– Tu pati joprojām ej terapijā?
– Atsākšu rudenī. Tā ir tāda iekšēja mentālā higiēna. Es saprotu, ka esmu baigi daudz ar sevi strādājusi, bet tie paterni un kodi, kas tevī ielikti bērnībā, sēž baigi dziļi. Tas ir tāds katras dienas darbs ar sevi, lai neatkristu atpakaļ.
Es jau zinu, ko es tālāk sevī gribētu papētīt, – kāpēc manī ir tāds destruktīvais draivs?
Jo tas manī ir ļoti spēcīgs, manī iekšā sēž tāds rebels – dumpinieks. Kaut kādā brīdī man gribas visu sabojāt. Visu saārdīt. Un tajā ir arī kaut kas foršs – kad tu kļūsti tāds wild, mežonis. It kā viss ir tā forši – ir mājiņa, sunītis, ir vīriņš, bērniņi un darbiņš, un tad iestājas tāds whauuuu – kad gribas visu…
– Saārdīt?
– Jā. Bet nevis tādā ziņā, ka bēgt prom no mājām. Tā vairāk ir iekšēja sajūta, ka – nē, es neesmu šitais mīļiņais un pūkainais! Esmu kaut kāds ragainais un briesmīgais. To man gribētos papētīt un… Es nezinu, vai gribētu no tā atbrīvoties. Bet gribētu saprast, no kurienes tas nāk. Kāpēc? Ko man tas dod, un ko man tas atņem? Man vajag papētīt, vai šitā Kristīne arī ir OK?
– Tev ir trīs bērni, vecākais jau pusaudža gados. Šis ir laiks, kad tu ieliec kaut kādus paternus viņos.
– Pagaidām mums viss ir ļoti mierīgi. Man grūti atbildēt, jo, no vienas puses, es zinu, ka saviem bērniem esmu iedevusi daudz mīlestības un pieņemšanas, telpu, kur būt. Neesmu vistumāte perētāja, kas iekrīt pāraprūpē. Tomēr arī zinu, ka esmu haotiska mamma, neesmu superdisciplinēta, kas visu saplāno, esmu vairāk frīstails. Bet man ir foršas attiecības ar bērniem! Viņi ir personības ar viedokli, un tas skolotājiem nav viegli, īpaši ar vecāko dēlu. Ir mums arī zvanījuši no skolas.
Bet manos bērnos nav tā, kas bija man, – bailes no autoritātēm.
Tas ir forši. Bet, visticamāk, viņiem arī reiz būs, ko stāstīt terapeita kabinetā, ka esmu viņiem kaut ko nodarījusi. Mēdzu lamāties, piemēram. Tomēr ceru, ka mēs cauri pusaudžu vecumam izkulsimies mierīgi.
Visu interviju lasi portālā Santa+ vai žurnāla «Ieva» jaunākajā numurā!