Rīga +2°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
1
-
0
-
Intervija publicēta žurnālā Ieva 2009. gada 17. numurā.
«Kas es īsteni esmu? Optimiste? Pesimiste? Vai vienkārši idiote? Nē, es varētu būt optimistiskā pesimiste vai pesimistiskā optimiste. Kā zināms, pesimists saka: «Sliktāk nekā pašlaik nevar būt!» Bet sevi cienošs optimists apgalvo: «Var gan! Var, var!» Un viņam izrādās taisnība. Bet varbūt es esmu idiotiskā pesimiste vai pesimistiski noskaņota idiote, kas ne uz ko vairs necer šai saulītē? Ko? Bet var gadīties, ka esmu optimistiskā idiote, kas tic, ka šai zemītē viss vēl var notikt, visas lietas par labu vērsties? Jā! Pie tā arī paliekam.» Šos vārdus Svetlana, kā pati saka, savervelējusi savā galvā pirms daudziem gadiem, kad viņa tos runāja, apbraukādama «Latvijas skaistākās āres, kalnus, ielejas un pakalnus». Tas atkal ir Svetlanas izteikums.
– Kas smieklīgs jūsu dzīvē pēdējā laikā noticis?
– Nu, kas manā dzīvē smieklīgs? Pagaidām absolūti itin nekas. Mazmeita Katrīna bija pie manis, tad gan mēs visu laiku smējāmies, pie zemes krizdamas. Mēs smejamies par visām muļķībām. Reizēm pa televīziju paskatāmies tās ārprātīgās multenes, kurās staigā kaut kādi ērmi trīsstūrainām galvām. Katrīna zina, kas tie tādi. Viņa man izstāsta par zemūdeni, par mačalku, par vēzi un par kalmāru. Mums vislabāk patīk mūsu pašu «Avārijas brigāde», tā ir foršā. Viņiem Valmierā visas tās sērijas ierakstītas DVD. Televizoru viņi neskatās, vienīgais, kāpēc viņiem tas vajadzīgs, lai varētu skatīties filmas. Es gan reizēm kādu programmu ieslēdzu, visbiežāk krievu. Tur trāpās pa kādai jaukai filmai, bet ziņas es labāk nemaz neslēdzu. Kad taisām Žurku, esmu spiesta lasīt visas avīzes. Lasīt par to visu vēl varu, bet skatīties to nav iespējams.
Ieva mani sauc par traģisko būtni.
Kroders arī par mani teica – lielā trāģiķe. Saku – nu, ko es varu darīt, ka man tāds ģīmis!
– Parasti teic, ka Dievs pie talantīgu vecāku bērniem atpūšas, bet reizēm gadās, ka bērni pāraug vecākus. Varbūt tas nebūtu gluži pieklājīgi, ja es tā jautātu par jums un Ievu Puķi.
– Nebūtu gan. Ieva Puķe ir cita tipa aktrise, un viņa var spēlēt pilnīgi visu. Ja es nebūtu viņas mamma, teiktu, ka apbrīnoju, kā tas cilvēks ar visu tiek galā, kur viņai rodas tas, ko viņa dara, no kurienes viņa to visu ņem un izceļ. Esmu priecīga, ka Ievai piešķīra Lilitas Bērziņas balvu. Tāda profesionāla atzīšana un novērtēšana aktierim ir svarīga. Televīzijā rādīja izrādes «Sfinksa» ierakstu, kurā vēl spēlēja Ivars Stonins. Kolosāls aktieris, Dieva dots talants. Ivars par Finka lomu bija izvirzīts «Spēlmaņu nakts» labākā aktiera balvai, bet viņam to neiedeva. Bija arī citi gadījumi, kad viņš profesionāli netika atzīts un novērtēts, lai gan bija to pelnījis. Tā tas krājās un sakrājās, līdz vienā brīdī Ivars aizgāja no teātra un aizbrauca no Latvijas. Ar vieglu roku zaudēt tādu talantu, tik unikālu aktieri bija noziegums. Es nezinu, kāpēc pret Ivaru bija tāda attieksme. Varbūt tāpēc, ka Ivars bija ļoti prasīgs un labāks par citiem. Viņš savu profesionālo latiņu bija uzlicis stipri augstu. Ļoti foršs un sirsnīgs cilvēks, godīgs kolēģis – tādu es Ivaru pazinu. Katram aktierim ir svarīgi, lai viņu kaut mazliet novērtē. Ivaram nenovērtēšana bija traģēdija. Ar prieku tagad skatos, ka mums teātrī jaunie aktieri, tieši puiši, ir ļoti spēcīgi. Tik universāli – visu var izdarīt, dzied un dejo. Lai Dievs dod, ka viņiem ir lomas un viņus novērtē! Ja aktierim nav darba, tas ir šausmīgi. Ja to instrumentu netrenē, tas vairs neskan. Iekšā ir, bet ārā nenāk.
Aktierim arī manos gados, kurš vēl var šancēt, bet lomu nav, bezdarba periods ir vienkārši pašnāvība.
Ir tikai viena profesija, kurā esmu gribējusi strādāt, un to es sapratu jau piecu gadu vecumā – gribu būt aktrise un nekas cits. Skolas gados gandrīz katru dienu gāju uz teātri un sēdēju augšā gaļorkā. Nekad neiedomājos, ka uz šīs skatuves es varētu būt blakus Veltai Līnei, Elzai Radziņai. Mana mīļākā aktrise tolaik bija Emma Ezeriņa. Augsti profesionāls cilvēks. Ar viņas mazmeitu Marutu Feldmani vēlāk uz šiem skatuves dēļiem stāvējām. Marutiņas vairs nav. Kad iedomāju, cik daudzu no tiem, kas te bijuši, vairs nav mūsu vidū, ārprāts! Nežēlīgi, kad mirst jauni, kā Marutiņa. Aktieris pats sevi sadedzina visādos veidos. Viņš dara visu, lai sevi tērētu un dedzinātu. Es arī visu dzīvi to esmu darījusi. Man patika dauzīties un dulloties. Ākstīties ar ziedu kalniem, šampīzeriem un tā tālāk, bet tad kādā reizē ar sevi izrunājos, un viss. Sapratu, ko man vajag un ko nevajag. Man patika bohēma. Žēl, ka to vairs nevaru atļauties.
– Vai šajos laikos bohēma nav citāda nekā jūsu jaunībā?
– Tagad daudz kas ir citāds, arī bohēma vairs nav tā, taču viens otrs vēl teātrī no bohēmistiem ir tāds, kas man patīk. Jauni cilvēki, bet saprot bohēmu. Vārdus nesaukšu. Man ir draugi, ar kuriem labprāt satiktos, bet ar viņiem var būt tikai bohēma. Man zvanīja bērnības draugs. Teicu viņam – piedod, Zigi, bet tikties mēs nevaram! Kā satiksimies, tā uzreiz jāmetas zagulā ar ziedu vītnēm un šampanieša kausiem, bet es to vairs nevaru atļauties un turēt. Ne morāli, ne fiziski.
(Grimētavā uz Svetlanas galdiņa nobērta sauja brūnu kastaņu, kurus viņa ik pa laikam paņem rokās un virpina.)
– Jums tie kastaņi ir kāda maģija vai pašiedvesma?
– Kastanis dod spēku, tāpēc man tie vienmēr ir tuvumā. Šos, rudenī Valmierā salasītos, sabēru uz grima galdiņa. Kāds man vienmēr ir kabatā. Kastaņi kabatā jātur pret kodēm. Tie visu ko labu dara. Kastaņu krēms ārstē vēnas. Tādām lietām ticu, jo es vispār ticu tautas medicīnai. Nevis pesteļiem, bet tautas medicīnai. Kāda vecenīte manam vīram izārstēja rozi. Viņam bija ļoti smagi, daktere pati mūs pie tās vecenītes uz Mērsragu aizveda. Es viņai jautāju, vai drīkstu palikt un turpat stāvēt. Jā, jā, drīkstu, un tad manā acu priekšā tas notika. Viņa uz rozes uzlika zilo papīru, kaut ko dikti runāja, un viss. Neko vairāk nedarīja. Kad aizbraucām otrreiz, vecenīte apskatījās un teica: viss kārtībā, vairāk nav jābrauc, – un nebija arī. Roze aizgāja kā nebijusi. Ļoti maz gan ir cilvēku ar īstām spējām, daudzi par tādiem tikai uzdodas. Tagad pilni žurnāli ar zintniekiem, dziedniekiem un visādiem gaišreģiem, adreses klāt, kur viņus meklēt, un cilvēki skrien ar’, paši nezinādami, pie kā un kāpēc. Man nekad nav bijusi vēlēšanās viņus apmeklēt.
Kāpēc man zināt, cik ilgi vēl jādzīvo? Es zinu, ka maz.
Nēsāju kabatā lapiņu ar adresi un telefona numuru, pa kuru piezvanīt, ja ar mani kas notiek. Veselības karte arī man vienmēr ir līdzi. Man bija infarkts. Pēc kāda raksta avīzē cilvēki bija pat sapratuši, ka esmu mirusi. Zvanīja manam vīram un prasīja, kad būs bēres. Cilvēki taču uztraucas, vai tikai nenokavēs bēres. Ai, nerunāsim par skumjām lietām! Labāk kaut ko jautrāku. Skatuve ārstē visas vainas, tur nevienam nekas nekad nesāp. Kā uz tās uziet, uzreiz vesels, var dziedāt, dejot un raudāt.
– Vai jums ar savu meitu negribētos uz vienas skatuves vienā izrādē kaut ko nospēlēt?
– To visi man prasa. Nezinu, kā tas būtu. Ievai, domāju, negribētos, man tā kā gribētos, bet tas nav iespējams. Puķe spēlē Valmierā, es te. Kroders jau mani aicināja uz Valmieru, – bet kur tad es dzīvošu? Un man taču ir Ādolfs Puķe! Nevaru viņu pamest. Es labprāt savā jaunības dienu teātrī Valmierā vēl kaut ko nospēlētu. Tie skatuves dēļi gan vairs nav tie, kurus es minu. Tie ir jauni, tāpat kā Nacionālajā teātrī. Mums katram gabaliņu no vecās teātra skatuves ar apzeltītu šiltīti uzdāvināja, tas man mājās stāv.
– Vai tādas lietas kaut ko nozīmē un ir svarīgas?
– Man ir svarīgas. Ļoti daudz tādu lietiņu ar sentimentālām atmiņām glabāju. Bildes visās malās mājās esmu salikusi. Ne tikai meitas, mazmeitas un znotiņa Krišjāņa, bet arī sava tēva un vectēva Mārtiņa Bodnieka, kurus nekad dzīvē neesmu redzējusi, bet gara saites ar viņiem sajūtu. Ar mammu parunāju, uz viņas bildi skatoties. Ar ko citu es runāšu? Mans vīrs runā ļoti maz, bet viņam ir ļoti laba humora izjūta. Kad saka, tad pasaka. Otru tik gaišu un labu cilvēku kā Ādolfs dzīvē neesmu satikusi.
Ar savu runci Rūdi parunājos. Viņš mani piecas vai sešas reizes pa nakti modina augšā, jo viņam vajag iet uz balkona. Rūdis ir Norvēģijas meža kaķis, kuram nevar pateikt vecumu, bet gadu viņam jau daudz. Rūdis iziet uz balkona un elpo, viņam ar sirsniņu nav labi. Naktī jūtu, kā viņš ar ūsām man gar vaigu brauc, citreiz, kad nemostos, uzsit ar ķepu pa vaigu – celies! Tad viņam vajag uz balkona, tad ēst un vēl nezin ko. Nu, kāda gulēšana! Kad vēlu pārnāku no izrādes un sēžu virtuvē, kaut ko lasu, viņš nāk man pakaļ, jo grib gulēt, bet viens negrib. Viņam vajag kontaktu un manu galvu uz spilvena blakus. Tā ir viņa vieta manā gultā. Rūdis ir lāga zēns, bet vasarās, kad dzīvojam Dursupē, viņā pamostas slepkavnieciskas tieksmes. Ķer visus, kas kustas, – peles, vardes, putniņus.
– Vai Dursupe ir jūsu paradīze?
– Forši tur ir. Kad aizbraucu, stundām varu viena pati pa mežu staigāt. Dzirdu visādas skaņas. Klusumam arī ir skaņa, bet daba ir viena brīnišķīga skaņu simfonija. Dursupē viss plaukst vēlāk, tur vēlāk iestājas pavasaris. Pār mūsu «Nātrām» iet putnu ceļš. Tur ir redzēts melnais stārķis, arī zivju gārnis, kas ir rets putns Latvijā, dzērves mums ir un gulbji. Kādus trīs gadus pie mums lidoja ziemeļu gulbji, bet tad atbrauca kaut kādi putnu pētnieki, nogredzenoja, savāca viņus un kaut kur aizveda. Kopš tā laika ziemeļu gulbjus neesmu redzējusi. Bet dzīvoja viņi mūsu Dursupē tieši pie ezera, kur daba vēl neskarta, lai gan nu jau arī tur meži pa pusei izcirsti. Cērt pavasarī, kad putni ligzdas jau savijuši.
Tas ir briesmīgi, ka latvietis ko tādu spēj. Ar simts gramiem kultūras, kā izrādās, ir par maz.
Neviens kulturāls cilvēks necirtīs mežu, kur melnais stārķis ligzdo. Mēs ar Ievu vienā gadā Somijas strazdu redzējām. Gājām gar bērzu birzi, kas tad vēl nebija nocirsta, un viņš tur svilpoja. Gaiši zils. Tieši pirms tam avīzē viņa bildi redzējām. Teicu: Ieva, redz, kur Somijas strazds! Kokvardes un visādi brīnumi dzīvo Dursupē.
Ieva bija aizbraukusi uz laukiem un stāstīja – stirnas kā govis ganās. Kaimiņš teicis: jādzen ārā no dārza. Kad eju vasarā sēņot, vienmēr ābolus stirniņām paņemu līdzi. Malu mednieki diemžēl arvien biežāk uzrodas. Par to es negribu runāt, šo sporta veidu neatzīstu. Mēs esam sēņotāji. Sēnes ēdam tikai dzīvajā, neko ziemai neliekam. Dziedam dzīvajā, ēdam dzīvajā un dzīvojam dzīvajā.
Dursupē ir skaisti. Skatos tajās gleznās, redzu, kā labības lauki rudenī kļūst dzelteni un griķu lauki – rozā. Daba ir mūžīga māksla. Ars longa, vita brevis. (Māksla ir mūžīga, dzīve – īsa.) Tā tas ir. Lai kā visādi censoņi censtos to saķēzīt, viņiem tas neizdosies. Mana mamma dabu saprata un mācēja izskaidrot. Lai gan bija ihtioloģe, viņai patika ornitoloģija un viņa man daudz ko iemācīja. Es jau no mazām dienām iemācījos atšķirt zivis, putnus, kokus un visu, kas dabā ir. Ar dabu esmu uzaugusi. Kad 1945. gadā atgriezāmies mājās no Sibīrijas, dzīvoju laukos pie vecmammas māsas, bet par to laiku negribu runāt. Tajās atmiņās ir daudz kas. Arī mežabrāļi, kuri naktī ienāca un prasīja gaļu. Kur mēs gaļu ņemsim? Mums nekā nebija. Nostādīja divus tantukus un mazu bērniņu ar paceltām rokām pie sienas. Tas vēstures rats ir griezies un malis – un atkal maļ. Man par ļoti daudz ko negribas runāt, arī par vēstures griežos malto latviešu tautu. Mans vectēvs tika samalts, daudzi mani radi. Daudz ko no tās istorijas īsti nemaz nezinu.
– Vai dzimtas saknes un raduraksti jums ir svarīgi?
– Ne visai. Man nekad nav bijis laika tos pētīt un radoties. Rudenī, tieši savā dzimšanas dienā, spēlēju izrādi «Pulkveža atraitne». Pēc izrādes pie manis grimētavā ienāca četras sievietes. Viena man jautāja: «Vai tu tiešām mani nepazīsti? Es esmu Aina.» Manas mammas māsīca un viņas ģimene, kuri bija vienīgie radi, kas mūs pieņēma, kad ar mammu atgriezāmies no Sibīrijas. Un nu Aina ar sava brāļa meitu, mazmeitu un vēl mazmazmeitu bija atnākušas uz izrādi. Arī Ievu ar Lilitas Bērziņas balvu bija aizgājušas apsveikt. Neko par šiem radiem nezināju. Cilvēki no manas mammas. (Svetlana sāk raudāt.) Šausmīgi emocionāla esmu. Vienmēr tāda esmu bijusi. Gan dulla, gan acis slapjā vietā. Atceros mammu un raudu. Nu, kurš tad neraud, domājot par mammu, ja viņas vairs nav? Man mammītes pietrūkst. Arī manos gados.
Es vispār esmu bērna prātā, nekad no tā neesmu izaugusi, un bērnā no šīs pasaules arī aiziešu.
Domāju tikai par šo dienu, ko dzīvoju, neko uz priekšu neplānoju. Es neesmu no krājējiem, no melnās stundas gaidītājiem. Neesmu pirkusi ne sāli, ne sērkociņus nebaltai dienai, ne sausiņus kaltējusi. Reiz gan kaltēju, bet mani rupjmaizes sausiņi to stundu nesagaidīja – sapelēja. Domāju, ka tas, ar ko mūs tagad baida, patiešām ir vēl priekšā. Baida ar algām, ar bezalgām, ar pensiju, kuras nebūs. Cilvēkiem bailes ir šausmīgas. Tantuks avīzē izlasa, iztulko rakstīto, kā pats to saprot, un ir beigts. Es arī nesaprotu, kā astoņpadsmit gados tik daudz varēja sadarīt. Nu, kā var tik šausmīgi zagt, ka Latvija izzagta tukša? Bet tas ir noticis. Nākotnes mūsu bērniem un mazbērniem taču vairs nav. Viņi ir iedzīti parādu jūgā. Es nealkstu asiņu un atriebības, – bet kā tas var būt, ka tiem, kas izzaga Latviju, par to nav jāatbild? Nu, kāda var būt stabilitāte un drošība, ja cilvēkiem neatstāj pat cerību? Un tomēr man patīk dzīve kā tāda. Visapkārt ir tik daudz foršu cilvēku, un skaistums ir visā ikdienišķajā, kas apkārt. Atnāku uz teātri, apsēžos pie sava grima galdiņa, paskatos spogulī uz savu krunkaino ģīmi.
– Nav ne vainas!
– Sdala ņemnožko,*** kā saka krievi. Bet uz izrādēm sapurinos. Ziniet, ko es darītu, ja man pēkšņi uzrastos nauda? Es ceļotu. Aizbrauktu vēlreiz uz Austrāliju. Mēs ar Intu Tiroli tur bijām ar izrādi «Pēdējais vilciens». Burvīga zeme, tur viss ir skaisti un brīnišķīgi. Ķenguri un koala lācīši. Vienu tādu paauklēju. Tur milzīgs miers. Neviena piedzēruša, neviena bomža. Viens Sidnejā uz ielas gulēja, bet tikai tāpēc, ka viņam tā laikam patika. Sidneja ir skaistākā pilsēta, ko esmu redzējusi.
– Ko jūs tik tālu darītu bez Latvijas, bez savas Dursupes?
– Tur tāpat ir bērzu birzis, ozoli aug un kastaņas, un pēc tiem uzreiz var redzēt, kur latvieši dzīvo. Viņu kastaņkoki ieaudzēti no kastanīšiem, kas aizvesti no Latvijas. Austrālijā es varētu palikt un nodzīvot savu mūža nogali. Tur ir viss, ko man vajag, – jūra un okeāns, ūdens, bez kā nevaru dzīvot. Ūdens ir mana stihija. Esmu Skorpions. Ir divu veida Skorpioni – tie, kas kož cita astē, un tie, kas kož savā. Es kožu savā. Nepārtraukti. Vajag vai nevajag.
Esmu sapratusi, ka mēs katrs tomēr esam vientuļš.
Cilvēks ir vientuļa sala. Un, jo vecāks kļūsti, jo vientuļāks topi.
– Beigsim šo sarunu ar kādu optimistiskāku piesitienu!
– Vajag kaut ko krīzi atsvaidzinošu, kā saka Kornēlija. Gaismu tuneļa galā. Mums taču būs liela gaisma, jo dzirdēju, ka mūs gaidot kaskādes uz Daugavas. Mūsu Daugavu gribot savienot ar Amudarju–Sirdarju un Volgas–Donas–Dņepras kanāls iešot caur Latviju.
Šķēle jau mums gaismu taisa ar vēju, un mēs viņam par to maksājam milzīgas naudas. Par tām kaskādēm uz Daugavas taču arī mums būs jāmaksā. Daugavas mums vairs nebūs, bet tie, kas to pārraks, peldēs naudā. Kaut ko tik absurdu taču mēs nepieļausim. Latvieši ir ļoti jocīga tauta. Dziedātāju tauta, ziedotāju tauta, dejotāju tauta, vaidētāju tauta, bet, kad pienāk brīdis un mērs ir pilns, tad, izrādās, kaut kāda kopība mūsos tomēr ir. Reizēm tās asinis mums vajag uzvārīt. Ja latvieti nokaitina, tad viņš var arī pamosties un, oi, oi, ko izdarīt. Mums tikai Daugava vien ir atlikusi. Neļausim to izrakt un uz tās sacelt hesus un kaskādes. Vismaz būs, kur lēkt iekšā, ja gadījumā kas. Mūsu taču ir daudz, kur citur liksimies! Bet vispār mums Daugavu un visu, kas mūsu zemītē vēl palicis, vajadzētu saglabāt nākamajām paaudzēm.
– Nu ļoti optimistiski beidzām.
– Ārkārtīgi! Dzīve ir skaista, lai kā arī kāds mums to gribētu sačakarēt.
* Ilgi mūzika neskanēja. (Krievu val.)
** Visu savu dzīvi esmu atejas podā nopeldējusi tauriņstilā. (Krievu val.)
*** Mazliet esmu uzdevusi. (Krievu val.)
