Rīga -1°C 
Novērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Anda Albuže spēlē vienu no galvenajām lomām jaunajā izrādē Dziesmu svētki. Tās autore ir Rasa Bugavičute-Pēce, režisors – Matīss Budovskis. Viņam vēl nav pat 30 gadu, tomēr pieredzējusī aktrise tik un tā režisoru respektē. «Pret visiem režisoriem, pat jaunākiem par sevi, izjūtu pietāti,» viņa atzīstas. Ar aktrisi esam satikušās pavēlā pēcpusdienā turpat, Liepājas teātra kafejnīcā. Viņa izvēlas tikai ūdeni. Smaida, ka formas uzturēšanai striktas diētas nekad nav ievērojusi. Tikai piedomā pie pareiza uztura paradumiem un šad tad pavingro.
Uz skatuves jau skolas gados
Izrādē Dziesmu svētki Albuže spēlē Lindu – vientuļu, uz dzīvi aizvainotu vecāka gadagājuma kundzi. Tēlu sevī nācās meklēt ilgi. «Tas ir pretrunā manai būtībai. Man ir liela ģimene – vīrs, bērni, mazbērni –, darbs, māja. Tos brīžus, kad izdodas pabūt vienai, tiešām izbaudu,» skaidro aktrise.
Pati Dziesmu svētku atmosfēru izjutusi gan skolas laikā, piedaloties Skolēnu dziesmu un deju svētkos, gan pieaugušā vecumā – kopā ar folkloras kopu Atštaukas. «Efekts ir satricinošs,» viņa raksturo. Pēdējos gados gan aizvien biežāk dzirdamas bažas par to, vai nākamās paaudzes tradīciju spēs saglabāt. Mūsdienu skolēnu vidū interese par kordziedāšanu un tautas dejām aizvien sarūk.
«Pavisam jau tradīcija neizzudīs! Ik pa brīdim tomēr rodas kāds cilvēks, kam tas ir svarīgi,» spriež aktrise.
«Tradīciju saglabāšana lielā mērā balstās uz entuziasmu. Es zinu, ka skolās trūkst šādu entuziastu, savukārt bērniem daudz izvēļu – katrs var darīt ko un kā grib. Kad es gāju skolā, bija rūcēju kori un izlases kori. Tādā veidā dziedāšanai piesaistīja visu klasi. No rīta astoņos notika stunda, uz kuru visiem vajadzēja ierasties. Kaut repertuārā bija obligātās padomju dziesmas, kas nevienam nepatika, neviens negribēja būt grēkāzis un kori bastot. Turklāt mums bija ļoti viltīgi skolotāji. Viņi repertuārā ielika arī kompozīcijas no operām vai citas dziesmas, kas bija jautras, lustīgas un pilnasinīgas, citreiz – pat komiskas. Tādas jau patika dziedāt.»
Anda mācījās Cēsu 1. vidusskolā. Visticamāk, pirmās skolotājas Veras Drones prasme radīt interesi par kultūru ir viens no iemesliem, kādēļ viņas audzēkne kļuva par aktrisi. «Mūsu klases audzinātāja bija ar plašu skatījumu uz dzīvi un visu klasi iesaistīja dažādos pasākumos. Sevišķi intensīvi tas notika, tuvojoties gada noslēgumam. Tad jau visi gribēja vai nu dejot, vai spēlēt, vai dziedāt. Bet mums bija klases leļļu teātris! Pašiem vajadzēja taisīt lelles un pašiem arī spēlēt. Sākumā jau tās lelles nepatika taisīt – tāda ķēpa! No plastilīna veidojām ģīmīšus, tad lipinājām virsū līmē samērcētu avīzi, beigās izkrāsojām. Bet, redzot, kā veidojas rezultāts, kļuva interesanti. Tad jau arī pašiem radās vēlme darīt. Vēl skolotāja mūs veda uz muzejiem, izstādēm, kaut gan neko nesapratām no glezniecības. Veselu gadu reizi nedēļā gājām uz bibliotēku labot saplīsušās grāmatas. Man jāsaka – paldies Dievam, jo tagad protu salabot daudz lietu, kas pirmajā acu uzmetienā šķiet ārā metamas. Arī pārējie skolotāji, kas bija mācījušies vēl mierlaikos, strādāja ar citādu pieeju mācībām, tāpēc skolas dzīve bija ļoti interesanta. Uz skolu gājām arī vasarā. Tad strādājām siltumnīcās, kur auga tomāti un gurķi. Tos un vēl daudz ko citu audzēja kopgaldam. Skolēniem pašiem bija jākopj.»
Blēņu stāsti
Anda dzīvoja pilsētas centrā, netālu no pils, profesionālo ugunsdzēsēju mājā. Tajā bija piešķirti dzīvokļi priekšniekam un diviem šoferiem. Viens no tiem bija Andas tēvs Kārlis Ģenģeris. Mamma Austra strādāja par pārdevēju. «Tad jau bija diezgan lieli bada laiki. Vienreiz veikalā bija sardeles, un mamma nopirka mums katram vienu. Slepus pārnesa mājās, lai neviens nesaka, ka pārdevēja tās nozagusi. Mēs tās sardeles vārījām dibenistabā ar elektrisko spirāli. Turējām logu vaļā, lai smarža neizplatās mājā,» aktrise izstāsta epizodi no bērnības. Viņa dzimusi 1949. gadā. «Toreiz jau ļoti baidījās no stučītājiem un čekistiem.»
Bet vispār Andas mamma bijusi ļoti sabiedriska. Viņai patika būt cilvēkos, rīkot ballītes un jautras izdarības. «Ja bija radu svinības, parasti velns gāja vaļā,» meita atceras un piebilst, ka, iespējams, aktrises talants mantots no vecākiem. «Vecos laikos jau taisīja visādus pekstiņus. Un visi bērni priecīgi skrēja pakaļ – ko tie lielie dara!»
Šķiet, ka agrāk cilvēki bija daudz bezrūpīgāki, kaut gan sadzīves apstākļi sarežģītāki.
«Domāju, viens no iemesliem bija tas, ka retāk satikās. Tagad var kaut katru vakaru vismaz runāt pa telefonu! Arī sabiedriskā iekārta bija citāda,» spriež aktrise. «Lielie bija norūpējušies par sadzīvi un bērnus daudz nevaktēja. Ko mēs darījām bērnībā, kādus trakumus taisījām! Šajos laikos maniem vecākiem jau sen būtu atņemtas vecāku tiesības un mēs visi būtu iespundēti kādā kolonijā.»
Andai ir divas māsas – Ieva un Ilze –, un bērnībā apkārt vienmēr bijis daudz rotaļbiedru. Pagalms pie mājas bija sporta stadiona izmērā. Turpat blakus atradās vecais pils dārzs ar eksperimentāliem augiem. Tajā bija, piemēram, ābeles ar triju šķirņu augļiem uz viena stumbra. Līdzās atradās sakņu dārzs, kas tika dalīts ar padomju militāristu ģimenēm. Viņiem paredzētā teritorija bija apjozta ar dzeloņstieplēm – lai neviens no malas netiktu klāt. «Neviens mūs nevarēja novaktēt. Spēlējām kariņu, karājāmies kokos, ložņājām pa šķūnīšiem. Tajā laikā par kurināmo izmantoja ne tikai malku, bet arī kūdru. No putekļiem bijām melni, ka acis vien spīdēja,» atceras aktrise un izstāsta pāris atgadījumu.
Netālu no pagalma atradās maizes ceptuve, kurā strādāja padomju militāristu sievas. Pusdienlaikā viņu bērni, kaut labi pārtikuši, sita pie ceptuves logiem, lai dabūtu tikko ceptu, siltu maizi. «Mums arī kārojās. Pēc tam viņi parasti sēdēja pie žoga ar muguru pret mūsu sētu. Domājām – nu parādīsim! Daļa bija mazāki par mums un bailīgāki. Ugunsdzēsēju šķūnī, kur stāvēja ne tikai kurināmais, bet arī veci krāmi, bijām atraduši gāzmaskas. Uzlikām galvā un caur krūmiņiem metāmies viņiem virsū. Nobaidījām un uzreiz mukām. Nākamajā dienā to pašu atkārtojām. Tad vēl taisījām pekstiņus uz ielas. Muļķojām garāmgājējus. Vilkām pāri ielai diegu, nolikām naudasmaku, ko ar piesietu aukliņu rāvām krūmos, kolīdz kāds mēģināja paņemt.
Skolas laikā vispār bijām riktīga banda! Pa pilsdrupām ekskursantus baidījām, metām akmeņus uz galvas. Veikalos no stendiem ņēmām nost cenu zīmes un spraudām pie drēbēm cilvēkiem, kas stāvēja rindā. Tur, kur desas un pienu pārdod, vienmēr bija cilvēks pie cilvēka. Ielīdām visiem pa vidu un sviedām gaisā papīra maisiņos sabērtus miltus. Tie bira cilvēkiem uz galvas. Vienā vecā mājā, kur blakus bija divi veikali, tupējām zem pakāpieniem. Tie bija no metāla redelēm. Cilvēki jau ejot zem kājām neskatījās. Mums līdzi bija visādi koki un grābekļi. Kolīdz uzkāpa uz pakāpiena, stūmām kāju uz augšu. Viņi tā sabijās! Vienreiz gan kāds bija pasūdzējies. Tad no veikala nāca mūs meklēt un paši bijām pārbijušies. Milicija taču turpat blakus! Beigās gan izdevās aizbēgt. No tās reizes to pasākumu beidzām.»
Un kur tad nu vēl aizliegtās peldes Gaujā un Niniera ezerā! Vecāki pasaka – nedrīkst vieni turp iet. Gaujā birstošās sēres, atvari; ezers avotains. Bet kas klausīs? Kamēr lielie darbā, viens no bandas ierosina – laižam uz Ninieri. Aicinātājs vienīgais mācēja peldēt un solīja iemācīt arī pārējiem. «Tas ezers ir diezgan dīvains. Kādu laiku tajā pazuda ūdens. Pagāja daudzi gadi, un ūdens atkal sāka atgriezties. Man likās, ka ezerā ir kas mistisks,» stāsta Anda un piebilst, ka, iespējams, nekādas mistikas arī nav un iemesls ir tikai meliorācija. Interneta resursi gan vēsta, ka ezera līmenis nav mākslīgi regulēts, tomēr 1964. un 1965. gadā krities par apmēram trim metriem. Tiek uzskatīts, ka tas varētu būt saistīts ar Cēsu ūdensvada izbūvi. Piedevām ezera ūdens agrāk bijis inficēts ar ādas slimības izraisītāju. Šī iemesla dēļ kādu laiku tā izmantošana atpūtas mērķiem tika pārtraukta. Oficiāli tajā atkal tika atļauts peldēties tikai septiņdesmito gadu vidū.
Savukārt ar peldi Gaujā saistās kāds cits atgadījums. Skolas laikā bērniem vasarās vajadzēja strādāt. Netālu no Cēsīm, Priekuļu lauksaimniecības un izmēģinājumu stacijā, kur veidoja kartupeļu šķirnes, skolēni staigāja pa laukiem un aizvāca vīrusu inficētos kartupeļu cerus, kas izskatījās citādi nekā veselie. «Mēs strādājām, strādājām, bet apnika taču!» atminas Anda. «Lauks bija diezgan tuvu Gaujai. Izplunčājāmies, iesim uz autobusu, lai brauktu mājās. Bet mantas esam uzlikuši tieši uz lapseņu pūžņa, un tās iztraucētas metās mums virsū. Mukām, bet viena lapsene iedzēla man taisni ģīmī. Tad gan likās, ka tas mums par aizmukšanu no darba. Pēc kādas stundas, kad lapsenes nomierinājās, kaut kā savas mantas dabūjām. Mājās negribējās teikt, ka aizmuku no darba, bet melot arī īsti nemācēju. Arī dzēliena vieta tā sāpēja, ka beigās tomēr mātei visu izstāstīju. Kaut baidījos, pa mizu nedabūju. Laikam viņa saprata mūsu gājienus.»
Radu būšana
Andas mamma Austra nāk no kuplas ģimenes – viņai bija daudz brāļu un māsu. Ģimenei piederēja īpašums netālu no Cēsīm. «Mammas tēvs bija dziedāšanas skolotājs, koru diriģents un izveidoja skolu. Kad pirmoreiz to ieraudzīju, likās – tik maza! Koka ēka, divi stāvi,» atceras aktrise. «Bet skolēnu jau tur arī nebija īpaši daudz – mācījās tikai kādus četrus, piecus gadus. Tie, kas dzīvoja tālāk, palika skolā pa nakti.» Pati Austra vēl negāja skolā, kad viņas tēvs nomira.
«Mamma zināja visus radu rakstus. Es gan tos galvā nespēju paturēt! No agrā bērnībā dzirdētā prātā palikuši vien mazi fragmentiņi. Zinu, ka daudzi radi aizbēga pāri robežai uz Ameriku, Kanādu, Angliju, dažus aizsūtīja uz Sibīriju. Kad dzīvojām ugunsdzēsēju mājā, kas bija daļēji militarizēta, nevienam par to neko nedrīkstēja teikt. Mammas brālis viņai vēstules no Amerikas sūtīja radiem laukos, kas pēc tam tās nogādāja mums,» atceras Anda. Pati ar savām māsām gan bērnībā, gan arī tagad satiek labi. Nu Ilze un Ieva dzīvo Rīgā. «Mēģinām satikties vismaz reizi gadā vai uz lielām jubilejām. Savākt visus radus kopā, parādīt, kādi katram bērni, mazbērni izskatās. Svarīgi zināt, ka pasaulē ir vēl kādi tuvinieki. Nevaru pat iedomāties, kā būtu, ja tā nebūtu!»
Jautāta, kā no Cēsīm nonāca Liepājā, Anda pasmaida: «Vidusskolnieces jau visas grib būt aktrises.» Arī te pie vainas ir radu būšana. Viņai Liepājā dzīvoja brālēns – dziedošais aktieris Ivars Kauliņš. Zināja, ka māsīca skolas laikā darbojusies leļļu teātrī, vēlāk gājusi teātra pulciņā, un aicināja izmēģināt spēkus profesionālā līmenī. «Liepājas teātrī bija izveidota studija, ko vadīja režisors Andrejs Migla. Bet daļa studistu mācīties pārtrauca, un, lai pedagogi varētu saņemt atalgojumu, nācās meklēt jaunus. Brālēns vakarā vienpadsmitos zvanīja, ka viņam radusies ideja – man no rīta jābrauc uz Liepāju. Parīt ir eksāmens, nekas daudz nav vajadzīgs – dzejolis, fabula, etīde, padejot, padziedāt…
Man nebija apzināta mērķa un drosmes kļūt par aktrisi, tomēr piekritu pamēģināt.
No Cēsīm uz Liepāju vajadzēja braukt veselu dienu. Otrā rītā eksāmens. Dzejoli zināju, fabuliņu arī, bet, kas īsti ir etīde, jēgas nebija. Pretī aiz galda sēdēja nopietni cilvēki, un man likās – kā esmu izgāzusies! Tomēr mani uzņēma.»
Bez pekstiņiem nevar!
Liepājas teātra 1. studijā Anda mācījās kopā ar tādiem zināmiem aktieriem kā Ināra Kalnarāja, Kārlis Zušmanis, Gunārs Borgs, Juris Bartkevičs. «Kad direktora kabinetā iztirzāja eksāmenu rezultātus, mēs mēdzām aiz durvīm noklausīties, liekot pie auss krūzīti,» viņa atceras. Tāpat jaunie aktieri rīkojās tad, kad tika dalītas lomas. Tas notika gluži kā tirgū. Parasti vienlaikus iestudēja vairākas izrādes, un režisoriem aktieru sastāvu vajadzēja citam ar citu salāgot.
Sākumā jaunie spēlēja masu skatos, vasarās brauca tūrēs pa Latviju uz brīvdabas izrādēm. No citu aktieru stāstiem dzirdēts, ka tur gan gāja jestri. «Tūres parasti ilga desmit līdz divpadsmit dienu. Pirmajās trijās dienās pie tā dzīves ritma vajadzēja adaptēties fiziski. Pēc septiņām dienām iestājās lūzuma punkts, kad izrādēs un sadzīvē notika zili brīnumi. Kāds lamājās un bija dusmīgs, citam nāca virsū jautrie velniņi. Bieži gadījās, ka izrādes vidū ne no kā sākās neapturami smiekli, un bija visādas metodes, kā tos apturēt. Viena no vecajām kolēģēm ieteica ar acīm sameklēt kolēģi, kurš rāda dusmīgu ģīmi. Publika gan daudzas reizes nesaprata, vai tā ir jābūt vai nav,» stāsta aktrise. «Lielajos izbraukumos devāmies divos autobusos. Tā kā, piemēram, Rūjienā nebija iespējas divdesmit piecus cilvēkus izmitināt viesnīcā, gulējām saliekamajās gultiņās kultūras namā vai skolā. Arī tad sākās visādi pekstiņi, piemēram, Zorro uzbrukums. Kolorītā vecākās paaudzes aktrise Terēze Dāve, kas pārsvarā piedalījās muzikālajās izrādēs un labi mācēja savus piedzīvojumus izstāstīt, reiz bija nolēmusi kopā ar kolēģi nakšņot ārā, jo telpās bija ļoti karsts. Uz nakšņošanas vietu parasti brauca tikai pēc izrādes, jau tumsiņā. Kolēģe ātri atrada vietu, kur savu gultiņu nolikt, bet Terēze nevar un nevar. Kā noliek, tā gulta līgojas. Beidzot, kad izdevās atrast līdzenu vietu, nolika savu gultiņu un aizmiga. No rīta pulksten piecos mazā gaismiņā atmodās, manot, ka kāds vīrs stāv līdzās. Kad kārtīgi paskatījās apkārt, redzēja, ka gultai vieta atrasta kapsētā līdzās piemineklim.»
Ar Terēzi Dāvi saistās vēl viens Andai mīļš stāsts, ko viņa mēdz bieži atcerēties. Dāvei bija privātmāja ārpilsētā, un viņai patika agri celties un darboties dārzā. Čakli pastrādājusi, viņa pucējās un ar autobusu brauca uz teātra mēģinājumu Liepājā. Uzvilkusi savu smalko plāno kažoku – dāmas agrāk tādus vilka iziešanai ne tikai ziemā, bet arī vasarā –, stāv pieturā. Visi apkārtējie skatās un sveicina. Iekāpj autobusā – tas pats, pat šoferis nevar ne acu nolaist. Aktrise staro no prieka un lepnuma. Domā: tas tāpēc, ka cēlusies piecos no rīta, pastrādājusi un tagad labi izskatās. Un vēl noteikti tā smalkā kažoka dēļ! Aiziet uz teātri, tur arī dežurants nevar noslēpt sejā pārsteigumu. Bet pasveicina un neko citu nesaka. Tikai savā ģērbtuvē, ieskatoties spogulī, aktrise sapratusi daudzo skatienu patieso iemeslu. Mati galvas vidū savīti mezglā un sastiprināti ar zobubirsti!
«Vēl viņai gadījies teātrī ierasties tajā pašā kažokā, zem kura ir tikai kombinē. Un arī skatītājām teātrī, novelkot mēteli, gadījies piedzīvot, ka zem tā žakete vai blūze ir, bet svārku nav,» smejas Anda. «Tagad cilvēki kļuvuši ļoti apdomīgi un savaldīgi, nav vairs tik emocionāli, tāpēc tādi pekstiņi notiek retāk.»
Arī Andas vīrs ir teātra darbinieks – gaismotājs Aivars Albužis. «Kam otrā pusīte ir ārpus teātra, tiem brīžiem neiet viegli.» Aktiera dzīvesveidu cilvēkam no malas grūti saprast. Albužiem ir divi bērni – Kārlis un Katrīna. Bērnībā viņi daudz laika pavadīja teātrī. «Bērniem vietas bērnudārzā nebija, bet aukles tikpat kā nevarēja dabūt – ja nu vienīgi kāda vecmāmiņa vai kaimiņiene bija ar mieru pieskatīt. Kad dēlam nāca zobi un man bija jāspēlē izrādē, kur gandrīz visu laiku jābūt uz skatuves, dēlu ratiņos atstāju ģērbtuvē, un tie, kam bija laiks, piegāja viņu pabarot vai pārģērbt.»
Lielas lomas, mazas lomas
Par sevišķiem nopelniem Latvijas labā Anda Albuže 2019. gadā saņēma Triju Zvaigžņu ordeni. Savulaik bijusi nominēta Spēlmaņu naktī kā labākā otrā plāna aktrise. Uz jautājumu, ko uzskata par savu lielāko profesionālo sasniegumu, aktrise attrauc: «Nekad neesmu par to domājusi! Ir lielākas lomas, ir mazākas lomas… Reizēm mazāka loma dod pat lielāku gandarījumu nekā lielā loma. Spēlējot lielas lomas, pēc tam bieži domāju, kas līdz galam neizdevās. Tas visu laiku urķē. Nezinu, vai maz ir kāds aktieris, kurš uzskata – man viss izdodas tik gludi kā pa galdu! Man patīk dažādas lomas, un arī paveicies, ka tādas dod. Vienu laiku bija piegājiens, ka jebkurš var spēlēt jebko. Mēs kādu laiku ar šādu izpratni arī dzīvojām. Bet vienmēr tas neattaisnojas. Lai salauztu cilvēka klasisko domāšanu, ir vajadzīga īpaša izrādes koncepcija.» To stāstot, Anda atceras jūras pilsētu festivālā Pērnavā redzētu izrādi, kur kādas kaimiņvalsts teātris spēlēja Pūt, vējiņus. Viss bija klasiski un skaisti, līdz brīdim, kad Baibiņa noņēma lakatiņu. Gaidīto balto bižu vietā viņai bija melna zēngalviņa. Visiem sākumā bija milzu pārsteigums – kā tad tā? Bet līdz beigām kļuva skaidrs, ka citādi nemaz nevarēja būt.
Šķiet, Anda piedzīvojusi tās lielās pārmaiņas, ka agrāk teātris vairāk bija muzikāls, izklaidējošs, bet mūsdienās modē ir smagas izrādes, kas liek domāt līdzi. Viņa tam nepiekrīt: «Agrāk arī bija čukstošais teātris, kad visi runā naturālā balsī – pēc iespējas dabīgāk, kā kino. Bet uz lielās skatuves tomēr tā nevar, balss ir jāpiepūlē, lai skatītāji var dzirdēt. Eksperimentālās un dramatiskās izrādes bija arī agrāk, taču tās nebija pelnošas. Naudas pelnītājas vienmēr bija muzikālās izrādes. Ar tām arī devās izbraukumos.»
Patlaban Albuže Liepājas teātra štata aktieru rindās ir vienīgā vecākās paaudzes pārstāve: «Nav jau tik daudz lomu, ko vecajiem spēlēt.»
Pat viņai vienai darba nav daudz. Tomēr aktrise par to neskumst. Strādāt tik aktīvi kā jaunībā vairs nav jaudas. Turklāt – esot uz skatuves, vienmēr turpat ir arī stress. «Lai cik būtu pārliecināts par to, ko dari, iekšējs drebelis ir tik un tā. Agrāk tas uz mani neatstāja būtisku iespaidu, bet pēc kovida jūtu, ka vairs, kā saka Kurzemē, neķerrāju.» Covid-19 aktrise pārslimoja pat divas reizes. Pirmoreiz tad, kad vēl neviens nezināja, ka tas ir kovids, otro reizi – pagājušā gada pavasarī.
Tomēr Anda atrod spēku un laiku paralēli darbam teātrī darboties arī Liepājas teātra aktrišu folkloras kopā Atštaukas. To vada viņas bijusī kolēģe Ināra Kalnarāja. «Kolektīvs mums ir labais! Domāju, ja mēs nebūtu strādājušas teātrī, noteikti to darītu pavisam citādi. Tagad katru priekšnesumu izspēlējam kā lugu. Tas ir instinkts – nedrīkst būt paužu, jo tad nobrūk sižets. Teātris ir mūsu zīmogs.»
Aktrise labprāt arī rosās pa māju un paskatās televīziju. Parasti cilvēki maksimālo spēju robežu sasniedz ap pusdienlaiku un, tuvojoties vakaram, sāk gatavoties naktsmieram. Aktieriem ir pavisam citādi. Izrādes notiek vakarā, un tad stresa līmenis ir tāds, ka pēc tam uzreiz grūti aizmigt. Ja vēl no rīta jābūt mēģinājumā, jādomā par tekstu, un vēl mazāk izdodas izgulēties. Tādā stāvoklī ilgi nevar atrasties. Tad sevi izlādē un saslimst. Tāpēc jāmeklē veidi, kā tikt ar sevi galā, tā teikt, ieslēgt un izslēgt. Daudziem palīdz joga, bet es ar to neesmu sākusi nodarboties. Kad vajag no visa atslēgties, labprāt paskatos kādu filmu.»
