Rīga +2°C 
Novērtē rakstu
-
17
-
0
-
0
-
1
-
0
-
0
-
0
-
«Brūkošie pakši un griestu neesamība man jānomaskē ar viesmīlību, » smej aktrise, kad iebraucam Igašos un viņa aicina pie pagalmā uzklāta galda. Regīnai viesmīlības netrūkst, tāpat arī sirds siltuma. Viņas dzimtās mājas ir atvērtas gan radiem un draugiem, gan kolēģiem no teātra un Rūjas pansionāta iemītniekiem, ar kuriem Regīnai izveidojusies cieša saikne jau vairāku gadu garumā.
«Iepazinos ar viņiem, pateicoties putnu būrīšiem. Kādā reizē, kad ciemojos pansionātā, galdniecībā ieraudzīju skaistus būrīšus un vēlējos tādus arī savam dārzam. Tā nu katru gadu rīkoju talku savos laukos, vāru lielo zupas katlu un uzskatu, ka šī draudzība starp pansionāta iemītniekiem, kas ir cilvēki ar īpašām vajadzībām, man ir liela dāvana un vērtība. Viņi grib būt noderīgi un redzēt kaut ko vairāk par pansionātu, tāpēc man ir prieks rīkot šos svētkus sev un viņiem,» uz šādas emocionālas nots Igašu saimniece sāk stāstu par savām lauku mājām.
Aktieru talkas
Ziņas par Burtnieku puses Igašiem var atrast jau 1863. gadā, kad toreizējais saimnieks tās izpircis no muižas. «Tas bija manas vecmāmiņas tētis,» stāsta Regīna. «Saimniecībā bija septiņas ēkas: māja, rija, klēts, kūts un citas saimniecības ēkas. Kad īpašumu atguvām, bija palikusi tikai dzīvojamā māja un klētiņas, no visa pārējā tikai akmens drupas kā liecība, ka tur reiz kaut kas bijis.
Citi lasa
Saimniece, kura te dzīvoja kolhoza laikā, bija nokurinājusi riju un pārējās ēkas. Kāpēc? To gan nezinu, mežs pats nāk pagalmā, bet viņai laikam nebija zāģa un cirvja.»
Igašu saimnieki 1949. gadā tika izsūtīti, un Regīnas vecāki, lai arī abi nāca no viena pagasta, satikās un iemīlējās tieši Sibīrijā. Regīna atzīst, ka lēmums par tēva īpašuma atgūšanu nebija viegls, jo viss bija nolaists, savukārt kompensācija, ko varēja dabūt īpašuma vietā, – vilinoša.
«Kā tagad atceros, ka stāvēju pagalmā pie bērza un domāju, ko iesākt. Izlēmām par labu mājai, un tā sākās mūsu nebeidzamais stāsts. Igaši, tāpat kā Rīga, nekad nebūs gatavi.»
Māsas Anda un Regīna labi atminas, kā te izskatījās pirms vairākiem gadu desmitiem. Iepriekšējie iemītnieki visu, kas bija ārā metams, izsvieda tieši pagalmā. Jumts caurs kā siets. Pirmā talka notika drīz pēc īpašuma atgūšanas, un palīgā ieradās Regīnas kolēģi no Valmieras drāmas teātra. «Kolēģi man palīdzējuši ne vienreiz vien, jo es ar savu darba ritmu nekāda saimniece neesmu. Nevar vienlaikus būt teātrī un laukos. Reiz uz mēģinājumu aizskrēju darba drēbēs un gumijas zābakos, jo vienkārši netiku ārā no dubļiem un nebija laika pārģērbties.»
Linu un baldriānu «lielaudzētāja»
Televīzijas skatītāji Regīnu Devīti iemīļoja un joprojām atceras kā labdabīgo klačotāju un paslinko istabeni Zentiņu no seriāla Ugunsgrēks. Patiesībā gan Regīnā nav nekā no Zentiņas laiskuma un nevēlēšanās strādāt.
«Bet plāni ir lielāki nekā varēšana, nu, gluži kā Zentiņai,» ironizē aktrise. Pirmajos gados pēc Igašu atgūšanas Regīnai bija lieli plāni. Viņa bija apņēmusies būt kārtīga lauku saimniece un zemniece, protams, arī veiksmīgi strādāt teātrī. «Ko tik es neizmēģināju! Saklausījusies vecmāmiņas stāstus, iesēju āboliņu, pa virsu rudzus, priecājos, kā aug, bet rudenī, kad raža bija jākuļ, kombainieris mani audzināja kā skolas skuķi – āboliņš ķērās kuļmašīnā, un to lauku nevarēja novākt.
Raža nekāda, pieprasījuma arī ne, atdevu draugu lopiem. Mēģināju audzēt arī linus, tur sanāca tikai tik, lai atdotu naudu par sēklu.
Vienu gadu nolēmu, ka audzēšu baldriānus. Atkal pilnīgs fiasko! Vienīgais, kas bija – nebeidzama kaķu mīla.
Pēc sakņu izrakšanas peļu junkuri man ilgu laiku staigāja pakaļ. Biju īsta kaķu tante, bet māsasdēla Raivja mājasdarbu burtnīcu saplosīja skolotājas kaķis, kad viņa laboja mājasdarbus. Pēdējais projekts ar smiltsērkšķu audzēšanu arī nesniedz vēlamo rezultātu – ogas vairāk tiek putniem un stirnām.»
Tagad Regīna lielsaimniekošanai metusi mieru. Kopā ar māsu un mammu viņas iekopušas pāris vagu, siltumnīcu un ogu krūmus, lai pietiek pašām un darba terapijai. Galvenais, uz ko patlaban koncentrējas Igašu mantinieki, ir māja. Regīnas dēls jau pieaudzis, un viņam lauki patīk. «Ja kāds to māju sakops, tad Artūrs, » – tā Regīna.
Vienu ziemu Artūrs ar vecmāmiņu Zentu gājuši mežā kokus gāzt, lai nākamajā pavasarī var mainīt mājai sijas un jumtu. Artūrs arī atrada vietējos meistarus, kas uzlika mājai jumtu, nomainīja sapuvušos baļķus un uztaisīja jaunas sijas. «Vietējie meistari Jānis Vintēns un Rainis Deičmanis. Meistari ar zelta rokām! Mums ārkārtīgi paveicās, ka viņi varēja pie mums strādāt. Kāda precizitāte! Kāda atdeve! Es nebeigšu vien viņus slavēt. Kad dzirdu, ka citi apkārt žēlojas par meistariem, zinu, ka viņi nav satikuši Jāni un Raini, » Regīna uzteic meistarus.
Tagad mājai ir jaunas sijas un jumts, bet nav griestu. «Neesmu gatava ņemt kredītu, lai procesu pasteidzinātu. Arī sponsorus neprotu nedz piesaistīt, nedz atrast. Katram jāsaprot savas iespējas. Manējā ir māja bez griestiem, vismaz šogad.» Jā, mājai vēl daudz kā nav, bet tai ir viena liela lieta, ko nevar nopirkt būvmateriālu veikalā, – saimnieku mīlestība, apņēmība un spīts. Agri vai vēlu regīnas donkihotisms atmaksāsies. Tā tam vienkārši jābūt!
Regīnas atziņas
- Labi meistari – zelta vērtē. Ja esi iegādājies, mantojis vai atguvis lauku māju, kas brēc pēc remonta, bet pats darbus nevari veikt, svarīgi atrast labus meistarus. Ja uz meistaru jāgaida rindā, tā ir laba zīme, un ir vērts pagaidīt, lai sarunātu to meistaru, kuru grib visi.
- Auto nepieciešams. Laukos bez auto iztikt nevar, sevišķi vēl, ja īpašums atrodas nomaļā vietā. Protams, vari jau izmēģināt brist pāris stundu pa dubļiem līdz autobusam un nest smagus maisus uz lauku māju. Faktiski, ja tev nav sava auto, ideja par lauku māju ir visai ekstrēma.
- Neaizraujies ar eksperimentiem! Ja lauku māja tev ir kā atpūta no pamatdarba, necenties tēlot lauksaimnieku. Atceries – burkāni būs jāravē, auzas būs jānokuļ. Un visu ražu vajadzēs realizēt.
- Izmanto to, ko dod daba! Ja tomēr gribas laukos darboties un ar puķu dobju ravēšanu nepietiek, ej mežā – lasi sēnes un ogas, ej pļavā un vāc ārstniecības augus. Tā ir raža, kas nav jāsēj un jāstāda, tikai jāievāc.
