Rīga +1°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
– Šobrīd esi redzama LTV seriālā Projekts: Šķiršanās, kur tevis atveidotajai varonei Jogitai ir balts klēpja sunītis. Kā ar viņu sapratāties filmēšanas laukumā?
– Lieliski! Kad biju maziņa, man pašai bija mazs sunītis – krancītis, kurš izskatījās pēc terjera. Mēs ļoti forši izskatījāmies kopā – maza meitenīte ar mazu sunīti.
– Vai vēlmes pēc suņa tagad, kad esi pieaugusi, tev nav?
– Pagaidām ne. Ja šāds solis kādreiz tiks sperts, tad tikai tad, ja dzīvosim privātmājā. Esmu no tiem cilvēkiem, kurš uzskata, ka sunim jānodrošina atbilstoši dzīves apstākļi. Un Rīgas centrs sunim nav tā pateicīgākā dzīvesvieta. Nolemjot suni dzīvei dzīvoklī, tu viņam ļoti nodari pāri. Tās ir mocības, ne dzīve. Tāpēc man ir kaķītis, nevis sunītis.
– Kā jūsu mājās nonāca kaķenīte Hanna Blusa?
– Hanniņa ir viens no dzīves pabērniem. Speciāli kaķīti nemeklēju, vienkārši sociālajā saziņas tīklā Facebook ieraudzīju sludinājumu, ka vairāki kaķēni meklē mājas. Laukos bija nomirusi viena tantiņa, un vesela kaķu ģimene – vecmamma, mamma un vairāki kaķu bērniņi – bija palikuši likteņa varā, jo vairs nebija neviena, kas par viņiem parūpējas.
Kaķīšiem pajumti bija devusi viena sieviete, vārdā Irina, kura ir kaķu glābēja un dod dzīvniekiem pagaidu mājas, vismaz kaut cik pieradinot viņus pie dzīves dzīvoklī. Šādu skaistu un nelaimīgu kaķīšu, kas palikuši uz ielas, Latvijā ir ļoti daudz. Šis ir viens no iemesliem, kāpēc nepirku dārgu šķirnes kaķi, bet devu mājas radībiņai, kurai tas bija ļoti nepieciešams.
– Bija pieejami vairāki kaķēni, kā tu izdarīji izvēli par labu Hannai?
– Hannai bija arī divi brālīši. Taču mēs ar Regnāru gribējām tieši kaķenīti. Irina bija uzfilmējusi kaķēnu video, kurā Hanniņa bija tāda ļoti, ļoti mierīga. Parādīju video Regnāram, un drīz vien braucām kaķēnam pakaļ. Apsveicami ir tas, ka Irina ļoti seko līdzi, kādiem cilvēkiem viņa dod šos dzīvniekus. Mūsu pirmajā sarunā viņa ļoti rūpīgi mēģināja pārliecināties, vai mēs rūpēsimies par kaķīti, bet ātri vien saprata, ka esam krietni cilvēki.
– Tu esi izglābusi divus šīs kaķu ģimenes locekļus, jo Hannas vecmammu tu iekārtoji pie savas mammas Kandavā.
– Vairākus gadus mamma čīkstēja, cik ļoti viņa grib kaķīti, un es ik pa laikam viņai sūtīju dažādus variantus. Taču viņa visu laiku kaut kā minstinājās. Beigās, kad braucu skatīties Hannu, satiku arī viņas vecmāmiņu, kura bija ļoti mīļa un jauka kaķenīte. Mana mamma tieši gribēja kaķi gados, kurš jau ir iztrakojies, tāpēc noliku viņu fakta priekšā – vai nu tu ņem šo kaķeni, vai arī citu kaķi tev vairs nemeklēšu. Tā nu pie kaķa tika arī mana mamma. Ņemot vērā, ka nekādas sūdzības šo mēnešu laikā neesmu dzirdējusi, tātad viņa ar istabas biedreni ir apmierināta.
– Vai šī gada laikā Hanna ir bijusi apciemot savu vecmammu?
- (Smejas.) Nē, bet viņa bijusi apciemot manas māsas kaķi, taču nekāda lielā draudzība gan tur neradās.
– Kāda bija Hannas reakcija, kad pārvedāt ar Regnāru viņu mājās?
– Jau pirmajā vakarā viņa diezgan droši apstaigāja visu māju, iepazinās ar teritoriju, piekakāja gultu, jo naktī, visticamāk, nevarēja atrast kastīti. Taču tā bija pirmā un pēdējā reize, jo Hanna ir ārkārtīgi tīrīga, pilnīgi līdz vājprātam tīrīga.
– Kāda ir Hannas uzvedība?
– Viņa ir riktīgs mežonēns, kā jau daudzi kaķēni pusaudži.
Hannai ļoti patīk klavieres, bieži vien viņa tās uzspēlē, pastaigājoties pa klavieru taustiņiem.
Vēl viņai patīk kost man rokās, rāpties pa aizkariem un citas palaidnības.
– Varbūt tu viņu esi vienkārši izlaidusi?
– Es izlaižu visus, kurus es mīlu. Man tā ir tāda klasiska lieta.
– Kad pirms daudziem gadiem tu ar Regnāru sāki dzīvot kopā, tevi uz sliekšņa sagaidīja viņa kaķene Blanšete. Viņa tevi uzreiz pieņēma?
– Nebija tā, ka nepieņēma, bet nu pāris gadījumu, kad viņa demonstrēja savu nepatiku, bija. Reiz, piemēram, viņa piečurāja man kurpes. Redzi, Blanšete ļoti labi apzinājās, ka, kaut kur piečurājot, viņa var izdarīt sliktu. Mums ir palaimējies, ka Hannai šāda niķa nav. Viņa ir ļoti labestīgs kaķis – nav vēl iemācījusies tos riebīgos kaķu gājienus.
Bet, atgriežoties pie Blanšetes, mēs ātri vien sadraudzējāmies. Blanšete nodzīvoja ilgu un cienījamu kaķa mūžu, un, kad viņa nomira, es ļoti skumu – pēdējo reizi tā biju raudājusi, kad viņsaulē aizgāja mana vecāmamma. Mums ar Blanšeti bija ļoti īpašas attiecības. Mums viņas ļoti trūkst…
– Grūti bija ielaist savā mājā un sirdī jaunu mājdzīvnieku?
– Kad ņēmām Hannu, domājām, vai nav par agru, jo kopš Blanšetes aiziešanas bija pagājušas vien dažas nedēļas. Viņa nomira Pirmajā adventē, kad pie visām mājām bija izkārti Latvijas karogi ar sēru lentēm. Es vēl teicu – brīnišķīgu dienu viņa izvēlējusies, kad visa valsts sēro.
Taču mēs abi ar Regnāru gribējām kaķi, jo šis dzīvnieks ir kā mājas dvēselīte. Bija svarīgi, lai kaķītis iekrīt sirdī mums abiem. Es sākumā biju atradusi pilnīgu melnu kaķi ar lielām acīm, bet Regnārs paziņoja, ka šādu kaķi viņš negrib, par ko es uz viņu biju kādu laiku biju ļoti dusmīga. Tad es viņam piedāvāju skaistu meinkūna šķirnes kaķi, bet Regnārs atbildēja: «Nē, es negribu kaķi, kurš, ejot garām, ir jāsveicina!» Savukārt Hanna gan man, gan viņam uzreiz iepatikās.
– Jūsu kaķenei ir interesants vārds Hanna Blusa. Kurš ir tā autors?
– Regnārs gribēja kaķeni saukt par Blusu, bet mans variants bija Hanna. Tā viņa kļuva par Hannu Blusu. Un mājās viņa tiek saukta pilnā vārdā kā īsta baronese.
– Pēc rakstura viņa vairāk ir Botmane vai Vaivare?
– Grūti pateikt. Šobrīd, piemēram, viņa atkal mēģina izārdīt aizkarus, kurus jau tā ir diezgan sapostījusi. Viņa vēl ir traka pusaudze, kurai raksturs parādīsies vēlāk.
– Kuru no jums viņa ir izvēlējusies par savu saimnieku?
– Vairāk viņa ciena un respektē, protams, Regnāru, kurš māk kaut kādas robežas novilkt atšķirībā no manis, kurai Hanna, lai ko izdarītu, ir mīļš kaķītis. Tajā pašā laikā pie Regnāra viņa mīļoties iet daudz biežāk nekā pie manis.
– Vai Hanna apzinās, ka dzīvo sabiedrībā pazīstamu cilvēku ģimenē?
– Jā, un jau pirmajā reizē, kad braucām viņu skatīties, palīda zem gultas un nelīda ārā. Viņa negribēja nonāk aktieru ģimenē, lai viņu filmētu un fotografētu. Taču nu jau viņa ar to ir samierinājusies.
– Tu esi ne tikai aktrise, bet arī skatuves tērpu māksliniece. Hanna dauzoties nevienu tavu skici nav sabojājusi?
– Viņa bieži vien uzguļas šīm skicēm virsū tieši tajā brīdī, kad man jāzīmē. Hanna Blusa man ir apgrauzusi visus zīmuļus, jo zīmulis kustas, kad ar to zīmē, un viņa to aizrautīgi ķer. Ja es strādāju vai zīmēju, viņa vienmēr turas man tuvumā.
– Tu agrāk biji melna apģērba cienītāja. Kā tu cīnies ar kaķa spalvām uz apģērba?
– Es ar tām necīnos, tam nav jēgas. Vienkārši notīru un dzīvoju laimīgi tālāk. Tāpat kā kokam birst lapas, tāpat kaķim ir spalva, kas ik pa laikam izkrīt. Hannai gan ar to apmatojumu nav tik traki, ar mūsu iepriekšējo kaķeni Blanšeti bija daudz trakāk – viņa bija krietni pūkaināka, aste bija kā vāverei.
Ja cilvēki apzinās, ka cīņu ar kaķa apmatojumu nevarēs izturēt, lai rīkojas kā mana māsa – iegādājas kaķi bez spalvas.
– Ja Hanna pēkšņi iegūtu runas spējas – ko viņa tev pateiktu?
– Palaid mani uz jumta! Mēs dzīvojam pēdējā stāvā, un Hannai patīk izlīst pa loga šķirbu un izšmaukt uz jumta. Pirmo reizi tā notika, kad viņa vēl bija pavisam maziņa, bet, paldies Dievam, es viņu sasaucu, un viss bija kārtībā. Panika gan man bija pamatīga. Lai arī man jau ir atstrādāti centimetri, cik lielu loga spraugu drīkstu atstāt, lai kaķis pa to neizlīstu, dažkārt mans acumetrs viļ – Hanna pamanās tikt ārā un uzreiz ir uz jumta. Protams, viņa pati atnāk atpakaļ un viss ir labi, bet man bail viņu brīvi laist šādos klejojumos. Negribu tos visus pārdzīvojumus, ja, nedod Dievs, kaut kas notiek.
– Kā jūs atzīmējāt Hannas Blusas pirmo dzimšanas dienu?
– Mēs nezinām precīzu datumu, kad Hanna ir dzimusi, par viņas dzimšanas dienu mēs uzskatām Otros Ziemassvētkus. Jo tā bija diena, kad mēs viņu atvedām mājās. Un, kā jau visi Ziemassvētkos, arī mūsu Hanna saņems dāvanas.
