Rīga +6°C 
Novērtē rakstu
-
2
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Intervija publicēta žurnālā Ieva 2016. gada 19. numurā.
Agnese: Ar kādām domām sagaidījāt savu dzimšanas dienu?
Ruta: Ar priecīgām. Jūtos ļoti pagodināta, ka par mani uzņemta filma Tev, Rūķi!. Ilgi man staigāja pakaļ ar kameru, bet es nemaz nejutos neērti – filmēšana notika gan manās mājās, gan teātrī kopā ar kolēģiem, gāju arī pie režisora Oļģerta Krodera kapa un sarunājos ar viņu… Bet es neteikšu, ka savu dzīvi uztveru ar lielu apcerīgumu, es dzīvoju šim brīdim, šodienai. Nekavējos arī domās – vai, cik tad bija labi, es biju jauna… Arī tagad ir labi. Vienīgais žēlums, ka vairs nevaru kustēties tā, kā man gribētos, tā, kā man vajag.
Ja ķermenis mani nenodotu, es varētu būt ļoti laimīga.
Savu vecumu izjūtu vienīgi kājās un mugurā, citādi man nav nekas pret to. Savu vecumu esmu aizmirsusi, goda vārds! Ja vēl teātrī varētu spēlēt attiecīga vecuma lomas, es to labprāt darītu. Arī gudrība taču ar gadiem nākusi. Esmu sapratusi, ka uz skatuves nedrīkstu domāt ar Birgeres smadzenēm, man jādomā tā cilvēka domas, kuru es spēlēju. Ja tas tā notiek, ja zinu, ko šis cilvēks ēd, ko domā, kā reaģē uz situācijām, tikai tad lomu varu nospēlēt patiešām labi.
Pieminējāt vecumu – sievietes parasti par to kreņķējas, uztraucas, ka parādās krunciņas.
Es to nesaprotu, jo mani vecums nekad nav uztraucis. Nekad neesmu turējusies pie jaunības, man tas nav raksturīgi. Vienīgi, kad man bija trīsdesmit seši gadi, pēkšņi attapu, ka kļūstu vecāka un drīz taču man vairs nebūs lomu, ko spēlēt, – visas domātas jaunām. Kolēģe Māra Zemdega uz to man teica: «Bet pēc trīsdesmit gadiem taču ir visskaistākās lomas!» Es to pieņēmu un vairs nekreņķējos. Nepārdzīvoju ne savus četrdesmit, ne piecdesmit, ne sešdesmit gadus. Kad nāca septiņdesmit pieci gadi, mazliet atkal sakreņķējos, bet ne jau krunku dēļ, fiziskās nevarības dēļ. Paldies Dievam, redze man ir prīmā, man uztaisīja kataraktas operāciju, un tagad bez brillēm gan lasu, gan skatos televizoru.
Ļoti svarīgi, kā cilvēku gados uztver apkārtējie – kā vecu un nevarīgu vai kā līdzvērtīgu. Mani kolēģi, arī trīsdesmitgadnieki, pret mani izturas kā pret savējo, kā pret cilvēku, ar kuru viņus nešķir milzīga gadu starpība. Un man tas ļoti patīk. Sevišķi Māra Mennika man tuva – varam izrunāties par visām lietām dzīvē, tāpat citi kolēģi. Viņi man palīdz, un es nemaz nepretojos – pieņemu atbalstošu roku, ja man to piedāvā. Nevaru ciest, ja ar mani runā ņerkstīgā tonī kā ar mazu bērnu: «Nu, kā tad klājas? Kā ar veselībiņu?»
Ja kāds tā saka, man šķiet: varētu viņu nožņaugt.
Esmu aizliegusi prasīt, kā man ar veselību. Tu taču redzi, kā man ir, ko tu mani vēl kaitini?!
Sabiedrībā valda uzskats, ka arī vīriešus interesē tikai tās jaunās un skaistās. Vīriešu uzmanība jums, kura vienmēr bijusi īsta skaistule un par kuru Kroders izteicies kā par ļoti seksapīlu, netrūka?
Galīgi traks tas Kroders!
Par vīriešiem runājot, manas dzīves savā ziņā traģēdija bija mans greizsirdīgais vīrs. Man tā patika dejot, bet neviens mani nelūdza, jo baidījās no mana vīra. Sevišķi dzērumā viņš varēja būt ļoti nežēlīgs.
Kad vīrs nomira, ne ar vienu vairs negribēju būt kopā, man patika vienai. Necentos meklēt vīriešus, man viņi nebija vajadzīgi. Man vienmēr galvenais bija teātris – lai tikai es varētu būt tur.
Starp citu, ļoti pārdzīvoju, kad mani aizsūtīja pensijā, – katru dienu tik un tā nācu uz teātri kā uz darbu, skatījos izrādes. Un tad pēkšņi režisors Fēlikss Deičs man izrādē Jāņu nakts iedeva spēlēt vecākās māsas lomu, tad citā izrādē lūdza palīdzēt Leonardai Ķesterei ar franču valodas izrunu, ko kādreiz labi zināju, un tā atkal atgriezos apritē. Skaitīju – esmu spēlējusi pie trīsdesmit septiņiem režisoriem.
Kā sākās jūsu mīlestība pret teātri?
Tur laikam vainīgi mani vecāki – viņi ļoti mīlēja teātri, mēs, visa ģimene, katru nedēļu gājām uz Nacionālo teātri. Redzējām gandrīz visas izrādes. Tā es iemīlēju šo profesiju. Tiklīdz nācu pie prāta, tā domāju – es gribētu būt aktrise. Bet vecāki bija pret šo profesiju, uzskatīja to par nepiedienīgu, tāpēc viņiem neko neteicu.
Kad beidzu vidusskolu, sāku studēt romāņu filoloģiju, bet pēc trim gadiem to slēdza, jo uzskatīja par nevajadzīgu. Bet es vecākiem neko neteicu, paslepus aizgāju uz iestājeksāmeniem Nacionālajā teātrī. Tur mudžēja no studētgribētājiem, viņu bija simtiem! Tādēļ trīcēju un drebēju, lai tikai mani pieņemtu. Kad pieņemto sarakstā ieraudzīju savu vārdu, aiz prieka nezināju, ko darīt.
Biju pārliecināta, ka tā ir mana laimīgākā diena mūžā.
Par to, ka studēju aktiermeistarību, vecāki uzzināja tikai pēc gada, jo es viņiem teicu, ka eju uz teātri, kur notiek kora mēģinājumi… Ko vecāki varēja teikt – viss jau bija noticis!
Jūs pieņēma štatā Nacionālajā teātrī, bet pēc tam atlaida…
Jā, notika štatu samazināšana, pirmos atlaida jauniņos. Atlaida mani, jo pēc sava tēla nebiju meitene, kas varētu spēlēt komjaunietes. Vai, kā es to pārdzīvoju… Raudāju trīs dienas un necēlos augšā no gultas. Bet Velta Līne, kas mani labi ieredzēja, aizgāja uz ministriju un lūdza, lai mani iekārto kādā citā teātrī. Tā nokļuvu Valmieras teātrī. Kad pirmoreiz ieraudzīju teātri – zaļu koka būdiņu –, biju šokā. Bet man bija vienalga, lai tikai varu spēlēt.
Citi saka: vai, teātrī otrreiz nemūžam! Kāds atkal: ja neesmu zvaigzne, tad man nevajag vispār… Ja man būtu jādzīvo otra dzīve, es atkal izvēlētos to pašu – būtu aktrise. Lai kāda dzīve bijusi…
Jūsu ģimenes dzīve nav bijusi no vieglākajām.
Mans tēvs astoņus gadus dienēja flotē, bet pēc tam strādāja par rakstvedi – viņam bija ļoti skaists rokraksts – un braukāja ar kuģi pa visu pasauli. Pēc tam viņš apmetās Varšavā pie brāļa un dabūja darbu pie Varšavas ģenerāldirektora. Tēvs bija precējies ar savu jaunības dienu draudzeni Līzīti, diemžēl viņa saslima ar plaušu kaiti un nomira. Bet tēvs taču bija vēl jauns, spēcīgs vīrietis un gribēja sev blakus kādu cilvēku. Tā viņš sapazinās ar manu mammu. Viņa strādāja pie augstmaņiem par bonni – lielāku bērnu pieskatītāju un audzinātāju. Mamma strādāja militārista Grigorjeva ģimenē un kopā ar šo ģimeni nemitīgi pārcēlās no vietas uz vietu. Tā viņa nokļuva Varšavā, kur arī satika manu tēvu. Abi salaulājās 1914. gada 1. augustā – dienā, kad sākās Pirmais pasaules karš. Frontei tuvojoties, vecāki devās bēgļu gaitās uz Krieviju, kur piedzīvoja gan revolūciju, gan badu. Tur, Krievijā, piedzima abas manas māsiņas – Rute Tamāra un Ieva.
Pēc pāris gadiem, kad dibināja Latvijas valsti, vecāki atgriezās Latvijā – tēvs sāka strādāt policijas iecirknī par pasu pierakstītāju un rakstvedi. Diemžēl māsiņa Rute Tamāra smagi saslima – izrādījās, ka Krievijā piedzīvotā bada dēļ viņa bija dabūjusi zarnu tuberkulozi. Bada laikā ģimene bija spiesta ēst sapuvušus rutkus, kas palikuši uz lauka, un vēlāk visa mūža gaitā mamma nevarēja ieēst mīkstu ēdienu – to rutku dēļ viņai bija pretīgi. Māsiņas slimība bija tiktāl progresējusi, ka viņu vairs nevarēja glābt. Īsi pirms māsas nāves mamma bija redzējusi sapni: viņa ir kādā lielā telpā, kur no viena stūra atskan balss: «Liela zārka nebūs, bet maziņš būs.» Kad māsa nomira, mamma bijusi pilnīgi kā beigta, katru dienu gājusi uz Matīsa kapiem. Redzot mammas izmisumu, tēvs rosinājis, ka ģimenē vajadzētu vēl vienu bērnu, kas varbūt remdētu viņas sirdssāpes. Tā rados es.
Vecāki man iedeva mirušās māsas vārdu Rute Tamāra.
Vēlāk gan to Ruti nomainīju pret Rutu – man bija kauns, ka nevienam citam tāda vārda nebija. Man ielika vēl trešo vārdu – Marta – par godu manai krustmātei. Daudzi vecākiem teica: ko jūs liekat bērnam mirušās vārdu, viņa arī nomirs! Nu, nenomiru…
Zaudētās māsiņas dēļ izjutāt, ka jūs stiprāk sargā, vairāk uzmana?
Nē, to es tā neizjutu. Mammai bija tāds vēsāks raksturs. Viņa savās jūtās vienmēr bija ļoti atturīga, turpretī tētis bija ļoti mīļš un jauks.
Ja tēvs dzīvotu citos laikos, viņš noteikti būtu bijis vēsturnieks. Viņš taču man iemācīja nosaukt visus krievu carus, jau no triju gadu vecuma viņš mani iemācīja lasīt gan vācu, gan krievu valodā. Tāpēc skolā pirmajā klasītē man nebija, ko darīt, – bija garlaicīgi. Turklāt visu, ko tēvs darīja kopā ar mani, to veica ar ārkārtīgi lielu sirsnību, bez piespiešanas. Un kā viņš lepojās ar mani, kad skolas laikā biju Sarkanā Krusta pulciņa priekšniece un dziedāju dubultkvartetā! Laikam jau tādēļ, lai tēvs manī neviltos, vidusskolas laikā izdarīju vienu noziegumu… Vēsturē biju saņēmusi trīs ar mīnusu, bet atzīmju grāmatiņā to pārtaisīju par trīs ar krustiņu.
Bet vispār vecāki bija stingri savos uzskatos, audzināšanā. Ja gāju slidot, man piekodināja pulksten desmitos būt mājās, es nedrīkstēju kavēt ne minūti. Visi slidoja pa pārīšiem, skanēja mūzika… Man tā gribējās palikt, bet es sapakoju savas slidas un devos mājās…
Vēlākos gados smagi pārbaudījumi bija jāizcieš arī jūsu māsai Ievai (tulkotāja Ieva Lase – red.).
Ieva studēja romāņu valodas, viņa aizrāvās ar franču mākslu un literatūru, un šīs intereses dēļ māsa sapazinās ar citiem jauniem cilvēkiem ar tādām pašām interesēm. Šī savdabīgā grupa, kurā pulcējās inteliģenti cilvēki, vēsturē zināma ar nosaukumu Franču grupa. Lielākoties tā zināma tāpēc, ka 1951. gadā kāds bija nodevis padomju varai šīs grupas eksistenci: tā darbojoties pret padomju varu un atbalstot buržuāzisko nacionālismu. Rezultātā manai māsai piesprieda divdesmit piecus gadus un nometināja Komi apgabalā Intā.
Mēs, ģimene, ļoti pārdzīvojām, sūtījām viņai paciņas. Par laimi, pēc pieciem gadiem nomira Staļins un māsai atļāva atgriezties.
Jā, bet pirms tam viņa pabija arī Salaspils nometnē, jo piedalījās jauniešu grupā, kas cīnījās pret fašismu. Tur gan notika brīnums – vācieši pirms aiziešanas viņu izlaida. Par to atkal krievi vēlāk piesējās – kāpēc izlaida? Tātad bijusi savējā.
Kad māsa atgriezās no Intas, par piedzīvoto viņa uzrakstīja kādam franču žurnālam, kas rakstu publicēja, un Francijas prezidents Fransuā Miterāns uzaicināja viņu piedalīties Bastīlijas svētkos. Franči ir lieli patrioti un ciena tos, kas cīnās par viņu valodu.
Ieva vēlāk ilgus gadus strādāja Franču licejā par skolotāju, tulkoja. Viņas tulkojumā iznākuši daudzi franču literatūras darbi, tai skaitā Antuāna de Sent-Ekziperī Mazais princis.
Parunāsim par mīlestību? Jūsu dzīvē tā esot bijusi tikai viena…
Jā, aktieris Valdis Akuraters, Līvijas Akurateres pēdējais vīrs. Protams, kad satikāmies, viņš nebija precējies. Valdis darbojās Tautas teātra studijā, tāpēc viņam nebija jāliek eksāmeni, lai tiktu Drāmas teātra studijā, kur jau mācījos es. Gluži vienā kursā nemācījāmies, bet skolas gaiteņos satikāmies. Man viņš patika, es viņam arī ne pārāk slikti patiku, bet tolaik vēl starp mums nekā nebija, viņš izrādīja uzmanību Dzidrai Ritenbergai. Bet tad Valdi izsūtīja… Kad viņš atgriezās, Dzidra no viņa atteicās – jaunai aktrisei ar tādu cilvēku satikties bija bīstami, arī Rīgas teātros viņam spēlēt vairs neatļāva.
Toreiz mīlestība izpaudās citādi. Nebija kā tagad – kā satiekas, tā gultā iekšā.
Nevaru vairs izturēt – katrā filmā tagad tā rāda. Dzīvē taču tā nav! Vai vismaz manā laikā nebija… Cik skaisti bija kopīgie pirmie mirkļi, kad jūs tikai ejat blakus, viens otram nejauši pieskarieties un burtiski drebuļi noskrien pa ķermeni. Vai kad viņš tevi pirmoreiz satver aiz rokas un tev vēderā dejo tauriņi… Tā kā man bija liela mīlestība, ar Valdi atļāvos arī tuvākas attiecības, bet gadījuma rakstura attiecības nekad mūžā man nav bijušas.
Vēlāk Valdis atnāca uz Valmieru, kur priekšā jau biju es. Tolaik biju kopā ar savu vīru, bet precējušies vēl nebijām. Šmaucos no sava vīra, braucu uz Rīgu, kur satikāmies aktiera Ivansona dzīvoklī. Bet Līvijas mamma bija mūs izsekojusi, viss starp mums beidzās.
Valdis bija mana vienīgā īstā mīlestība. Kaut gan man bija sāpīgi noskatīties, ka viņš bija vīrietis, kas patika sievietēm un kam patika sievietes.
Kā sastapāties ar savu vīru?
Kad atbraucu strādāt uz Valmieru, satiku viņu teātrī. Iebraucu, tāds vecis izkāpj no garderobes, skatās uz mani un zobgalīgā tonī saka: «Kas tad mums te tāds jauns atbraucis?» Laikam jau tad iekritu viņam acīs.
Atceros, man izmaksāja pirmo algu, es nopirku tālaika labākās smaržas Krasnaja Moskva. Tās bija dārgas, atdevu gandrīz visu naudu, un mēneša beigās man īsti nebija, ko ēst, – visu mūžu esmu uzskatījusi, ka vispirms svarīgi labi izskatīties, ēdiens ir otrajā vietā. Uldis bija ievērojis, ka man nav naudas, un uzaicināja mani uz restorānu. Ēdām kotletes, arī vīnu dzērām. Bet es ilgi nedevos viņam rokās, jo nekādu jūtu man pret viņu nebija.
Uldis bija šķīries no pirmās sievas – no tās viņam bija meita –, un tad viņam uzradās draudzene. Iespējams, tas man radīja stimulu parādīt, ka varu šo draudzeni pārsist. Kaut patikšanas īsti nebija, savus spēkus izmēģināju, tā mēs sagājām kopā.
Dzīvojām Valmierā vienā mazā istabiņā, bet vecākiem jau to nedrīkstēju teikt – viņi nemūžam nepieļautu kopdzīvi bez laulāšanās. Nemūžam! Tikai pēc ilgāka laika Uldis paņēma vīna pudeli, puķi un aizgāja pie maniem vecākiem, lai paziņotu, ka precēs mani. Mamma sākumā bija neapmierināta, jo Uldis bija šķirtenis, bet vēlāk neko vairs neteica. Aizgājām uz dzimtsarakstu nodaļu un sarakstījāmies. Tas nebija manas dzīves lielais notikums, tā nebija, kā citas līgavas saka, laimīgākā diena manā mūžā. Es pie viņa vienkārši jau biju pieradusi, jo ilgs laiks jau bija nodzīvots kopā.
Teicāt – jums vienmēr bijusi svarīga pucēšanās.
Jā, un arī tagad man patīk uzpucēties. Tas man jau kopš bērnības. Kad biju maza, modē bija cepurītes ar plīvuru. Sacīju: kad izaugšu liela, es sev pirkšu cepures un kleitas! Arī vēlāk, kad apstākļi bija trūcīgi un varēja iegādāties tikai vienas vasaras kurpes un vienus ziemas apavus, zābakus vienmēr centos pirkt tādus smalkākus, lai ir smuki. Visi man teica: tu taču nosaldēsi kājas! Bet man bija vienalga, ka tikai būtu smuki.
Mans vīrs manu pucēšanos vēlāk tikai veicināja. Viņš ārkārtīgi gribēja, lai es labi ģērbjos, – tiklīdz veikalos parādījās kādi jauni apavi, tā viņš teica: «Šīs kurpes tu pirksi!» Viņš arī sūtīja mani pie šuvējas, gribēja, lai man ir skaistas kleitas un kostīmi, uz katru balli bija jauna kleita. Atceros, reiz bijām Pēterburgā, meklējām man mēteli. Viņš visu dienu mani vazāja pa veikaliem, lai tikai atrastu labāko. Man jau bija apnicis līdz kaklam, bet viņam ne, kamēr nebija atrasts īstais. Ja nebiju uzkrāsojusies, viņš vienmēr teica: «Uzkrāso lūpas!»
Mans skapis gluži vai lūza no tērpiem, bet pirms kāda laika visas savas vecās kleitas atdevu teātrim, izrādēs noderēs.
Arī viņam pašam patika pucēties, viņam bija ļoti labi uzvalki, smalkas kurpes, arī smokings, kuru viņš prata iznest.
Sacījāt – vīru nemīlējāt. Ar laiku nevar iemīlēties pašas vīrā?
Laikam jau ne. Vienkārši centos pieciest viņa sliktās īpašības. Pirmkārt, to drausmīgo greizsirdību. Otrkārt, viņam vienmēr patika ķircināt sievietes, izmest kādu jociņu, bet šie joki nebija patīkami. Viņam sagādāja baudu šokēt, mazliet aizskart. Par to man bija kauns.
Dzīves beigās Uldis saslima ar kaulu vēzi, viņš palika uz gultas. Tad gan man viņa bija žēl.
Es sapratu, ka viņš tiešām mani mīl.
Bet nekā nevar darīt – ar varu cilvēku nevar mīlēt. Man bija pieradums un ļoti labvēlīgs žēlums. Es patiešām gribēju, lai viņam būtu labi. Uldis bieži teica: «Nu pasēdi, parunāsim…» Bet man gandrīz nekad nesanāca. Ne jau tāpēc, ka man nebūtu gribējies, dzīve tobrīd bija ļoti saspringta un grūta: man bija jāstrādā teātrī, jāapkopj dārzs, jāuzkopj māja, jāpagatavo ēst, kaut gan vispār esmu ļoti nesaimnieciska, un vēl jāapkopj Uldis. Turklāt pa naktīm nekad nevarēju izgulēties, jo naktīs viņam bieži bija slikti, bija jāsauc ātrā palīdzība. Pati brīnos, kā tolaik izturēju.
Vīra greizsirdības dēļ daudz cietāt?
Jā. Sevišķi, kad viņš bija iedzēris, man bija bail – baidījos, ka viņš man kaut ko neizdara. Atceros kādu reizi, kad viņš bija iedzēris un kaut kur devies. Šausmīgi baidījos no brīža, kad viņš pārnāks, un aizslēdzu durvis, lai viņš netiek mājās. Vīrs dauzījās pie durvīm un kliedza, lai laižu iekšā. Bet es bailēs izlēmu izkāpt pa logu. Dzīvojām tolaik otrajā stāvā, un mans kāpiens varēja beigties neveiksmīgi, ja vien man nebūtu palīdzējusi klusā kaimiņiene no augšējā stāva, kas man nolaida striķi. Aizbēgu pie savas draudzenes Astras, pie kuras nodzīvoju krietnu laiku. Bijām spiesti satikties teātrī, bet uz mājām es negāju. Bet viņš lūdzās un lūdzās, līdz es piekāpos, atgriezos pie viņa.
Ja man tagad prasa, kāpēc… Es nezinu. Domāju: ja jau ir sākts, ja jau esam precējušies… Ja man tai brīdī būtu bijis kāds cits vīrietis, es noteikti nebūtu gājusi atpakaļ pie Ulda. Bet man nebija.
Laulībā ar Uldi jums nebija bērnu. Pārdzīvojat to?
Nē, nepārdzīvoju. Es negribēju bērnus tāpēc, ka nebiju pārliecināta – varēšu izaudzināt godīgu cilvēku. Redzot, kas notiek pasaulē, kādām šausmīgām īpašībām aug bērni, man bija nāves bailes, ka es nemācēšu izaudzināt labu cilvēku, ka es nezināšu, kā tikt galā ar bērna raksturu. Viņš stingri jāaudzina vai ar mīlestību? Tas mani ļoti nomāca. Tas man jāatzīst – to nevaru noliegt.
Jā, man bijis arī spontānais aborts, bet tas notika tik mazā laikā, ka nemaz to neuztvēru kā bērnu.
Šķiet, man nav mātes instinkta.
Kaut gan – kas to zina, kā būtu, ja man piedzimtu bērns. Varbūt būtu pilnībā mainījusies un nelaistu viņu ne soli no sevis.
Man ik pa laikam vaicā, vai man nav žēl, ka nav bērnu. Nē, nav. Es esmu neatkarīga, es varu darīt, ko gribu. Bet, ja ir bērni, pirmajā vietā jābūt viņiem, nevis pašas dzīvei vai teātrim.
Bet ap mani tāpat ir daudz bērnu – māsasmeitas Baiba un Ieva, viņu dēli arī ir riktīgi cilvēki, mazmazbērni ļoti jauki.
Runā, ka jūs visu mūžu esat bijusi mazliet pārgalvīga, ar asumiņu. Un ka teātra ballītēs puiši vēl pirms dažiem gadiem jūs esot cēluši uz galda, kur jūs esat dejojusi…
Jā, jā, kas tikai mums nav bijis. (Smejas.) Mūsu puiši – Imants Strads, Januss Johansons – gatavi mani uz rokām nēsāt. Arī jaunie aktieri pret mani ļoti labi izturas, un tas ir ļoti patīkami.
Bet jaunībā – man vispār ne no kā nebija bail. Piemēram, tramvaju nekad negaidīju pieturā, bet lēcu uz vaļējas platformas, kad tas gāja pilnā ātrumā. Māsas vīrs mani rāja un teica, ka man taču varot nobraukt kājas! Un kā es braucu ar velosipēdu! Stāvēju uz ceļiem uz bagāžnieka, kad mani kāds veda, citreiz gandrīz vai kājās stāvot. Braukt bez pieturēšanās pie stūres – tas jau salīdzinoši nebija nekas. Drāzos bez bremzēm, reiz iekritu grāvī, varēju pat nosisties. Arī jūrā vienmēr peldēju aiz trešā sēkļa. Man vienmēr bijusi griba riskēt, sevi pārvarēt. Un jāsaka, ka Dievs vienmēr sargājis. Kad man bija kādi četrdesmit gadi, varbūt mazliet vairāk, kādā pilsētā lēcu arī ar gumiju no augsta torņa, Pēterburgā griezos trakos karuseļos, šūpolēs. Vīrs stāvēja apakšā un šausminājās. Ļoti patika šūpoties līdz pašai augšai, izbaudīt asās izjūtas.
Ja es zinātu, ka to izpildīšu, arī tagad piekristu kādai avantūrai. Avantūristes gars jau neizzūd…
