Rīga +6°C 
Novērtē rakstu
-
4
-
0
-
0
-
2
-
0
-
0
-
0
-
«Artistiska māksliniece, kuras talants nežēlīgi ekspluatēts liktenīgu, valdzinošu un pavedinošu hetēru lomās, bieži vien liedzot parādīt, ka arī skaistām sievietēm ir veselais saprāts, pašlepnums un sarežģīta iekšējā pasaule,» tā par Eviju Krūzi rakstīts Nacionālā teātra mājaslapā.
Mēs viņu varam redzēt daudzveidīgās lomās izrādēs Katls, Latvieši, Žilbinoši, Trīs vīri kūrortā, Sudraba slidas, Tik mīla vien, Cīrulīši, Mīla zem gobām, Tas pasaules gals, Slaktiņa dievs. Evija ir arī pieredzējusi un veiksmīga seriālu aktrise – filmējusies seriālos Prāts vai instinkts, Tikai nesaki man Bizu, UgunsGrēks un turpina to darīt Viņas melo labāk. Kā jau televīzijā bieži redzētai, viņas gaitām regulāri seko dzeltenā prese.
Tāpēc fakts, ka aktrise apprecējās ar igauņu uzņēmēju un nomainīja uzvārdu, tika zibenīgi publicēts. Ko pati Evija? Smaida, jo ir laimīga. Kaut gan smaida viņa vienmēr, arī tad, kad gadās melna strīpa. Toties vienu viņa zina jau kopš bērnības – nekur citur kā teātrī sevi iedomāties nespēj.
Iekodēts no augšas
«Man ir grūti izskaidrot, kā radās mana interese par teātri. Laikam tas ir kaut kas iekodēts no augšas, jo nekas mani tādā mērā neietekmēja, lai es teātri izjustu kā savu. Varētu domāt, ka tas notika televīzijā, kur strādāja tētis, bet tā nebija.
Vienīgā spilgtā epizode, kas ir palikusi manā atmiņā, ir no pirmās klases, kad es kādā krievu filmā ieraudzīju, kā bērni saviem vecākiem bija sagatavojuši priekšnesumu – kā teātra izrādi. To redzot, man radās ideja, ka tā varētu izdarīt arī es. Tā kā tētis ir no Alūksnes puses, no Mālupes, mani vasaras brīvlaikā aizsūtīja turp pie vecmāmiņas. Tad mēs ar draudzenēm sagatavojām priekšnesumu, aizgājām uz vietējo veikalu parādīt un pat no tantēm savācām naudu. (Smejas.) Tikai tas mazais impulss no filmas…
Mani aizveda uz mākslas vingrošanu, kam biju piemērota – tik lokana! Bet man tas galīgi nepatika, izturēju pāris nodarbības. Leļļu teātra pulciņš, koris, ansambļi, mācījos spēlēt kokli, klavieres – tam visam gāju cauri. Skolā mēs ar draudzenēm – es kā tāda dramatiskā pulciņa vadītāja – izspēlējām pašu izdomātas ludziņas, bet tā bija kā spēle. Tomēr pamazām tas attīstījās un sāka kļūt par dzīvesveidu, kā es eksistēju.
Abas ar mammu daudz gājām uz teātra izrādēm. Pamanīju, ka katrā teātrī ir sava smarža…
Gājām uz Daili, Nacionālo teātri, Operetē noskatījāmies mūziklu Nāc pie puikām!. Vecāki mani drīzāk virzīja mūzikā, bet es divpadsmit gadu vecumā iestājos Skolēnu pils teātrī Zīļuks. Pati aizgāju, un līdzi paņēmu draudzeni, taču viņu neuzņēma. Tajā brīdī es sapratu, ka bez draudzenes es negribu un nevaru tur palikt. Tā kā nepārbaudīja, kas nāca uz nodarbībām, izlikāmies, ka arī viņa ir tikusi teātrī. Tā tas turpinājās kādu laiku, līdz atklājās patiesība, un tad visi brīnījās, kāpēc viņu, tik foršu un talantīgu, uzreiz nepieņēma. Bet es vairs neko citu negribēju, patiešām jutu, ka teātris ir mana lieta.
Tolaik nodarbības notika Rīgas pilī – es turp devos gandrīz katru dienu, pat ja man tur nevajadzēja būt. Man patika izložņāt visus pils stūrus, kaktus un tornīšus, kā arī vērot, ko citi dara nodarbībās.
Mums bija aktiermeistarības, runas, dziedāšanas, kustību, deju nodarbības, līdz ar to man atkrita jautājums par vēl kāda pulciņa apmeklēšanu. Jo teātris apvienoja visu.
Otrajā gadā man Maijā un Paijā iedeva Maijas lomu, Paiju es vēlāk dabūju nospēlēt Nacionālajā teātrī. Kaut gan mana būtība vairāk ir Maija. Vecākiem ar mani nebija problēmu – es biju rātns, čakls, apzinīgs bērns. Nezinu, kā Maiju nospēlēju, bet atceros, ka pēc izrādes kāds pieaugušais skatītājs mammai teica – viņai ir talants. Ar piebildi, ka būs, protams, daudz jāstrādā. Iespējams, tas arī vecākus iedrošināja. Ka tā nav tikai mana iedoma. Jo būtu jau traģiski, ja es tik ļoti pārņemta ar teātri, taču man nebūtu dotumu, lai kāptu uz skatuves. Jā, man patika un padevās. Arī Zīļuka režisore Laura mani vienmēr iedrošināja, ka ir vērts to darīt.»
Atceros, kā savulaik intervijā man televīzijas žurnālists Ansis Bogustovs, kurš arī ir darbojies Zīļukā, stāstīja, cik ļoti viņam un citiem puišiem patikusi smukā Evija Kromule, kura uz viņu pusi pat nav skatījusies. Evija smejas: «Lai es tolaik ar kādu puisi ietu uz randiņu? Līdz 18 gadiem es neko tādu nedarīju! Simpātijas jau radās, bet tas mani neinteresēja – man bija tikai teātris, teātris, teātris…»
Evijai par prieku, tajā vasarā, kad viņa pabeidza vidusskolu, Latvijas Kultūras akadēmijā uzņēma nu jau par leģendāru dēvēto kursu, kurā pirmoreiz kopā mācījās aktieri un režisori.
«Turklāt labi sakrita, ka iestājeksāmenu laikā Skolēnu pils teātrim bija nometne. Paralēli tai es braucu uz Rīgu uz iestājeksāmeniem, un man nebija nenormāla stresa, ko tik daudzi izjuta, jo konkurss bija milzīgs. Pirms tam pavasarī es gāju sagatavošanas kursos, kurus vadīja Māra Ķimele, Pēteris Krilovs un Edmunds Freibergs. Man bija diezgan droša sajūta, jo pedagogi mani jau zināja.
Nezinu, ko būtu darījusi, ja mani neuzņemtu, man taču nebija rezerves varianta.
Es pilnīgi droši zināju, ka neko citu negribu darīt.
Neatceros, ka mājās bažītos, kas gan notiks, ja es neiestāšos. Man tas bija pašsaprotami un loģiski, un, lai gan konkurss bija milzīgs, tas nebija milzu pārsteigums, ka tiku. Toties atmosfēra, kurā nokļuvu, gan pārsteidza. Tā izrādījās tik atšķirīga no mūsu bērnišķīgā pils teātra.
Ielēcu pilnīgi citā noskaņā, kas man bija sveša – meitene pīpē, kāds dzer. Konkurenti? Nē, tā gan nejutos! Mūsu kurss ir leģendārs, tā bija īpaša pieredze – apvienot desmit aktierus un desmit režisorus, mēs arī pirmie sākām dzīvi Zirgu pastā. Daudzi mūsu kursu sauc par Karamazova kursu, jo iestudējām Brāļus Karamazovus, un izrādi Zirgu pastā visu dienu spēlējām.»
Vienīgā
«Es piedzimu Kaļiņingradas apgabalā, Sovetskā. Tētis toreizējā Politehniskajā institūtā studēja radiotehniku, un tur bija militārā katedra. Kad pabeidza institūtu, viņu uz diviem gadiem iesauca armijā. Tā tētis nonāca Kaļiņingradas apgabalā artilērijas pulkā. Savukārt mamma bija iestājusies Maskavas Tirdzniecības institūta filiālē Rīgā, bet no 3. kursa viņus pievienoja Latvijas Universitātes Ekonomikas fakultātei. Vecāki bija apprecējušies, kad tēti paņēma armijā. Protams, viņa brauca ciemos. Aizbrauca divas nedēļas pirms noteiktā dzemdību datuma, bet es pasteidzos un piedzimu tur.
Vecākiem kāzās uzdāvināja lelli vārdā Evija. Kad piedzimu, viņi pie tā vārda palika.
Man savs vārds patīk, tāds ļoti latvisks. Kaut gan tagad es brīnījos, ka tā īpašā jaunā mašīna nosaukta par Eviju!» (Te jāpaskaidro, ka Evija runā par britu autoražotāja Lotus hiperauto – jaudīgāko sērijveida ielas auto, kāds jebkad tapis un ko darbina tikai elektrība, un tam dots vārds Evija. Turklāt ražotāji uzsver, ka automobiļa nosaukums jāizrunā Evija (E-vi-ya), nevis Eviža vai Īviža, kā varētu padomāt.)
«Es ar to lelli spēlējos, man to ļāva. Vecāki lelli neuztvēra kā īpašu relikviju, kas jāsaudzē. Tā nav saglabājusies līdz šim brīdim, jo arī man tā bija tikai viena no lellēm. Es mantām nepiešķiru tik lielu nozīmi, lai par katru cenu ko saglabātu, jo tas man, piemēram, bija bērnībā mīļākais lācītis, kas nu visu mūžu jāsaudzē. Manās atmiņās, protams, lelle ir palikusi, es atceros, kā tā izskatījās, bet lelle nav joprojām ar mani. Tagad mēs teātrī mēģinām izrādi Slaktiņa dievs, un tur ir kāds citāts: «Mantas mēdz kļūt līdz smieklīgumam svarīgas, un pusē no gadījumiem pats nemaz neatceries – kāpēc.»
Bērnībā jau man rotaļlietu netrūka! Tā kā mamma beidza augstskolu kā augstākās kvalifikācijas prečzine un strādāja vairumtirdzniecības bāzē par rotaļlietu nodaļas vadītāju, tad spējat iedomāties, cik man bija laimīga bērnība! (Smejas.)
Padomju laikos, kad veikali tukši, man bija viss – lelles, vācu vilcieniņi, mājiņas…
Mamma visus pazīstamos apgādāja ar rotaļlietām, līdz ar to bija blats citās bāzēs, arī tur, kur apģērbs.
Jā, es biju lolots bērns, kaut gan mēs ģimenē neesam tādi, kas cits citu samīļo. Kad es augu, tas bija cits laiks un citas jūtu izpausmes. Savus bērnus gan es nemitīgi čubinu, sabučoju, bet tolaik bērni vienkārši auga. Mans tētis uzskatīja, ka man pašai jāļauj augt. Bet ar mani jau nebija nekādu problēmu, vienmēr biju paklausīga un patstāvīga, un man īpaši speciālu uzmanību nevajadzēja.
Varbūt tāpēc, ka es augu gados jauniem vecākiem, man tika lielāka brīvība. Turklāt tētis strādāja un joprojām strādā par videoinženieri Latvijas Televīzijā, un tas nozīmē nenoteiktu darba režīmu – jāstrādā gan vēlos vakaros, gan brīvdienās. Vecākiem bija sava dzīve, un man bija tik interesanti piedalīties viņu ballītēs, ceļot kopā ar viņiem un viņu draugiem. Vecāku draugi ir kļuvuši arī par maniem draugiem – joprojām satiekamies, ciemojamies.
Nevaru teikt, ka pieredzi, kā dzīvot, esmu smēlusies tikai no vecākiem. Ar mani daudz laika pavadīja vecmāmiņas, jo – ja ir jauni vecāki, tad arī vecmāmiņas ir jaunas, un ar viņām man izveidojās tuvība. To, ka mani kaut kā īpaši audzinātu, runātu, liktu pie sirds, es neatceros. Viss notika pašsaprotami un uzticoties. Vecāki vienmēr mani ir atbalstījuši.
Es nekad neesmu jutusi noliegumu tajā, ko daru. Ja tev to gribas, mēs atbalstīsim – tāda bija attieksme.
Jā, es esmu vecākiem vienīgā meita. Pusaudža gados man vienu brīdi pat līdz izmisumam gribējās māsiņu! Netālu no mūsu mājām bija bērnunams, es turp gāju un pat biju noskatījusi vienu meitenīti, ko gribēju ņemt. Tētis pateica kategorisku nē. Viņš uzskatīja, ka viens bērns aug laimīgāks, viņam nav jācīnās ar brāļiem un māsām, nav konkurences ģimenē. Tētis vēlējās, lai viņam ir laimīgs bērns.
Vecāki piedāvāja māsiņas vietā nopirkt klavieres, par kurām tolaik sapņoju, es piekritu, beidzu raudāt un spēlēju klavieres. Tagad tās atrodas drošās rokās – pie manas draudzenes Zanes Dombrovskas, viņa spēlē un komponē pie tām. Savukārt man lieliski noder tas, ka pazīstu notis, māku tās lasīt. Ja jāiemācās dziesma, man to izdarīt vieglāk, ja nospēlēju uz klavierēm. Kādu laiku regulāri spēlēju instrumentu, bet tad teātris visu pārņēma. Teātris visu apvienoja – mācījāmies dziedāt, un viss noderēja.»
Mantotais smaids
Vai Evija savu firmas zīmi – smaidu – mantojusi no vecākiem? «Varbūt. Mana mamma vienmēr smaida. Jau kopš bērnības es viņu atceros tikai smaidīgu. Ja mamma bija dusmīga, tad viņa izgāja no telpas un aizcirta durvis, bet tas gadījās reti.
Ir cilvēki, kas vienmēr meklē un arī atrod problēmas vai iemeslus, lai būtu neapmierināti, bet tas nav par mani.
Kaut gan tie brīži, kad man negribas smaidīt… Jā, ir tādi periodi, bet tie nekad nav ieilguši, un skatuve palīdz to enerģiju izlaist ārā. Saka jau, ka nevajag negācijas paturēt sevī – kārtīgi sadusmojies, izbļausties! Man tas nav pieņemami. Nav manā dabā strīdēties, un mani ir grūti izvest no pacietības. Kaut gan ir bijis manā dzīvē cilvēks, kam tas izdevās, un man tas ļoti nepatika. Turklāt man ir taisnības izjūta – ja mani apvaino… Es neciešu netaisnību! Tad es varu uzvilkties, kaut ko pateikt, bet par to, vai mīl vai nemīl, vai naudas nav, vai par kādām sadzīves lietām, nu, tās emocijas es bieži vien izlādēju uz skatuves.
Tā jau mēdz teikt, ka teātris aktieriem ir kā psihoterapeitisks kurss, kur mēs sevi kaut kādā mērā savedam kārtībā. Ir tā, ka runājam par citu problēmām, bet kārtībā savedam sevi. Mēs analizējam, kā tas cilvēks jutās, rīkojās, ko piedzīvoja, un vairāk tiekam skaidrībā par sevi. Kad uz skatuves vari izlikt emocijas un kaut kādā ziņā esi attīrījies, vairs nav nepieciešams izraudāties dzīvē. Esi brīvs no tā, kas tevi grauž. Tā ka nevar teikt, ka emocijas paturu sevī – es tās izlādēju, bet citā veidā, ne par savām problēmām. Esmu piefiksējusi, ka dzīvē kaut kas noticis, kāda situācija bijusi un tad to izmantoju lomā. Itin kā datorā kādu failu atveru. Jebkura dzīves situācija ienāk tajā, ko tu spēlē un kā tu jūties.»
Bet vai nenotiek arī otrādi – ka lomas ienāk aktrises pašas dzīvē?
«Minimāli uzvedības stilā. Es to varu salīdzināt ar Viņas melo labāk pirmo posmu. Seriāla filmēšana atšķiras no darba teātrī, kad divus mēnešus mēģini jauno lomu un pēc tam mēģini jau citu lomu. Kad jādomā par nākamo lomu, vairāk ieraugi tās situācijas, kas ir raksturīgas varonei, un tad arī varbūt dzīvē, trenējoties izrādei, reizēm šāda uzvedība nedomājot iznāk ārā. Bet klāt jau nākamā loma, un tu apaudz ar visādām lietām, kas sadzīvotas no dažādiem tēliem.
Bet vairāku sezonu seriālā atveidojamais tēls ir ilgstošāks, par to gadu gaitā cilvēkiem jau iesakņojies kaut kāds priekšstats. Parasti jau zina, kas ir Marta no Viņas melo labāk. Man šķiet, ka sākumā, saprotot, ka visiem šis nepareizais tēls patīk, es dzīvē sāku piespēlēt – ā, jūs gribat Martu redzēt? Tūlīt būs Marta! Kaut gan es neesmu Marta, tā nav mana būtība. Un es arī neielaidu tēlu par daudz savā dzīvē, kad pati sāktu domāt kā Marta.
Pirmos divus gadus, apkārtējos iepriecinot, es kādu laiku ārēji piespēlēju, bet tad man tas apnika, un visiem sāku skaidrot – nē, es neesmu Marta, es esmu kas cits! Bet seriāls turpinās un turpina dzīvot savu dzīvi. Un man vairs nav svarīgi, ja manī tagad kāds ierauga Martu, – lai taču katrs domā, kā grib! Es zinu, kas es esmu.»
Uzvārda maiņa
Nacionālajā teātrī (gandrīz neticami, bet tas notika pirms 23 gadiem!) viņa ienāca kā Evija Kromule. Ar lomām izpelnījās nomināciju Gada labākā jaunā skatuves māksliniece, bet tad Kromules uzvārds no afišām pazuda. Taču nepazuda aktrise, jo Evija apprecējās ar scenogrāfu Kristapu Skulti un pieņēma vīra uzvārdu.
«Kad precas, tad jābūt vienā uzvārdā,» uzskata Evija. Par jautājumu, vai tētis nepārdzīvoja, ka neturpinās viņa uzvārds, Evija brīnās: «Kas tad tur ko pārdzīvot? Tā taču ir dabiska lietu kārtība – meita precas un maina uzvārdu. Tādas sarunas, ka vajadzētu palikt tēva uzvārdā, mums nekad nav bijis.»
Evija, kā pieņemts teikt, ieprecējās ģimenē ar vārdu: vīra tēvs Gvido Skulte bija leģendārs kinooperators, bet vectēvs – slavenais komponists Ādolfs Skulte. «Es nevienā mirklī nevaru teikt, ka dzimta mani nepieņēma. Gvido vienmēr teica, ka esmu superīga – saimnieciska, skaista, protu gatavot, bet Kristaps viņam jautāja – kāpēc tu man neteici, ko nozīmē apprecēties ar aktrisi? Tieši tā bija problēma.
Mums bija atšķirīgi uzskati, kādai jābūt kārtībai ģimenē. Es nebiju tā sieva, kas var sēdēt mājās, pieskatīt bērnus un nodrošināt ģimeniskumu.
Es biju tik jauna… Esmu mainījusies, un varbūt, ja mēs tagad satiktos, mums būtu cita komunikācija. Tomēr domāju, ka mēs satiekamies īstajā laikā, jo viens otru audzinām. Tad piedzima abi mūsu dēli, bet tolaik man teātris – godīgi varu teikt – bija pirmajā vietā. Ja saslima bērns, man pat prātā neienāca, ka es varu palikt mājās un zvanīt uz teātri, ka jāatceļ izrāde. Tagad vēroju, ka ir kolēģi, kuri vairāk domā par sevi un savu veselību, un personisko dzīvi, un tā upurēšanās mākslai vairs nav tik liela.
Viss jau mainās – bija laiks, kad uzskatīja, ka aktrisei nevar būt bērni un personiskā dzīve. Tur jau ir daļa patiesības – saturēt ģimeni un veidot veiksmīgu karjeru, un lai abās jomās viss ir labi… Tas jau gandrīz nav reāli, tu drīzāk paliec pa vidu. Tiklīdz esi absolūti darbā, tu, arī cepot kotleti, domās esi pie lomas, un tas, kas notiek līdzās…
Es ģimenes dzīvē nevarēju būt līdz galam, man pirmajā vietā bija tas, ka jābūt teātrī, jābūt mēģinājumā, jābūt izrādē.
Ir tikai viena reize, kad es atteicos no lomas. Nesen bija piedzimis Bruno, pēc pāris mēnešiem atsāku spēlēt izrādēs, jo uz dažām stundām varēju dēlu atstāt, bet, kad Bruno bija pusgads, sākās mēģinājumi jaunam uzvedumam. Tie bija Pūt, vējiņi!, ko iestudēja Gaļina Poliščuka, un viņa vēlējās, lai mēs esam teātrī no rīta līdz vakaram. Man patīk tik intensīvs darbs, bet tad, kad tev mājās ir mazs bērns, domāšana mainās.
Nedēļu mēģināju, tomēr sapratu, ka negribu palaist garām, kā aug mans bērns.
Mazākā lomiņā spētu visu apvienot, taču ierastajā intensīvajā mēģinājumu procesā to nevarēju. Atteicos no lomas, un Andu toreiz nospēlēja Anna Klēvere. Izrāde bija veiksmīga, to daudz spēlēja…
Kad viens pēc otra piedzima mani puikas, es izkritu no aprites, lielas lomas pazaudēju, līdz ar to nesasniedzu tik daudz, kā vēlējos un kādas bija iespējas. Bet nekad par to nesatraucos, jo mans ieguvums ir nezūdošs un vērtīgāks – divi fantastiski dēli! Taču viss notiek – atgriežoties sākās seriālu laiks. Sāku filmēties un joprojām tajā nišā strādāju.
Savukārt teātrī man ir svārstīga situācija – gan galvenās lomas, gan tukšie gadi. Tukšajos gados filmēšanās līdzsvaro, taču man vienmēr ir bijis darbs. Turklāt tik daudz darba, ka mājās saņēmu par to pārmetumus. Par to, ka par maz esmu mājās un ar bērniem, bet es nespēju pazaudēt karjeru. Tā man bija un joprojām ir svarīga un nepieciešama. Man kā cilvēkam svarīga un nepieciešama.
Protams, bērnam ir jādod ievirzes, bet neuzskatu, ka ir jākontrolē katrs viņa solis… Tas man nāk no vecākiem, no tā, kā viņi attiecās pret mani. Atceros, vecāki vienmēr man prasīja padomu. Mammai jau no senām dienām ir raksturīgs teikums – bet Evija teica tā! Un tagad es piefiksēju sevi sakām – bet Bruno teica tā! Turklāt es dēlu viedokli augstu vērtēju, un ieklausos, ko mani bērni saka. Dēlus (Bruno ir 16, Robertam 14 gadi) uztveru kā līdzvērtīgus, pieaugušus cilvēkus. Tāpat arī savu vecāku ģimenē vienmēr tiku uztverta. Ja kādu jautājumu vajadzēja risināt, viņi uzklausīja mani. Nekad neteica – mēs zinām labāk, izlemsim un tev pateiksim!
Arī ar maniem puikām man labāk patīk uzturēt draudzīgas attiecības. Jā, es pasaku, kas ir labi, kas slikti, un mēdzu atgādināt, ka trauki tomēr jānomazgā, bet ļoti bieži prasu viņiem padomu.
Saprotu, ka viņi ir cita paaudze, kas daudzas lietas redz svaigāk, tīrāk, citādāk, un to ir vērts uzzināt.
Mēs, pieaugušie, esam apauguši ar visādiem priekšstatiem, un dzīves pieredze ne vienmēr nāk par labu. Katra paaudze jau ir gudrāka, pareizāk laikam gan teikt – savam laikam atbilstošāka. Tāpēc prasu bērniem padomu, un viņi pasaka lietas, kurās vērts ieklausīties.
Pēc šķiršanās bērni divas nedēļas dzīvo pie tēva, divas – pie manis, un es rēķinos ar šādu grafiku, attiecīgi saplānoju darbus, lai tad vairāk būtu mājās. Un tad ir tik žēl, ka viņi aizbrauc… Tik lieli puiši, ka vairs nevaru atļauties tik daudz čubināties ar viņiem, un tas tā pietrūkst. Toties varu ar viņiem runāt vienā valodā, kā ar saviem draugiem.»
Aizveda uz Munameģi!
Kopš 2019. gada augusta pēdējās dienas mums ir aktrise Evija Krūze. Drosmīgs solis – populārai aktrisei mainīt uzvārdu. Viņa pati pasmejas: «Manuprāt, būtu dīvaini bijušā vīra uzvārdam pievienot Aimura uzvārdu.» Un jau nopietni turpina: «Man ir sajūta, ka esmu mainījusies, kaut kāds dzīves posms pagājis… Šķita, ka vajag mainīt uzvārdu, ka nevaru palikt vecajā uzvārdā. Varēju jau atstāt skatuves uzvārdu un dokumentos būt vīra uzvārdā, bet tā ir tāda mētāšanās! Man patīk tīras lietas – ja tu esi tas, tad esi tas. Pie jaunā uzvārda apkārtējie un arī skatītāji pieradīs.
Rēķinos, ka vēl ilgi uzrunās vecajā uzvārdā, bet pieradīs. Pase man ir ar jauno uzvārdu, pagaidām e-pasts ar veco, lai nenojūk saziņa. Interesanti, ka, apprecot igauni, valodniekiem uzvārdu latviskojot, tiku pie ļoti latviska uzvārda.
Sarunājamies mēs krieviski. Kopš filmējos Viņas melo labāk, kur darba valoda ir arī krievu (Daļa radošās komandas, režisoru ieskaitot, ir no Lietuvas – red.), es gandrīz perfekti varu runāt šajā valodā. Nesen teātrī kolēģis dzirdēja manu telefona sarunu ar vīru un teica: «Tev tāda mīļa krievu valoda!» Atbildēju: «Kā gan citādi, ja es tajā ar mīļu cilvēku runāju?»
Arī Aimurs ļoti labi zina krievu valodu, jo jau kopš 90. gadiem viņam grāmatu izdošanas un pārdošanas bizness daļēji bijis arī Latvijā. Viņam gan reizēm iznāk pārteikties – igauņu valodā nav dzimtes, tāpēc ātrumā viņš var pateikt par sevi sieviešu dzimtē ja očen siļnaja (esmu ļoti stipra). Man igauņu valoda ir sāpīgs jautājums. Sarakstoties īsziņās, speciāli uzrakstam pa vārdam – es latviski, viņš igauniski.
Elementāros vārdus zinu, bet man grūti uzķert valodas skanējumu – tā ir absolūti citāda. Ļoti sarežģīta valoda. Manuprāt, spāņu vai itāļu būtu vienkāršāk iemācīties. Tā kā nerunāju igauniski, man sarežģīti sazināties ar Aimura bērniem – viņi vēl mazi, zina tikai dzimto valodu. Mani dēli runā krieviski, bet Aimurs ar viņiem arī angliski var sarunāties.
Tagad gādājam kopīgas mājas, esam lielāka dzīvokļa meklējumos, lai visiem ir vieta – gan maniem bērniem, gan viņa dēlam un meitai, kad atbrauks. Tas būs Rīgā, jo te mēs kopā esam visvairāk. Aimurs saprot, ka te man ir teātris, filmēšanās, bet viņš daudz braukā no Tallinas šurp un var strādāt arī attālināti.
Mums patīk ceļot, kopā braucam uz ārzemēm, bet arī Igauniju esam izbraukājuši. Aimurs mani aizveda uz Munameģi! (Smejas.) Es tur nebiju bijusi.» Katra latviete taču zina, ko nozīmē – aizved mani uz Munameģi!
