Rīga +4°C 
Izpildi testuNovērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Kristīne Nevarauska-Atkočūne neslēpj, ka savulaik pieņēmusi spontānu lēmumu un darbu teātrī iemainījusi pret smagu un grūtu darbu Lielbritānijā. «[Strādāju] veco ļaužu pansionātā Rūbijā, ar cilvēkiem, kas vecumdienās ir atgriezušies bērna prātā – demence, Alcheimera slimība. Redzēju, ar kādu pietāti šos cilvēkus aprūpē. Kā līdz zināmai robežai, kamēr tas nekaitē pašam, šim cilvēkam atļauj domāt, ka viņa iedomas ir īstenība. Piemēram, manā aprūpē bija zemnieks, kurš katru rītu cēlās, paēda brokastis un gāja ārā – strādāt. Pļaut? Sēt? Pie lopiem? Un tikai pie durvīm viņš sāka aptvert, ka kaut kas nav kārtībā. Bija jūrnieks Moriss, kuram patika uzsist jaunām meitenēm pa dupsi. Skatījos uz tiem cilvēkiem un domāju: katru rītu mostas dzīves laimīgākajā brīdī un izdzīvo to atkal un atkal – šis lieliskais rīts, manas labās brokastis, es joprojām esmu jūrnieks, koķetēju un esmu šarmantākais vīrietis pasaulē. Var iztēloties, kādu labu dzīvi viņi katrs ir dzīvojuši. Traģiski tas ir tikai mums – jo redzam, ka viņi neatceras,» žurnālam Santa atklājusi Kristīne.
Drīz vien aktrisi jaunā avantūrā ievilinājis viņas tā brīža draugs, žurnālists Jānis Vingris. Abi Londonā tirgojuši gleznas.
«Tas bija traks laiks! Skaists, bet iztukšojos ātrāk, nekā strādājot Rūbijā.
Jo darīju ko savai dabai pilnīgi pretēju – stāstīt, ieinteresēt, pierunāt… Es, kura nemīl runāt, kur nu vēl angliski. Tās bija vietējo mākslinieku gleznotas ainavas, dzīvnieki, klusās dabas, slavenu darbu kopijas, ko paši bijām sapirkuši tirdziņos. Ar busu braucām pa bagāto namu kvartāliem, kur mājas tādas, kādas esmu redzējusi tikai filmās. Nedēļas laikā varēja nopelnīt labi, bet divas nedēļas – neko,» atsīzt Nevarauska.
Visu interviju ar Kristīni Nevarausku-Atkočūni lasi digitālajā žurnālā Santa+!
