Rīga +6°C 
Novērtē rakstu
-
4
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Kādas ir izjūtas, atgriežoties vēsturiskajā teātra ēkā?
Mēs it kā atgriežamies mājās, bet ir pavisam citādāk. Savā starpā jokojam – tagad var taisīt jebko, jo cilvēki tāpat nāks, lai redzētu, kā te izskatās. Taču pirmā izrāde Sapņu tulkotāju sekta, kuru spēlēsim jau 20. martā, būs ļoti īpatnēja – kaut kas vēl nebijis un ļoti Jaunā Rīgas teātra stilā. Man pašam teātrī ir divas vietas, kur vēl aizvien jūtos kā mūsu vecajās mājās – sarkanais koridors un lielās zāles skatuve.
Domāju, šī ir vienīgā skatuve, kurai ir logi. Esmu bijis vairāk nekā 50 teātros, un nevienā neesmu redzējis ko tādu.
Tas ir kolosāli, jo vienmēr ir bijis tā – pa dienu spīd saulīte, bet tu vairākas stundas aizvadi tumšā telpā mēģinot. Nekas patīkams tas nav. Skatītāji gan mūsu logus neredzēs, jo tos izrāžu laikā paslēps, lai varētu pilnvērtīgi izmantot skatuves gaismas. Skatītāju zālē gan tagad ir mazliet mazāk vietas, toties būs daudz ērtāka sēdēšana.
Jau esat iekārtojies savā jaunajā, svaigajā grimētavā?
Galvenais jauninājums ir tas, ka tagad vecās paaudzes aktieri ir salikti kopā ar jaunās paaudzes aktieriem. Miera ielā bijām septiņus gadus un, kad teātrī ienāca jaunie kolēģi, jau bijām sadalījušies pa grimētavām.
Mēs ar Vili Daudziņu esam vienā grimētavā jau no 1997. gada, un tagad kopā ar mums ir Ritvars Logins un Toms Harjo.
No jaunajiem kolēģiem kaut kādu pietāti pret sevi gan jūtu, taču, strādājot kopā, šī sajūta atkāpjas. Tāpēc esmu priecīgs, ka tagad varēsim vēl labāk iepazīties, lai uz skatuves būtu ciešākā partnerībā.
Jums gribētos nospēlēt kādu lomu fantastikas vai supervaroņu filmā?
Pieļauju, ka tas varētu būt šausmīgi garlaicīgi – visi tie triki, kas tiek izpildīti uz zaļā fona… Esmu lasījis tādus scenārijus, kur rakstīts: sit ar kreiso roku, krīt uz labā sāna un veļas astoņus pakāpienus uz leju. Tikai uz ekrāna tas izskatās aizraujoši.
Šogad bijāt izvirzīts Lielā Kristapa balvai par lomu Saule spīd 24 stundas diennaktī. Vai jūs pats esat izjutis tādu pusmūža vīrieša krīzi?
Man šī loma ļoti patika, jo reti tiek taisītas filmas par četrdesmitgadniekiem un piecdesmitgadniekiem. Tas dvēseles stāvoklis, ko var nosaukt par viduspāreju, katram ir savs. Un neviens šablons jau nestrādā – aizbraukt uz Ziemeļpolu, apceļot pasauli, nomainīt darbu vai nodibināt jaunu ģimeni. Katrs cilvēks ir tik individuāls, ka viņam pašam ir jāatrod tā šaurā, sarkanā stieple, kas ir viņa īstā dzīve. Man šādas viduspārejas nav bijis, jo parasti tā ir cilvēkiem, kas sapņo par kaut ko kļūt un šabloniski uzsāk savu dzīvi – sapelnīšu naudu, uzcelšu māju, man būs trīs bērni… Kad tas sapnis tiek piepildīts, viņi sāk domāt: «Un kas tad tieši mani šajā dzīvē interesē?» Man nekad nav bijis tāda sapņa. Es vienkārši dzīvoju tā, kā vēlos. Ar to, ko citi šajā viduspārejā meklē, es patiesībā visu laiku esmu nodarbojies. Tāpēc nejūtu iztukšojumu vai nepieciešamību sevi pārrestartēt. Ir labi!
Beidzot pie Andra Keiša nonākusi arī ceremonijā Lielais Kristaps piešķirtā īpašā balva – portāla Santa+ mūža abonements par spožu lomu filmā Saule spīd 24 stundas. Svinīgajā vakarā viņš nevarēja būt klāt, jo spēlēja izrādē, tāpēc izvēlējās balvu saņemt tad, kad beidzot būs atgriezies savās vecajās mājās – Jaunā Rīgas teātra atjaunotajā ēkā.
