Rīga 0°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Raksts publicēts žurnālā Ievas Stāsti 2020. gada 9. numurā.
Mēs tiekamies dienā, kad pavasara saule atvērusi savu dāsnumu un ziņas par pasaules nelaimēm nav pienākušas tik tuvu, lai mainītu dzīves kārtību arī Latvijā. Tiekamies, protams, nekur citur kā viņas mīļajā teātrī. Melnbalti eleganta, arvien cēli skaista un līdzi paņēmusi gan fotogrāfijas, gan dažas ar roku rakstītas pārdomu lapas. Taču arī pēcāk, kad tapis zināms, ka teātris un citas viņas iecienītās vietas slēgtas, mākslinieces balss tālrunī tikpat gaiša: «Nu nav nekāda nelaime! Gan jau viss atkal būs labi! Baudu pavasari, izstaigāju savu Vērmanes dārzu, man katra diena ir piepildīta, katrai dienai ir savs plāns. Mana vecmāmiņa teica – ja esi piedzimusi, tad dzīvo! Kas tur ko žēloties un skumt, dzīvo!»
Kā skatītāja dzīves daļa
Māksliniece ar gandarījumu secina – skatuves mūžs ir bijis tik bagāts, ka savās lomās varētu dalīties ar daudzām aktrisēm un i tad vēl atliktu gana.
«Vecākās paaudzes skatītāji līdz šim laikam atceras aizgājušo gadu izrādes un satiekoties tēlaini visos sīkumos atstāsta pat veselas ainas, piebilstot – kā es toreiz izrādē raudāju, tik dziļš pārdzīvojums! Vai – smējāmies līdz asarām! Izrādās, nekas nav vienkārši: tu, aktieris, esi kļuvis par savu skatītāju, to cilvēku, kuri atnākuši uz izrādi, dzīves daļu. Bet nedrīkst domāt – ja esi aktrise, tad kāda īpaša persona.
Aktieris ir tāda pati profesija kā ārsts vai kalējs.
Neprofesionāla mediķa nepareizi uzstādīta diagnoze var laupīt cilvēkam dzīvību. Jebkurā arodā jāmācās no lieliem, spēcīgiem meistariem, pēc tam ar lepnumu godinot viņu vārdus.
Man ir paveicies: jau bērnudārzā un pēc tam skolā man bija iemīļota dziedāšanas skolotāja – Marianna Grigorjevna, kas mācīja dziedāt dziesmiņas etīdes, bet pēc skolas beigšanas mudināja stāties Nikolaja Pokrovska vadītajā teātra studijā Volgogradā. Tieši viņš mums mācīja – aktieris un viņa loma ir kā savienotie trauki. Diploms par izglītības iegūšanu ir tikai pats profesijas pamats, bet tas, ko tu tālāk tajā ieguldīsi, atkarīgs tikai no tevis paša. Mācies dzīvi, liec uz zoba, krāj emocijas un nekad nezaudē mēra sajūtu! Un tā mani personiskie pārdzīvojumi un pāridarījumi pārtop asās garšvielās lomām, bet prieks ir tā bāka, kas palīdz orientēties maniem nomaldījušamies, problemātiskajiem personāžiem. Es ar visām savām lomām allaž esmu bijusi draugos, jo zinu: dzīve patiešām nav salda – kā teica mana Helēna izrādē Varšavas melodija. Bet Skroderdienās Silmačos manai Antonijai, lepnajai saimniecei, senais draugs Dūdars pasaka priekšā mīlas stāsta strupceļa atrisinājumu: «Pasmejies par sevi pirmā, un apkārtējiem nekas cits neatliks, kā smieties kopā ar tevi!» Tā nu iznāk, ka manas lomas ir kā potes arī privātajā dzīvē: es kaislības un nelaimes izdzīvoju uz skatuves savos tēlos, bet reālajā dzīvē kādus līdzīgus apstākļus pārdzīvoju vieglāk, no tā nav jāmirst! Esmu dzīves pētniece, kolekcionāre, degustētāja, gardēde, un mana personiskā pieredze ir lomu būvniecības materiāls. Tādēļ es dzīves nebaidos, bet man arī grēks būtu par to žēloties.»
Rīgā Ņina ienāca ļoti jauna – 20 gadu vecumā. Kā pati atzīst – toreizējais Rīgas Krievu drāmas teātra literārās daļas vadītājs viņu ieraudzījis uz Kaļiņingradas teātra skatuves, kur viņa kopā ar studijas biedriem strādājusi pēc teātra augstskolas beigšanas, un burtiski nozadzis, pierunājot pārcelties uz Rīgu. Daudz jau nebijis jāpierunā: Rīga ar savu arhitektūru, kultūru un rietumniecisko šarmu Ņinu bija savaldzinājusi vēl studiju laikā, kad viņa Volgogradas teātra trupas sastāvā Latvijas galvaspilsētā bija mēnesi garās viesizrādēs.
Tā bija laimīga likteņa sakritība. Sešdesmito gadu sākumā Rīgas Krievu drāmas teātri sāka vadīt jauns režisors Arkadijs Kacs, kas bija izvirzījis augstus mērķus – atjaunināt teātra trupu, veidot atšķirīgu repertuāru un īpašu māksliniecisko programmu, attīstot psiholoģiskā teātra virzienu. Tik talantīga, skaista, daudzšķautņaina aktrise kā Ņina Ņeznamova bija īsts atradums.
Teātris Kaca vadībā samērā īsā laikā kļuva par labāko krievu (un ne tikai krievu) teātri Baltijā, bet Ņina Ņeznamova – par šā teātra vadošo aktrisi. Viena no pirmajām lomām Rīgā viņai bija Voltēra lugā Mežonis, tad sekoja Helēna Varšavas melodijā, Anita Vestsaidas stāstā, spožā Aldonsa mūziklā Cilvēks no Lamančas, virkne vadošo lomu krievu dramaturģijas klasikas iestudējumos, Ģertrūde Hamletā, un protams, visu nosaukt nav iespējams.
Dzīves zibsnis ir jānovērtē
Teātris diemžēl ir gaistoša māksla. Vecākās paaudzes skatītāji nemūžam neaizmirsīs Ņinas Ņeznamovas spilgtos tēlus, jaunākajiem atliek baudīt aktrises sniegumu pašreizējā repertuārā. Vēsturi saglabā fotogrāfijas, kuras kopīgi pāršķirstām mākslinieces ģērbtuvē. Ņina temperamentīgi komentē: «Re, kāda es sāku strādāt teātrī Rīgā! Te savā pirmajā lomā kopā ar dižo skatuves meistaru Sergeju Vasiļjevu Voltēra Mežonī. Te – foto no Hamleta mēģinājuma. Lūk, Šarlote Čehova Ķiršu dārzā, šeit – kopā ar ģeniālo Mihailu Hižņakovu Sokrāta sarunās… Kādi tajā lugā bija teksti! «Mēs atnākam šajā pasaulē, rokas savilkuši dūrēs – viss ir mans! Bet aizejam no pasaules ar atvērtām plaukstām: neko neesam paņēmuši, neko mums nevajag, visi esam jūsu, dievi!» Ģeniāli un vienkārši!
Patiesi – ja esi piedzimusi, dzīvo! Meklē dzīvē labo, dalies tajā ar apkārtējiem, kā tas reiz bija manā dzimtenē. Tā ir pilsētiņa Kalača ar garšīgu nosaukumu (kalačs ir garšīga smalkmaizīte!) varenās upes Donas augstā krastā, no kurienes paveras plašs skats uz pasauli, pavasaros kā paklājs zied maijpuķītes, savvaļas tulpes, un plašas arī turienes ļaužu dvēseles. Manī ir garīgais mantojums no vecvecākiem, vecākiem, mīļā brāļa, kam bērnībā visur sekoju kā astīte. Skaistās savvaļas puķes nekad neplūcu un slepus laidu atpakaļ upē puišeļu nomakšķerētās sīkās zivtiņas. Vienmēr esmu uztvērusi sevi kā dabas sastāvdaļu, un arī tagad pilsētā arvien pabaroju kanāla pīles, zvirbulīšus, bezpajumtes kaķus pie Operas. Un interesanti – jo vecāka kļūstu, jo man šīs radības svarīgākas.
Jā, esmu no Donas kazaku dzimtas. Kā Aksiņja no Šolohova Klusās Donas! (Smejas.) Kazaki ir īstā krievu tauta. Strādīgi, ārkārtīgi disciplinēti cilvēki, un šīs īpašības man ļoti palīdzējušas profesijā. Spilgtā atmiņā abas vecmāmiņas, raksturā pilnīgi pretējas: Anna – iejūtīga, maiga, Jekaterina – lepna, šerpa, cēlusies no bagātas tirgotāju dzimtas. Manos gēnos ir pārmantotas šīs pretrunīgās šķautnes. Tur, pie Donas, ir manas saknes.
Bet manas mākslas dzimtene ir Rīga. Aktiera diplomu man iedeva Pokrovskis, bet savā profesijā izveidojos tieši šeit. Senāk, kad vēl dzīvi bija mani tuvie radi, diezgan bieži braucu uz savu Kalaču. Tad vienmēr apmeklēju arī Volgogradas teātri. Pēdējoreiz biju pirms gadiem pieciem. Teātris milzīgs, kā mūsu Opera, ļoti skaists. Kaut arī tur, protams, jauna paaudze, mani sagaida ar cieņu, pagājušo reizi arī izvadāja pa visu ēku, ieslēdza zālē gaismas… Uzgāju uz skatuves, pastaigāju pa foajē, vestibilu… Dzimtajā pilsētā vēl pirms pāris gadiem bija dzīva mana krustmāte, tēva jaunākā māsa. Tagad tik tuvu radinieku vairs nav, bet ir brālēni un māsīcas, viņu pēcnācēji. Manas bijušās vidusskolas muzejā ir to absolventu portreti, ar kuriem skola lepojas, un starp tiem esmu arī es…»
Temperamentīgā kazaku daba Ņinā Ņeznamovā izpaužas ik skatienā, ik kustībā, ik vārdā. Tumšās acis te maigas, te uzšķiļ dzirkstis, un brīžam šķiet – nedod Dievs, nopelnīt aktrises dusmas! Bet šeit viņai atkal sava īpaša filozofija – stāvēt pāri ikdienas ķildām, strīdiem, aizvainojumiem.
«Katram ir savs raksturs. Nu ļauj cilvēkam kļūdīties, savas kļūdas labot, pieņemties prātā! Tā taču ir, ka vajag dzīvē dabūt daudz punu, lai tiktu skaidrībā ar sevi un citiem.
Ja aktierim nav problēmu, savu dziļu pārdzīvojumu, viņš ir tukša vieta.
Kā auglis, kam ir tikai izskats, bet nekādas garšas. Īstenībā katram cilvēkam ir sevi garīgi jāpiepilda. Ko citu – dzīvot emocionāli jutīgi un uzkrāt pozitīvas atziņas un emocijas. Bet ja pāridarījums, negodīga attieksme, tad secināšu – nu, dārgais, jūs esat atklājis savu būtību, un es jūs svītroju no savu cilvēku sarakstiem. Nekā vairāk. Tā viegli, neglabājot gadiem ilgi aizvainojumu, ļaunas atmiņas. Vienmēr paturu prātā sava brāļa, kura profesija bija saistīta ar kosmosu, sacīto – Visuma mērogā cilvēka dzīve ir viens zibsnis, kā nošķaudīšanās. Šā mirkļa laikā ir jāpriecājas par zemes skaistumu, par to, ka esam. Ja cilvēks iegrimst kompleksos, uzpūš kādas problēmas, viņš tikai izšķērdē šo īso laiku.»
Cilvēku labums visur vienāds
«Lai kur tu dzīvotu, cilvēka labums neatšķiras. Vai tas ir Latvijā vai pie Donas. Taču vienu zinu skaidri – jo vairāk valodu cilvēks zina, jo vieglāk viņam kontaktēties ar pārējiem visur pasaulē. Man žēl, ka pēc vidusskolas neīstenoju savu sapni par studijām Svešvalodu institūtā, jo liktenis aizveda pa teātra ceļu… Kad strādāju teātrī Kaļiņingradā, tomēr iestājos Kanta universitātes Vēstures un filoloģijas fakultātē, bet pēc pārcelšanās uz Rīgu darbs teātrī un mācības, protams, vairs nebija savienojami. Brīžiem domāju – vai nesākt mācīties atkal? Būtu interesanti! Dzīve taču turpinās!»
Ņina ar prieku runā latviešu valodā, nemulstot par kļūdām un brīžiem piemeklējot piemērotākos vārdus. Latviešu draugu aktrisei netrūkst, un it sevišķi kolēģu vidū. «Rīgas teātri atrodas tuvu cits citam, un, steidzoties uz mēģinājumu vai izrādi, ceļi nereti krustojas ar kolēģiem. Allaž tomēr atrodas minūte pārmīt kādu vārdu, pateikt komplimentu, apmainīties ar jaunumiem vai kādu anekdoti labam noskaņojumam. Garāmgājēji tad labvēlīgi smaida… Aktieru Rīgā patiesi nav daudz, un mēs mākam draudzēties, cits citu atbalstīt, kā kādi radinieki. Teātri arī draudzējas savā starpā. Piemēram, mūsu kolektīvā ir tradīcija veco Jaungadu vakarā pēc izrādes atzīmēt ar kapustņiku – sirsnīgu vakarēšanu ar pašu sarūpētiem priekšnesumiem, un aicināti ir arī citu teātru ļaudis. Šogad bija Dailes teātris pie mums ciemos, Leļļu teātris. Mēs satiekamies un pazīstam cits citu un ļoti labi saprotamies. Zinām, kas ir slava, ko nozīmē brīnišķīga loma, mākam novērtēt kolēģa darbu.»
Aktrise stāsta, ka vienmēr cenšas apmeklēt izrādes arī pārējos teātros un ļoti priecājas par visām veiksmēm. Pati Ņina Ņeznamova ir spēlējusi Antoniju Nacionālā teātra (tolaik Drāmas teātra) Skroderdienās Silmačos, spēlējusi kopā ar Ģirtu Jakovļevu un atminas to kā vienreizīgu piedzīvojumu. Taču arī tagad vienmēr ejot uz ielīgošanas izrādēm Nacionālajā teātrī, jo tas ļoti noderot dzīvespriekam. Īstenībā Antonija nebūt nav vienīgā Ņinas Ņeznamovas loma latviešu autora lugā, skatītāji joprojām viņu atceras arī Blaumaņa Pazudušā dēla izrādēs, Mirāžās… Ar gandarījumu Ņina Ņeznamova atceras Raiņa un Aspazijas 150. jubilejai veltīto izrādi Mīlas svētība, kur tēloja Aspaziju brieduma gados.
Tas arī tikai loģiski un cēli, ka 2003. gadā viņa apbalvota ar Triju Zvaigžņu ordeni par nopelniem Tēvzemes labā. Ar valsts iekārtas maiņām pagātnē noguluši arī padomju laika tituli, tomēr ir pieminēšanas vērts, ka 1982. gadā Ņina Ņeznamova kļuva par Tautas mākslinieci. Jā, Tautas māksliniece un Rīgas Krievu teātra simbols viņa ir joprojām.
Latviešu ģimene un ticība
Ļoti drīz pēc ierašanās Rīgā Ņina apprecējās un pasaulē nāca meitiņa Inga. Tieši tajā laikā, kad karjera kāpa stāvus debesīs, kad Ņinai bija 23 gadi. «Kļūstot par māti, paveras tāds jūtu plašums, ko citādi nemaz nav iespējams piedzīvot! Tā taču nenovērtējama bagātība arī aktrises darbā!»
Māksliniece saka – nevajag žēloties par laika trūkumu, par ģimenes pienākumu un aktiera darba teju neiespējamo savienošanu. «Ja vecāki strādā, viņi ir aizņemti jebkurā profesijā, vienalga, vai būtu skolotāji vai darītu kādu citu darbu. Vienkārši vajag organizēt savu dzīvi. Mums bija auklīte, daudz palīdzēja arī Ingas vecvecāki, un ļoti normāli tikām galā. Starp citu, svarīgas ir arī labas attiecības ar kaimiņiem, kas var izlīdzēt kritiskā brīdī. Protams, es pazīstu visus savus kaimiņus! Zinu, kad viņiem ir dzimšanas dienas, ielieku apsveikumus pastkastītē, viņi savukārt apsveic mani. Nesen piektajā dzimšanas dienā apsveicu savas bijušās kaimiņienes Nacionālā teātra aktrises Helēnas Romanovas (nu jau viņa aizsaulē) mazmazmeitiņu. Helēna kādreiz mūsu mājas pagalmā iestādīja kastaņu, un senāk zem tās kopīgi svinējām svētkus.»
Inga kļuva par tēlnieci, taču tagad viņai ir savs uzņēmums, mazdēlam Edgaram jau vairāk kā 30 gadi, viņš izstudējis Latvijas Universitātes Ekonomikas un vadības fakultātē, un, kā priecājas Ņina, strādā sev tīkamu darbu labā uzņēmumā. Kopš neilga laika Ņinai ir vedekliņa Zane.
Protams, karstajos darba gados teātrī bijis gan milzum daudz viesizrāžu, gan arī vilinājumi no Maskavas teātriem. «Kad spēlējām Cilvēku no Lamančas, slavenais Maskavas Majakovska teātra vadītājs Gončarovs bija atbraucis skatīties izrādi, jo gribēja arī pats šo mūziklu uzvest, un uzreiz sacīja: brauksi uz Maskavu!
Es iebildu – nē, man te, Rīgā, ir ģimene, es mīlu savu teātri un Latviju!
Maskavā nospēlēšu to Aldonsu, un ko tālāk? Viņš mani nosauca par nenormālu, jo aicinot iejāt Maskavā uz balta zirga, solīja iestudēt Ilgu tramvaju, kur es būšot Blanša. Nu tā vilināja un vilināja! Bet, paldies Dievam, ka neaizbraucu!
Man ar laiku ir klāt nācis tik daudz dziļu un smalku jūtu, dzīves gudrības. Reizēm, kad sāku mācīt savus tuviniekus, kā dzīvot, uzreiz sevi apturu – ko dari, prātu esi zaudējusi? Savā vecumā tev jābūt mierīgai augstākajā pakāpē un uz jebkuru situāciju jāmāk reaģēt ar viedu prātu. Atceros, mēs bērnībā apsēdām vectēvu, rāpāmies viņam uz ceļgaliem, pleciem, visu ko jautājām, klaigājām, bet viņš neko neteica, tikai smaidīja: lai lido bitītes apkārt. Ik rītu uzģērba baltu kreklu kā Ļevam Tolstojam (viņa meita, mana krustmāte, viņam tādus šuva ar apkaklīti, podziņām un jostu ap vidukli), ņēma spieķīti un cauri pilsētai, kas apmēram tik liela kā mūsu Valmiera, devās uz lūgšanu namu. Tur apkopa svečturus, lai nav ar vasku notecējuši, visu sakārtoja un tad nāca atpakaļ. Vakarā atkal to pašu. Tāds rituāls. Mūsu dzimta bija vecticībnieki, ļoti stipra ticība. Bet vectēvs ar savu ticību nevienam neuzplijās, nevienu nenosodīja, dzīvoja lielā saskaņā ar sevi un apziņu būt noderīgam un darīt labu. Tas arī ir tas Dieva tikums. No vectēva man ir vecticībnieku sieviešu krustiņš, ko nēsāju ikdienā. Visbiežāk eju uz Veco Svētās Ģertrūdes baznīcu manā mīļajā Ģertrūdes ielā, īpaši nešķiroju dievnamus pēc ticības: Dievs taču visiem ir viens… Mani bērni ir luterāņi. Kamēr biju prom viesizrādēs, Mazsalacas latviešu vecmāmiņa paklusām Ingu bija nokristījusi vietējā baznīcā, un mazdēls arī kristīts luterānis.»
Atrast visu gaišo
Aktrise allaž ir aizņemta. «Brīvajā laikā apmeklēju Rīgas Centrālās bibliotēkas klubu Zvaigznājs. Viesojos skolās, piedalos Teātra darbinieku biedrības rīkotajās radošajās ceturtdienās. Labā laikā uz teātri dodos kājām, cauri Vērmanes parkam, pie viena priecājoties, kā, piemēram, mauriņā māmiņa baro zīdainīti, bet tētis nēsā kukaragā otru, mazliet vecāko atvasi. Kā vecmāmiņas saviem mazbērniem māca uz celiņiem apiet skudru ceļus. Tas ir kaut kas līdzīgs kā manā bērnībā, un ir tik brīnišķīgi, ka skaistais tepat līdzās. Var teikt, ka šādi piepildās vecticībnieku mācība: «Meklējiet un iegūsiet!»
Es baudu visu gaišo, es tajā iegrimstu. Citādi skrienam, skrienam, neko nepamanām. Tur, kur teātrī tagad ir kafejnīca skatītājiem, senāk bija mēģinājumu zāle ar logiem uz Līvu laukumu. Visas savas izrādes gatavojām it kā Rīgas centra rosības klātbūtnē: redzējām, kā cilvēki steidzas, kā atpūšas uz soliņiem, savā starpā tērzē, un šie vērojumi bija kā dzīvinošs spēks, kas piepildīja mūsu radošās domas traukus. Ja kaut kas neizdevās, ja pašsajūta slikta, pieej pie lodziņa, pavēro šo ainu, visas likstas kā ar roku atņemtas. Paskaties kaut vai uz Kaķu namu, šo brīnišķīgo arhitektūru, un tas dod jaunu spēku. Tā cilvēkam jācenšas savu garu bagātināt un uzturēt.
Savām lomām es arī nekad neļāvu sevi ārdīt. Es ar tām draudzējos. Savai Antonijai Skroderdienās domās teicu: «Nu, Antonija, dod roku un iesim uz skatuvi! Tūlīt tavs puisis pateiks ko tādu, ka nevari iedomāties… Paraudāsi, varbūt kāds tev iedos derīgu padomu, un viss pāries, bet tagad pavārīsimies tajā dzīves katlā… Kad izrāde galā, es viņai sūtīju gaisa buču un teicu – tagad šķiramies, tiksimies pēc nedēļas! Bet rīt man jānotic pamuļķā večuka Donkihota mīlestībai… »
Šī dziļu jūtu pilnā dzīve ir arī Ņinas Ņeznamovas bagātība. Tāds viedums, kas ļauj skatīties pāri ikdienas sīkumiem. «Latvija – tāda maza, dzīvīte – īsa, ko mums dalīt un šķirot citam citu. Esmu pārliecināta, ka tā domā vairums cilvēku. Te man atkal jāatceras vectēvs, par kuru stāstīju. Viņš nodzīvoja 102 gadus. Tāpēc, ka bija mierīgs. Smaidīgs. Ingas vectētiņš un vecmāmiņa Mazsalacā arī tādi gaiši cilvēki bija. Tagad debesīs.»
