Aktrise Ilva Centere – meitene, no kuras gaida daudz

– Nupat pirmizrādi piedzīvoja filma Tur, kurā tu spēlē galveno sieviešu lomu. Filma, kurā uzburta pasaule ar mākslīgā intelekta radītajām iespējām un mīlošiem cilvēkiem, kuriem grūti pieņemt reālajā dzīvē piedzīvotos zaudējumus, tam visam pa vidu. Par ko tev bija jādomā, strādājot pie šīs filmas?

– Filmas galvenā sižeta līnija ir par to, ka cilvēku, kurš aizgājis no šīs pasaules, virtuālajā realitātē varam uzkonstruēt. Turklāt jau tādā līmenī, ka otram iespējams pieskarties, ar viņu sarunāties, būt kopā.

Mana filmas varone šādā veidā turpina attiecības ar mīļoto vīrieti, kurš reālajā dzīvē ir gājis bojā. Un man bija jādomā par to, vai es atteiktos no pasaules, kurā dzīvoju? Vai es gribētu dzīvot citā realitātē, lai būtu kopā ar mīļoto vīrieti? Ir cilvēki, kas teiks: uzkonstruētais tēls nav tas vīrietis, ar kuru biji reiz kopā. Un tomēr – mēs visi dzīvojam savu izjūtu dēļ.

Ja virtuālā realitāte sniedz tādas pašas izjūtas kā reālā dzīve un ja tajā vari turpināt attiecības ar zaudētu, bet tev ļoti dārgu cilvēku, var būt milzīgs vilinājums palikt šajā – mākslīgi uzburtajā – realitātē. Īpaši, ja tev īstajā dzīvē nav neviena cita cilvēka, kas spētu sniegt tādas izjūtas kā aizgājējs.

Labi saprotu savu varoni, bet man grūti spriest, kādu izvēli izdarītu es. Jo tik spēcīgas zaudētas mīlestības manā dzīvē vēl nav bijis.

Manas līdzšinējās attiecības ir izirušas, kad tajās kas svarīgs pazuda, bet tas nav salauzis manu sirdi. 

– Parasti saka: aktiermākslas pamats ir pati dzīve. Kā nospēlēt lielu un zaudētu mīlestību, ja tu pati to neesi piedzīvojusi?

– Man piemīt ārkārtīgi spilgta iztēle, ko pavada arī spēcīgas emocijas. Tas manī ir jau kopš agras bērnības. Piemēram, kad mamma lika iet uz veikalu, bet es to ļoti negribēju, iztēlojos veselu sižetu, lai man to būtu interesanti darīt. Piemēram, iedomājos, ka man ir misija produktus pārnest no punkta A uz punktu B, bet ir daudzi cilvēki, kas to negrib pieļaut un grasās man uzbrukt. Tāpēc uz veikalu skrēju, pa starpām vēl slēpjoties, lai mani neviens nepamanītu. Bet, ja kāds uz ielas parādījās, no viņa bēgu. 

Man šķiet, ja iedarbini iztēli, tam pieslēdzas arī izjūtas, un tu vari nospēlēt jebko. Mans draugs reiz teica, lai nospēlēju situāciju, ka man kaut kas ir bijis ar citu vīrieti un tādēļ tagad jūtos slima. Es tik spilgti to iztēlojos, ka patiešām sajutos slikti. Un pēc brīža domāju: fū, cik labi, ka nekas tāds nav noticis!

Man šī profesija tieši tāpēc ļoti patīk, ka tajā tik daudz ko var izdzīvot. Tu iedziļinies citos cilvēkos, izproti viņus.

– Ja veidotu filmu par tevi, kādas atmiņu ainas tu tajā iekļautu?

– Ļoti spilgti atceros savu bērnību, īpaši laiku, kad man bija četri vai pieci gadi. Nāku no ļoti trūcīgas ģimenes. Skolas gados biju bērns, kuram nebija naudas pusdienām. Mums vispār nekā daudz nebija. Bet reiz, kad man bija četri gadi, mamma dārgā rotaļlietu veikalā man nopirka lācīti.

Man nebija ne leļļu, ne citu mantiņu, un es savam lācītim tik ļoti pieķēros! Viņš naktīs gulēja man blakus, bet pa dienu it visur viņu staipīju līdzi. Tolaik dzīvojām Valmierā, tā saucamajos Banānos – tās ir daudzdzīvokļu mājas, kas veido tādu kā ieloku. Vienu dienu paņēmu savu lācīti un gāju spēlēties uz smilškasti, bet attapos, ka esmu aizmirsusi spēļu lāpstiņas. Savam lācim teicu: «Tu te pagaidi, nekur neej, es ātri ieskriešu mājā un tūlīt būšu atpakaļ.» Bērnībā vispār pārvietojos tikai skriešus!

Ātri paņēmu lāpstiņas, izskrēju laukā, bet smilškastē lāča vairs nebija… To brīdi spilgti atceros, jo toreiz pirmoreiz dzīvē man šķita, ka zem kājām pazūd pamats… Vēl ilgi viņu meklēju, nespēju noticēt, ka mana lācīša vairs nav.

Atskatoties varu teikt, ka toreiz tika salauzta mana sirds. Pēc tam man vairs nebija mīļākās bērnības mantiņas.

Otra epizode arī ir no četru gadu vecuma. Bija mana ceturtā dzimšanas diena. Tolaik mēs jau bijām pārcēlušies dzīvot pie vecmāmiņas uz viņas māju. Tajā dienā tētis pagalmā būvēja šķūnīti. Pamatam viņš iedzina četrus mietus, un es to visu skatījos. Vēlāk arī es turpat pie mājas smiltīs iedzinu četrus koka gabalus. Kad tētis prasīja, ko es daru, atbildēju, ka taisu sunītim suņu būdu. Bet tētis tik noteica: «Ne jau te!» – un mietus izrāva. Arī toreiz to tik ļoti pārdzīvoju.

– Tu biji tik ļoti jūtīgs bērns…

– Jā, tā ir. Man ir arī stāsts no piecu gadu vecuma. No tā laika man ir mazs kūkumiņš uz deguna. Mums pašiem riteņa nebija. Bet kaimiņienei bija, es gribēju iemācīties braukt ar riteni, tāpēc lūdzu, lai man to aizdod. Līdz garāžai bija celiņš, un es paprasīju brālim, lai viņš mani uz riteņa tā kārtīgi iestumj, un tad pie garāžas durvīm nobremzēšu. Bet kaimiņiene nebija pateikusi, ka ritenim bremzes nestrādā… Tagad gan cilvēki saka, ka mans deguns ir baigi labais un tas kūkumiņš dod papildu efektiņu.

– Tu sacīji, ka bērnībā dzīvoji trūkumā, bet kāda bija tava ģimene?  

– Mums bija maz naudas, bet mēs bijām ļoti mīloša ģimene. Mani vecāki ir vienkārši cilvēki, bet tas nemaina faktu, ka viņi ļoti mīlēja viens otru un mūs. Jā, man dažkārt bija kauns, ka mēs nevaram atļauties to, ko var citi. Piemēram, aiziet uz kafejnīcu – tas mums bija kaut kas ļoti ekskluzīvs. Mums nebija arī izremontētu māju, bet, kā teica mana mamma: galvenais, lai viss ir tīrs un kārtīgs! Un es tam piekrītu.

Vecāki manās bērnības atmiņās ir divi skaistākie cilvēki pasaulē.

Lai gan viņi ir šķīrušies, no bērnības atceros, ka starp viņiem bija ļoti liela mīlestība. Viņi bija tik uzmanīgi viens pret otru! Viņi man bija kā paraugs.

– Ja bija tik liela mīlestība, kāpēc vecāki aizgāja katrs uz savu pusi?

– Lielai mīlestībai dažkārt tiek likti šķēršļi. Stāsts nav par jauniem partneriem. Nav retums, ka attiecībās iejaucas vecvecāki vai citi radinieki, kuri uzskata, ka zina, kā jādzīvo. Šādā veidā tiek pārbaudīts, cik cilvēki ir stipri, lai savu mīlestību nosargātu. Mani vecāki nenosargāja, un, kad man bija divpadsmit gadi, viņi izšķīrās.

– Un tad sākās tavs trakais laiks…

– Vecumā no trīspadsmit līdz sešpadsmit gadiem izdzīvoju ļoti traku periodu, nebiju meitene, kas klausa vecākus un pieaugušos. Man bija sava vienaudžu kompānija – apmēram piecpadsmit cilvēki. Mēs tai laikā bieži pulcējāmies, klīdām pa mežiem vai gar Gauju un dzērām aliņus. Skolā ļoti slikti mācījos, bet biju meitene, ar kuru vienaudžiem vienmēr bija jautri.

Tagad atskatoties man šķiet, ka šis laiks man nācis arī par labu, jo attīstīja radošas šķautnes – mums gana bieži bija jāizdomā, kā izkulties no nepatikšanām. Tai laikā arī iemācījos sevi pasargāt.

– Ko tu ar to domā?

– Man vienmēr ir bijusi sajūta, ka pievelku nepatikšanas. Piemēram, arī laikā, kad jau biju pārcēlusies uz Rīgu, man vairākkārt bijušas situācijas, kad vēlu vakarā pretim nāk bariņš vīriešu un viss liecina par to, ka situācija var kļūt bīstama. Un es jūtu: ja bēgšu, viņi sekos un būs tikai sliktāk.

Esmu no Valmieras un nāku no pilsētas stacijas gala – pa turieni cilvēki vakaros parasti vairās staigāt. Bet es tur esmu uzaugusi, un manī vēl dzīvs ir iekšējais huligāns. Bīstamās situācijās man tas palīdz.

Es protu runāt ar cilvēkiem, no kuriem daudz ko var sagaidīt, jo man nav bail. Ar vīriešiem, kuri uz ielas piesienas, runāju kā ar čomiem, saku, ka šodien man bijusi slikta diena, ka vēlos doties mājās atpūsties. Ja viņiem ir alkohols, iedzeru mazu malciņu, lai viņiem ir sajūta, ka esmu tāda pati kā viņi, un saku: man jāiet mājās. Tādā veidā viņus atbruņoju.

– Pusaudžu gados tomēr gāji pa visai slidenu ceļu – tava trakulīgā dzīve taču varēja ieņemt arī nevēlamu virzienu.

– Zini, visi jaunieši no mūsu kompānijas – izņemot vienu, kuram bija savas nopietnas problēmas, – ir nostājušies uz kājām, atraduši savu vietu dzīvē. Patiesībā tagad pat esmu pateicīga vecākiem, ka viņi ļāva man to piedzīvot. Lai gan, iespējams, viņi vienkārši sajuta, ka ar manu raksturu tāpat nevarēs mani nekur iespundēt.

Sešpadsmit gadu vecumā pati sapratu, ka jāapstājas, acīmredzot spēju saglabāt veselo saprātu. Tas bija laiks, kad man iepatikās teātris.

Mūsu trakulīgajā kompānijā man bija viens labākais draugs, ar viņu kopā aizgājām uz izrādi. Starp citu, viņš ir kļuvis par horeogrāfu.

Bet man ar šo izrādi sākās interese par aktiera profesiju. Atceros, ka toreiz nevis sekoju sižetam, bet pētīju aktierus – kā kurš spēlē savu lomu, kādas izjūtas tajā ienes. Vērtēju, kuram vairāk noticu, kuram mazāk… Un tas notika ar mani – meiteni, kura līdz tam nevienu grāmatu nebija spējīga līdz galam izlasīt!

– Tai laikā saprati, ka vēlies kļūt par aktrisi?

– Nē! To es neuzdrošinājos. Aktiera profesija man likās kaut kas ļoti tāls un nesasniedzams. Kad biju maza, es ļoti labi jutu, kā pieaugušos uzjautrināt. Man ļoti patika, kad par maniem jokiem sirsnīgi smējās. Un tad bieži par sevi dzirdēju: viņa ir aktrise! Bet to uztvēru kā metaforu.

Draugs, kuru iepriekš minēju, bija tas, kurš mani aicināja un iedrošināja mēģināt iestāties Kultūras akadēmijā. Darīju to joka pēc. Man nekad nav bijusi tāda pašapziņa, lai domātu, ka kaut kas esmu vai kļūšu par kaut ko wow! Zināju, ka uz aktieriem konkurss būs liels un mana iespēja tikt uzņemtai – niecīga. Taču acīmredzot nostrādāja mana spēja iztēloties un patiesi just. Bet, ja godīgi, – man tas bija šoks! Biju uzņemta Kultūras akadēmijā!

– Šogad ritēs tava trešā sezona Nacionālajā teātrī. Kā teātrī jūties?

– Ļoti labi! Grimētavu dalu ar brīnišķīgām kolēģēm – Lāsmu Kugrēnu, Lolitu Cauku, Māru Zemdegu, Līgu Liepiņu, Astrīdu Kairišu, Daigu Gaismiņu – aktrisēm ar lielu pieredzi. Skatos uz viņām kā uz autoritātēm. Bet viņas ir arī ļoti sievišķīgas, gudras un jaukas.

Vecuma starpību vispār nejūtu, mums ir tik forši, mēs apmaināmies ar dažādiem stāstiem. Man ļoti, ļoti šeit patīk.

Bet pats sākums, ienākot teātrī, nebija viegls. Man bija jātiek galā ar saviem kompleksiem.

– Par ko tu juties nepārliecināta?

– Skolas laikā es nebiju meitenīga, nebiju klusā skaistulīte, kas labi mācās un kam viss sanāk. Biju ļoti skaļa, traka un tāpēc nejutos sievišķīga. Skolā biju tā, kas radīja jautrību, tātad biju cilvēks, kas nolasa, ko vēlas citi, nevis domā, ko pašai gribētos.

Mācoties akadēmijā, man bija jāspēlē sievišķīgas lomas. Sapratu, ka tas viss manī ir, bet neesmu to izpaudusi. Pateicoties profesijai, manī izveidojies tāds labs sievišķīga dzelžainuma un silta mīļuma sajaukums. Jo pēc dabas esmu ļoti mīļa.

– Cilvēks parasti vairās izpaust mīļumu, ja ir bail, ka apkārtējie var ievainot. Vai to var sacīt arī par tevi?

– Tas ir par mani skolas gados. Es nebiju krutākā meitene skolā. Draudzējos ar bērniem, ar kuriem citi nedraudzējās, kuri skaitījās nūģi vai kuriem nebija naudas, lai ģērbtos modīgi. Bet, ja citi ierāvās sevī, tad es nebiju klusā pelīte.

Neļāvu sevi apcelt. Bet tā kļuvu bravūrīga.

Taču jau tad es novērtēju katra cilvēka cilvēcīgumu. Arī teātrī man ir pietāte pret jaukiem cilvēkiem, bet man ir pilnīgi vienalga, cik liels mākslinieks katrs ir. Es nespriežu par cilvēkiem pēc viņu sasniegumiem.

– Tu sacīji, ka tavs sākums teātrī bija smags.

– Divdesmit gadu vecumā, kad vēl mācījos akadēmijā, pārdzīvoju, ka neesmu pietiekami gudra, ka daudz ko nezinu, jo skolas laikā neesmu gana mācījusies. Bet ap 22 gadu vecumu iekritu pamatīgā bedrē, kad vispār pārstāju sev ticēt. Man likās, ka neko nevaru, ka nekas neesmu, un no šīm izjūtām nevarēju tikt vaļā. Ojārs Rubenis mani bija paņēmis teātrī, un man šķita, ka viss, ko daru, ir briesmīgi.

Tajā laikā man pārtrūka attiecības ar cilvēkiem, kurus uzskatīju par saviem draugiem. Kad man bija smagi, meklēju atbalstu. Atceros, ka draudzenei stāstīju, cik slikti jūtos, bet viņa atbildēja: to vispār nevar redzēt! Sajutu, ka draugi sāk izrādīt necieņu, acīmredzot visi bija pieraduši pie tā, ka vienmēr biju stipra. Tiklīdz parādīju vājumu, jutos pilnīgi pamesta un viena ar savām problēmām.

Bet – kas bijis, bijis. Tolaik šķīru jaunu savas dzīves lapu.

– Kas tev palīdzēja atkal tikt uz kājām?

– Laiks, kas dziedē visu, un jauni nozīmīgi cilvēki, kuri parādījās manā dzīvē. Man tagad ir draudzenes, ar kurām saprotamies no pusvārda, kuras ļoti atbalsta, ar kurām varu būt tāda, kāda esmu, un dalīties it visā. Man vispār šobrīd apkārt ir cilvēki, ar kuriem varu būt pilnīgi patiesa.

– Arī ar mīļoto vīrieti?

Jā, bet es ļoti negribētu par to runāt, šo tēmu pagaidām vēlos paturēt pie sevis.

Bet jā, man ir ļoti svarīgi, lai varu otram uzticēties, lai abi jūtamies novērtēti un atbalstīti. Un lai spējam būt maksimāli atklāti.

– Pastāsti, kur tu šodien jūties kā mājās?

– Es pat vairs nezinu… Kopš 2013. gada dzīvoju Rīgā un pa šo laiku esmu nomainījusi septiņas vai astoņas dzīvesvietas. Esmu kā klaidonis. Arī Valmierā vairs nejūtos kā mājās, tā vairs nav mana pilsēta.

Valmieru šķirstu kā vecu albumu – te notika tas, tur piedzīvoju to.

Bet visu, kas bijis, esmu atstājusi aiz muguras. Jā, es aizbraucu paciemoties uz pāris dienām pie mammas, bet tas arī viss. Mana dzīve ir Rīgā.

– Kāda tagad ir tava dzīve Rīgā?

– Ļoti laba! Man tik daudz par ko ir prieks! Par to, ka esmu teātrī, par to, ka daudz kam esmu tikusi pāri, tostarp savai nedrošībai un nepārliecinātībai. Par to, ka strādāju šajā profesijā, jo tajā ir tik daudz izjūtu! Iespējams, caur savu darbu pati sevi dziedinu.

Man patiešām vajag no dzīves gūt maksimāli daudz izjūtu. Tās piedzīvoju ne tikai profesijā. Man ļoti patīk braukt ar moci. Šovasar ar draugu uz tā traucāmies milzīgā ātrumā. Tas ir baisi un patīkami vienlaikus.

Vēlos arī izlēkt ar izpletni, un nevis tāpēc, lai dabūtu sajūtu, ka lidoju, bet gribu piedzīvot brīdi, kad atveras lidmašīnas durvis un man jāizlec, pārvarot milzīgas bailes. Man šķiet, ka pēc tam vairs ne no kā nebūs bail.

Pagājušajā vasarā Olainē uzkāpu augstākajā Latvijas tornī, tas ir 30 metru augsts. Rokas kāpjot sāpēja, bija milzīgas bailes nokrist, bet sajūtas pēc kāpiena – fantastiskas!

Man acīmredzot nepieciešamas asas izjūtas. Arī teātris un kino ir vide, kur to varu piepildīt. Būt aktierim nenozīmē kaut ko tēlot, bet gan izdzīvot. Jo uz skatuves viss notiek pa īstam. Kad biju aizbraukusi uz Valmieru, satiku bariņu džeku, stāstīju, ka tagad esmu aktrise, bet viņi man teica: «Ilva, mums te apkārt ir ļoti daudz aktieru.» Tajā brīdī sapratu, ka runājam dažādās valodās, jo viņi uzskata, ka aktieris ir tas, kas prot ticami melot. Bet es negribu melot un tēlot ne dzīvē, ne uz skatuves. Es vēlos visu pa īstam izdzīvot.

Pieturzīmes

• Dzimusi 1994. gada 20. jūnijā.
• Beigusi Valmieras Pārgaujas ģimnāziju, Latvijas Kultūras akadēmijas Dramatiskā teātra aktiera mākslas nodaļu.
• Nacionālā teātra aktrise kopš 2016. gada. Spēlē izrādēs Pēdējais salmiņš, Man 30 gadu, Cīrulīši un Zem diviem karogiem.
• Galvenās sieviešu lomas Gundegas atveidotāja jaunajā LMT filmā Tur un tāda paša nosaukuma seriālā, ko septembrī demonstrēs LMT viedtelevīzijā.