Rīga -3°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
1
-
0
-
Attiecības veidojās pamazām
«Studiju gados pēkšņi sāku vēlēties suni. Pēc izlasītā par dažādām šķirnēm sapratu, ka vēlos kurchāru – nenogurstošu skrējēju, labi apmācāmu suni. Mājaslapā putnusuni.lv iepazinos ar ģimeni, kuru kucītei bija gaidāms ģimenes pieaugums. Un šie cilvēki vispirms pārliecinājās, vai tiešām esmu gatava rūpēties par suni,» atceras Dārta. «Kad paņēmu Munku, teātrī vienojos, ka pirmos mēnešus drīkstu suni ņemt līdzi uz darbu. Tādējādi visu laiku bijām kopā.» Abu attiecības veidojušās pamazām. «Īpašs bija arī brīdis, kad sapratu, ka es viņam esmu sevišķi nozīmīga – Munks negāja pie citiem, tikai pie manis,» atklāj Dārta.
Pēc kāda laika aktrise nolēmusi, ka vēlas vēl vienu suni. «Kad Facebook ieraudzīju paziņojumu, ka pēc saimnieka ilgojas vipets, man kucēns pēc bildēm tik ļoti iepatikās, ka biju gatava braukt pēc viņa uz Lietuvu,» stāsta Dārta.
«Sākumā suni nesapratu, reizēm tas mani ļoti kaitināja. Līdz piepeši notika mūsu saslēgšanās tādā kā domu līmenī. Sapratu, gan ko viņš domā, gan kāpēc rīkojas tā vai citādi. Tas bija brīnumains mirklis,» atceras aktrise. «Abus suņus esmu vedusi uz suņu skolu, palīdzējusi apgūt disciplīnu. Priecājos, ka esmu tikusi pie sava kinologa, kuram varu zvanīt vienmēr, kad rodas kāda problēma. Negribu pārāk lielīties – arī mani suņi reizēm neklausa, aizskrien prom, bet kopumā varu ar viņiem komunicēt kā ar līdzvērtīgiem biedriem,» uzsver Dārta.
Visus saliedē slimība
Kad abi suņi paaugušies, Dārta sailgojusies pēc vēl viena suņa. Un nu ir arī tas – divpadsmitgadīgais īsspalvainais putnusuns Borhess. «Smejos, ka ar savu dzīvesbiedru (Saeimas deputāts Artuss Kaimiņš – red.) esmu kopā viņa suņa dēļ,» joko Dārta. Abiem uzsākot kopdzīvi, Borhesam nav bijis viegli pierast pie jaunās ģimenes. Visus satuvinājusi Borhesa pēkšņā smagā slimība. Sunim bija sagriezusies liesa, tāpēc vajadzēja steidzami operēt. Ārsts brīdināja – suns ir cienījamā vecumā, pēc operācijas var nepamosties. Tomēr izvēles īsti nebija. Viss beidzās labi.
«Pēc operācijas gan mēs ar Artusu, gan Munks un Hoppers tā rūpējāmies par Borhesu kā vēl nekad iepriekš.
Mani suņi pie Borhesa bija kā pielipuši – gulēja viņam blakus, mīļoja, čubināja, lutināja. Caur šo notikumu visi ļoti satuvinājāmies. Tagad esam īsta ģimene: suņi rūpējas cits par citu – aposta, vai draugam robs austiņā aizdzijis, vai viss kārtībā –, un tagad, gaidību laikā, pieskata arī mani,» stāsta Dārta. Un piebilst – īpašas rūpes grūtos brīžos izrāda Munks. «Viņš nav roku suns. Bet, ja ir slikti – esmu slima, man ir liela temperatūra vai kāds savainojums –, viņš vienmēr ir man blakus un neatkāpjas. Kā tāds dakteris.»
Esmu līdzīga abiem saviem suņiem
Aktrise saka: suņiem ir katram savs raksturs un vajadzības. Munks ir mājas šerifs – ik pa laikam grib izskriet laukā un paskatīties, vai kāds nenāk. Hoppers, jaunākais, bieži grib mīļoties un apēst ko garšīgu. Bet Borhess, kaut arī visvecākais, visu laiku vēlas spēlēties. «Suņus neuztveru kā zemāku šķiru, viņi ir līdzvērtīgi. Tā ir mana komanda, mani draugi, ģimene, kas mani sargā.»
Kā ar pieņēmumu, ka suņi esot līdzīgi saimniekiem? «Draugi saka – esmu līdzīga abiem saviem suņiem, katram savā veidā. Viens ir cīnītājs, otrs spītnieks. Viens grib būt ar cilvēkiem, otrs ne. Un visas šīs īpašības, kas dažkārt ir pretrunīgas, piemīt arī man,» saka Dārta.
