Rīga 0°C 
Novērtē rakstu
-
42
-
0
-
0
-
7
-
0
-
3
-
0
-
Raksts publicēts žurnālā «Ievas Stāsti» 2018. gada 19. numurā.
«Vēl nesen ar mammu runājām, ka par manu omu rakstīts daudz, taču viss jau uzrakstītais ir hrestomātisks, akadēmiskā valodā un stāsta par viņu kā aktrisi, bet ne kā par cilvēku. Atceros, ka vēl septiņdesmitajos, kad teātra kritiķis Viktors Hausmanis rakstīja par omu pasūtījuma grāmatu, abi tikās gada garumā, un oma vienmēr dikti gatavojās, viņš izjautāja par visu ko, tāpēc mums visiem bija cerība, ka varbūt par viņu kā par cilvēku uzrakstīs. Taču, kad iznāca grāmata, oma spļaudījās – atkal hrestomātisks, sauss pētījums! Nekad neaizmirsīšu, kā viņa man teica: «Ko viņš tai Kareņinas lomai tā bija piesējies? Visu laiku man jautāja, kā es to traktēju? Ko es viņam varēju atbildēt? Es taču nekad tā neesmu strādājusi, lai zinātniski pamatotu kādu savu lomu. Es nevaru atbildēt, kāpēc viens vārds bija vairāk izcelts, bet otrs mazāk. Es spēlēju tā, kā jutos, kādas bija tā brīža emocijas. Ja kritiķi grib, tas ir viņu uzdevums ko pamatot!»
Tagad ir citi laiki, domāju, ka oma priecātos, ka varu atklāt viņas cilvēcisko pusi.
Man meita pārmet, ka tik maz dalos atmiņās, pats esmu iesācis šo to rakstīt, bet neesmu pabeidzis,» saka Edgars Vācietis. Mīļā vecmāmiņa vēl arvien bieži atnākot pie viņa sapnī. Daudz ko stāsta, arī par to, kas nav bijis, bet varētu būt bijis.
Edgariņš vai Edžiņš
«Kopā dzīvojām kopš manas piedzimšanas 1956. gadā līdz 1972. gadam, pēc tam bijām kopā pa vasarām. Mani viņa sauca par Edgariņu vai Edžiņu. Manas pirmās mājas bija Tērbatas un Bruņinieku ielas stūrī, tur pēc kara omai bija iedots dzīvoklis. Tas bija piecu istabu dzīvoklis, kurā iepriekš dzīvoja mākslinieku Merkmaņu ģimene, kas tobrīd, patvērumu meklējot, bija aizbraukusi uz Vāciju. Tā kā tajās pašās trepēs 6. stāvā dzīvoja paša Merkmaņa māte, oma teikusi – man nevajag tik daudz – un ierosinājusi, ka tad, kad atbrauks atpakaļ, nevajag likt viņiem dzīvot citur. Oma tādā ziņā bija pieticīga, tāpēc viņas ģimene palika šai dzīvoklī trīs istabās. Kad Merkmaņi atbrauca, mēs tai dzīvoklī dzīvojām kā labākie draugi, jo par kaimiņiem grūti viņus nosaukt. Šai dzīvoklī pat nebija domas par durvju slēgšanu. Un tās sarunas! Visi bija radoši cilvēki: Merkmaņa sieva Vilma Vārna – Nacionālā teātra aktrise, gan Andris Merkmanis, gan viņa tēvs Leonīds Merkmanis – Muzikālā teātra mākslinieki. Arī pēc izrādēm mājās nāca vēlu, protams, visa teātra dzīve tai bohēmā tika pārspriesta virtuvē nakts stundās.
Mani jau no bērnības teātris interesējis vairāk nekā laicīgās lietas, tāpēc bija pat situācijas, kad mamma vienos naktī parādījās virtuves durvīs, rādot man kulaku. Protams, viņa kā mamma saprata, ka man nākamajā rītā astoņos ir skola, ka es nevarēšu septiņos pamosties. Taču man bija tik interesanti klausīties! Un tā katru dienu… Kad pie vieniem vai otriem nāca ciemiņi, neiztrūkstoši piedalījās kaimiņi. Toreiz nevajadzēja būt dzimšanas vai vārda dienai, vienkārši sazvanījās un sarunāja – šovakar pie mums. Un vienmēr uz galda klāja baltu galdautu!» uzsver Lilitas Bērziņas mazdēls.
Šai dzīvoklī bijis liels spogulis zeltītā rāmī, abās pusēs lampiņas ar antīkiem abažūriem un apakšā grāmatplaukts. Kad neviena nebija mājās, Edgars vilcis no atvilktnēm garas šalles, sējis tās kā franču musketieri, atradis arī omas saktu, ar ko saspraust. Merkmanis bija viņam uzdāvinājis īstu paukošanās zobenu. Tad pie spoguļa ilgi pūderējies, lai vaigi iegūtu aristokrātisko bālumu, pēc tam sadedzis gaismas un kā musketieris darbojies spoguļa priekšā. Bijis nelaimīgs, ja kāds tai laikā atnāca mājās.
Lai gan Tērbatas ielā visi labi dzīvojuši, ar laiku nakts sarunas kļuva par nemiera cēlāju – virtuve atradās tieši pretī Lilitas Bērziņas istabai, kurā viņa arī gulēja. Grūti bija atpūsties, tāpēc nu gribēja padzīvot viena pati. «Es to šausmīgi pārdzīvoju, jo tik pierasti bija, ka ikdienā blakus ir mīļā vecmāmiņa. Kad 1971. gadā pretī Grīziņkalnam tika pabeigta māja pēc arhitekta Ata Skalberga avangarda projekta, oma tur dabūja atsevišķu dzīvokli.»
Grīziņkalns īpašs ar to, ka Lilija, kas ir Lilitas Bērziņas īstais vārds, tur dzimusi – 1903. gadā.
Lilita Bērziņa bija pieņemts skatuves vārds.
Vārdadienu viņa vienmēr svinēja 30. aprīlī, Lilijās. Arī teātrī visi viņu apsveica ne Lilitās, bet Lilijās.
Taču Edgars ik pa laikam dzīvoja pie omas, jo kopā likās interesantāk. «Lai gan omai tur bija divas istabiņas, viņas izpratnē šis nebija izdevies projekts. Milzīgie logi pa visu sienu, kas nebija verami, nebija nomazgājami bez izcelšanas. Pati viņa to nevarēja izdarīt. Oma kādu laiku dzīvoja tur, viņas trepēs arī Raimondam Paulam iedeva dzīvokli, taču viņš pirmais devās prom. Kad pēc dažiem gadiem uzbūvēja daudzdzīvokļu māju tagadējā Krišjāņa Valdemāra ielā, viņa gāja uz Kultūras ministriju un lūdza samainīt dzīvokļus, lai būtu tuvāk meitai un mazdēlam, jo mēs tikmēr arī bijām pārcēlušies uz šo rajonu. Tas izdevās, un tur oma nodzīvoja līdz mūža galam. Tekstus lomām mājās mācījās pusbalsī. Viņa nemīlēja, ka tad kāds ir istabā, bet caur sienu jau vienmēr varēja dzirdēt. Vaļasbrīžos lasīja, daudz vācu valodā, bija iecienījusi žurnālu «Inostrannaja ļiteratura», kas iznāca Maskavā, jo tajā publicēja jaunākos ārzemju rakstnieku darbus. Viņai patika arī šūt un tamborēt vai adīt. Šūt viņai ļoti patika! Man tas nepatika, jo bija skaidrs – šovakar vairs nekā garšīga nebūs. Viņa man arī kreklus vasarai šuva! Omas mamma Zelma taču bija šuvēja, visām Rīgas kundzēm šuva.»
Sanagloja pat štābiņu
«Visspilgtākās atmiņas man ir no bērnības vasarām, kad omai teātrī bija atvaļinājums un man nebija bērnudārza vai vēlāk skolas. Tad nu visbiežāk Asaros, kur tika īrēta vasarnīca, no rīta līdz vakaram diendienā bijām divatā, jo mani vecāki pa dienu strādāja. Kad paaugos lielāks, mājās kļuva garlaicīgi, vajadzēja biežāk tikt ārpus sētas, jo tur bija draugi ar riteņiem un citām nodarbēm, oma vienmēr pukojās, ka es iebraucu mājās tikai pusdienas paēst un pa nakti pārgulēt. Teica: «te nav nekāda iebraucamā vieta!» Teica, ka ir taču kaut kas dārzā jādara, ka vajagot rododendrus apliet, zemi uzvest.
Protams, man tas viss ļoti nepatika, jo tai laikā varēja mežā spēlēt štābiņos, indiāņos, iet izlūkos. Oma, protams, interesējās, kur es atkal eju, kas tur ārā tik svarīgs darāms. Kad omai izstāstīju par štāba būdu mežā, viņa pagalmā aiz šķūnīša no dēļiem sanagloja mums jaunu būdu – lūdzu, jo nav jāiet nekur no sētas projām! Viņa prata mājās ar stangām un āmuru strādāt kā kārtīgs amatnieks, un prata gan dārza, gan amatnieka darbus, kā nekā viņas tēvs Dāvis bija mūrnieks un celtnieks. Būda bija laba, taču tā vairs nebija tā īstā puiku būda. Tomēr jāatzīst, ka oma ar izpratni izturējās pret to, kas man bija tuvs un svarīgs. Taču, ja vajadzēja, viņa bija ļoti stingra un visu teica sejā,» stāsta mazdēls. Tajās situācijās, kad vajadzēja diplomātiju, viņa mācējusi varas gaiteņos izlaipot un izrunāt, taču sadzīviskā un cilvēku attiecību līmenī varējusi pateikt, ko domā, bez ceremonijām. «Arī pļaukas esmu dabūjis. Omai ļoti patika šmorēt gaļu lielā čuguna katlā, ar daudzām specijām. Tad nu reiz cilvēks ar sirdi un dvēseli pusdienām nošmorējis gaļu, man saka, lai ņemu šķīvi un nāku pie plīts. Pati tai lielajā katlā nogriež man gaļu un liek uz šķīvja, taču es redzu, ka tai gaļa klāt treknums… Tā kā no mazotnes biju pieradis, ka mamma visu solīdi sagriezusi, automātiski to šķīvi parāvu nost, gaļa nokrita, un es dabūju pļauku. Otrreiz pļauku dabūju, kad no Asariem vajadzēja tikt uz Rīgu. Pēdējā brīža pakošanās laikā es pats biju saģērbies tā, kā man patika, taču omai nepatika. Viņa man teica – šitā nevar, kā lielceļa bosiks tu tikai pa Asariem vari staigāt – un dod man citas bikses un kreklu. Paklausīju, taču vēlāk, jau pa taciņu ejot, sāku spuroties: «nebraukšu, man šitādās drēbēs ir kauns».
Tad oma apstājās un cirta man pļauku – muti ciet, mēs vilcienu nokavēsim!
Taču tādos gadījumos pēc piecām minūtēm viss bija aizmirsts, mēs varējām atkal viens otru bučot.»
Kad no vasarnīcas gājuši uz jūru – un jāiet bija pusotra kilometra – oma nav bijusi no tām, kas pludmalē gulēs smiltīs un lasīs grāmatu. Viņa ļoti labprāt ar Edgaru rotaļājās. «Atpakaļ kājām iet īpaši negribējās, un es biju ieciklējies, ka var braukt ar autobusu. Pie autobusu pieturas bija kafejnīca, kur reizēm varēja saldējumu dabūt. Tajos laikos ne vienmēr tas tur bija, tad oma centās to kompensēt ar sulu, diemžēl tur bija tikai tomātu sula un bieza plūmju sula, abas siltas. Tikai tad, kad tikām līdz mājai, kur bija dziļa aka un pumpis, varēja beidzot tikt pie garšīga auksta ūdens.
Vasarnīcai bija lievenis ar labu aizvēju. Tur omai bija galdiņš un viņa labprāt sēdēja pēcpusdienas saulītē, dzēra kafiju un lasīja. Dārzu kopt palīdzēja ģimenes draugs Harijs Veidemanis, viņš ilgus gadus bija atbildīgais sekretārs Lauku Dzīvē un bija aizrāvies ar dārzkopību, jau tajos gados audzēja baziliku, pie kura arī oma tika. Viņš omai bija apsolījis – cik būs viņa spēkos, tik kops Asaru dārzu.»
Bija laba psiholoģe
Mīļas atmiņas Edgaram palikušas par laiku, kad vairākas vasaras pēc kārtas ar omu atpūtās teātra biedrībai piederošajā radošajā atpūtas namā «Rūķīši» Murjāņos. Turpat aiz sētas bija rakstnieki un mākslinieki, bet «Rūķīšos» sabrauca aktieri no visiem teātriem, līdzi ņemot bērnus un mazbērnus. «Mums izveidojās pat dramatiskais bērnu ansamblis, kuru vadīja Jaunatnes teātra aktrise Irma Bune, viņa uzņēmās šefību par mums visiem, iemācīja arī makšķerēt. Mēs sveicām cits citu vārda un dzimšanas dienās, arvien bija noslēguma balle, kurai pārģērbāmies. Reiz čigānu lomās pat apzagām slavenākos aktierus un pēc tam likām viņiem izpirkt ķīlas. Kolosāls «kapustņiks» no tā iznāca!» smaida Edgars. «Lai iepazītu manu omu, izstāstīšu gadījumu – togad, kad sešdesmitajos Latvijā bija lielā vētra, arī ap «Rūķīšiem» bija izgāztas priedes. Mežu tīrīt bija ievesti guculi, tobrīd tur bijām mēs ar omu, Pēteris Pētersons un Felicita Ertnere. Guculi bija visādi, gan korekti un pieklājīgi, gan tādi, ka nenāc ne tuvu. Pētersons bija tik radošs cilvēks, ka no sadzīves bija prom. Pa logu ieraugot, ka nāk vairāki guculi, izlikās, ka viņa nav, iegāja savā numuriņā, aizslēdza durvis un nenāca ārā. Oma un Ertnere, abas tautas mākslinieces, tobrīd vārīja zapti no kazenēm. Šie ienāk, nazis rokā, vajagot padzerties. Tas bija teātris no dzīves, kā šīs divas kundzes ar humoru tika ar tiem guculiem galā…
Protams, arī man bija respekts, reizēm pat zināmas bailes no omas.
Ko teiks, kā reaģēs?»
Tomēr brīžos, kad gaidījis, ka nu būs kāds prettrieciens vai pārmetumi, vecmāmiņa bijusi ārkārtīgi toleranta. Bijusi arī laba psiholoģe. «Mēs viens otru bijām izzinājuši no A līdz Z – katru acs skatienu, katru rokas kustību, un viņa ļoti labi zināja, ko es domāju un jūtu. Brīžiem viņa neko neteica, tikai uz mani paskatījās, it kā garāmejot, bet tas skatiens bija simtreiz iedarbīgāks nekā tad, ja es būtu sunītis un audzināts. Viņa zināja, ka es ļoti labi sapratīšu, ko viņa ar to skatienu ir domājusi. Kad juta, ka citādi notiekošo nevar apturēt, runāšana bija īsa.»
Murjāņos Lilitai Bērziņai ļoti paticis sēņot. Kopā ar Ertneri varējušas klaiņot pa mežu un strīdēties par mākslu, arī pamatīgi iekarstot. «Tā reizēm neviena sēne netika atrasta. Jau tad, kad Rūķīšus būvēja, viņa bija teikusi – kad es braukšu atpūsties, man vajadzēs istabiņu ar 13. numuru, viņai tā bija iepatikusies, jo pie sienas bija glezna ar magonēm. 14. istaba bija Ertnerei. Viņām ļoti sapasēja.»
Uz teātri aizveda trīs gadu vecumā
Daudzas atmiņas par omu Edgaram saistītas ar teātri. «Atceros, kā uz izrādēm gāju, uz mēģinājumiem. Vecmāmiņai bija uzskats, un es pilnībā tam pievienojos, ka nevienu bērnu nav par agru vest uz teātri. Man bija trīs gadi, kad vecajā Dailē Smiļģis iestudēja «Hamletu». Galvenajā lomā bija Harijs Liepiņš, Ofēlija – Vija Artmane, oma spēlēja Ģertrūdi. Var jau teikt – ko var saprast trīsgadīgs puika, taču iespaids bija tik spilgts, ka vēl šodien soli pa solim varu izstāstīt, kā izrāde beidzās, kā visi nāca ar karogiem, tad viens tika noindēts, viens nodurts, es perfekti atceros, kur kurš gulēja, kā kurš pieliecās. Tā kā tai laikā gāju bērnudārzā, nākamajā dienā pēc izrādes grupiņā kaut ko stāstīju par redzēto, neatceros savas interpretācijas, taču, kad mamma atnāca man pretī, audzinātāja teikusi – «vai nu tik mazu bērnu vajadzētu vest uz tādām izrādēm». Labi atceros, kādā kleitā «Hamletā» oma bija apģērbusies – tumši bordo vīna krāsas kleitā.
Es labi atceros visas izrādes, kas mani iespaidoja, piemēram, «Minhauzena precības», pat visu lugu no galvas zināju un varēju par suflieri būt. Arī pēc tam, kad izrāde bija redzēta trīsdesmit reizes, man tā neapnika. Ilgu laiku repertuārs bija salikts tā, ka šo izrādi spēlēja gandrīz katru svētdienu kā dienas izrādi, protams, ka gāju omai līdzi. Arī «Gestas Berlinga» mizanscēnas un kostīmus smalki atceros.
Es veselīgi uztvēru, ka oma uz skatuves izskatās citādi nekā mājās, sapratu, ka tā ir viņas profesija.
Pie tā pierod, un man bija tā privilēģija, ka aktieri mani pazina, jo oma ņēma mani aizkulisēs, es pazinu arī visus aktierus. Kā puika lepojos, ka no foajē varēju iet pa lielajām durvīm uz aktieru ģērbtuvēm. Man patika tās atvērt un just, ka publika redz – es, lūk, varu pa tām durvīm ieiet un satikt tos, ar kuriem esmu vasarā kopā makšķerējis vai sēnes lasījis. Vienīgais, kad es kā bērns ļoti pārdzīvoju, bija tajās vietās, kur lugā kāds apvainoja omu vai pret viņu aizskaroši izturējās. Tas man ļoti ķērās pie sirds! Un nedod Dievs, ja viņa nomira kā «Gestā Berlingā», taču citas epizodes es ļoti veselīgi uztvēru, apzinājos, ka aktiera profesijā tā jābūt.
Interesanti, ka, tik ļoti pierodot pie cilvēka, kas ikdienā ir blakus, bet pēc tam pārtop kādā tēlā, viss liekas pats par sevi saprotams. Daudzi jūsmoja, redzot omu uz skatuves, bet es domāju, ka citādi nevar būt, viss, ko viņa darīja, mani nepārsteidza. Bija tikai pāris momenti vienā otrā lomā, kad notika kaut kas negaidīts, piemēram, manā skatījumā viena no veiksmīgākajām jau jaunajā Dailē bija izrāde «Rožudārzs», kur oma spēlēja pustraku mājas saimnieci. Kaut ko tādu neviens nebija gaidījis! Visiem, jau pirmās ainas skatoties, mute palika vaļā. Bija arī daži pārpratumi – manā izpratnē. Kad man bija astoņi gadi, omai svinēja jubileju, bija sarunāts, ka tad, kad beigās apsveiks kolektīvs, es arī uzskriešu uz skatuves. Teātra kolektīva apsveikumu vadīja aktieris Artūrs Dimiters. Tā arī notika, es visu izdaru, tiek izdalītas glāzes ar šampi, visi saskandina uz omas veselību un sāk dziedāt! Es kā šodien atceros, cik biju nikns par to, ka man iepriekš nebija izstāstīts, ka dziedās, un es nezināju dziesmai vārdus! Es jutos apkaunots.
Kad man bija desmit gadi, tika organizēts brauciens uz Viļņu, kur viesojās Maskavas «Sovremeņņik» teātris, toreiz nesen kā nodibināts. Avangards! Oma mani paņēma līdzi. Atceros vēl šodien, ka izrāde, ko skatījāmies, bija «Dekabristi». Izpārdota tā, ka cilvēki sēdēja uz solu galiem. Kā viņi mani zālē dabūja, nezinu, bet atceros – uz pilnām divām vietām sēž oma un Ertnere, bet es starp viņām puspietupienā. Lai man kādu brīdi liktos garlaicīgi vai neērti? Nē! Jo tas, kas notika uz skatuves, bija kaut kas. Tā teātra mīlestība iesūcās manī no bērna kājas.»
Mazdēla izvēles nekomentēja
«Lai gan daudzi slaveni aktieri, jautāti, vai gribētu, lai arī nākamā paaudze būtu aktieri, atbild noliedzoši, es tomēr esmu pārliecināts, ka jebkurš no šiem māksliniekiem sirds dziļumos ir priecīgs, ja bērni aiziet pa viņa taciņu, jo teātris ir kā narkotika. Ar omu bija tas pats. Kad es iestājos Kinoaktieru studijā, oma demonstrēja totālu neitralitāti, kaut gan pedagogi man bija Aina Matīsa, Arnolds Liniņš, Ērika Ferda, ar ko viņa ikdienā teātrī kopā strādāja. Par to, ka ne reizi viņa neko nepateica, dziļa cieņa, jo pats tomēr izjutu pret sevi īpašāku uzmanību.
Toreiz studijā mācījāmies kopā ar Katrīni Pasternaku, viņa arī pārdzīvoja, ka vienmēr mammu Lidiju Freimani lika priekšā. Kad 1974. gada studijai, kur bija Ivars Kalniņš, Mirdza Martinsone, tapa diplomdarba izrāde «Pēdējā barjera», mums, studistiem, tur bija mazas lomiņas. Reiz mēģinājumu procesā Liniņš, kurš ļoti cienīja manu omu, lika viņu mums par pozitīvo piemēru. Cik es neveikli tādos brīžos jutos! Man šķita, ka visi uz mani skatās, tāpēc biju ļoti priecīgs, ka oma nejaucās manās teātra gaitās. Lai gan izrādēs Kinoaktieru studijā mani slavēja, nolēmu, ka labs aktieris no manis neiznāks, viduvējības mākslā neatzīstu un izlēmu stāties universitātē.
Liniņš un Matīsa gan ieteica pēc universitātes doties uz augstākajiem režisoru kursiem Maskavā, taču to neizdarīju. Oma situāciju nekomentēja, viss bija mana izvēle. Nekomentēja arī diplomdarba izrādi «Pelēkā pilsēta jeb pilsēta bez mīlestības», kuras pirmizrāde notika vecā Dailes teātra sētas mājas mēģinājumu zālē. Nevar noliegt, ka visi lielie aktieri gāja skatīties ne tik daudz, kā tie jaunie spēlē, bet ko darīs uz skatuves Lilitas Bērziņas mazdēls un Lidijas Freimanes meita.
Zinu, ka daudzi pēc tam bija patīkami pārsteigti un omai par mani izteica komplimentus, bet viņa izturējās tā, it kā tas nemaz uz viņu neattiektos. Izrādi kopumā gan viņa uzslavēja un teica, ka to nebūtu kauns rādīt arī uz lielās skatuves,» atceras Edgars. «Par manu tēlojumu viņa neteica ne vārda, kaut gan mēs mājās, varētu teikt, par mākslu vien pārsvarā runājām… Ap Jāņiem, kad kārtējo reizi rādīja «Limuzīnu Jāņu nakts krāsā», paskatījos atkal, lai gan man filma ir kasetē un neskaitāmas reizes redzēta. Un šoreiz noķēru sevi pie ārkārtīgi interesantas domas – tagad, kad jau pagājuši tik daudz gadi, kopš omas vairs nav, es skatos filmu ne vairs tā, ka tā ir mana oma, kas spēlē, bet tā ir aktrise, kas spēlē. Un atklāju – uzskatu, ka man ir tiesības to pateikt, jo pats esmu mācījies par aktieri un šo to saprotu no aktiera meistarības – nu lieliski spēlē, nu ļoti labi spēlē!
Tagad, kad laiks ir pagājis, kad esmu no viņas attālinājies, profesionāli tā pa īstam varu novērtēt omas aktierisko devumu.
Pirms tam man tādas pārdomas nebija radušās. Streičs bija uzķēris to labo mikroklimatu, kas ir grupā starp aktieriem, un ļāva viņiem improvizēt.
Omai vienmēr ļoti patika improvizēt. Viņa teica – tas taču ir kolosāli, ka tu nezini, ko partneris izstrādās tieši šoreiz. Kad loma bija nospēlēta, reizēm viņa varēja uzreiz doties uz veikalu nopirkt vajadzīgo, taču, ja loma bija nopietnāka un dramatiskāka, bija tikai viena doma – mājās. Bija lomas, pēc kurām negribas pat runāt. Tāda bija arī viņas pēdējā loma uz skatuves izrādē «Krauja». Tajos vakaros mājās viņa klusēja. Savas lomas viņa atsevišķi nevērtēja, tikai izrādi kopumā. Pēdējā izrāde, ko oma fiziski nospēlēja, bija «Atraitnes». Taču gribu atgādināt, ka bez filmām un atmiņām no omas ir arī kas taustāms palicis, piemēram, Teātra muzejs. Šo projektu oma, kad bija Teātra biedrības priekšsēdētāja, aizsāka, un Lidija Freimane pēc tam to noveda līdz galam. Arī «Rūķīši» bija viņu abu izauklēti. Toreiz Teātra biedrība bija miljonāre, ražoja grimus, acu tušas, higiēniskās lūpukrāsas, kas tika izplatītas pa visu Savienību. Nauda nāca, un par to arī uzbūvēja «Rūķīšus».»
Oficiāli parakstījās dubultuzvārdā
Daudzos aprakstos par Lilitu Bērziņu teikts, ka viņa bija vientuļa un alka īstu, ne teātra draudzību. Ar vīru, toreiz arī Dailes teātra aktieri, Jāni Priedi viņa apprecējās 1928. gadā, pēc četriem gadiem viņiem piedzima Lilita. Meitiņu abi bieži ņēma līdzi uz teātri, kur viņu iesauca par Lolīti, jo Rainim bija Lellīte Lolīte. Lilita Vāciete savu darba mūžu aizvadījusi kā juriste, tagad ir pensionāre. «Ja vajadzēja oficiāli dokumentos parakstīties, oma līdz mūža beigām vienmēr rakstīja dubultuzvārdu – Lilija Priede-Bērziņa,» stāsta mazdēls.
«Kad abi ar Jāni Priedi bija kopā, vasarās bieži brauca uz Kūrēniem Vecpiebalgā. Jāņa tēvs Pēteris Priede bija nopircis šo zemi no muižkunga, Jānis to bija mantojis. Vasarās, kad izbraukumi beigušies un bija atvaļinājums, viņi mīlēja tur būt. Tā kā piebaldzēniem tajā pusē ārkārtīgi patika dažādos saietos saposties tautastērpos, arī viņiem mājās bija tautastērpi. Tagad skatoties bildes, daudz ir tādu, kur visi tautastērpos. Oma šo savu tautastērpu glabāja visiem laikiem cauri. Tiesa, viņa, droši vien cenšoties mani pasargāt, lai es kaut kur tai jaunības maksimālismā neizmuldos, daudz ko līdz galam nestāstīja, taču par vienu epizodi, kuru ļoti pārdzīvoja, gan izstāstīja. Kad jau bija padomju vara, viņa iesaukta teātrī pagrabā, viens no režisoriem nosēdinājis viņu un Almu Ābeli, nolicis priekšā Latvijas karogu un tautastērpu un licis saplēst. Abas atteikušās. Tā omas tautastērps vēl līdz sešdesmito gadu beigām atradās vienā no pūralādēm šai Vecpiebalgas mājā. Atceros, kad aizbraucām un viņa to izvilka ārā, tas diemžēl bija kožu saēsts, tāpēc to vairs nerestaurēja. Kad vectēvs 1947. gadā nomira, abi jau bija šķīrušies. Manai mammai tad bija 15 gadi. Viņa atceras – kā tēvs viņš bija sirsnīgs un mīļš. Zinu, ka viņš bijis labs aktieris dramatiskajās lomās, bet šņabītis ņēma virsroku, mūža beigās Piebalgā nodzērās, uz Rīgu pat nebrauca… Domāju, katrs cilvēks savā būtībā ir vientuļš, es arī esmu vientuļš. Īpaši tagad, kad bērni aizgājuši katrs uz savu pusi. Jautājums, ko katrs saprot ar vientulību…
Jā, omai draugu nebija.
Bija ļoti labi paziņas, ar kuriem bija labs kontakts. Protams, viņa kā katra sieviete gribēja, lai ir normāla ģimenes dzīve, jo – atnāc mājās no teātra un, jā, ir tukšums. Lai gan ir meita – mana mamma, esmu es, dzīves nepiepildāmība palika, jā,» zina stāstīt mazdēls.
Prata iepriecināt un mīlēt
«Oma prata radīt vajadzīgo mājas sajūtu. Un pati to sajust viņa gribēja līdz pēdējam. Tas bija milzīgs prieks, ka iepriekšējā vasarā pirms viņas aiziešanas, 17. jūlijā, uz omas 79. dzimšanas dienu Asaru vasarnīcā – daļa lūgti, daļa arī nelūgti – sapulcējās ārkārtīgi daudz radu, paziņu un aktieru. Viņa bija tik šausmīgi laimīga! Omai mūždien patika ap sevi pulcināt cilvēkus: lai visiem ir labi, lai visi draudzīgi – īpaši starp radiem. Oma bija vecākā ģimenē, vēl bija jaunāka māsa Malvīne un brālis Hermanis. Omai bērnības vasaras pagāja Buļļu ciemā, tur dzīvoja viņas brālēns Fricis Zaķis, ar kuru omai bija ļoti labs kontakts. Tur bija tuvas vietas, mēs vēl omas pēdējos gados braucām turp ciemoties, un viņa vienmēr teica: «ejam pastaigāt». Un tad visi gājām uz jaunības takām – tur, kur Lielupe ietek jūrā. Tur katrs koks, pauguriņš ar kaut ko asociējās.
Ne tikai staigāt, arī dziedāt omai patika sava prieka pēc. Anekdotes arī labprāt stāstīja, tikai tās labi neturējās galvā, tas interesanti, jo tekstus izrādēm viņa varēja iemācīties viegli. Lai iedomājamies monoizrādi «Pulkveža atraitne», kur vienai divas stundas jāvārās, it kā visu laiku par vienu un to pašu tēmu. Ir bijušas izrādes, kur suflieri teikuši paldies, ka nevienā vietā nav vajadzējis palīdzēt. Taču par sadzīviskām lietām – aizmirsa. Profesionālā atmiņa! Pirms izrādēm bija savi mājīgie rituāli, īpaši, ja bija tikai vakara izrāde. Ja bija arī dienas izrāde, tad gan nepaspēja atnākt mājās.
Viņai patika pirms izrādes pusstundu pagulēt. Pēc tam viņa vārīja kafiju, tas bija obligāti.
Maizes varēja nebūt mājās, desas varēja nebūt, bet kafijai bija jābūt. Vēl viņai patika pankūkas uzcept, reizēm arī pienā mērcētu baltmaizīti. Es jau zināju un berzēju rokas – ja šovakar ir izrāde, būs našķis.
Rīgā viņai ļoti patika iepirkties Vidzemes tirgū. Reiz, skatoties preci, viņa jūt, ka viens staigā pakaļ, protams, paliek neomulīgi. Tad nu oma, arvien tiešs cilvēks, apgriežas un prasa: «ko jūs staigājat man pakaļ? Ko gribat?» Viņš atbild: «es gribu redzēt, kā Anna Kareņina savam sunītim kauliņus nopērk.» Omas ģimenē no bērnības arvien bijuši suņi. Kad viņa aizgāja uz Grīziņkalnu, apzināti gribēja sunīti. Tika nopirkts spaniels Ričelītis, pilnā vārdā Rihards Bērziņš. Oma bija viņam dikti pieķērusies, diemžēl viņam bija vien četri gadiņi, kad aizgāja ar audzēju. Protams, viņa raudāja. Oma bija ļoti emocionāla, viņu varēja arī laba filma, mūzika saraudināt. Domāju, māksla bez tā nevar.
Daudziem bija iespaids, ka oma ir aristokrātiska un mājās viņai ir apkalpotāja, apteksne, kas visu pienes un izdara… Tā nebija. Mašīnas un tiesību arī nebija, tolaik sievietes retāk sēdās pie stūres. Arī rocība nebija tāda. Pāris gadu pirms aiziešanas viņa gan dabūja Valsts prēmiju par sasniegumiem teātra mākslā. Toreiz nevarēja izšķirties, vai dot Pēterim Lūcim vai omai, galu galā iedeva abiem uz pusēm. Kad pēc kāda laika nauda bija iztērēta, oma teica: «es pati sev par to prēmijas naudu vienu apakšveļas kombinē esmu nopirkusi.»
Tāda viņa bija – prēmijas naudu deva meitai, man, bet par sevi domāja tikai pēc tam.
Taču iepirkties viņai patika, un viņas vājība bija saimniecības preču veikali. Ja braucām nopirkt minerālmēslus dārza laistīšanai, tad es zināju, ka atpakaļ brauksim ar kastēm un maisiem, jo viņa pirka, ko vajag un ko nevajag. Vēl tagad pie mammas mājās stāv āmuri, stangas, katliņi… Oma ar vieglu impulsu naudu tērēja, nevarēja kaut kam vienam sakrāt. Viņai patika dzīvot brīvi. Kamēr varēja, tikmēr pati taisīja frizūru, pēdējos gados gan viņai bija parūkas.
1983. gada 4. janvārī četros dienā piedzima mana meita Kristīne. Oma, zinot, ka ir kļuvusi vecvecmāmiņa, gāja uz vakara izrādi un spēlēja «Krauju». Kad es vakarā aizgāju uz Valdemārielas dzīvokli, viņa man teica: «nu tad apsveicu, papiņ!» Un stāstīja, ka izrādes beigās, kad viņas vecmāmiņa sēž vecā krēslā, aizsmēķē papirosu – jo tā laika Krievijas muižniecība tos pīpēja, un omai, strādājot pie lomas, katra detaļa bija svarīga – un, mūzikai skanot, pārdomā dzīvi: «šodien domāju tikai par to, kāds izskatās tikko dzimušais cilvēciņš». Togad martā vēl man bija kāzu jubilejas balle, oma arī atnāca, zelta karoti Kristīnītei uzdāvināja. Paspēja arī šo to uzšūt zīdainītim. Tas bija mīlestības žests – uzšūt krekliņu.
Omas pēdējais mēnesis bija ļoti smags, tas pagāja slimnīcā. To, ka viņa smagi slima, zinājām jau vairākus gadus. Ļauno kaiti viņai atklāja 1979. gadā, operēja un uzskatīja, ka par gadiem diviem mūžu paildzināja. Mamma pati visu zināja, taču par šo tēmu nerunājām. Oma juta, ka aiziešana tuvojas. Kad Kristīne piedzima, teica: «viņa ir mana mūža kompensācija».»
