Rīga +1°C 
Novērtē rakstu
-
5
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
«Kad iepazināmies, tā bija Ulda stingra nostāja, ka šī diena netiek svinēta un viņš mani tajā neapsveiks. Puķes viņš man dāvina citās dienās. Visas teātrī dāvinātās puķes Uldis atnes man, un, pateicoties viņam, puķēs esmu visu mūžu,» piebilst Ulda sieva Daina, kad runājamies ar Uldi par viņa vistuvākajām sievietēm.
– Uldis: Nepatika pret šiem svētkiem man radās, kad astoņpadsmit gadu vecumā no savas mierīgās Bauskas ierados Rīgā. Mūsu mājās tāda diena netika svinēta, un neatceros arī, ka Bauskā to īpaši svinētu. Droši vien padomju laikos Sieviešu dienu kaut kā atzīmēja – bija taču oficiāla brīvdiena –, bet es biju pamatīgā šokā, kad, dzīvodams Rīgā, pirmo reizi ieraudzīju, kā 8. martā te izskatās.
Piedzērušos cilvēku bari vakarā ar noņurkušām sarkanām tulpītēm! Man radās šausmīga pretestība, un es sapratu, ka tie nav mani svētki un tie nav latviešu svētki. Tie ir mākslīgi radīti svētki, ko izdomāja vācu marksiste Klāra Cetkina. Arī Valentīndiena mūsu ģimenē nav cieņā. Mēs svinam Mātes dienu, un tagad, pateicoties manai sievai Dainai, mūsu ģimenē ir ienākusi arī Baltā galdauta diena 4. maijā. Mums visiem tie ir patiešām svētki, bet Sieviešu diena man ir sveša. Neatceros, ka arī teātrī tā būtu kaut kā atzīmēta.
- Sieviešu dienu nesvini, bet esi sieviešu audzināts.
Jā, es esmu sieviešu audzināts! Esmu audzis bez tēva, un manas pirmās audzinātājas bija mamma un tēvamāte Elza jeb Mammucis. Tā mans tētis bija viņu saucis, un tā arī mēs visi ģimenē saucām. Mans tēvs bija karā pazudis, un es Mammucim biju vienīgā saikne, kas viņai ar dēlu palikusi. Protams, arī mana mamma, viņas vedekla. Ilgus gadus viņas turējās kopā, bet pēdējos Mammuča dzīves gadus mamma stipri slimoja – viņai bija astma, un Mammucis dzīvoja Rundāles pilī, kur viņai bija dzīvoklītis.
– Tava lielā dzīves veiksme ir Daina
Nenoliedzami! Mans lielais laimests. (Smejas.) Bet kādu vārdu gribu pateikt arī par Dainas mammu Mikiņu, kā visi viņu sauca. Viņa man bija kā otra mamma. No kopmītnes nācis, es biju mūžīgā badā, un Dainas mamma to labi saprata. Vēl tagad atceros viņas garšīgo lielo, balto pupu zupu ar žāvētu gaļiņu. Kad gājām pie Mikiņa ciemos uz Baložu ielas māju, viņa vienmēr mani ļoti lutināja. Ja pēc kādām svinēšanām man bija grūta diena, Mikiņš mani apčubināja, visu ko pienesa un nekad neko nepārmeta. Kad ar Dainu sastrīdējāmies, Mikiņš vienmēr bija vairāk manā pusē. Viņa bija ļoti sirsnīga.
Dainas mamma otrajā laulībā bija precējusies ar Marģeri Zariņu. Pie viņiem nāca ciemos Dainas paps ar savu sievu, un visi draudzīgi sadzīvoja. Abi bija daudz ko bija pieredzējuši, abi bijuši korporeļi, viņiem bija interesantas sarunas, es klausījos viņu stāstus. Tajās mājās pulcējās riktīga veco laiku inteliģence, vienmēr bija liela dziedāšana. Daina man teica: «Mācies no viņiem dzert! Pilni kā trekteri, bet gar zemi nekrīt.»
Mums ar Dainu laulībā šogad iet jau piecdesmit piektais gads. Uz zelta kāzām meita un mazbērni mums sarīkoja ļoti skaistus svētkus.
– Reiz stāstīji par savu romantisko apņemšanos. Studiju laikā pirms izrādes no Nacionālā teātra balkona, ieraugot, ka zālē ienāk Daina, tu esot nodomājis: tā meitene būs mana sieva. Piepildījās!
Jā, tā notika. Vēl tagad atceros, kā Daina bija ģērbusies. Viņai bija tumši zila kleitiņa un baltas krelles. Nezināju, ne kas viņa ir, ne vārdu. Ieraudzīju un aizmirsu. Atcerējos viņu, kad pēc kādiem diviem gadiem, ejot kopā ar draugu, Brīvības un Elizabetes ielas stūrī satikām divas viņam pazīstamas meitenes un draugs mani ar viņām iepazīstināja.
Viena bija Daina, un es uzreiz atpazinu, ka viņa ir tā pati meitene, ko toreiz redzēju. Tā ir neizskaidrojama lieta, kāpēc viņa man iekrita acīs. Tā bija lemts. Kad iepazināmies, staigājām pa melnu tumsu gar jūras malu, un tā tas sākās.
Negribas teikt tos nodeldētos vārdus, ka viņa man ir dzīves lielā loze, bet pilnīgi noteikti zinu, ka bez Dainas man būtu bijis daudz, daudz grūtāk dzīvot.
Kad viss iet gludi un mierīgi, tad ir vienkāršāk, bet, līdzko dzīvē nāk visvisādas grūtības, nelaimes un ķezas, tad tikai saproti, ko nozīmē tas otrs cilvēks blakus.
Bez Dainas daudzus notikumus es būtu daudz smagāk pārdzīvojis. Nemaz nerunājot par slimībām, arī visādas darba lietas. Aktiera darbā visiem nekad nevari patikt, tas nav nomērāms ar collštoku, lai pateiktu, vai tas ir labi, ko dari, vai slikti. Tajos sliktajos brīžos, kad nekas nesanāk un esi kreņķīgs, Daina mani ir stutējusi, palīdzējusi un mīlējusi.
Tagad jau mēs vairāk vai mazāk dzīvojam tādu rēnu pensionāru dzīvi. Daina gan visu laiku ir nepārtrauktā skrējienā, viņai katra diena kalendārā pierakstīta pilna, kur viņai jābūt, kas jāizdara. Tagad man ir daudz brīva laika, bet tajos aktīvajos gados, kad visas vasaras biju projām filmēšanās, Dainai vajadzēja vienai ar visu tikt galā. Viņa bija tā, kas noturēja māju un ģimeni, par ko Dainai esmu milzīgu pateicību parādā.
Kad mēs jaunībā sākām savu dzīvi no nulles, nevarēju iedomāties, ka šī gaisīgā, diezgan vieglprātīgā, labos apstākļos izaugusī, meitene, būs tāda, kā es viņu reizēm labā nozīmē saucu, – lauvu mātīte.
Ne prātā nenāca, ka viņai būs tik spēcīgs mātes instinkts. Daina ir turējusi mūsu bērnus, pēc tam mazbērnus un tagad jau mazmazbērnus, klapatājusi par viņiem, viņu dēļ skrējusi, neskatoties, kādi pašai darbi un kā viņa kuru reizi jūtas. Daina tagad mazmeitu Madaru smiedamās sauc par kluksti perētāju, kas vienmēr ģimeni vāc kopā, bet būtībā jau tā uzņēmība nāk no Dainas, Madara to ir pārņēmusi. Viņa grib kā Limuzīnā Mirtas tante – vismaz vienreiz dienā ģimenei tak vajag sanākt kopā pie galda!
Visu interviju ar Uldi Dumpi lasi jaunākajā žurnāls IEVA numurā!
