Rīga +5°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Esat Latvijā jau iejuties?
Uz Latviju ar sievu Kseniju un meitu Miu atbraucām pagājušā gada augustā. Kad šeit nokļuvām, sākumā nezināju, ko iesākt. Esmu mācījies režisoros un bijis aktieris, tāpēc sazinājos ar Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātri. Viņi piekrita mani ņemt savā paspārnē, lai gan tobrīd pat nebiju nokārtojis darba atļauju. Sākumā strādāju bez maksas. Tas mani arī apmierināja, jo galvenais bija darboties savā profesijā. Tad nokārtoju darba atļauju. Pagājušajā sezonā teātrī spēlēju divās izrādēs «Centrālparka Rietumi» un «Hamlets». Tagad jau esmu oficiāli pievienojies teātra aktieru pulkam.
Vai mēdzat ilgoties pēc Maskavas?
Kad meitai Miai jautāju, vai gribētu atgriezties Maskavā, viņa atbildēja: «Nē!» Viņai šeit ļoti patīk – gan jūra, gan bērnudārzs, kuru apmeklē. Miai te jau ir daudz jaunu draugu. Viņa latviešu valodu prot labāk nekā es. Sieva kā režisore tagad strādā pie savas īsfilmas. Maskavā mēs vairs neplānojam atgriezties. Ja kādreiz braukšu uz Krieviju, tad tikai lai apciemotu vecākus, jo mamma un tētis ir cienījamā vecumā, viņiem nepieciešams atbalsts. Mūsu īstās mājas tagad ir Latvija.
Dzīvojat Jūrmalā, bet strādājat Rīgā. Nav grūti izbraukāt?
Abas pilsētas ir ļoti tuvu. Rīgā apmeklēju izrādes un izstādes, bet Jūrmalā brīnišķīgi ir tas, ka varu katru dienu doties pastaigāties. Īpaši dievinu rudens smaržu. Man ļoti patīk daba, iepriekš tai nevarēju atļauties būt tik tuvu. Man patīk arī tas, ka darbs ir teju rokas stiepiena attālumā.
Maskavā, lai aizbrauktu uz darbu, man bija jāpavada stunda metro.
Un es pat nedzīvoju Maskavas nomalē. Tagad vilcienā braucu tikai 25 minūtes un jau esmu Rīgā. Daudz laika cenšos pavadīt kopā ar ģimeni. Teātrī ir liela slodze, bet atliek laiks arī hobijiem – ar kolēģiem aizbraucam pasēņot vai makšķerēt.
Kas jūs te pārsteidz?
Noteikti daba. Cik tā joprojām ir neizpostīta, cik saudzīgi latvieši pret to izturas. Apbrīnu izraisa arī cilvēki man apkārt. Latvieši ir ļoti izpalīdzīgi un regulāri interesējas, kā man klājas. Kad pildīju anketas, lai dabūtu uzturēšanās atļauju, viņi palīdzēja. Priecājās līdz ar mani par katru mazo uzvaru, kuru izdevās panākt cīņā ar papīriem. Noteikti arī draudzīgums. Piemēram, brīvajā laikā ar kolēģiem braucam sēņot. Esmu apciemojis paziņas tēvu, kuram pieder ferma. Viņš ir latvietis. Lai gan viņš nerunāja krieviski, mēs lieliski sapratāmies. Tas mani pārsteidz, savukārt priecē, ka izjūtu cilvēcisku attieksmi.
Uz Maskavu aizmukusī režisore Gaļina Poliščuka jūsu māsas Čulpanas pieņemto lēmumu strādāt Jaunajā Rīgas teātrī asi kritizēja. Poliščuka teica, ka salīdzinājumā ar Maskavu Rīga esot dziļa province. Vai krievu aktieri ir labāki par latviešiem?
Latviešu un krievu aktieriem ir vairāk kopējā nekā atšķirīgā. Gan latvieši, gan krievi turpina spēlēt, balstoties uz režisora un aktiera Konstantīna Staņislavska izveidotu sistēmu. Nevar teikt, ka krievu aktieri ir labāki par latviešiem vai otrādi. Viss atkarīgs no talanta, mērķtiecības un darba spējām. Jā, Maskavā ir vismaz 20 teātru, vairāk aktieru, un konkurence ir lielāka. Bet galīgi nav tā, ka Krievijas teātros visi ir zvaigznes. Es, piemēram, ilgu laiku spēlēju mazas lomas. Kad beidzot tiku pie galvenās, bija grūti, jo trūka pieredzes. Latvijā toties ir intensīvāks darba ritms, izrādes notiek biežāk, aktieri var gūt pieredzi, kādu Krievijā neiegūst. Var arī spēlēt dažādu variāciju lomās. Tāpēc es par šādiem izteikumiem varētu pastrīdēties.
Kurš jums ir bijis lielākais izaicinājums teātrī?
Starp citu, sava līdzšinējā mūža grūtāko spēlēju tieši Latvijā, nevis Krievijā. Kaligula ir ļoti sarežģīts personāžs. Pirmkārt, man jātēlo vēsturiska personība – kādreizējās Romas impērijas imperators, kas bija tirāns. Otrkārt, franču rakstnieka Albēra Kamī teksts ir ļoti poētisks. Ja nepasaki kaut mazāko frāzi, viss pārējais sabrūk kā kāršu namiņš. Sākumā, kad izlasīju Kamī darbu, nesapratu, kā nospēlēt Kaligulu. Paldies Dievam, man tika dots pietiekami daudz laika, lai sagatavotos. Es katru rītu cēlos septiņos. Kamēr meita un sievu gulēja, es līdz deviņiem strādāju ar tekstu. Tas bija tik sarežģīts, ka tā mācīšanās dēļ man pat sāpēja galva. Cītīgi strādājot, tomēr izdevās pievārēt tekstu un nospēlēt Kaligulu.
Tāpat kā māsa, esat kļuvis par aktieri. Nejaušība vai apzināta izvēle?
Nav tā, ka visa mūsu ģimene saistīta ar aktiermākslu. Mūsu vecāki ir inženieri. Savulaik pat iebilda, ka Čulpana vēlējās kļūt par aktrisi. Viņi teica, ka ar šādu nodarbošanos nevar nopelnīt iztikai un ka par aktrisi nemaz nav iespējams tā vienkārši kļūt. Kad māsai izdevās, pret manu vēlmi viņi jau bija pielaidīgāki. Bērnībā man īstenībā nebija sapņa par aktiera karjeru. Spēlēju ūdenspolo, no Kazaņas, kur dzīvojām, braucu uz sacensībām Maskavā.
Čulpana mani pamazām ievilka teātrī – mēdza aicināt spēlēt nelielas lomas izrādēs.
Pakāpeniski man arī pašam radās interese par aktiermākslu. Māsa to nezina, bet īstenībā viņa man daudz devusi aktiera profesijai, ļaujot ielūkoties, kā strādā. Čulpana ir talantīga un liela personība. Bieži viņai prasu padomu. Mums ar māsu ir būtiski nezaudēt saikni. Laikā, kad vēl nebija mobilo telefonu, pa pastu kasetēs sūtījām ierakstus, ko gribam viens otram pateikt.
Vai apmeklējat viens otra izrādes?
Cenšamies, bet ne vienmēr sanāk. Diemžēl vēl neesmu bijis uz Alvja Hermaņa iestudēto izrādi Post Scriptum, kurā spēlē māsa. Man nesanāca būt viņai līdzās arī Spēlmaņu nakts ceremonijā, kad Čulpana saņēma balvu Gada labākās aktrise. Viena no viņas jaunākajām izrādēm, uz kuru esmu bijis, ir Gorbačovs. Fantastisks darbs, kas manī izraisīja sajūsmu. Savukārt māsa ar vecāko meitu Arinu bija atnākusi uz Kaligulas pirmizrādi.
Čulpana ir nokārtojusi latviešu valodas eksāmenu. Vai viņa palīdz arī jums valodas apguvē?
Viņa latviski runā ne tikai uz skatuves, bet arī ikdienā. Man viņa gan nemācīs, negribu apgrūtināt. Māsai pietiek savu darbu, latviešu valodu apgūšu ar pedagoga palīdzību. Es to mēģināju mācīties, bet, tā kā izrādes Kaligula mēģinājumi bija intensīvi, nespēju to apvienot ar darbu. Man ir tāda problēma, ka neprotu savu uzmanību sadalīt vairākām lietām. Čulpana to spēj. Taču es noteikti gribu iemācīties latviešu valodu, jo izjūtu valodas barjeru.
