Kad Mārtiņš Egliens zaudeja balsi, viņš lēnām atvadījās no teātra. Kad bija skaidrs,ka veselības problēmas ir nopietnas un atgriezties uz skatuves tik drīz neizdosies, viņš pameta Nacionālā teātra štata vietu. Tagad viņš atkal spēj runāt, lai gan balss ir jāsaudzē, tā mēdz sagurt.
Savulaik viņš pieņēma domu, ka uz teātra satuves vairs neatgriezīsies, taču tagad intervijā žurnālam Ievas Veselība saka: «Zini, kā man tā pa īstam pietrūkst no teātra? Kompānijas un cilvēku, ar kuriem biju kopā. Jo
tas, kā aktieri savā starpā komunicē, ir īpaši – tas ir humorīgs un stipri melns komunikācijas veids,
un tā man ļoti pietrūkst. Bez vajadzības uz teātri neeju, bet šad tad kaut kur piedalos – tajos pašos Silmačos, palīdzēju veidot Teātra dienas koncertu, rīkošu arī nākamās Teātra dienas. Aizejot uz teātri, vienmēr ir forša sajūta, ka esi atnācis pie savējiem. Atceros, kad ar balsi bija traki un vispār nerunāju, un pat mazliet izvairījos no cilvēkiem, satieku kādu savu čomu no teātra, un viņš saka: «Čau, Mārtiņ! Klausies, tu tikai nerunā. Nu, kā tev iet?» Tā man iet!».»
«Esmu priecīgs, ka 1. oktobrī varēšu atgriezties uz skatuves, un esmu priecīgs, ka varēšu atgriezties pavisam citā formātā. Ceru, ka, izņemot mani, vēl kādam būs prieks. Jau skolas laikā rakstīju mūziku, dziedāju Dzeguzītē – no triju gadu vecuma esmu saistīts ar mūziku. Un no triju gadu vecuma esmu saistīts ar Raimondu Paulu. Ja esi bijis līdzās šai mūzikai un tā vienmēr ir patikusi, un vienmēr esmu apbrīnojis, kā viņš spēlē, nav brīnums, ka Paula mūzika mani ir ietekmējusi. Mūziku visai programmai, pavisam 12 dziesmas, esmu uzrakstījis pats, un nu būs liels pasākums. Lai gan man krājumā ir šādas tādas dziesmas,
šī būs pirmā publiskā iznākšana.
(..) Redzēs, kā viss sanāks, bet ceru, ka šis nebūs vienīgais koncerts. Arī par veselību manī nav panikas, tikai mazliet diskomforts, bet tas arī viss. Jo no balss man vairs nav atkarīgs ne tas, ko es daru, ne tas, kādu ceļu esmu šobrīd izvēlējies,» teic Egliens.
Interviju ar Mārtiņu Eglienu lasi žurnālā Ievas Veselība!