Rīga +2°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Intervija publicēta žurnālā Ieva 2013. gada 51./52. numurā.
– Fotografējoties IEVAI, jūs uzlikāt ļoti skaistu kaklarotu un teicāt, ka tā jums ir īpaša.
– Mamma gribēja man trīsdesmit piecu gadu jubilejā uzdāvināt rotu, bet par šo viņas nodomu es nezināju. Viņa ir skolotāja, savulaik viņas klasē mācījās rotu mākslinieka Oļega Auzera meitiņa, mamma zināja, cik izsmalcinātas rotas veido Auzers, un uzrunāja viņu. Mammai bija vecmāmiņas sudraba josta, veidota no Latvijas laika sudraba divlatniekiem, un viņa bija iecerējusi, ka no tās iznāks man rota, bet izrādījās, ka Vecumiņš, kā mēs saucām vecmāmiņu, ir piekrāpta. Tas nebija sudrabs. Taču sudraba kaklarotu mamma man uzdāvināja. Pie manis uz Valmieru atbrauca Oļegs Auzers un jautāja, kādu es to gribētu. Sapratu, ja reiz mūžā tādu rotu tieši man gatavo, gribu tajā savas tā brīža izjūtas. Mēs abi ar mākslinieku sēdējām pie manis virtuvē, un es viņam skicēju rotas aprises. Man gribējās vienkāršas, plūstošas un elegantas līnijas. Kad rotu kā dāvanu saņēmu, tajā bija precīzas manas tā laika izjūtas. Par asarām es nebiju stāstījusi, bet rotas galos tās varētu būt asaru lāses, un elegantajā līniju plūdumā ir arī kaut kas no čūskas. (Smejas.)
Ap manu kaklu šis sudrabs pirmo reizi ir tagad, fotografējoties IEVAI.
– Un tajā ir gan Raudupietes, gan pašas Elīnas asaras, kaislības un vēsums?
– Tieši tā! Manī ir milzīgi pretpoli. Vienā mirklī es varu būt trakojošā jautrībā, un visi manā klātbūtnē smieklos krīt no krēsla, bet pēc trīs minūtēm jau varu raudāt.
No milzīga dzīvesprieka līdz depresijai man ir tikai mirklis, tāpēc dzīvē ar mani ir grūti.
Esmu emocionāla un ļaujos savām emocijām. Dzīvē raudu daudz un bieži. Uzskatu, ka asaras, tāpat kā smiekli, jālaiž vaļā tad, kad tie nāk. Nevajag tos krāt sevī. Neizraudātas asaras var tikai sabeigt sirdi.
– Par ko jums – jaunai, skaistai, talantīgai – jāraud dzīvē? Mīlestības dēļ?
– Kā nu bez tām asarām! Kā var uz skatuves nospēlēt raudošu upi, ja pati neesi raudājusi? Man ir bijuši periodi, ka no mīlestības pārdzīvojumiem, kas mani plosa dzīvē, mēģinājumā nevaru savākties. Stāvu uz skatuves, un man neapturami birst asaras. Tad arī atklāti esmu pateikusi, ka man ir slikti, bet mēģinājumā esmu un darīšu visu, ko spēju. Saprotu, ka režisors un kolēģi var uz mani dusmoties, ka raudu nevietā, taču tas neko nemaina – man nāk raudiens, un es raudu. Protams, mēģinu savākties, bet bieži vien tas nav iespējams. Tādos brīžos darbu mēģinu uztvert kā terapiju. Kad spēlēju Raudupieti, pirms izrādes pat krāju savas dzīves sāpītes, lai tad, kad man izrādē jābliež emocijas, varu tajās ielikt arī visas savējās. Muļķīgi tikai, kad tā pašas sāpe vairs nav aktuāla un ir pārāk labs garastāvoklis, lai spēlētu Raudupieti. (Smejas.) Baigi negribas tad raudāt, bet īstenībā jau nevis man jāraud uz skatuves, bet publikai zālē. Tāpēc lomas emocijās metos iekšā ar sirdi un dvēseli un rauju sevī visu vaļā.
– Jūsu Raudupiete atzīta par vienu no satriecošākajiem aktierdarbiem beidzamo gadu latviešu teātrī. Nebija šaubu, ka saņemsiet Gada aktrises balvu.
– Kad uzzināju, ka man būs jāspēlē Raudupiete, nodomāju: «Ak, ārprāts, divus mēnešus būs šausmīgi melns un smags laiks!» Atceros, ka tolaik rītos pirms mēģinājumiem klausījos absolūti stulbu mūziku. Tā es noskaņojos sajūtai, ka viss ir tik labi, tik labi, ka smieties vien gribas.
Lai atslēgtos, man vajag pilnīgu trulumu, un tad es ieeju kā rozā košļenes burbulī.
Sajūtas radīšanai noder arī riktīgi bojeviki, šausmenes, vislabāk, ja tās var skatīties datorā kopā ar draudzeni, sēžot gultā pidžamās, ēdot ceptu vistu un dzerot šampanieti. Nekādas mākslas, gudru sarunu par teātri, tikai par brūtgāniem. Kā saka Dace Eversa – par bikšu pogām. Tie jautājumi vienmēr ir aktuāli. (Smejas.)
Raudupiete ir patiesi izmisusi no tā, ka netiek galā ar savām jūtām, un es kā Elīna viņu saprotu, jo ļoti labi zinu, kā tas ir. Raudupieti izjūtu ļoti cilvēcīgi. Mums taču arī kādreiz galvā ir domas, ko nevienam neuzdrošināmies atklāt, nokauninām sevi par tādām, pat baisi kļūst: «Ārprāts, vai tiešām es esmu tāda?! Kā es varu kaut ko tādu iedomāties?!» Kad savās dvēseles dzīlēs tā ielaidies, reizēm kļūst bail, un dzīvē taču arī tā notiek, ka mokas var aizvest līdz kaut kam šausmīgam. Dievs nedod, ka tāpēc notiek kaut kas tik traģisks!
– Kam jūs savas dvēseles dzīles atklājat?
– Līdz pašiem dziļumiem nevienam, bet visvairāk par mani zina un vislabāk mani pazīst Kristīne Nevarauska. Mēs bijām kursabiedres, viņa sākumā strādāja Valmieras teātrī. Man ir liels prieks, ka arī Kristīne bija nominēta Gada aktrises balvai. Krilova meitenēm (režisors Pēteris Krilovs – Elīnas studiju kursa vadītājs – L. B.) šis bija labs gads. Māra Mennika saņēma nomināciju par labāko otrā plāna lomu, un nominācija jebkurā gadījumā jau ir atzinība. Pati desmit sezonu laikā esmu bijusi ļoti daudz nominēta Spēlmaņu nakts balvām otrā plāna lomās, bet nevienas balvas man nebija. Nepārdzīvoju, ka man tās netika, un vienmēr biju pārliecināta, ka togad to nedabūšu, bet nominācija arī ir forša. Jā, Kristīne man ir īsts draugs. Vārdu draudzene es nelietoju. Īsts draugs man ir arī Dace Eversa un mana mamma. Mums reizēm ar Kristīni ir nakts sarunas, kad piezvanām un runājam ilgi, ilgi.
– Kad jūs viena otrai naktī zvanāt? Kad ir ļoti labi vai ļoti slikti?
– Visbiežāk tad, kad ir ļoti slikti. Kad ir ļoti labi, draugs nav vajadzīgs. Reiz gan, būdama ļoti jautrā noskaņojumā, piezvanīju agrā rītausmā un iznesu Kristīni cauri. No teātra bijām aizbraukuši uz Ķelni, vakarā iedzēru alu, ko parasti nedzeru, visu nakti svinējām, un tad es zvanīju Kristīnei uz Latviju un teicu, ka esmu Ķelnē, bet neko vairāk nezinu. Ne to, kur atrodos, ne to, kur meklēt savējos, – esmu pazudusi. Kristīne, no miega pamodināta, uztraucās, un tā es viņu kādu laiku nesu cauri.
– Skarbi!
– Manā skatījumā tas bija mīļi. Man arī patīk, kad mani nes cauri, bet vēlams, lai es to kādā brīdī saprotu. (Smejas.)
– Vai ir notikumi, kas kādā brīdī mainījuši jūsu dzīvi?
– Manu dzīvi kardināli mainīja lēmums, kad ar ekonomistes diplomu strādājot Mobilajā telefonā un saņemot labu algu, nolēmu aiziet no darba. Biju iestājusies aktieros, jutu pakausī brīvības elpu, un dzīve, kas mani gaidīja, man likās tik neiedomājama, ka gribēju ātrāk tajā nokļūt. Ak, vai, cik tas mēnesis, ko vajadzēja vēl nostrādāt, bija grūts! Es bēgu no garlaicības un ļoti priecājos par šo savas dzīves izmaiņu. Uzskatu, ka cilvēkam tomēr jādara tas, kas patīk.
Nespēju izturēt rutīnu, dzīvi, kurā viss ir skaidri paredzams.
Modelis – izglītība, labi apmaksāts darbs, vīrs, bērni, nokārtota dzīve – varbūt izklausās labi, bet manā skatījumā tā ir ļoti garlaicīga dzīve. Cilvēks var nonākt līdz pašnāvībai, ja zina, ka tajā nekas nemainīsies. Katru rītu pamodīsies, noteiktā laikā ies uz darbu, katru dienu, mēnešiem un gadiem darīs vienu un to pašu, un viņa dzīvē nekas nemainīsies. Taču nesen kāds cilvēks man teica, ka ikdienā viņš saskata prieku un tieši to ikdienu izbauda. Šie vārdi man lika aizdomāties – vai es izbaudu ikdienu? Laikam jau ne!
– Teātris ir mūžīgi svētki?
– Vai arī mūžīgās ciešanas! (Smejas.) Lai nu kur, bet teātrī noteikti nav garlaicīgi! Man ir jāpateicas Dievam, liktenim, visiem labajiem gariņiem, notikumu sakritībai, planētu stāvoklim, ka esmu pieprasīta aktrise. Ja nebūtu lomu, tas būtu traģiski, taču es arī ļoti labi apzinos, ka viena brīža panākumi nenozīmē, ka tā būs vienmēr. Tie ir tikai uz to mirkli, kas jau paiet, bet nāk cits darbs, strādā pie jaunas lomas un nezini, kā tā izdosies. Liekas, ka neko nesaproti, neko nezini, neko nemāki… Šobrīd man teātrī ir ļoti daudz darba, māc nogurums, bet reizē ir arī pacilātība, ka visu laiku esmu nodarbināta, jo sēdēt mājās bez lomām būtu šausmīgi. Bezdarbība aktierim ir nežēlīga.
– Izklausās, ka visa dzīve jums šobrīd ir teātris.
– Man šobrīd ir sarežģīts laiks. Visa mana dzīve ir tikai teātrī, bet es pati to esmu tā iekārtojusi. Kad reizēm par to aizdomājos, mani tas satrauc, jo laiks taču iet…
– Savā personīgajā dzīvē esat viena?
– Vissliktāk ir tad, kad esi vientuļš, esot kopā ar kādu. Nekas nav briesmīgāks par vientulību divatā. Tās ir attiecību beigas, un nevajag vienam otru mocīt. Tikai tad, ja diviem cilvēkiem kopā ir labi, viņiem jābūt kopā. Ja nav labi, vienam otrs jāpalaiž vaļā. Visvairāk man bail, ja kāds ar mani dzīvotu kopā līdzjūtības dēļ. Nu, negribu es to, lai kā varbūt šo cilvēku mīlētu! Negribu piedzīvot sajūtu, ka es sevi kādam uzspiežu.
Mani mīlēt nav viegli. Ar mani dzīvot nav viegli.
Varu vienā mirklī būt laimīga un pati to laimi radīt, un jau nākamajā mirklī kā pa slīdkalniņu nolaisties lejā un būt dziļi nelaimīga. Varu raudāt, ka nenotiek tā, kā es to vēlos. Ja ar cilvēku, kas man bijis tuvs, esam nonākuši pie vienošanās, ka ejam katrs uz savu pusi, tas bijis sāpīgi, bet mēs esam saglabājuši savstarpēju labestību, un mums, uz ielas satiekoties, nav jāskrien uz otru pusi, varam normāli parunāties, ieiet kafejnīcā izdzert kafiju.
Man ir tik daudz iespēju savā eksistencē uz skatuves uzburt un izdzīvot daudzas dzīves, un man liekas, ka esmu tās izdzīvojusi arī savā dzīvē. Varu apprecēties, krāpt, mīlēt, izlēkt pa logu… Uzvilkt skaistus tērpus, arī kāzu kleitu… Uz skatuves varu izspēlēt situācijas un atrasties vietās, kurās nekad mūžā nebūšu, un man savā dzīvē to nemaz nevajag. Savukārt ļoti daudzus savas dzīves notikumus es varu izmantot skatuves tēliem.
– Kādā dzīves brīdī esat bijusi vienu soli no laulībām?
– Divas reizes! (Smejas.) Bet, ja lūdz roku tad, kad tas otrs slīd no rokas ārā, tramvajs jau aizgājis, un tā bija abas reizes. Tam notikumam ir jābūt īstajā brīdī. Planētām jāsastājas tā, lai abiem tie būtu īstie stāvokļi. Laulības es uztveru kā svētkus, baigo balli. Ja precēšos, tā varbūt būs balle visiem, bet varbūt balle tikai mums diviem. Taču es par to nedomāju. Zinu, ka liktenis tikai pasmiesies, ja pēc kaut kā izmisīgi tiekšos. Varbūt rīt uz ielas pēkšņi satikšu melnādainu skaistuli un došos viņam līdzi uz otru pasaules malu, teātrim pasakot sveikas. Esmu gatava, ka dzīvē var notikt pilnīgi viss. Manas lomas jau tam ir pierādījums, visi darbi to autoriem taču ir radušies no dzīves. Uz skatuves lomās mēs liekam iekšā sevi, skatītāji tajās saredz kaut ko no sevis. Man pie dzīves patīk tieši tās neparedzamība, tāpēc negribu neko izdomāt un mēģināt iegūt. Es gribu baudīt!
– Kādi ir jūsu vakari un rīti mājās?
– Ģenerālmēģinājumu laiks, iestudējot Triumfa arku, bija ļoti saspringts, paralēli gāja citas izrādes, bet sajūtas ir ļoti labas. Konstatēju, ka mani nekas nesatrauc, sīkumus neuztveru kā traģēdiju, visu uzņemu lielā mierā. Režisora Vara Braslas sabiedrība, mana Žoannas loma, Annas Heinrihsones tērpi, Emīla Zilberta mūzika radīja to noskaņu kopumu, kas manī pēc ilgiem laikiem viesa mieru. To mierīgāko pašsajūtu, kādā tagad esmu, gribētu paturēt sevī ilgāk.
Es varu būt gan vētra, gan miers.
Esmu kā dzīvs koks, ko redzu aiz sava dzīvokļa logiem, un man līdzīgi kokiem, kad tajos plosās vējš, locīdams un dažreiz arī lauzdams zarus, tas vējš, kas brāžas dzīvē, rauj mani līdzi, un arī mani zari iet pa gaisu un lūst. Taču tad atkal nāk saulainas dienas, bezvēja dienas, rāmas ziemas dienas. Man patīk skatīties uz kokiem aiz loga. Dažreiz tajos es redzu jūru. Mani vakari mājās ir pilni pārdomām – par lomu, pie kuras strādāju, par savu dzīvi. Es atpūšos, sakārtoju domas, bet brīžos, kad ir ļoti daudz darba, kā tas ir tagad, piekusums ir tik liels, ka, tikusi mājās no teātra, guļu, bet rītos, klīzdama pidžamā pa māju ar kafijas krūzi rokā, tik ilgi čammājos, līdz vienā brīdī attopos un saprotu, ka sen jau visu kavēju. Skrienu uz teātri ar taksi, un man pietrūkst tā mierīgā piecpadsmit minūšu gājiena cauri mežam, lai pabūtu vienatnē ar sevi.
Daba un mežs ir mana baznīca. Blakus manām mājām ir, šķiet, katoļu baznīca. Neesmu tajā ne reizes bijusi. Nesen tā uzlika jaunus zvanus, un tagad tie mani kaitina, ik pa piecpadsmit minūtēm skaļi zvanot. Svētdienu rītos tie dimdina ik pēc stundas. Ja man ir brīvs rīts, gribētu izgulēties, bet tas nav iespējams. Šo zvanu skaņas manu dvēseli patiešām nepacilā.
– Jūs esat kristīta?
– Esmu kristīta luterticībā, bet nevaru sevi pieskaitīt ne pie ticīgajiem, ne neticīgajiem. Ja gribētu kādai konfesijai pievērsties, tā laikam būtu pareizticība. Manām sajūtām tā ir vistuvāk, un pareizticīgo baznīcā sajūtos vislabāk. Tur ir sava intimitāte. Stāvot ar sveci pie kādas no ikonām un runājot, jūtu, kā es attīros. Es lūdzu, man birst asaras, un man ir sajūta, ka mani sadzird. Indra Roga, iestudējot Doktoru Živago, mums atnesa uz teātri Nikolaja Brīnumdarītāja ikoniņu, un mums tā ir būtiska.
– Jūs bijāt Krodera aktrise.
– Es mīlēju Kroderu un mīlu katru režisoru, ar kuru strādāju. Mūs ar Ievu Puķi sauca par Krodera aktrisēm, un viņš mūs mīlēja abas. Man liekas, ka Ievu viņš mīlēja kā sievieti, bet mani – kā bērnu. Arī Krodera laikā mēs strādājām pie citiem režisoriem. Mani saulītē izcēla Fēlikss Deičs, Māra Ķimele, Pēteris Krilovs, Varis Brasla, un pēc tam nāca Oļa laiks. Domāju, ka Kroders mani pārbaudīja, kad, ienākot teātrī, ielika mani aizstāt Ināru Ieviņu Sarkangalvītes mātes lomā. Ināra gāja slimnīcā uz operāciju, un kādu vajadzēja viņas vietā. Sarkangalvīte bija Māra Mennika, kas ir tieši vienu mēnesi vecāka par mani. Es biju zaļš laksts, tikko no akadēmijas, mute vaļā līdz ausīm, gatava darīt jebko. Izrādē Sarkangalvītes māte meta ritentiņus, iemīlējās vilkā, skrēja viņam pakaļ pa mežu. Man liekas, ka tajā brīdī es Olim iepatikos.
– Kas jums ir Valmiera?
– Valmiera man ir mājas. Pilnīgi noteikti. Rīgas burzma vairs nav mana. Agrāk es to pieņēmu, bet tagad vairs nevaru. Valmierā jūtos piederīga vairāk, nekā citur. Mēs teātrī rūpējamies par savām attiecībām, te ir klasika, stabilitāte. Kad mūsu kurss te atbrauca un sāka strādāt, visi dzīvojām teātra kopmītnē. Meitenes pirmās sāka īrēt vai pirkt pilsētā dzīvokli. Arī man gribējās savu vietu. Bez mammas atbalsta pie dzīvokļa es nebūtu tikusi. Nomira tētis, vecmāmiņa, suns, un mamma mūsu četristabu dzīvokli Rīgā samainīja uz divistabu dzīvokli viņai Rīgā un man Valmierā, katra vēl nopirkām sev pa mašīnai.
Viss, kas man pieder, ticis, pateicoties mammītei.
Bez viņas sava dzīvokļa man nebūtu. Tad man vajadzētu meklēt bagātu mecenātu, ko es nemāku un nekad nedarīšu.
Bez mammas es vispār daudz ko dzīvē nebūtu izdarījusi. Mēs esam palikušas divas meitenes, mammu es lološu un sargāšu, cik vien tas iespējams, kā viņa kopš bērnības lolojusi mani. Ar stingru roku, bet ļoti mīlot un lutinot. Laikam tāpēc man mīlestības lietās ir grūti, jo ģimenē biju pieradusi, ka mamma, tētis, vecmāmiņa visu savu mīlestību veltīja man. Likās, ka tā ir jābūt vienmēr arī pašas dzīvē, un nesaprotu, kāpēc tā nav. (Smejas.)
Mācījos pirmajā kursā, kad aizgāja tētis, un man viņa vēl arvien ļoti pietrūkst. No tēta es jutu aizstāvību, vīrieša roku, muguru, plecu. Pēkšņi atradu fotogrāfiju, kur esmu kopā ar tēti, kad man bija kādi trīs gadiņi. Fotogrāfijā esmu tik laimīga, un man visu laiku gribējās atrasties tajā laimes sajūtā. Skatījos un fotogrāfijā jau pārāk iedzīvojos, tajā redzēju cilvēku, kādu gribētu sev blakus, bet saprotu, ka tētis ir aizgājis, es esmu šeit, un man ir jādzīvo tā dzīve, kas man ir tagad.
