Rīga 0°C 
Novērtē rakstu
-
19
-
0
-
0
-
1
-
0
-
1
-
0
-
Man viņa prātā Naigas lomā Viestura Kairiša filmā Pilsēta pie upes… Satriecošā bada aina, kur Naiga dzer no kazas pupa… Aktrises asiņainie ceļgali un baisi patiesās trīsas – ainā, kur viņas Naiga pazaudē bērnu… Un, kad līgavas tērpā, norīdama pašlepnumu, Naiga vīra mīļotajai palīdz nomazgāt muguru…
Tādu kristāldzidru aktiermākslas mirkļu Agnesei ir pārsteidzoši daudz – gan teātrī, gan kino. Skatuves dzīvē viņa ierauta agri. Karjeras septiņos gados teātrī un kino jau nospēlējusi divdesmit piecas skaistas lomas. Kopš 2014. gada Agnese ir Latvijas Nacionālā teātra aktrise. Jau pēc gada viņu nominēja Spēlmaņu nakts debijas balvai par Mariannes lomu Vīnes meža stāstos. Vēl pēc gada Agnese triumfēja nominācijā Jaunā skatuves māksliniece – par līgavas lomu izrādē Asins kāzas. Viņu nominēja balvai arī kā Solveigu izrādē Pērs Gints un kā Ņinu Zarečnaju Kaijā. Bet aizpērn Agnese Cīrule kļuva gada aktrise par titullomu izrādē Salome.
Ne jau velti:
Agnesē ir viss, ko var vēlēties režisors, – atvērta intuīcija, jūtīgs starojums, laba gaume, muzikalitāte…
Šobrīd Agneses sievišķība uzziedējusi atkal jauna, vilinoša ceļa sākumā – gan radoši, gan personiski.
*
Kur viņa tāda radusies – kā no cita laikmeta, tik brīva garā, tādiem viegli rudiem matiem, tik baltu ādu un katru aci citā krāsā? Vidzemniece. Kā tur ir tai tālajā Praulienā? «Ļoti skaisti! Kalnaina, ainaviska vieta. Un ļoti silta. Blakus Madonai, braucot apmēram septiņus kilometrus uz Rēzeknes pusi, ceļa malā ir zīme Prauliena 1 km. Mazs ciematiņš, ko pat kartē reti atzīmē. Kad nācām ziemā no skolas, bija obligāts noteikums, ka jānošļūc uz mugursomas lejā pa kalnu. Par ko mamma īsti nepriecājās… Pie mūsu mājas auga augsts ķiršu koks, augstāks par divstāvu mājas jumtu, kurā vienmēr sēdēju – pašā galotnē… Veco laiku ķirsis, tik garšīgas ogas. Kamēr esi mazs, arī zari nelūst, un pašā galotnē var tikt kā tāds putns. Ļoti skaisti. Bet mamma vienmēr baiļojās, viņu kaitināja, ka tur augšā lienu. Bet, re, esmu sveika un vesela, un diezgan priecīga. Tai ķirša galotnē varēja tālu redzēt. Vienā pusē bija pagalmi, kur varēja apskatīties, vai kāds no draugiem nav iznācis ārā, būs ar ko spēlēties vai ne. Uz otru pusi – nokalns ar purvu un ezeru, īpašums, kas kādreiz piederēja manam tēvam. Bija romantiski un mazliet smeldzīgi skatīties uz to māju un iztēloties, kā būtu, ja mēs tur dzīvotu… Skatoties pa mājas logu, varēja redzēt milzīgu pļavu, kur auga dzeltenās sviesta bungas. Pavasaros sākās jautrākais piedzīvojums – iet uz pļavu, ēst skābenes un lasīt sviesta bungas, nesu mājās milzīgiem klēpjiem. Vasarās mani bija grūti dabūt mājās, neko nevajadzēja, bija ķirši, skābenes un mazdārziņš. Pārnācu tikai tad, kad ļoti sagribējās ēst.
Mana mamma ir no Gulbenes rajona Tirzas, tētis – no Lizuma. Patiesībā viņš ir ukrainis, tikai ļoti agrā vecumā atvests uz Latviju. Dzimtas koks ir uzzīmēts, bet Ukrainas daļu īsti nezinu. Vien to, ka brīdī, kad vecāmamma apprecējās ar latvieti vidzemnieku, viņai jau pūrā bija mans tētis. Vidzemnieks iedeva bērnam savu uzvārdu – Kostigovs. Ieradusies Latvijā, vecāmamma pavisam ātri iemācījās latviešu valodu, jo uzskatīja, ka nedrīkst nākt svešā mājā un runāt savā valodā. Tik skaisti, manuprāt.
Neesmu līdzīga ne mammai, ne tētim. Ļoti pa vidu.
Man ir tēva acis un deguns, un arī ne visos rakursos, jo profils ir mammas. Kad viņa skatās senas dabīgā gaismā bildētas fotogrāfijas, atzīst, ka esmu ārkārtīgi līdzīga viņas vecmammai. Citreiz šķiet, ka izskatos pēc tēva mammas. Man ir viņas acis. Tikai katra savā krāsā – viena zaļa, otra zila. Bērnībā tās bija vienādi zilas, kādā trešajā klasē viena acs kļuva zaļa. Pirmo reizi ieraugot, nobijos. Dažreiz sevī izjūtu slāvisku temperamentu – par strauju uzvelkos, par strauju reaģēju. It kā esmu mierīga un introverta, bet tad pēkšņi burtiski uzsprāgstu. Tās ir ukraiņu asinis.»
*
«Pagājušajā vasarā pirmo reizi biju Ukrainā, Kijevā, tur filmējos seriālā. Vecmamma vienmēr ir teikusi, ka Ukraina ir ļoti kultūras pārbagāta zeme, to varēja sajust arī milzīgajā galvaspilsētā. Izjutu kultūru sajaukumu, gan mantojumu no padomju laika, gan Krievijas ietekmi, gan Eiropas tuvumu… Gribētos tur paceļot, saknes izzināt vairāk, bet neesmu vēl līdz tam nonākusi. Vairs nav, kam pajautāt, vecāmamma nomira pērn, tētis pirms trijiem gadiem aizgāja no vēža. Kad man bija divi gadi, mani vecāki izšķīrās. Tēvs aizgāja no manas mammas un divdesmit gadus bija attiecībās ar citu sievieti, man ir arī pusmāsa. Pēc tam tētis apprecējās trešo reizi un dzīvoja Kiprā.
Tomēr tēva klātbūtne manā dzīvē attāli bijusi visu laiku. Lai gan… Man kā meitai viņš likās ļoti sarežģīts cilvēks, pilnīgi neatrisināms. Toties, kad vien tikāmies, tētis vienmēr runāja par to, cik svarīgi mācīties, svarīgi sevi pilnveidot, sekot savam sapnim. Tētis bija biznesmenis, augstāko izglītību ieguvis kā inženieris elektriķis, taču viņam bija kādi piecdesmit dažādi amati.
Man ir sešus gadus vecāks brālis. Esmu laimīga, ka viņš man ir. Šķiet, ka tieši viņš izaudzinājis mani par saprātīgu meiteni. Kaut vai pastāstījis visu, ko attiecīgajā vecumā vīrieši vēlas no sievietes… Viņš ar sievu un četriem maziem bērniem dzīvo ļoti idillisku dzīvi Gulbenes novadā pie ezera, ļoti skaistā vietā. Mājā, ko tētis viņam atstāja mantojumā. Svētkos tur vienmēr ciemojos, tur ir tik priecīgi, viņi kopīgi muzicē, rīko burvīgus koncertus.»
Arī Agnese muzicē – beigusi Madonas mūzikas skolas kora klasi. Uz dzīvi Rīgā reiz pārcēlusies tikai tāpēc, lai dziedātu. «Vispirms mēģināju stāties Mediņos. Taču nekad nebiju mērķtiecīgi mūziku mācījusies tā, lai varētu šo izglītību turpināt akadēmiskā formātā, tādēļ sagatavošanās posms bija daudz par īsu. Mani, protams, neuzņēma. Atgriezos Madonā, mācījos tur ģimnāzijā komercdarbības novirziena klasē, un man pat šķita, ka mierīgi varētu nodarboties arī ar biznesu. Esmu emocionāla, bet ne trausla, man ir vajadzīgais spīts, lai spētu izturēt šo vidi.»
*
«Gāja laiks, un arvien spēcīgāk jutu, ka par katru cenu vēlos tomēr dziedāt. Tēvs uzstāja, ka nevajag mētāties, bet gan mācīties ko vienu un pamatīgi – ja ir sajūta, ka īstā lieta ir dziedāšana, tad arī jādzied! Viņš atrada man lielisku vokālo pedagoģi – Nadeždu Buharovu… Iestājos Rīgas Kultūru vidusskolā, dzīvoju pie tēva un trīsreiz nedēļā gāju pie skolotājas. Izbaudīju dziedāšanu. Man nebija nekāda lielāka plāna par studijām.»
Tā bija vokālā pedagoģe, kas Agnesei uzdāvināja biļeti uz meistarklasi, ko vadīja no Maskavas atbraukušais Jaunā viļņa galvenais režisors Aleksandrs Revzins. Šis pasākums negaidīti izrādījās jauns sākums Agneses ceļā.
«Bet nekādas lielās intereses klausīties stundām ilgu krievisku runāšanu man toreiz nebija, valodu sapratu minimāli… Taču biļete bija tik astronomiski dārga, ka aiz cieņas pret pedagoģi piespiedu sevi aiziet. Bija auksts ziemas vakars, Revzins kopā ar scenogrāfu astoņas stundas stāstīja, kā top koncerti un Krievijas šovbiznesa projekti. No tā sapratu labi ja trešdaļu, vienkārši pacietīgi sēdēju. Pēc lekcijas mani uzrunāja Revzina scenogrāfs, neatceros viņa vārdu, bet šodien gribētu viņam pateikt kārtīgu paldies! Viņš jautāja, ar ko nodarbojos, atbildēju, ka mācos 12. klasē. Viņš teica, ka man noteikti jāmēģina studēt kinoaktieros. Atbildēju, ka Latvijā tāda iespēja nepastāv. Uz ko scenogrāfs bilda – ja es prastu krievu valodu, tad mani iekārtotu studijās Krievijā…
Atteicu, ka man nebija nācis pat prātā interesēties par aktiera profesiju.
Tomēr aizgāju uz ievadlekciju Latvijas Kultūras akadēmijā. Anna Eižvertiņa mani toreiz ļoti nopētīja. Vasarā, iestājeksāmenu laikā, saskrējāmies teātrī Skatuve Maskavas ielā. Viņa iznāca no sava kabinetiņa pie pašām ieejas durvīm, uzmeta man aci un tikai pajautāja: «Tu esi Agnese? Labi!» Un devās augšā pa kāpnēm. Konkursu izturēju, tiku budžetā, un man pat liekas, ka godīgā ceļā. Ceturtā kursa beigās Eižvertiņa izstāstīja, ka viņu vispirms uzrunājusi mana baltā āda…»
*
Agnese Cīrule bija vienīgā no tā gada topošo aktieru kursa, kuru teātrī strādāt uzaicināja tik drīz – jau otrajā studiju gadā. Kursa vadītāja Anna Eižvertiņa Agnesei jautāja, ko viņa teiktu, ja tiktu paņemta Nacionālā teātra Liliomā… Tas bija 2013. gadā. Un tas ņēmējs izrādījās režisors Edmunds Freibergs. Pēc aktiermeistarības eksāmena viņš Agnesei piedāvāja spēlēt Jūliku. «Anna Eižvertiņa, mani sargādama, gan ieteica to nedarīt, jo kritiķi kādu fizisku iezīmju dēļ aktrisi spējot tā norakt, ka visa turpmākā karjera ir vējā. Bet, tā kā pārējie pedagogi, gan brīdinādami par teātra intrigām, tomēr teica – ja piedāvā darbu, tad ir jāņem… –, atļāvos kursa vadītāju tomēr neklausīt.
Mazliet bail bija gan. Paldies Dievam, biju dublante Ingai Misānei, varēju no viņas mācīties – mieru, strukturētību, kā vispār uz tādu lielu lomu skatīties. Un kolēģi izrādījās ārkārtīgi atvērti, draudzīgi, nekādas intrigas neizjutu. Joprojām tā ir – tieku aicināta ienākt pēc padoma, pieskata, iesaka… Pat ja jāiet cauri privāti sāpīgiem brīžiem, pat tad kolēģi vienmēr snieguši lielāku atbalstu, nekā es būtu saņēmusi, pēc pieredzes saku, dažās kristiešu draudzēs… Tik siltas attiecības, par spīti tam, ka vide ļoti skarba – ar noteikumiem, kas teorētiski draudzību nepieļauj. Vai bija pārdomas, ka šo lomu kādreiz spēlējusi Astrīda Kairiša? Nē, ar tādiem jautājumiem nodarboties nebija laika, bija svarīgi neizgāzties pašai. Piedevām vēl būt grimētavā, kurā ir dzīvojušas aktrises ar milzīgu vārdu – Radziņa, Līne… Ja to visu turēšu uz saviem pleciem, es taču baidīšos vispār pat pirkstu pakustināt. Tāpēc svarīgi būt sev pašai, rēķināties ar pagātni un paturēt to prātā, bet saprast, ka nevaru turpināt viņu darbu, es varu būt tikai pati sev. Ja kādu mans darbs interesē, tad es tur būšu, bet ja ne, tad mans laiks arī beigsies. Tik skarbi un reizē vienkārši.»
Sekoja dziļa loma Kabarē – Agnese bija jauniņā kabarē dziedātāja Sallija Boulza. Loma, kas uz kinoekrāna reiz pasaules slavu atnesa Laizai Minelli. Nāca arī Asins kāzas, Salome, Kaija, Solveiga… Dažs, teātrī strādādams vairākus gadus, joprojām pacietīgi gaida uz kādu vērā ņemamu lomu, cits nodzīvo garu teātra mūžu, un tik spilgtas lomas nesaņem, bet Agnese Cīrule septiņu gadu laikā kā maratonā citu aiz cita nospēlējusi spožus pasaules dramaturģijas tēlus. «Nenoliedzami jūtos privileģēta. Bet pa vidu ir bijis daudz citu darbu, katrs nesis kādu īpašo saprašanu. Piemēram, Mūžīgais komentārs Nr. 4 – pēc Kirkegora dienasgrāmatas veidots darbs, ar kuru beidzot sāku saprasties ar filozofiju. Iepriekš man tie likās vienkārši tukši vārdi.
Tiklīdz tu to palaid sev zem ādas, gandrīz vai terapeitiski, vairs nav šaubu par to, ka tas ir svarīgi un interesanti.
Līdzīgi bija ar Indras Rogas iestudēto de Unamuno Miglu, secināju, ka filozofija ir sarežģītākais uzdevums, kas aktierim jāveic, jo tā nav darbība, tā ir domāšana, un tad aktieris iet cauri ellei, cik iestudējums top smagi un grūti.»
*
Un tad nāca kino – māksla, kurai, pēc zinātāju domām, Agnese ir tieši kā radīta. Bijušas gan epizodiskas lomas, gan nu jau vairākas lielās. Pirms četriem gadiem Dāvja Sīmaņa Pelnu sanatorijā Agnese Emmas lomā tika atzīta par režisora atradumu. Pirms diviem gadiem Agnese spēlēja Astrīdi Daģis – pārlieku izlutinātu un spītīgu turīgu vecāku meitu lieliskajā Annas Vidulejas filmā Homo novus. «Ļoti skaista filma. Bet tā iznāca ļoti gara, nevarēja satilpināt visu sižetu, arī vairākas ainas ar mani ir izgrieztas, līdz ar to kaut kas no mana tēla ir pazudis. Par to Anna ir vairākkārt aktieriem atvainojusies. Bet es priecājos par satikšanos ar režisori Annu Viduleju. Ārkārtīgi stipra sieviete, ļoti skaistu personību, apbrīnoju viņas fenomenālo enerģiju.»
Toties gadu vēlāk LTV seriālā Sarkanais mežs Agnese spēlēja galveno sieviešu lomu, latviešu meiteni Veltu. Viņa no nometnes Vācijā nokļuvusi darbā Anglijas slimnīcā, lolo sapni par kāzām ar tautieti un izceļošanu uz Ameriku. Uz ekrāna viss, protams, izvēršas sarežģītāk. Sākumā Agnese televīzijas piedāvājumu noraidījusi. «Es tiešām nevēlējos televīzijas popularitāti. Tāda veida atpazīstamību, kad atnāk cilvēki uz teātri un uz Ģirtu Ķesteri norāda, ka, redz, kur Leons… Un tie nav mazi bērni, tie ir pieauguši cilvēki…» Bet tad Agnese palasījusi scenāriju, pirmās trīs sērijas, un ziņojusi, ka ar viņu tomēr var rēķināties. «Esmu priecīga, ka beigās tur nonācu. Man ļoti patika sadarbība ar Sarkanā meža režisoriem, ļoti, īpaši ar Armandu Zvirbuli. Viņš tik rūpīgi iedziļinājās aktieru pasaulē.
Tomēr domāju, ka bija scenārija problēmas, jo manā tēlā kaut kas līdz galam nebija kārtībā, joprojām nevaru atbildēt, kā man vajadzēja rīkoties, lai tēls kļūtu pilnīgs.
Bet, runājot par televīzijas ietekmi uz mani dzīvi, paldies Dievam, bija desmit sērijas, un seriāls beidzās. Cilvēki to pamazām aizmirsa.
Arī sociālie tīkli man paredzēti vienīgi tam, lai reklamētu, ar ko nodarbojos. Savu privāto dzīvi nevēlos nevienam nolikt uz delnas. Esmu ļoti priecīga, ja man facebook uzraksta atsauksmes pēc izrādes. Vienmēr tiem cilvēkiem pateicos, jo… Citreiz pārņem pārdomas, vai manu darbu vispār kādam vajag, vai tam ir jēga, vai arī pati sevi nesāku garlaikot, vai jūtu gana lielu atdevi kolektīvā… Tādos brīžos mazās ziņas, kur cilvēki man uzraksta, ka biju uz izrādi un man ļoti patika, paldies par jūsu darbu, ir ārkārtīgi svarīgas. Tas ir tik skaisti, ka tā neuzbāzīgi tev vienkārši pasaka paldies. Gandrīz tikpat skaisti kā saņemt ziedus.»
*
Un nu, lūk, nonākam pie svaigākā kinodarba – filmas Pilsēta pie upes, kas šogad parādījās uz ekrāniem un vēstī par Latgales sāpēm laikmetu griežos. Tā ir filma, kas tevi ievelk sevī pa slāņiem un spiež sirdi. Atzīstos Agnesei, ka ļoti sen tā nav bijis, ka skatos filmu, ar vienu savu slāni apzinos, ka tieku ievilkta sižetā, kurā pat negribu ieiet, cik ir smagi… Tāds brīdis kā psihoterapijā, kad negribi sevi vērt vaļā, kaut apzinies, ka terapijai tas nāks par labu. Un ar otru savu slāni secinu, ka nespēju atrauties no tā, ko redzu, un ka gribu izdzīvot kopā ar viņiem, ievilkt dziļi elpu tā, lai neviens nedzird. Paradoksāla filmas poēzija: tomēr jūtas nav uzspiestas, tās ir piedzīvotas. Agnese filmā ir Naiga – mazpilsētas aptieķnieka meita bez liekulīgas kautrības harmoniski apvieno sevī alkas pēc laimes un lietišķu aprēķinu. «Ieguldīts ļoti daudz mīlestības, izbaudīju spēlēt šo meiteni tāpēc, ka man viņa liekas ļoti dzīva un reāla. Latviešu sievietes simbols.
Tādu Naigu pasaulē ir daudz – ar duālu dabu un vēlēšanos vienkārši dzīvot kā normālam cilvēkam.
Tu minēji ainu ar asiņošanu… Tā bija vissmagākā filmēšanās diena. Man liekas, ka visas emocionālākās ainas bija saliktas tieši tajā dienā. Un tieši to ainu tehnisku iemeslu dēļ pārfilmējām daudzas reizes. Beidzās ar to, ka man bija nervu lēkme, panikas lēkme…» Bilstu, ka iespējams, filma no Agneses emocionālā lūzuma tikai ieguva. Tāpat kā to krāsoja viņas spožais darbs epizodē ar ebreju meitenes mazgāšanu. Brīdis, kad Naiga paceļas augstāk par greizsirdības dusmām. «Un, redzi, ko rezultātā izdarīja Viesturs… Šajā emocionāli ārkārtīgi smagajā epizodē viņš paliek apakšā optimistisku mūziku… Un tas notiekošo noved vēl lielākā pārdzīvojumā… Kairišs ir brīnišķīgs! Kad filmējām, es nevarēju zināt, kā tas izskatīsies galarezultātā.»
Arī tāpēc facebook pie filmas pirmizrādes foto Agnese apakšā parakstījusi: es esmu laimīga!
«Arī tāpēc ka tajā fotogrāfijā stāvēju kopā ar mūsu fenomenālo komandu – garā un mākslinieciskajā izpausmē milzīgiem cilvēkiem. Neapšaubāmi, tagad man ir sajūta, ka esmu izlutināta. Tā vienkārši ir, jo tik stipra komanda, labs scenārijs un tik skaists darbs saistās ar šo filmu, ka tagad, ejot uz nākamajiem kastingiem, skatos ar kritiskākām acīm. Ļoti labi apzinos, ka tāda sajūta ir jāpurina nost, bet, ja ir piedzīvots kaut kas tik liels, to nevar tik viegli aizmirst.»
*
Uz skatuves sarežģītos dramaturģijas darbos un kino Agnese ir paspējusi mīlēt un izsāpēt… Bet dzīvē? Uzdrošinos pajautāt: «Vai tu attiecībās esi sarežģīta?» Viņa atbild, ka dažreiz pat – pārāk vienkārša. «Jo ļoti skaidri apzinos, ko gribu. Esmu atklāta, tas ir ļoti svarīgi. Pieļauju, tas saistīts ar to, ko esmu redzējusi savā ģimenē. Zinu, kā ir uzaugt, ilgojoties pēc viena no vecākiem. Esi godīgs, un, ja tu tāds nevari būt, tad paldies par sadarbību un iesim katrs savu ceļu. Dzīvojam pārāk īsu dzīvi, lai to pavadītu pusdepresīvā nelaimīguma sajūtā vienam ar otru. Tā vairs nav mana atbildība, ja otrs dodas pie tāda, kas spēj viņu darīt laimīgu.»
Bija laiks, ka sociālo tīklu attēlos un medijos nevarēja nepamanīt, ka saviesīgos pasākumos Agnesi allaž pavada vīrs. Tolaik intervijās aktrise atklāja, ka dzīvo «harmonisku un ļoti vienkāršu dzīvi», par ko jūtas pateicīga. Viņa pauda apbrīnu, kā vīrs, pats nebūdams aktieris un strādādams «normāla cilvēka darbu», spēj izturēt aktrises dzīves ritmu. Kad šodien par to aktrisei jautāju, sākotnēji viņa ir lakoniska: «To grūti komentēt, tas vairs nav aktuāli. Esmu svaigi šķīrusies.»
Tad piebilst, ka viss ir sarežģītāk, nekā izskatās… Tādas lietas nenotiek tāpat vien. «Bija sāpīgi, bija aizvainojums… Bet ļoti ātri aptvēru, ka tā ir pat labāk. Jo kādu pēdējo pusotru gadu biju pavadījusi, sitoties pret sienu pēc mīlestības… Ilgāk vairs nebija iespējams. Paldies par skaisto laiku, daudz ko iemācījos, bet… Pamazām saprotu, kur pieļāvu kļūdas. Un sapratu arī, ka aizvainojumu vajag palaist vaļā. Tas ir galvenais, kas jāizdara. Tad notiek viss pārējais, tikai vajag prast to ieraudzīt. Tagad, kad esmu atkāpusies, ieraugu šo situāciju no malas. Ja man teiktu – nāc atpakaļ, es atbildētu – ne par kādu naudu. Bet protams!»
Kad aktrisei jautāju, kurā dzīves punktā šobrīd atrodas viņas sirds, viņa iesmejas. Pēc pārdomu pauzes atbild: «Esmu jaunā sākumā. Priecīga un laimīgāka nekā biju, un tas ir labi. Ja runājam par dzīves privāto pusi… Veidojas jaunas attiecības.
Arī uz teātri skatos pavisam citām acīm. Līdz šim biju domājusi, ka problēma ir visur citur, tikai ne tur, kur tā patiesībā bija. Dienā, kad sapratu, ka laulība ir beigusies, iegāju teātrī un aptvēru, ka esmu laimīga – jo man ir teātris. Ka man ir konkrētie cilvēki, cik viņi ir atbalstoši, cik viņi ir mīloši… Un visskaistākais, ka viņi paši to neapzinās. Viņi visi arī šādām izjūtām gājuši cauri, katrs savā veidā… Atbalsts, ko izjutu tajā brīdī, bija svētīgāks par jebko citu, ko varētu piedzīvot. Tieši to man tobrīd vajadzēja – lai vienkārši ir man blakus un visi kopā darām vienu darbu. Un netincinām par sāpīgo. Teātra kolēģu emocionālā inteliģence patiesībā ir ārkārtīgi augsta. Pēdējais gads man daudz iemācījis.»
*
Tāda Agnese aiziet skaļajās Rīgas ielās. Tumšās drēbēs, kas viņu padara pūlim nemanāmu. Pārdomu pilna un – bezvadu austiņām matos. Smiedamās, ka varot trīsreiz dienā pazaudēt pasi, bet ne šīs austiņas. Tajās skan «kvalitatīvs vecs džezs»…
