Aktieris Vilsons: Dāmas ir daudz nežēlīgākas par kungiem

Kāpēc tieši jūs izraudzīja šī raidījuma vadīšanai?

Es vienkārši esmu nenormāli talantīgs.

Esat instruēts, kā rīkoties, ja ieraugāt spoku?

Nē, man to nevajadzēja. Ar dažādiem spokiem sastopos un sadzīvoju visu mūžu.

Jums bail no paranormālām būtnēm?

Nē, jo tās man neko nevar izdarīt. Maksimums – nobiedēt.

Esat nakšņojis kapsētā?

Kaut kad bērnībā ķirsī esmu gan.

Jūs ko, jau bērnībā staigājāt ķirsī?

(Smejas.) Nu, nē, kaut kad pusaudža gados nakšņojām. Tur forši – klusi, un neviens netraucē.

Kas ir bogifobija?

Laikam nenormāla aizraušanās ar Dievu.

Nē, tās ir bailes no spokiem.

Šausmas.

Ja lietus gāž kā no spaiņa, spoks kļūs slapjš?

Nekādā gadījumā. Spokiem ir pilnīgi vienalga, kāds ārā laiks. Tā taču nav fiziska būtne.

Ja jūs viens pavadītu nakti rēgu pilnā namā. Ko jūs ņemtu līdzi?

Kādu svecīti, lukturi un telefonu. Bet es labprāt parunātos ar viņiem.

Ar ko poltergeists atšķiras no spoka?

Poltergeists ir tas, kas pārvieto priekšmetus un ar to arī biedē.

Rūķiem ticat?

Bet, protams. Es pats Rūķos dzīvoju. Kad sākām dzīvot mūsu lauku mājā, mēs rūķim vienmēr atstājām konjaku un končas. Un viss vienmēr bija apēsts.

Pārstājāt to darīt, jo pārāk dārgi izmaksāja?

Nē, mūsu rūķis kaut kur pārvācās.

Vai taisnība, ka ekstrasensi dzērumā zvana nevis savām bijušajām, bet nākamajām?

Kā tad viņi var zināt savām nākamajām telefona numurus?

Viņi taču ir ekstrasensi!

Ai, nu tās ir muļķības.

Ja jums būtu iespēja parunāt ar kādu mirušu cilvēku. Kurš tas būtu?

Mans tēvs. Gribētos ar viņu tā kārtīgi izrunāties par kaut ko skaistu. Samīļot, nomierināt…

Kāpēc jums ar brāli Ēriku ir mammas, ne tēva uzvārds Čehovičs?

Tā vienkārši sanāca. Kad bijām mazi, mamma mums prasīja: «Varbūt pāriesiet manā uzvārdā?» Mēs mammu ļoti mīlējām, tāpēc paklausījām.

Kāpēc bērnībā mēs visi centāmies izsaukt tieši Pīķa dāmu?

Tāpēc, ka pīķa simbols ir melns, un tam ir tāds ass un nāvējošs pīķa uzgalis.

Pīķa kungam arī ir šāds simbols, bet viņu nez kāpēc neviens nesauc.

Dāmas ir daudz nežēlīgākas par kungiem.

Jums bijusi šāda traumatiska pieredze?

Nē, tas ir fakts. To taču visi zina!

Nu, nezinu. Manuprāt, mēs visas esam jaukas un mīlīgas.

Tas ir vēl lielāks fakts.

Pēdējās proves, kurās esat piedalījies?

Vairs neļauju sevi provēt, apzinos savu pašvērtību. Saku: «Gribat – ņemiet, negribat – neņemiet!» Kam man tas viss cirks vajadzīgs. Mani taču tāpat visi zina.

Kāpēc jūs atšķirībā no citiem ar gadiem kļūstat tikai skaistāks?

Cilvēka ārējais veidols piemērojas iekšējam saturam. Jaunībā es tikai meklējos.

Kuplā matu rota jums ir mantojumā no tēta vai mammas?

Viņiem abiem bija diezgan kupli mati. Tētim tie bija viļņaini, bet mammai vienkārši kupli, melni mati. Man uz galvas ir kaut kas pa vidu.

Jaunībā šķiet bijāt čirkaināks. Likāt ruļļus?

Nē, taču. Arī tagad, ja es atlaistu garākus matus, tie sačirkotos.

Jūsu brālim arī paveicies ar matu apjomu?

It kā, jā, bet viņam tie uz pieres atkāpjas.

Veidojas tā saucamās gudrības arkas?

Jā, viņš kļūst arvien gudrāks. Es ne…

Jūs jaunībā nodarbojāties ar boksu?

Tā, niekojos. Gāju uz treniņiem, pasitu bumbieri, iedevu kādam pa bieti, bet tad tas man viss apnika. Godīgi sakot, man sports ne pārāk patīk. Redz, es nekādi nevaru saprast, kāpēc kādam ir jābūt pirmajam. Kāda velna pēc?

Cik reižu jums bijis lauzts deguns?

Neskaitāmas.

Pirmo reizi man degunu kautiņā salauza ar španeri.

Aizbraucu uz Dzirciema poliklīniku, kur man degunu kopā lika divas krievuškas. Viņas nomērīja uz aci. Protams, salika šķībi. Kopš tā laika, ja man tiek salauzts deguns, to kopā lieku pats. Atceros, reiz man degunu salauza brālis Ēriks – zem ūdens ar kāju pa degunu ieblieza. Bet tas bija nejauši, viņš mani neredzēja.

Smēķēt esat atmetis, dzert arī. Vai ir kādi netikumi, kas vēl palikuši?

Meitenes mīlēt. Tas gan nav netikums. Bet es neesmu tāds pilnīgs atturībnieks. Mierīgi varu paņemt konjaka glāzīti, iedzert 50 gramu, un man nekas nenotiks. Vienkārši man vairs negribas, tur tā lieta.

Savu mucu tātad jau esat izdzēris.

Nezinu, tā bija muca vai cisterna… (Smejas.)

Esat precējies piecas reizes. Kāpēc, ejot pie altāra, iemesls netiek prasīts, bet šķiroties tiek prasīts?

To, kāpēc gribu šķirties, nekad neviens man baigi nav prasījis. Ja nu vienīgi pirmajā reizē. Atnācu no armijas, un sieva mani vienkārši pameta. Un šķiršanās iesniegumā viņa bija sarakstījusi tādas muļķības, ka šausmas. Ko tik es nebiju darījis?! Teicu: «Dariet, ko gribat, es to neparakstīšu!» Un aizgāju. Mūs izšķīra automātiski. Otru reizi man, laikam, iemesls bija jāmin Liepājas laikā. Tur ierakstīju – rakstura nesaskaņas.

Vai glabājat visas savu kāzu fotogrāfijas?

Nav tā, ka katru dienu tās cilāju un pārskatu. Bet, jā, tās man stāv kastē. Neesmu no tiem, kas pēc šķiršanās met ugunī. Tie taču man visi bijuši mīļi cilvēki.

Vai kādās no savām attiecībām esat bijis zem tupeles?

Ja notiek kas tāds – es aizeju.

Jums ir astoņi bērni. Bieži esat saukts uz skolu pie direktora?

Neesmu bijis nedz pie direktora, nedz apmeklējis vecāku sapulces. Kādēļ man tur iet? Lai paši tiek galā. Manējie gan nekad nav iekūlušies milzu nepatikšanās, lai vajadzētu iesaistīt vecākus. Man ir ļoti labi audzināti bērni. Visi tēvā.

Kāpēc Latvija dzimstības ziņā atrodas tik lielā bedrē?

Daudzi ietekmējas no tā, ko saka no ārpuses – ka mums ir grūti, mums ir slikti, esam nabadzīgi un nevaram atļauties daudz bērnu. Bet tā jau nav taisnība.

Man mamma teica: «Ja es būtu domājusi, kā jūs visus trīs izaudzināt, neviens nebūtu piedzimis.»

Sievieti, kurai ir daudz bērnu, agrāk dēvēja par māti varoni. Kā dēvē tēvu?

Man nāk prātā tikai ļoti rupjš apzīmējums. Tie, kas gribēs, sapratīs.

Kāds jūs esat kā vectētiņš?

Brīnišķīgs. Esmu ļoti mīļš un gādīgs.

Ja gadījumā, nedod Dievs, būtu ugunsgrēks, kuras trīs lietas jūs glābtu, neskaitot dokumentus un cilvēkus?

Kādu silto apģērbu, lai nesalst. Pliks taču ārā neskrietu. Ģitāru paķertu. Nu, un veco gadu fotogrāfijas. Proti, tās, kuras nav telefonā.

Kāpēc Jūliji vārdadienas svin 12. aprīlī?

Lai var sākt jau laikus svinēt. Un līdz jūlijam tad ir krietnā štīmē.

Nepatīkamākā vieta, kur spēlēt teātri?

Koridors.

Cik dienu ir ziemā?

180. Tātad puse no gada.

Kurš ir trešais slavenākais Vilsons uzreiz pēc jums ar Ēriku?

Varētu padomāt – mēs esam tie slavenākie. (Smejas.) Mūsu dzimtā, piemēram, ir brālēns Jūnijs Vilsons, talantīgs ģitārists, kurš kādreiz spēlēja pie Aļņa Zaķa simfodžezā. Tad vēl ir mana jaunākā brālēna Andra mazdēls Svens Vilsons – ārkārtīgi talantīgs džeza ģitārists.

Garākais mēģinājums jūsu mūžā?

Man riebjas gari mēģinājumi. Nevaru tos ciest! Ko tur čakarēties? Viss tāpat skaidrs – ceļamies un darām!

Tā jūs uzvedāties arī izrādes Skatuve ugunī mēģinājumos pie režisores Lauras Grozas?

Absolūti! Tiešām ļoti slikti uzvedos. Tāpēc sapratīšu, ja viņa man vairs lomas nedos.

Esat kādreiz pārkāpis likumu?

Stulbus un debilus likumus pārkāpju nepārtraukti. Es tos vienkārši nepildu. Likumi jau domāti tādiem, kas paši nedomā. Likumi nav vajadzīgi tiem, kuri saprot, kāpēc viņi dzīvo, kuriem ir kādas ētikas pamatnostādnes, kā, piemēram, man.

Tas viss, protams, ir skaisti, bet vai arestēts esat bijis?

Jā, bet tas bija baigi sen. No Liepājas braucu uz Rīgu, jo bija paredzēta filmēšanās. Pa ceļam baigi piedzēros. Kad biju nonācis galā, iestreipuļoju tualetē, bet diemžēl nespēju trāpīt pareizajā vietā. Atceros – kaut kāds džeks man bļāva, kāpēc es viņam čurāju virsū. Mani arestēja un aizveda uz policijas iecirkni, kur iesēdināja krātiņā. No tā es bravurīgi visus izlamāju un pasūtīju trīs mājas tālāk. Paziņoju, ka mierīgi te varu arī palikt un nomirt. Negribēja ar mani krāmēties un izlaida ārā.

Kuras svētku dienas Latvijā trūkst, un kā to vajadzētu svinēt?

Tu ko? Mums to svētku un piemiņas dienu jau tā ir atliektiem galiem. Drīzāk vajadzētu kaut ko samazināt.

Paturpiniet teikumu – Mirāža bez Vilsona ir tas pats, kas…

…aka bez ūdens.

Ivars Kalniņš nebēdājās, ka Kitsona lomai izvēlējās jūs, nevis viņu?

Domāju, ka ir pagājuši pietiekami daudz gadu, lai viņam šī rēta jau būtu sadzijusi.

Kur atrodas tā klints, no kuras jūs ar Mirdzu Martinsoni lēcāt?

Simferopolē. Kopš filmēšanas neesmu tur vairs bijis. Bet tā klints bija tiešām liela un augsta.

Jums bail no augstuma?

Nē. Toreiz, kad filmējām klints ainu, augšā bija šausmīgs vējš.

Mūs pat piesēja, lai, nedod Dievs, kādā brīdī nenolidojam lejā pa īstam.

Es gan teicu, ka nevajag, jo jutos droši, bet tas tik un tā tika izdarīts.

Ja jūs nokristu, būtu viss jāpārfilmē.

Tie būtu lieli izdevumi! (Smejas.)

Vai dzīves laikā esat piedzīvojis mirāžu?

Skaidrā prātā ne.

Vai zem ūdens var piepūst balonu?

Vienreiz var mēģināt tajā iepūst, un tad skaisti aiziet pa burbuli.

Ja kāds ļoti bagāts cilvēks uzaicinātu vakariņās ārkārtīgi dārgā restorānā, vai, veicot pasūtījumu, jūs izrādītu pieticību vai pēc pilnas programmas izmantotu šo situāciju?

Pasūtītu jūras veltes un liktos mierā. Visu taču tāpat apēst nav iespējams.

Biežāk smaidāt vai dusmojaies?

Visbiežāk mani var redzēt pārdomu pilnu. Apgarotu. 

Par kādu savas pagātnes notikumu jūs piekristu uzņemt komēdiju?

Visi mani dzīves notikumi ir komēdijas cienīgi. Starp citu, man ļoti patīk spēlēt komēdijas, bet nez kāpēc neviens nedod lomas. Kroders gan man deva, un tad visi smieklos krita no beņķiem nost, jo es to darīju ar nopietnu seju.

Labākais padoms, ko savas dzīves laikā esat saņēmis?

Pāries…