar actiņu un ķēdīti. Kāds zvanījis pie durvīm, un Freimane piegājusi pie tām, paskatījusies caur durvju actiņu, kas ir nācējs. Gaitenī stāvējis vīrietis, bet tas nav bijis viņas vīrs. Tad viņa pavērusi durvis un pa durvju spraugu jautājusi, ko viņš vēlas.

Aktrise nezināja, ka runā ar vīra slepkavu.

Freimane kā izcila aktrise vārds vārdā atcerējās tekstu, par ko viņi runāja, piefiksēja vīrieša balsi, bet nepievērsa uzmanību izskatam. Vīrietis runāja latviešu valodā, jautāja, vai Pasternaks ir mājās, teicis, ka vēlas viņu satikt un aprunāties. Uzzinājis, ka meklētā nav mājās, devies prom.

Zonālā prokurore Mironova man jautāja: «Vai tu uztaisīji eksperimentu un pārbaudīji, vai var saskatīt cilvēku caur durvju actiņu?» – «Nē,» atbildēju. Biju pārliecināta, ka caur durvju actiņu taču nevar sazīmēt cilvēku! Mironova uz mani kliedza: «Tevi no darba vajadzētu atlaist!» Man tā bija skola visam mūžam – neko nedrīkst palaist garām.  Ir daudz nianšu, kas izmeklēšanā var būt izšķirošas. Brāziens palīdzēja pavirzīties uz priekšu izmeklēšanas gaitai. Kad mēs iztaisījām eksperimentu un sapratām, ka caur actiņu pat sliktā apgaismojumā var saskatīt cilvēku, sākām pievērst uzmanību Mākslas fonda un tā pakļautībā esošo iestāžu darbiniekiem. Neviens kāpņu telpā nebija redzējis slepkavu, Freimane bija vienīgā, kas viņu redzēja caur durvju actiņu.

Aloiza Blonska puiši sāka meklēt slepkavības pavedienu, izskatot Mākslas fonda pakļautībā esošo uzņēmumu personu lietas, lai pēc fotogrāfijas atpazītu iespējamo slepkavu. Tajā laikā kadru daļā bija darbinieku uzskaites kartītes, uz kurām bija neliels apraksts par personu un strādājošo fotogrāfijas. Nolēmām Freimanei rādīt visus darbiniekus. Viņu bija daudz, jo Mākslas fondam bija pakļauti ne tikai mākslinieki, bet arī mākslas uzņēmumi, kuros pēc pasūtījuma izgatavoja tēlniecības darbus, tekstilijas, māla un porcelāna izstrādājumus, akvareļus un citus mākslas priekšmetus. Kaste, kurā atradās darbinieku kartītes, bija milzīga. Daudzi fotouzņēmumi bija miglaini, un cilvēkus bija grūti atpazīt, dažu personu lietās bildes nebija. Pārskatot plašo kartotēku, izmeklētāji šo to atlasīja.

Starp aizdomīgajām personām bija Dainis Veske, kas strādāja kombinātā Māksla par ekspozīciju montētāju. Jaunais vīrietis iekrita izmeklētājiem acīs, jo bija iepriekš sodīts un nesen atbrīvots no ieslodzījuma vietas. Kartotēkā bija vairāki sodu izcietuši strādnieki, taču kāds pamats agrāk tiesātam mazam blēdim gaidīt kāpņu telpā Pasternaku un slepkavot? Tomēr tika atlasīti vairāki cilvēki, lai pārbaudītu tuvāk, ar ko viņi nodarbojas un vai viņiem nav kāda saistība ar mirušo. Strādājošo liecībās parādījās ziņa, ka māksliniecei Austrai Mošenkovai un viņas meitai, arī Austrai, bijis konflikts ar Pasternaku. Viņas bija samērā vājas mākslinieces, un Mākslas fonda priekšnieks neesot pieņēmis viņu gleznas izstādēm. Tas vairāk bijis sadzīvisks darba konflikts, taču šo lietu daudz interesantāku padarīja fakts, ka Veske pazina gan māti, gan meitu. Cik atceros, viņš dzīvoja pie viņām. Izmeklētāji pieķērās šim pavedienam – sievietēm, kam bijis naids uz Pasternaku, un uzņēmuma darbiniekam, kurš viņas pazīst un kurš šajā konfliktā varētu abas aizstāvēt.»

Izglābis Raimondu Paulu

Māksliniece Džemma Skulme pastāstījusi, ka Mākslas fonda direktora Jāzepa Pasternaka slepkavība izraisīja milzīgu rezonansi mākslinieku aprindās. «Jāzeps Pasternaks ikdienā bija ļoti patīkams cilvēks,» māksliniece viņu raksturoja. «Viņam bija izcila uzvedība, audzināts pēc tā sauktās vecās skolas. No otras puses – viņš bija stingrs un prasīgs. Pasternakam kā Mākslas fonda priekšsēdētājam bija jāatbild par visu, kas tajā namā Daugavmalā notiek. Tur bija gan fonds, gan kombināts Māksla. Centrālkomiteja mazgāja rokas nevainībā, un visu atbildību nesa fonda priekšsēdētājs. Un tāpēc viņš bija prasīgs arī pret saviem padotajiem. Pasternaks bija Sarkanās armijas virsnieks, un visu turēja militārā stingrībā šā vārda labākajā nozīmē.

Fondā apgrozījās milzīgas naudas summas.

Mūs, māksliniekus, interesēja tikai nauda, kas Mākslinieku savienībai ienāca caur Mākslas fondu. Pēc slepkavības izskanēja dažādas versijas. Runāja, ka viņam bijušas simpātijas pret kādu sievišķi. Tāpat noziegums varēja būt saistīts ar naudas summām, jo fondā apgrozījās milzīgi līdzekļi. Latvijas māksliniekiem darbus pasūtīja pat no citām padomju republikām, par ko maksāja lielu naudu, piemēram, pasūtīja darbus Tautas saimniecības sasniegumu izstādei. Slepkavības motīvs varēja būt arī prasta atriebība.

Kombinātā Māksla strādāja talantīgi jaunās paaudzes mākslinieki, piemēram, mana dēla laikabiedrs Henrihs Vorkals, kuri izpildīja grandiozus projektus – gleznojumus uz sienām, zīmēja politiskus plakātus, noformēja telpas, gleznoja Ļeņinu, Brežņevu un veica citus pasūtījuma darbus. Viņi par to labi nopelnīja un pārējā laikā varēja veiksmīgi pildīt savas mākslinieciskās ieceres. Visi, kas bija talantīgi un veiksmīgi mākslinieki, tika pie labiem pasūtījumiem, taču noteikumi bija stingri, tāpēc švakāki mākslinieki, viduvējības tos nesaņēma. Pasternaka lietā figurēja tādi uzvārdi kā Mošenkovas, māte un meita, viņas bija latvietes, mākslinieces, beigušas Mākslas akadēmiju. Māte bija precējusies ar krievu mākslinieku. Mošenkovas nebija talantīgas, izstādēs nepiedalījās, un, cik atceros, viņu draugs Pasternakam atriebās par kādu nesaņemtu naudas summu.

Mākslinieku aprindās runāja arī par tā saukto ebreju lietu. Padomju laikā ik pa laikam bija vēršanās pret ebrejiem, un septiņdesmitajos gados sākās ebreju izceļošana no PSRS. Inteliģences pārstāvjiem ik pa laikam politiskajā arēnā lika par kaut ko izteikties, un Pasternaks bija it kā kaut ko izteicies par Izraēlu, ebrejiem. Bet tās bija tikai runas, kurām nav pierādījumu un kuras joprojām ir ļoti mīklainas. Varbūt padomiskā taisnīguma vārdā viņš bija kādam kaut ko pateicis, kas varēja sevī nest aizvainojumu, bet viņš nebija nekrietns. Pasternaks bija labs draugs Raimondam Paulam. Patiesībā viņš bija tas, kurš Raimondu izglāba no dzeršanas.»

Noziedznieka atpazīšana

Par negaidītu pavērsienu Pasternaka lietā turpina Rita Aksenoka: «Lidija Freimane aizdomās turēto Veski pēc sejas neatpazina, bet noteica: «Ja es dzirdētu tā cilvēka balsi, noteikti atpazītu.» Stingras pārliecības nebija, taču mēs ar izmeklētājiem nolēmām organizēt iespējamā slepkavas atpazīšanu pēc balss. Manā praksē šāda precedenta nebija, es arī apzinājos, ka atpazīt noziedznieku ar šādu metodi ir tikpat kā neiespējami.

Aktrise precīzi vārds vārdā atcerējās sarunas tekstu ar vīrieti kāpņutelpā, un mēs to uzrakstījām uz lapiņas. Uz policijas pārvaldi izsaucām divpadsmit aptuveni vienāda vecuma cilvēkus. Viņiem priekšā aizvilkām aizkaru, jo tajā laikā nebija ne atpazīšanas sienas, ne īpašas aparatūras šāda eksperimenta veikšanai. Bijām sagatavojuši arī rīcības plānu, kā rīkosimies, ja aktrise balsi atpazīs un otrpus aizkara būs iespējamais vainīgais. Starp tiem divpadsmit cilvēkiem bija arī Dainis Veske.

Tajā laikā pēc likuma bija paredzēts pieaicināt neatkarīgas personas, kas fiksē, kā atpazīšanas brīdī reaģē iespējamais vainīgais un kā izturas cietušais, kas piedalās eksperimentā. Es biju vienā telpā ar Freimani, mums blakus sēdēja divi svešinieki, kas nepazina ne mani, ne aktrisi. Viņu uzdevums bija protokolēt visu, ko saka cietusī. Jaunie vīrieši otrpus priekškaram cits pēc cita lasa tekstu, bet Lidija Freimane klusē – nekā! Pēkšņi vienā brīdī viņa izsaucas: «Ir! Tur ir tas cilvēks, ar kuru es runāju tajā dienā.» Viņa bija simtprocentīgi pārliecināta, ka tas ir viņš. Tika atvērts aizskars, un šis cilvēks bija… Veske.

Manā garajā darba mūžā tas ir vienīgais gadījums, kad iespējamo slepkavu atpazina pēc balss.

Daini Veski aizturēja. Viņš nenoliedza pazīšanos ar māksliniecēm. Sākumā noliedza, ka uzbrucis Pasternakam, bet vēlāk atzinās slepkavībā. Ja Freimane nebūtu atpazinusi viņa balsi, iespējams, lieta nebūtu atklāta, motīvi saprasti.

Lai noskaidrotu slepkavības motīvu, izmeklēšana bija aizgājusi līdz absurdam, radās pat jautājums, vai Pasternakam nav mīļākās, un tika noskaidrots, ka viņš savā mašīnā ir vedis sievietes. Vētījām Pasternaka darba apstākļus, sakarus, arī iespējās finansiālās mahinācijas, jo fonds organizēja mākslinieku izstādes ārzemēs. Tika pārbaudīts, kādi mākslinieki tajās piedalījušies, kāda bijusi Pasternaka loma. Skaidrojām arī Lidijas Freimanes lomu. Viņa bija LPSR Augstākās Padomes deputāte, tāpēc šai lietai piedēvēja pat politisku nokrāsu. Nopratināju toreizējā Drāmas teātra darbiniekus, iepazinos ar visiem aktieriem. Vieni aizstāvēja Freimani, raudāja nopratināšanā, ar viņiem lāgā pat nebija iespējams runāt, bet citi pēc izturēšanās lika noprast – tā viņai vajadzēja. Lidija Freimane bija populāra teātra un kino aktrise, viņai bija labas lomas, skaists vīrs, turklāt augstā amatā. Skaudību es jutu nopratināšanā, un viens no motīviem varēja būt arī atriebība. Šīs lietas izmeklēšana psiholoģiski bija smaga. Es daudz runāju ar meitām. Man bija ļoti žēl Katrīnes, viņa mācījās 11. klasē, meitenei bija jābeidz vidusskola. Viņa ļoti pārdzīvoja, raudāja, redzēju, cik ļoti meita mīl tēvu..

Darbs pie šīs lietas bija ļoti laikietilpīgs – katru dienu pratinājām desmitiem cilvēku, viņus gandrīz vai izģērbām, lai izvilktu kādu sīkumiņu, kam pieķerties. Meklējām ļoti augstu, bet kritām zemu… Tā izrādījās sadzīviska atriebība, ko izdarījis divdesmitgadīgs noziedznieks, lai izpatiktu divām sievietēm.»

Augstākais soda mērs

Vainīgos aizturēja divus mēnešu pēc slepkavības. Drīz arī lietu nosūtīja uz Augstāko tiesu. Apsūdzību uzturēja prokurors Arians Alksnis. Veske tiesā mēģināja noliegt savu vainu, izlocīties, taču viņa vaina tika pierādīta.

Lai gan padomju laikā prese reti atspoguļoja noziegumus un tiesas nolēmumus, ņemot vērā Jāzepa Pasternaka ieņemamo amatu un šīs lietas rezonansi sabiedrībā, laikrakstā Cīņa uzreiz pēc traģiskā notikuma tika publicēts nekrologs, bet 3. jūlijā atspoguļots tiesas spriedums: «Milicijas darbinieki janvāra beigās arestēja 1954. gadā dzimušo Daini Veski, kas pērnā gada novembrī, kā tas izrādījās izmeklēšanā, bija nogalinājis Republikas Mākslas fonda direktoru Jāzepu Pasternaku. Tāpat apcietināja noziedznieka slēpējas Austru Mošenkovu un viņas meitu – arī Austru Mošenkovu. 7. jūnijā sākās tiesas process, kurā Augstākā tiesa izskatīja pret viņiem vērsto apsūdzību.

Divas reizes tiesātais Dainis Veske, atgriezies no pēdējā ieslodzījuma vietas, sāka strādāt kombinātā Māksla par ekspozīciju montētāju. Darbavietā iepazinās ar kombināta darbinieci Austru Mošenkovu un viņas meitu. Arī tolaik, strādādams kombinātā, Dainis izdarīja noziegumu, par ko viņu meklēja milicija. No tās baidīdamies, viņš sāka dzīvot pie Mošenkovām, un darbā vairs negāja, slēpās. Mājās ļoti bieži notika sarunas par darbu kombinātā, Austra žēlojās par Mākslas fonda direktora stingrajām prasībām. 1975. gada 10. novembra vakarā Dainis Veske devās uz Pasternaka dzīvokli, kur kāpņu telpā izdarīja noziegumu. Augstākā tiesa, ņemot vērā nozieguma bīstamību, nosprieda: Daini Veski sodīt ar nāvi nošaujot, Austru Mošenkovu – ar brīvības atņemšanu uz trim gadiem un sešiem mēnešiem vispārējā režīma labošanas darbu kolonijā. Daiņa Veskes brāli Vilni par neziņošanu sodīt ar brīvības atņemšanu uz vienu gadu nosacīti, obligāti iesaistīt darbā pēc attiecīgu iestāžu norādījuma.»

Par Pasternaka slepkavību minēts arī rakstā Nāves sodi Padomju Savienībā, kas 1984. gada 22. jūnijā publicēts trimdas latviešu laikrakstā Londonas Avīze.

Autors Viktors Kalniņš raksta: «Par Mākslas fonda direktora Jāzepa Pasternaka (aktrises Lidijas Freimanes vīra) slepkavas Daiņa Veskes prāvu un nāves sodu ne presē, ne televīzijā nebija bilsts ne vārda, kaut par to plaši bija zināms Rīgā. Tas savukārt radīja vairākas baumas, dažas no tām sasniedza trimdas latviešus un ne bez pašas Lidijas Freimanes un vēl kāda prominenta pārbēdzēja palīdzības pacēla šo slepkavību politisko notikumu līmenī. Parasti padomju masu informācijas līdzekļi par nāves sodiem ziņo reti – pēc Rietumu sovjetologu domām, mazāk nekā par 4% no visiem sodiem, jo masu informācijas līdzekļu uzdevums ir radīt iekšējam un ārējam patēriņam priekšstatu par morāli veselīgu padomju sabiedrību, kur noziedzība nav sociāla problēma, bet vienkārši pagātnes atrauga vai nepareizas audzināšanas sekas. Tas nav saistāms ar paziņojumiem, ka padomijā katru dienu nošauj 2–3 cilvēkus.»

Rita Aksenoka bargo soda mēru skaidro ar tā laika Krimināllikumu. «Kriminālkodeksa 99. pantā par tīšu slepkavību augstākā soda sankcija bija 15 gadi cietumā vai nāvessods. Brīvības atņemšanu uz 20 gadiem varēja piespriest apžēlošanas kārtībā, taču Veski neapžēloja un viņam izpildīja nāvessodu. Šodien slepkava tiesā liecinātu, ka negribējis nogalināt, un, iespējams, viņu tiesātu par smagu miesas bojājumu izdarīšanu, kā rezultātā iestājusies nāve. Veskem līdzi bija nazis, ar kuru viņš, iespējams, sākumā gribējis iebaidīt, taču, veids, kā viņš bija noslepkavojis Pasternaku, tiesā neradīja šaubas, ka vēlējies nogalināt.

Tiesu medicīniskā ekspertīze noskaidroja, ka Veske izdarījis vairākus dzīvībai bīstamus dūrienus sirdī un kaklā, un noziegums bija izdarīts ar īpašu cietsirdību.

Sodu pastiprināja arī fakts, ka upuris bija amatpersona. Tiesu psihiatriskā ekspertīze atzina Veski par pieskaitāmu. Izmeklējot Pasternaka slepkavību, pārdomas radīja, vai noziegums ir izdarīts grupā, taču tika noskaidrots, ka Mošenkovas nebija viņu kūdījušas uz slepkavību. Kas noticis nozieguma brīdī starp Pasternaku un slepkavu – to neviens nezina. Pēc tam Veske abām sievietēm izstāstījis, ka viņš ir nogalinājis Pasternaku. Teicis, ka gribējis pabiedēt, bet nevēlējies noslepkavot. Mošenkovas stājās tiesas priekšā par nozieguma slēpšanu, par ko tajā laikā Kriminālkodeksa 183. pantā bija paredzēta kriminālatbildība.»

Aloizs Visvaldis Blonskis raksta: «Veskem arī beigās nervi neizturēja, un viņš savai meitenei (Mošenkovai jaunākajai – aut.) bija izstāstījis notikušo. Gan to, ka gājis uz tikšanos, gan to, ka gribējis noskaidrot attiecības, gan to, ka nodūris. Neviens to pat iedomāties nevarēja. Tajā skaitā arī mēs – visa milzīgā un no augstas klases profesionāļiem veidotā izmeklēšanas grupa. Mēs meklējām gan šur, gan tur. Nespējām iedomāties, ka viens jauns cilvēks, gribēdams aizstāvēt savu nākamo sievasmāti, var pastrādāt tik nopietnu, mīklainu slepkavību, kas satrauca visu Latviju. Galu galā puisis atzinās, tika notiesāts. Viņu nošāva. Jauns, izskatīgs puisis bija. Tāda, lūk, patiesība par vienu no visu laiku mīklainākajām slepkavībām Latvijas kriminālistikas vēsturē.»

Pēc šīs lietas izmeklēšanas Jānis Laukroze kļuva par Ziemeļu rajona tiesas priekšsēdētāju, bet Ritu Aksenoku iecēla par Sevišķi svarīgu lietu pārvaldes priekšnieci.