Rīga 0°C 
Novērtē rakstu
-
3
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Solījumi, ko dodam
«Tie procesi, kas šogad notikuši valsts dzīvē un sabiedrībā, daudziem likuši aizdomāties arī par sevi, pārvērtēt savu izšķiršanos kādā dzīves situācijā, apzināties savas balss svarīgumu. Domāju, ka daudzi pārvērtēja, par ko viņi ir atdevuši savas balsis, ievēlot Saeimu, balsojot par Rīgas Domes deputātiem un Eiroparlamenta vēlēšanās. Redzot un izjūtot, kas notiek, man ļoti jādomā par atbildību, zvērestiem un solījumiem, ko dodam,» atzīst Daiga. «Tagad atklājas, kāds populisms bijis politiķu solījumi, kad viņu tukšie vārdi izraisa mediķu streikus.
Reģionālā reforma un neziņa, kā tā izmainīs tūkstošiem cilvēku dzīves, satraukusi visu Latviju. Nekad nebūs tā, ka visi būs apmierināti, bet, neveicot izmaiņas, arī neko labāku valsts līmenī nevaram vēlēties.
Trakākais, ka mēs, tik bieži pievilti, vairs neticam, ka kāds tiešām veiks izmaiņas, kas uzlabos dzīvi, ka pildīs solījumus.
Man bieži bijis jādomā arī par mūsu katra atbildību, par to, kāds svars ir mūsu vārdiem un solījumiem, kad vieni tos dod profesionāli, citi – vienkārši sola savā darbā, ģimenē, paši sev. Un tad ir jautājums, ar kādu atbildību tas tiek darīts un cik šie solījumi ir vērti. Vai tie cilvēkus notur pie morālās atbildības, vai nenotur.»
Daiga nav tikai aktrise, bet desmit gadus arī Latvijas Teātra darbinieku savienības valdes priekšsēdētāja, šajā amatā ievēlēta jau ceturto reizi, kas nozīmē visas lielās teātra saimes interešu lobēšanu un savas jomas sargāšanu.
«Manā gadījumā tā ir atbildība un sadarbība. Sekošana līdzi, kādi kultūras nozarei svarīgi lēmumi tiek pieņemti valsts institūcijās, izvērtējot, vai tie nepasliktinās teātra jomas situāciju un funkcionēšanu. Lai nenotiek tā, ka ieplānotajiem projektiem, kuriem apsolīts finansējums, budžeta sadalījumā tas pēkšņi tiek atņemts, jo radušās citas prioritātes. Kultūra veido mūsu identitāti, cilvēkiem ir svarīga sava kultūrvide, savu sakņu un piederības apziņa. Bez tās valsts pastāvēšana nav iedomājama, kas politiķiem atkal un atkal ir jāatgādina.»
Daigai tas izdodas. Izdodas veiksmīgi apvienot radošo un sabiedrisko dzīvi. Par spilgtu radošo devumu teātra mākslā un ilggadēju aktīvu sabiedrisko darbību viņa šogad valsts svētkos saņēma Triju Zvaigžņu ordeni.
«Aktieri dzīvo savā pasaulē un mēdz norobežoties no tā, kas notiek ārpusē, grib dzīvot tikai mākslai. Es arī tam posmam esmu gājusi cauri. Man mājās nebija televizora, ļoti reti klausījos ziņas. Svarīgs bija tikai teātris un savas lomas,» saka Daiga.
«Vadot Teātra darbinieku savienību un esot Latvijas Radošo savienību padomē, man bijusi iespēja paskatīties uz dzīvi plašākā amplitūdā, izveidot sadarbību ar dažādām valsts institūcijām un izjust, kāda nozīme ir cunftes vienotībai. Es viena pati – tikai savā vārdā, nevaru būt cīnītāja. Pārstāvu visas teātra nozares intereses, un tikai ar visu kopīgu atbalstu varam kaut ko sasniegt un panākt. Saviem kolēģiem saku: «Ja esi šajā profesijā un esi nolēmis tajā pavadīt savu dzīvi, tad stājies savienībā – mums ir jāspēj apvienoties kopīga mērķa dēļ.»
Šajā darbā nevar vadīties tikai no emocijām. Man palīdz mans līdzsvarotais raksturs. Nesen mana jaunā kolēģe Agnese Cīrule teica – viņa atklājusi, ka teātrī ir viena racionāla aktrise, ar to domādama mani. Droši vien, ka šo rakstura šķautni manī savā laikā novērtēja arī Lolita (aktrise Lolita Cauka – L.B.), virzot mani Teātra darbinieku savienības priekšsēdētājas amatā, domājot, ka es varētu turpināt viņas daudzu gadu sekmīgo darbu.
Šobrīd man jau liekas, ka pēc mana ceturtā termiņa vajadzētu nākt citam, kas pārņemtu vadību, jo ir vajadzīgs jauns redzējums un jaunam vadītājam būtu savs skats un idejas. Šajos desmit gados daudz kas labs ir izdevies, ir iestrādes, ko realizēt. Es nenoliedzu, ka man piemīt organizatores spējas un šī darbošanās dod gandarījumu.»
Sapņu māja
«Jau skolas laikā es darbojos teātra pulciņā, bet man nebija sapnis kļūt par aktrisi,» atceras Daiga. «Domāju, ka varētu studēt žurnālistiku, aizgāju uz jauno žurnālistu skolu Noruna un sapratu, ka tas tomēr nav mans ceļš. Man patika rakstīt, bet apzinājos, ka negribu regulāri pievērsties konkrētām tēmām. Patika izpausties brīvākos apcerējumos, bet tik lielu iedvesmu, lai tā būtu rakstniecība, sevī nejutu.
Mācījos mūzikas novirziena klasē Rīgas 45. vidusskolā, kuras direktore tolaik bija slavenā Lilija Reiziņa, kura, saņēmusi visus augstākos valdības apbalvojumus, izmantoja savu statusu, lai skolu uzturētu augstā līmenī. Pie mums veda ārzemju delegācijas un rādīja kā padomju paraugskolu. Man ir ļoti labas atmiņas par savu skolu, par brīnišķīgajiem skolotājiem.
Skolā bija kori un ansambļi, kuros visi iesaistījās, piedalījāmies konkursos, skolēnu Dziesmu svētkos, apguvām mūzikas instrumentu spēli. Vidusskolā mums bija harmonijas nodarbības, kas notika toreizējā Latvijas Valsts konservatorijā pie pasniedzēja, prorektora Dzintara Kļaviņa, un man ļoti patika Konservatorijas radošā gaisotne. Visās malās skanēja mūzika, kādā auditorijā spēlēja instrumenti, kādā dziedāja, un tā vide mani burtiski apbūra.
Gāju pa gaiteni, vilku ar pirkstu pa sienu un domāju: «Kā es te gribētu mācīties!…»
Mūzikas skolotājas Ilgas Milleres pamudinātas, vairākas meitenes no mūsu klases aizgājām uz kori Dzintars, kurā viņa dziedāja, bet par profesionālu dziedāšanu es toreiz nedomāju. Konservatorijā pie ziņojumu dēļa pētīju sarakstus, kas informēja, kādās specialitātēs te var studēt, un izdomāju, ka man derētu masu pasākumu režisori. Pēc vidusskolas uzreiz arī stājos, bet paliku aiz strīpas. Raudādama gāju pie rektora Imanta Kokara lūgties, vai tomēr nevar mani uzņemt.
Viņš teica, ja tik ļoti gribu, lai noteikti vēlreiz stājos, bet to vienu gadu līdz tam pamācos Kultūras un izglītības darbinieku tehnikumā. Tā arī izdarīju, bet svētdienās gāju Konservatorijā uz sagatavošanas kursiem, kurus vadīja Māra Ķimele. Iestājos, domādama, ka tie ir režisoru kursi, vienā brīdī sapratu, ka tajos gatavo aktierus, taču paliku ar domu, ka iegūtās zināšanas un prasmes noderēs, stājoties režisoros. Māra Ķimele piesaistīja interesantus pasniedzējus. Viss, ko mums mācīja, man tik ļoti patika, ka tā lieta ievilka un es iestājos aktieros.
Skolas laikā cīnījos ar sevis nepieņemšanu. Savā garā auguma dēļ jutos diezgan briesmīgi. Tas man nelikās nekas foršs.
Es ļoti labi atceros sajūtu, kad, braucot 6. tramvajā no galapunkta Juglā līdz savai skolai, vagonā biju visgarākā. Ielocījos ceļos, uzmetu kūkumu, ierāvu galvu plecos, lai kļūtu mazāka un nepaceltos pāri visiem. Klasē bijām trīs Daigas, tāpēc mani sauca uzvārdā vai arī par Tumsiņu, Gaismoni, bet, komplektā ar garo augumu, arī par Smilgu, Niedri un Laternu.
Tā nebija izsmiešana, un nekādu traumu neradīja, kā tas daudziem skolas laikā bijis. Man bija ļoti jauka un radoša klase. Kompleksi atkāpās otrajā plānā, studējot Teātra fakultātē, kad sajutos novērtēta, kad iekšējā pasaule un tās izteikšana kļuva par svarīgāko, kā sevi apliecināt. Patiesībā to jau es sapratu skolas laikā, dziedot Ausmas Derkēvicas vadītajā korī Dzintars, kas man pavēra pasauli vārda tiešā nozīmē.»
Mana terapija – koris
«Koris brauca ārzemju koncertturnejās. Man tas bija milzīgs notikums un piedzīvojums. Vidusskolas pēdējā gada pavasarī korim bija brauciens uz Vāciju, un meitenes, kuras dziedāja Dzintarā, atbrīvoja no vidusskolas eksāmeniem, lai gan uz to laiku bijām jau atpakaļ. Netikām uz konsultācijām, un direktore nāca mums pretī. Viņai likās būtiski, ka viņas skolas meitenes dzied starptautiski atzītā korī.
Ar Dzintaru aizbraucu arī uz Ameriku. Tas bija Atmodas laiks, 1989. gads. Ar speciālu – tikai korim – reisu no Maskavas pāri visai Padomju Savienībai lidojām uz Kaliforniju. Kad Sanfrancisko laidāmies lejā, cēlās augšā saule. Tas bija fantastiski skaisti!
Pirms tam Vācijā jau biju redzējusi, kā ir aiz dzelzs priekškara, bet Amerika pilnīgi satrieca. Tas bija šoks.
Viens no spilgtākajiem iespaidiem bija krāsas – krāsaini apģērbi, krāsaina dzīve, saule un palmas. Mums pa ceļam bija jāapgūst dziesma, kas padomju gados netika atskaņota, – Lai līgo lepna dziesma. Tikko nolaidāmies, turpat lidostā mūs sastādīja, lai dziedam latviešiem, kas mūs sagaidīja, un tad bija redzams, kurš lidojumā mācījies un kurš pļāpājis vai gulējis.
Mēs bijām diezgan liels jauno meiteņu bars, skolas skuķi, vaļā pasprukuši, un vecākās dāmas, kad labi nezinājām vārdus, uz mums diezgan nosodoši skatījās. Tagad viņu attieksmi saprotu. Es tieši tāpat tagad reaģētu. Veselu mēnesi nodzīvojām Kalifornijā, mūs visur ar sajūsmu uzņēma. Tas brauciens bija piedzīvojums, ko vēl arvien atceros.
Kora dziedāšana un mūzika mani ir ārkārtīgi ietekmējusi. Mani vecāki dziedāja korī, un ar to es esmu uzaugusi. Man ir fotogrāfija, kurā esmu kopā ar vecākiem Dziesmusvētku simtgadē, kad man bija trīs gadiņi. Tētis dziedāja vīru korī Auseklis. Mamma ilgus gadus korī Sakta, un mājās vienmēr ir skanējusi mūzika. Bērnudārzā muzikālā audzinātāja atlasīja meitenes, kas varēja noturēt balsi, mācījāmies dziesmas, uzstājāmies. Audzinātāja teica mammai, ka esmu muzikāla un man jāmācās mūzika.
Mamma ļoti apņēmīgi mani no Juglas ar vairākiem trolejbusiem un autobusiem vadāja uz sagatavošanas nodarbībām Dārziņskolā, kur man iedalīja spēlēt čellu. Nepilnu gadu ar savu čellu braukāju uz sagatavošanas klasi, bet iestājeksāmenos, kad bija jādzied, sāku raudāt un Dārziņskola gāja man secen.
Maniem vecākiem mūzika bija aizraušanās, bet pēc izglītības viņi ir ķīmiķi – inženieri. Viņu jaunībā ķīmija bija ļoti populāra, skaitījās nākotnes profesija. Tēvs strādāja Rīgas Popova Radiorūpnīcā, vēlāk bija galvenais tehnologs Neredzīgo Mācību un ražošanas kombinātā Juglā.
Mamma sākumā strādāja Zinātņu akadēmijas Neorganiskās ķīmijas institūtā, tad Sadzīves ķimizācijas konstruktoru birojā, bet no ķīmiskām vielām sākās alerģija, un viņa aizgāja uz Vēstures muzeju. Strādāja pie metālu restaurācijas, kur ķīmijas zināšanas nepieciešamas, un mūža karjera viņai izveidojās restaurācijas jomā. Mamma ir Vēstures muzeja Restaurācijas centra vadītāja, bijusi atbildīga par Brīvības pieminekļa restaurācijas darbiem. Viņa ir apbalvota ar Triju Zvaigžņu ordeni, un nu mēs ģimenē esam divas ar šo augsto apbalvojumu.
Tagad es atkal dziedu korī. Kopā ar darba kolēģi Ievu Struku aizgājām uz Rīgas Tehniskās universitātes jaukto kori Vivere, ko vada Gints Cepelnieks. Mēs ar Ievu viena otru ilgi mudinājām un bikstījām. Darbu ar kori ir grūti savienot, bet, cik varu, tik turu līdzi. Koris ir mana terapija. Dziedot no visa atslēdzos, izbaudu to, ko daru, un visas problēmas tajā brīdī pilnīgi pazūd.»
Gaismiņa
«Mans uzvārds ir diezgan rets. Tēvs nāk no Zvejniekciema. Zinu, ka Limbažu pusē un vēl kaut kur pa Vidzemes galu ir kādi Gaismiņi, iespējams, mums ir kāda tāla radniecība, bet tuvākajos rados vienīgais uzvārda turpinātājs ir mans brālis Mārtiņš un viņa dēls Jānis. Māsai Gundegai un viņas bērniem ir viņu tēva uzvārds. Mani bērni Marta un Kārlis ir Šiliņi, arī es pasē esmu Šiliņa. Savu uzvārdu lietoju tikai profesijā, un vienu reizi abi uzvārdi ar mani izspēlēja traku joku.
Ar Harija Gulbja lugu Uz Liepsalām ejot braucām viesizrādēs pie latviešiem uz Austrāliju. Bijām maza, brīnišķīga kompānija – režisors Edmunds Freibergs, Astrīda Kairiša, Jānis Skanis, Rasma Garne, Evija Skulte, Uldis Anže un es. Ceļš tāls, ar daudziem pārlidojumiem. Čekojoties Rīgā lidostā, atklājās, ka visu grupu var reģistrēt uzreiz visiem lidojumiem līdz pat Pertai, bet mani tikai līdz Singapūrai.
Tad nu tur lidostā gāju kārtot, lai arī mani reģistrē pēdējam pārlidojumam, bet uzzināju, ka biļetes uz tāda vārda nav. Teicu, ka nevar būt, es taču lidoju ar grupu, rādīju sarakstu, kurā ir visi. Nē, citi ir, bet tādas Šiliņas nav! Izmisusi prasīju, ko man darīt?
Lidostas darbinieks, pētot sarakstu, pēkšņi pajautāja, kas ir Daiga Gaismiņa. Iekliedzos: «Es! Es! Tā esmu es!…» Bet ar tādu uzvārdu man nekāda dokumenta nav. Tas bija tikai cilvēciskais moments, ka tas singapūrietis saprata, kādā situācijā esmu nonākusi, un man palīdzēja. Viņš uz biļetes uzrakstīja, ka Gaismiņa jāizrunā kā Šiliņa. Tāda dīvaina tauta, ka uzvārds rakstās pavisam citādāk, nekā to izrunā.
Savu vīru es satiku studiju laikā Mūzikas akadēmijā. Mani draugi bija kordiriģentu kompānija, ansamblis Usma, ko vadīja Juris Vaivods, kopā koncertējām. Tiem puišiem savukārt bija zināms Rihards, un tā caur kopējiem draugiem mēs iepazināmies. Viņš spēlēja trompeti, bija jau iestājies maģistrantūrā. Pēdējā kursā apprecējos. Esmu no meitenēm, kas dzīvē visu nokārto ātri. Drīz arī pieteicās pirmais bērniņš.
Mani bija noskatījis Oļģerts Kroders, tolaik Nacionālā teātra galvenais režisors, un paņēma teātrī, zinot, ka sezonas otrajā pusē man jau būs bērns. «Nekas, piedzemdēsi, nāksi un spēlēsi!» viņš teica.
Pirmajā sezonā, kad sāku strādāt, man bija paredzētas trīs lomas, un es vienā brīdī apsvēru, vai meitai nedot visu šo trīs lomu vārdus – Marta, Sofija, Elīna. Es biju Elīna Skroderdienās, Sofija jeb Soņa Noziegumā un sodā un Marta – Mīlestības neprātā. Iedevu tikai vienu – Marta, jo mana vecāmamma bija Marta. Tāds skaists sākums teātrī. Pēc trīs gadiem pieteicās dēls. Godājot vīra dzimtu un vīratēvu, nosaucām viņu par Kārli.
Nenožēloju, ka sākumā, kad varēju spēlēt lielas lomas, man dzima bērni. Priecājos, ka neatliku viņus uz vēlāku laiku. Tagad bērni jau lieli, abi studē. Martai ir pēdējais semestris maģistrantūrā Vācijā, Bīlefeldas universitātē, kur viņa studē socioloģiju. Kārlis Floridas universitātē apgūst banku lietas un finanses. Viņš labi spēlēja basketbolu, Latvijā bija U-18 izlasē, U-20 izlases kandidātos, un tika NCAA – Amerikas koledžu basketbola programmā, tāpēc par studijām nav jāmaksā. Bērni paši cīnās, lai kaut ko sasniegtu.
Viegli neiet, mēs viņus varam tikai morāli atbalstīt, bet mums ir gandarījums, ka bērni izauguši labi un mērķtiecīgi, paši atraduši savu ceļu. Prieks, ka viņi var izmantot to bāzi, ko savu zināšanu pamatos ielikuši, mācoties Rīgas Valsts vācu ģimnāzijā. Domāju, ka bērni noteikti atgriezīsies Latvijā, bet iespējas, kas tagad jauniešiem dotas, vajag izmantot. Mums tādu nebija.»
Mirkļi kā pērlītes
«Mēs bijām pirmais kurss, kas netika gatavots kādam konkrētam teātrim, un mūsu kursa vadītāja Māra Ķimele brīdināja, ka neviens par mums rūpi neturēs. Mācījos vienā kursā ar Rēziju Kalniņu, Agnesi Zeltiņu, Milenu Gulbi, Uldi Anži, Ivaru Stoninu, Ivaru Auziņu. Tā īsti no kursa sešām meitenēm un sešiem puišiem profesijā esam palikuši četri. Mēs ar Uldi Nacionālajā teātrī un Rēzija ar Ivaru Auziņu – Dailē. Tas neko nepasaka par talantu vai pirmo starta mirkli. Dzīvē dažādu apstākļu iespaidā viss mēdz sagrozīties pilnīgi neparedzami.»
Nacionālā teātra mājas lapā par Daigu Gaismiņu teikts: «Latviska līdz kaulu smadzenēm – pateicoties gan ziemeļnieciski gaišajam izskatam un staltajam stāvam, gan introvertajam raksturam un ētiskajam imperatīvam, ko vienmēr patur prātā uz skatuves un dzīvē.» Daiga vairākkārt bijusi nominēta Spēlmaņu nakts balvai, saņēmusi to par Ievas lomu Indrānos.
«Par savu skatuves karjeru nevaru žēloties,» atzīst Daiga. «Manas pirmās lomas bija gaišie, pozitīvie tēli – Bērziņu Liena Zaļajā zemē, Maija izrādē Mīla stiprāka par nāvi. Man bija lielas darba iespējas. Lielākas un mazākas lomas. Bijuši, protams, tukšāki posmi, bet tā ir visiem, arī lielajām aktrisēm Veltai Līnei un Elzai Radziņai. Sakrita, ka savā tukšajā posmā pievērsos Teātra savienības darbam.
Šobrīd man ir interesantas un krāsainas lomas. Divi šīs sezonas jauniestudējumi pie Valtera Sīļa ir ļoti labi materiāli un veiksmīgi iestudējumi. Izrādē Finlandizācija esmu ārējās tirdzniecības ministre, sieviete ar ātru racionālu domāšanu, spēju uzņemties atbildību un pieņemt izšķirošus lēmumus. Man ļoti patīk šis iestudējums, jo neviens tēls izrādē nav labais vai sliktais. Katram ir viņa taisnība, katra viedoklis tiek argumentēts. Tas saasina dramaturģiju, notur spriedzi, un publikas ieinteresētība par izrādi ir liela.
Otrs darbs – Puika, kurš redzēja tumsā – Valteram Sīlim tapis sadarbībā ar Rasu Bugavičuti-Pēci. Viņa stāsta savas dzīves inspirētu stāstu par puisi, kurš uzaudzis neredzīgiem vecākiem. Izrādē es spēlēju puiša māti, kura ir neredzīga kopš dzimšanas. Tā ir izrāde visai ģimenei, veidota tā, lai to var skatīties arī skolas bērni un cilvēki, kuri neredz. Lai viņi, tikai klausoties, varētu to uzburt savā galvā un tajā notiekošo izdzīvot. Izrāde ir ļoti sirsnīga, tajā ir gan dramatiskas, gan arī ļoti komiskas ainas un katram atpazīstamas situācijas.
Mēģinājumu procesā mēs nevadījāmies no novērojumiem, negājām pie neredzīgiem cilvēkiem un nekopējam viņus. Iestudējuma forma savā ziņā ir nosacīta. Mums nav melnās brilles. Māti spēlēju aizvērtām acīm, kas nenākas viegli. Aizverot acis, es tiešām apjūku un jūtos ļoti neaizsargāta. Cenšoties atrast pārvietošanos telpā, veidojas cita plastika. Kārlis Reijers izrādē ir mans dēls, mums ir jaudīga komanda, un man ļoti patīk tie skaistie mirkļi, tās pērlītes, kas rodas no mūsu sadarbības.»
Dzīves lomas
«Dzīves lomas, kad esmu meita, sieva, māte, māsa, ir visjaukākās un arī visatbildīgākās. Šobrīd mans atbalsts un palīdzība visvairāk vajadzīga vecākiem, un mans ikdienas maršruts ir no Pārdaugavas, kur dzīvoju, līdz Juglai pie viņiem. Tagad, kad bērni ir izauguši un projām, mēs ar vīru esam palikuši divatā – arī tās ir lielas pārmaiņas. Nevienas attiecības nav ideālas, arī mums bijušas melnās svītras, bet esam spējuši pieņemt otru, saprast, ka neviens neesam pilnīgs un attiecību kopšana abiem ir visas dzīves darbs. Tikai tā var saglabāt ģimeni. Esmu gandarīta, ka mēs savos bērnos esam mācējuši ielikt ģimenes vērtības un mums kopā bijis daudz skaistu brīžu.
Ar tāliem ceļojumiem neaizraujamies. Mums akmeņainajā Vidzemes jūrmalā ir lauku māja, kur vislabprātāk pavadām vasaras. Tiklīdz mums ar vīru teātrī (Rihards spēlē trompeti Latvijas Nacionālās operas un baleta orķestrī) beidzas sezona, kurā visu laiku apkārt bijuši daudzi cilvēki, gribas mieru. Mums nekad nav bijusi vēlme kādā publiskā pasākumā svinēt Jāņus, bet pēc iespējas drīzāk tikt klusumā pie jūras. Aizbraucam, pļaujam zāli, gribam visu sakārtot un iekopt.
Tā mums ir labākā atpūta – tikai savā ģimenē, ar bērniem. Spēkus atgūt un atjaunoties vislabāk var ieklausoties dabas ritmos.
Visi kopā esam pabraukājuši pa Latviju. Vīrs ir copmanis, viņam patīk makšķerēt, arī dēlam. Jūrā ir braukts ar laivu, asarīši ķerti. Esam visi kopā devušies copes izbraucienos pie kāda ezera. Tās ir ļoti jaukas kopā būšanas – ar ļoti garšīgu zivju zupu, ko vīrs uz ugunskura vāra. Viņš zivīm kuru katru nelaiž klāt. Pats ar visu tiek galā.
Gaismas dzīvē man patiešām nav trūcis. Profesija likusi apzināties, ka vārdam ir spēks un enerģija, sava aura. Gan pateiktam vārdam, gan cilvēka vārdam. Profesijā man ir svarīgi, kā vārds skan un vibrē, un tāpēc man bija svarīgi saglabāt no tēva dzimtas nākušo Gaismiņu.»
«Man ir sajūta, ka šis vārds mani ir ietekmējis, tumšos brīžos palīdzējis un es vienmēr esmu nonākusi gaismā.»
