Rīga 0°C 
Novērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Patinētā ģipša figūriņa, kas redzama Kaspara Pūces rokās, uz Amūru, kur tobrīd viņš dzīvoja ar mammu Dailu, pasta sūtījumā no Vorkutas atceļoja 1954. gadā. Pirms tam Daila bija saņēmusi vēstuli, kas datēta ar 15. oktobri: «Esi sveicināta un sumināta mana trīsdesmitgadīgā sieva! Dzīvot Tev šinī saulē trīsreiztik un vēl mazdrusciņ. Šodien nosūtīju ar lielām grūtībām kaut ko līdzīgu mazai paciņai. Par saturu nebrīnies… Kaut gan aklam būtu jābrīnās par tiem mākslas darbiem – ar ko gan tie katordznieki nenodarbojas? –, tomēr labi paglabā, un ļauna acs lai neredz.»
«Vorkutas amoriņš ir pliks, bet apbruņots,» tagad smej Kaspars. Viņa mājās saglabājušās arī dažas tēva jaunības dienu gleznas un vecāku vēstules, kuras viņi periodiski rakstīja, kad izsūtījuma verdikts bija nolicis abus tūkstošiem kilometru attālumā. Lai gan viens otram viņi ieteica vēstules nesaglabāt, abi tomēr saglabāja. Rīgā vēstules glabājās tukšā celtnieka un ogļrača skulptūras podestā.
«Mamma jau iepriekš parādīja, ka vēstules tur ir, bet tikai pēc vecāku nāves sāku tās lasīt, pats sadrukāju uz rakstāmmašīnas. Atmodas laikā no vēstulēm radiofonā tapa pat divdaļīga kompozīcija Ziemeļblāzma stepē. Lilita Ozoliņa un Uldis Dumpis ierunāja. Patiesībā jau ziemeļblāzma ir tundrā, un tās ir nesavienojamas lietas. Bet vecākiem palīdzēja tas desmit tūkstošu kilometru vēstuļu tilts, vienam otru iedrošinot un domājot tā, lai nekļūtu pavisam sveši. Vēstules glabāju gan oriģinālās, gan izdrukātās. Tēvs Vorkutā no mamuta ilkņa bija izgatavojis arī šaha figūriņas un rotaslietu. Figūriņas vēl ir, bet rota gan pazudusi. Toreiz vietā, kur šahtas ir tuvu zemei, mūžīgā sasaluma joslas ogļu slānī uzraka mamutu. Kamēr to pētīt atbrauca zinātnieki no Maskavas, viens no leitnantiem atnesa tēvam mamuta kaula gabalu – lai uztaisa viņa sievai kameju. Kauls bija liels, iznāca arī rotaslieta manai mammai.»
Pats Kaspars, kā jau katru gadu pēc tradicionālās Ziemassvētku vecīša tūres, jau janvāra pirmajās dienās nodzina bārdu. Nu tā palēnām ataug. Vasarā būšot tik laba, ka aizsargās pret odu kodumiem, bet šī gada nogalē, cerams, bērni Ziemassvētku vecīša bārdā varēs pat ieķerties – ne tā, kā pagājušajā, kad varēja vien attāli citiem parādīties. Kaspara prātā atkal sarosījusies doma, ka jāturpina rakstīt. Divas grāmatas jau tapušas. Bērnības atmiņas ierakstītas grāmatā Pūcesbērna patiesie piedzīvojumi Padomijā, bet aktiera gaitu piedzīvojumi fiksēti grāmatā Ko lai dara, tādi laiki.
«Jā, rakstu trešo grāmatu. Par tēvu un arī par citiem radiem, bet nu ilgu laiku nav iznācis pieķerties. Neesmu jau arī nevienam apsolījis. Virkne sarežģījumu bijuši. Tobrīd, kad 2017. gadā darbiņš normāli uz priekšu ritēja, Lielbritānijā nomira mans vecākais dēls Kristaps. Viņam vēl nebija četrdesmit. Apmēram gadu neko nevarēju darīt.
Protams, galvā tas stāsts ir. Ne jau velti esmu izpētījis visus čekas protokolus – cikos un kā viss noticis. Jau tad, kad pēc lielvalsts sabrukuma bija pieejami Drošības komitejas dokumenti, pētīju un visu pierakstīju vairākās biezās kladēs. Esmu ticis līdz vietai, kā tika uzņemta pirmā latviešu populārzinātniskā filma par kaļķakmeni Mūsu pelēkais dārgakmens, kuras režisors bija tēvs. Lai gan viņam nebija nojausmas, kas ir kaļķakmens un ko ar to dara, rezultātā sanāca tīri skatāms ķinīts. Filma ir dabūjama kino un foto muzeja arhīvā. Tā ir tāda, kā tēvam patika – nevis vienkārši izstāstīt stāstu, bet to apsmadzeņot, apaudzēt ar dažādu veidu informāciju. Toreiz, 1937. gada ziemā, par filmu tēvs dabūja apmaksātu mācību ceļojumu uz Eiropas lielākajām kinostudijām. Lai paskatītos, kā citur taisa ķinīti, pamācītos. Nelaime gan tā, ka ar vecākiem daudz nerunājām par to, kas noticis viņu dzīves laikā…
Tagad ar sievu audzinām mazmeitiņu Ugdu, viņa ir pilnīgā mūsu apgādībā, jo arī vedekla Dace pagājušā gada martā aizgāja pa skuju taku.
Precīzi nezinu, bet pēc visām pazīmēm arī bija dabūjusi kovidu. Viņu tik ātri kremēja. Ugdai tagad seši gadi, no rīta ceļamies, vedam uz bērnudārzu, ar sievu cenšamies vairāk vai mazāk būt jauni. Kristaps vārdu meitai ielika par godu ķeltiem. Viņa piedzima Menas salā, kas atrodas starp Angliju un Īriju, kur reiz bija ķeltu apdzīvotās teritorijas.»
Ugda gan vēl nezina, ka vectētiņš reiz ir spēlējis pat mazo kaķīti Leļļu teātra Kaķīša dzirnaviņās un arī latviskotajos Flinstonos,» pārliecinoši skan vectētiņa balss. Savukārt vecvectētiņu Voldemāru, kas Latvijai daudzās mākslas jomās bija pirmais, reiz viņa varēs paskatīties filmu Mērnieku laiki un 24–25 neatgriežas epizodēs, kā arī seriālā Ilgais ceļš kāpās ieraudzīt kā mācītāju.
«Pagaidām jauno Pūču paaudzi vēsture neinteresē, jo visi ir ļoti nodarbināti. Pats par sevi zinu – sāku rakstīt, kad kļuvu brīvāks, pirms tam visu laiku aizņēma kino, Dailes teātris, radio, pēc tam Leļļu teātris, Flinstons, Dzīvoklis… Tikai tad, kad tas beidzās, radās vairāk brīvā laikā, varēju rakstīt līdz trijiem naktī,» teic Kaspars Pūce.
Cik laikam gan ir smaga roka
«Smagākais sitiens manā mūžā, pats par sevi saprotams, bija un ir Tavs liktenis. To nebiju paredzējis, no šī pārsteiguma mani bārdas rugāji ātri palika balti… Bet es jau nebūtu es, ja nemēģinātu sevi kaut kā mierināt. Un es saku sev tā: ja jau nu reiz Dailīte ir mana sieva, un, ja nu reiz viņa bijusi tik vieglprātīga un Basteja kalnā teikusi to jā vārdu, to pašu apstiprinājusi Grīnberga un citu cilvēku priekšā, tad, mīļā sieva, nes vien manu krustu!» Tā rakstīja Voldemārs no Vorkutas Dailai uz Amūru, kad 1953. gadā bija miris Staļins un uz nometnēs ieslodzītajiem sāka skatīties citādāk, līdz ar to radās cerība, ka ģimene varētu atkalapvienoties. Viņi nesatikās no 1948. gada oktobra līdz 1956. gada jūnijam. Un pirmos trīs gadus viens par otra atrašanās vietu pat nezināja, tāpēc sūtīja vēstules caur Rīgas paziņām, viens otru meklējot.
Kaspars Pūce stāsta, ka vecāki iepazinušies apmēram divus gadus pirms kāzām, kad Voldemārs bija Latvju drāmas ansambļa vadītājs, bet Daila – studiste. Viņas draudzene tai pašā studijā bija Elvīra Baldiņa, abas tātad – Voldemāra skolnieces. Ansamblis bija izveidojies no viena teātra kursa, kurš kolektīvi izstājās no Konservatorijas, protestējot pret to, ka Latvijas valdība izraidīja no valsts viņu mīļo pasniedzēju, aktieri un režisoru Mihailu Čehovu. Voldemārs bija gados vecākais, jo Konservatorijā iestājās 26 gados. Vēlāk Čehovs viņu atstāja savā vietā par kursa vadītāju.
«Elvīra tagad dzīvo pansionātā, jo 101 gads tomēr ir 101 gads. Interesanti, ka viņa nebija sajūsmā par Voldemāru, jo viņš pārāk mīlējis dāmas, Elvīra man pat ir teikusi – man tas nemaz nepatika! Tā kā Elvīra bija ar Dailu labi sadraudzējušās, viņa nevarēja saprast, kā mana mamma varēja tā pakļauties tēvam. Tas tāds dāmu jautājums,» smaida Kaspars un teic, ka Elvīra viņa mammai vēlāk uz Amūru sūtīja paciņas.
Tāpat kā mammas sirdsdraudzene un klasesbiedrene Maija Silmale. «Cik zinu, iepazīstoties Voldemārs vēl nebija izšķīries no pirmās sievas Elīnas. Ja nemaldos, oficiāli tas notika 1944. gada maijā. Un togad jau 1. jūlijā viņš slēdza laulību ar Dailu Kukaini- Rozenfeldi. Pēc tam mamma saglabāja arī Kukaines uzvārdu. Uz piemineklīša kapos ir rakstīts Daila Pūce-Kukaine, to gan tēvs nepareizi izdarīja – vajadzēja rakstīt Kukaine-Pūce, citādi nezinātājs izlasot var pat izdomāt, ka tā viņa meita, jo atšķirība viņiem liela – astoņpadsmit gadi…
Voldemāra neveiksme pirmajā laulībā drīzāk bija saistīta ar negribēšanu palikt laukos, jo viņš, kalpa dēls būdams, ieprecējās saimnieka ģimenē, kur jutās kā bezmaksas priekšstrādnieks. Kad saprata, ka negrib būt zemnieks, aizbēga uz Rīgu, iestājās teātra kursos. Bet tēva pirmā sieva tā arī palika Vestienā, es viņu saucu par Elīnas tanti un vēlāk pie viņas pa brīvdienām braucu, viņa labprāt ņēma pretī. Viņa iemācīja man arī slaukt govi. Vēlāk jau, kad lielāks izaugu, un tēvs atgriezās, mēs ar tēvu kopā pļāvām un sienu gādājām. Vestienā viņa arī apglabāta.
Bet mani vecāki pēc kāzām, jau tā paša gada oktobrī, tika uz kuģa un ar visu kinostudijas aparatūru aizbrauca uz Vāczemi. Kāpēc atgriezās? To prasīju tēvam arī pats, un viņš man teica – saproti, dēls, pirmām kārtām tāpēc, ka tur nevarēju darīt savu darbu, jo pamazām visi muka no Vācijas prom, un latviešu aktieri pazuda cits pēc cita – uz Ameriku, Kanādu, Austrāliju…»
Voldemāra Pūces pieredzes bagāža tad jau bija vērtīga. 1929. gadā viņš sāka strādāt par asistentu pie filmas Lāčplēsis. Tai pašā gadā tika nodibināta sabiedrība Latkino un viņš kļuva par vienu no tās vadītājiem. Septiņus gadus vēlāk viņš bija režisors populārzinātniskajai filmai, drīz pēc tam – scenārija autors un režisors pirmajai latviešu dokumentālajai filmai Latvji, brauciet jūriņā, bet 1941. gadā – autors un režisors aktierfilmai Kaugurieši, kuras pirmizrāde nenotika, jo bija sācies Hitlera armijas iebrukums. Pūce bija režisējis Nacionālajā operā un bijis mākslas filmu studijas direktors.
Tā nu Voldemārs un Daila 1946. gada 5. jūlijā agri no rīta no angļu zonas nometnes Blombergā pārvietojās uz padomju teritorijas nometni. Latvju Ziņas togad rakstīja: «Blombergā Pūce bija savācis dramatisku trupu, ar kuru iestudēja Raiņa Daugavu ar krietniem panākumiem.» No padomju zonas nometnes Voldemāru pārcēla uz Magdeburgas cietumu, bet Dailu uz filtrācijas nometni.
«Mamma no nometnes Rīgā ieradās 1946. gada oktobrī, bet tēvs vēl tika skalots, vētīts un pārbaudīts, cik ir vai nav bīstams. Rezultātā viņš no Narvas filtrācijas cietuma Igaunijā atgriezās Rīgā tikai 1947. gada aprīļa beigās vai maija sākumā. Daila tobrīd bija pieņemta Dailes teātrī par aktrisi. Voldemāra sagaidīšana stacijā notikusi ar tingeltangeli, jo sagaidīja taču režisoru! Padomju vara sāka pildīt solījumu, ko pirms tam deva, – atgriezieties, dzimtene piedos, varēsiet strādāt. Vispirms viņš kā režisors piedalījās filmu dublāžās. Daudzos gadījumos galvenā lomā figurēja Josifs Visarionovičs Staļins, un tēvs tad uz dublāžu aicināja savu draugu no Vestienas laikiem aktieri Artūru Filipsonu. Tā, darot dažādus darbus, radās vajadzība filmai par Raini.
Zināms, ka bija vesels trādirīdis, jo sākumā bija paredzēts, ka režisēs latvietis un arī pirmais operators būs latvietis. Tomēr tika uzaicināts dubultais Staļina prēmijas laureāts Jurijs Aismans, arī operators no Maskavas. Rezultāta Pūce palika par otro režisoru, kurš atbildīgs par aktieriem. Tā viņi nostrādāja līdz 1948. gada rudenim. Redzēju arhīvā materiālu, ka 13. oktobrī čekas 5. nodaļa nolemj izdot orderi Pūces Voldemāra Pētera dēla, dzīvojoša Rīgā, Ausekļa ielā 3–107 un Vīlandes ielā 1–7, arestam un kratīšanai. Arestu sankcionēja nākamajā dienā.
Izrādās, visu šo laiku, kamēr tēvs strādāja, tika vākts kompromāts, nepārtraukti kādu izsauca uz čeku un izjautāja, ko dara Pūce.
Nelaime bija arī tā, ka tēvs savā taisnajā domāšanā – sak, vācu laiki beigušies, tad viss ir kārtībā – domāja, ka turpmāk viss būs labi. Ne vella – ausis dzirdēja, mēles ripoja un katrs viņa izteiciens tika piefiksēts: vai te ir Rīga vai Maskavas nomale, visur krievi pie varas… Latviešiem nedod iespēju strādāt un izteikties… Protams, tas viss tika formēts kā pretpadomju aģitācija. Rezultējošā lēmuma diena arī zīmīga – 13. oktobrī bija pagājuši četri gadi kopš Rīgas atbrīvošanas no fašistiem. Tas bija kaut kā jāatzīmē. Iedomājieties – 14. oktobrī uz filmēšanas laukumu Vecrīgā ierodas melns pakards, no kura izrāpjas divi ādas mēteļos tērpti vīri… Tēvs tobrīd ir uz operatora krāna. Vīri pajautā, vai Pūci varētu palūgt nokāpt uz pāris vārdiem, tad durvis mašīnai ciet un izkāpj viņš jau čekas pagalmā. Un tad sākās purināšana – kas un kā.
Viena lietas puse bija par to, ka vācu laikā viņš turpinājis strādāt kinostudijā, bija Rīga-filma direktors un režisors, kur uzņēma pāris antipadomju propagandas filmu. Viena no īsfilmiņām man pat ir mājās, tur ir arī Elvīra Baldiņa, Žanis Katlaps, Artūrs Dimiters… Galvenā varone – dāmīte koptām rociņām, un Katlapa varonis uzsver, ka svarīgākais nav frizēties, bet gan visu savu roku spēku pielikt uzvarai, lai tiktu galā ar boļševikiem. Lietā tika fiksēta arī epizode, ka 1941. gada 1. jūlijā inženieris Alberts Jekste, aktrises Antas Klints pusbrālis, viņu bija pasaucis uz Radionamu, lai kopā uzrakstītu uzrunu tautai, ka cilvēkiem ir jānāk glābt radio.
Mums arī agrāk bija zināms, ka tēvam bijusi kaut kāda saistība ar radio, un viņš tur bija cietis negadījumā, iekrītot lifta šahtā, taču stāsta detaļas viņš aiznesa sev līdzi, par tām uzzināju vēlāk. Izrādās, lifta šahtā viņš iekrita pēc uzrunas uzrakstīšanas. Toreiz Sarkanā Krusta slimnīcā viņam pat teica, ka cilvēki ar tādiem ievainojumiem nepieceļas. Bet tēvs atcerējās sava skolotāja Čehova mācīto par impulsu sūtīšanu savam ķermenim un pareizu elpošanu, izmantoja to un pēc diviem mēnešiem no slimnīcas iznāca ar savām kājām.
Nu šo dzīves notikumu piesēja viņa lietai kā pretpadomju propagandu. Sākumā neviens sievai nepaziņoja, tā bija pieņemts. Tikai aculiecinieki stāstīja, ka viņš paņemts no filmēšanas laukuma. Process turpinājās līdz janvāra sākumam. Bez advokāta. Pēc tam – sēdi un gaidi Centrālcietumā spriedumu no Maskavas troikas. To nolasīja februārī. Tad pienāca paziņojums, ka sakarā ar pretpadomju darbošanos un dzimtenes nodevību viņš tiek notiesāts un izsūtīts uz Vorkutu ieslodzījumā stingra režīma nometnē, lai gan nebija bijis armijā, nebija rokā turējis ieroci,» stāsta Kaspars un rāda tēva 1954. gadā rakstītu vēstuli: «Mani tiesāja aizmuguriski Maskavā Osoboje Soveščanije februāra sākumā, Centrālcietumā lika parakstīties, ka esmu pagodināts ar augstāko soda mēru – 25 gadi (bez mantas konfiskācijas). Tāpēc mani interesē, kur mana manta? Pārsūdzēju tūlīt un tikai tamdēļ, lai caur to ilgāk uzkavētos Tavā tuvumā – Rīgā. Atbilde pienāca drīzi, protams, negatīva. Un, tā kā tad jau man cietumā bija zināms, ka 25. martā ar Tevi kaut kas noticis, es vairs netiku pārsūdzību atkārtojis.»
Viņš – Voldemāra un Dailas vecākais dēls – piedzima 1948. gada 2. augusta rītā. Vecāki dēlam deva divus vārdus. «Vārdu Inesis man tēvs deva par godu Vecpiebalgai, kas ir manas mammas senču zeme, žēl, ka vecāku dzīves laikā, kad varēja ko izjautāt, neviens netarkšķēja un neinteresējās par tādām lietām, jo domāja, ka padomju vara būs mūžīga un nav ko veltīgi lielīties ar to vai šito, kas bijis. Rezultātā viens vārds man ir par godu ezeram, bet otrs – par godu Kasparam no Mērnieku laikiem, tas bija tēvam mīļš literārais tēls. Kad man bija pienācis brīdis saņemt pasi, padomju cilvēkam drīkstēja būt tikai viens vārds. Es paņēmu Kasparu.»
Daila Dailes teātrī paspēja nospēlēt vien divas sezonas, jo tūlīt pēc Voldemāra aresta notika štatu samazināšana un viņu atlaida, taču režisors Smiļģis nenobijās un paturēja ārštatā. Tāpēc mazais Pūču dēlēns Dailes teātra izrāžu laikā bieži paspēja pagulēt tērpu noliktavā uz lielā gludināmā galda, kur viņu pieskatīja aktieru ģērbēja. Savukārt Daila brīvākajos brīžos skraidīja no vienas iestādes uz citu, cenšoties noskaidrot vīra aresta iemeslus. Diemžēl, kad spriedums jau bija, ķērās klāt sievai un mazajam dēlēnam. «Tā notika, ka ar Uguni un nakti sākās un beidzās mana īslaicīgā karjera Dailē. Pēdējais vakars Rīgā, pēdējā izrāde teātrī ar tiem kolēģiem, kas pēc tā vakara aizklīda katrs uz savu pusi… Taču tik tālu ceļu gan neviens toreiz neuzsāka, un visā ešelonā man nebija neviena paziņas,» Daila vēlāk rakstīja vēstulē.
«Redzēju arhīvā mapi ar uzrakstu Pilnīgi slepeni. Latviešu nacionālisti. Angļu orientācijas spiegošana. Tajā ir mammas un mans vārds. Tātad piedzimu jau kā spiegs.
Tur bija lēmums, ka notiesātā nacionālista ģimene jāizsūta uz attālākiem PSRS rajoniem – uz specnocietinājumu, konfiscējot īpašumu. Zvans pie durvīm atskanējis 25. marta naktī. Mammai mantu savākšanai devuši pusstundu. Mani atstāt neļāva. Man bija septiņi mēneši. Mamma izgāja pa durvīm ar mani uz vienas rokas un pauniņu pie otras. Tā aktrise Daila Kukaine-Pūce 1949. gada aprīlī kļuva par kolhoza Staļina ceļš lauku darbu strādnieci. Kolhozs atradās Amūras krastā, otrajā pusē bija Ķīnas Republika. Tur viņu sauca par Dašeņku.»
1954. gada 3. oktobrī viņa rakstīja: «Stāsta, ka cilvēka ciešai ticībai arvien esot piepildījums. Inis ir atguvis cilvēka tiesības. Un arī tikšanās ar tevi, Voldemār, varbūt kļūs reāla. Tu mani aicini pie sevis? Cik zinu, tad laikam ir atļauts braukt ciemos pie vīriem, bet no šādas varbūtības man jāatsakās – nav līdzekļu. Vienīgi, ja varētu pārcelties uz dzīvi…» Un vēlāk, kad vēstules maršrutā Amūra–Vorkuta un atpakaļ sāka ar dažādiem līkumu līkumiem ceļot biežāk: «Un, ja nu pie tevis aizbrauktu tāda – ar iekritušiem vaigiem, neglīta, veca, kura jau sākusi sirmot, kura spēka pārpilnības vietā cīnās ar mūžīgu nogurumu? Ko tad? Ai, Voldemār, cik laikam gan ir smaga roka. Cik maz gan tur varam līdzēt ir tu, ir es.»
Kad jau Voldemārs gaidīja Dailu pie sevis Vorkutā, 1955. gada 1. jūlijā viņš uzmundrināja: «Manu mīļo Kukainīt! Sveicu savu labāko pusi ar 11 laulībā pavadītiem gadiem! Iznāk tā, it kā mēs vienpadsmit gadus būtu dzīvojuši… Jā, mazliet jau padzīvojām, mazliet. Un dzīvosim vēl! Un kā vēl dzīvosim! Manu mīļo, labo un varonīgo vecenīt, viss iet uz labo pusi!»
Pūču dzimtai – lāča spēks
Voldemārs Pūce Vorkutā bija vienpadsmit gadus. Pašam un arī citiem par laimi arī tur viņš spēja izmantot savus talantus. To viņam bija daudz. Tāpat kā dzimtas sīkstuma. Viņš bija stiprs vīrs. Viņa mammai Emīlijai un tētim Pēterim, kad piedzima Voldemārs, jau bija Annele un Pēterītis. Pēc tam piedzima vēl Milda un Jānis. Gaiziņkalna apkārtnē Vestienas muižas robežās viņa radu ciltskoks bija zarojies no seniem laikiem, un Vestienas apkārtnē visi Pūces zināmā mērā ir radi. Voldemāra tēvam bija trīs brāļi.
Zināms, ka Voldemāra tēvatēvs, goda vīrs Jānis, bijis varena auguma bārdainis un barons augstu vērtējis viņa lāču spēku un godīgumu. Tā kā Jānis nav cietis slaistus un lamājis ne tikai tos, bet arī pielīdējus, ticis pie iesaukas Niknā Pūce. Iespējams no iesaukas arī radies uzvārds ar ierakstu muižas grāmatās – Pūce. Bet viņa sievu, smuko Mariju, saukuši par meža kaķi, jo viņa reiz saskrāpējusi barona seju. Barons viņu sodījis ar pamatīgu pērienu, un Jānis viņu izglābis. Viņu jaunākais dēls Pēteris ir Voldemāra tēvs. Bet Voldemāra aukle bija vecāmāte, tā pati smukā Marija. Kā Voldemārs rakstīja savās atmiņās, viņa raudzījās, lai mājas labums neietu zudumā, bet augtu augumā. Iemācīja mazdēlam, ka nokritis maizes gabals jāpaceļ, trīsreiz jānobučo un jāapēd. Jau pavisam mazu vecāmāte viņu staipīja līdzi uz baznīcu, krogu, tirgu, kristībām, zaļumballēm, uz mežu ogās un sēnēs, jo bērnam no mazotnes jāredz viss, kas notiek pasaulē. Viņa bija tā, kas Voldemāram iemācīja nopīt ogu groziņus, kartupeļu kurvjus, izgatavot vīzes, uztaisīt sesku slazdus, meža irbēm izlikt cilpas un pat vardei ādu pār acīm novilkt. Iemācīja arī vārīt zāļu tējas, jaukt ziedes. Un to, ka katru rītu vispirms jāuzvelk zeķe labajā kājā.
Pūču mājās visi jau tad bija lasīt un rakstīt pratēji, un vecaimātei pat sava bibliotēka bija. Protams, arī Mērnieku laiki plauktā, jo Marija teikusi, ka vaigā pazīst Prātnieka Andžu un Bērtuļu tirgū daudzkārt ir runājusies ar Oļiņu māti. Kad Marijas mīļais mazdēls kā kalpa zēns ieradās Rīgā, viņam bija spēks kaulos strādāt par šoferi, pienotavas krējuma meistaru, ceļu būvētāju, akmeņkali, tad par aktieri un režisoru. Bet lēģerī Voldemārs kļuva par mākslinieku un kopā ar citiem amata brāļiem veica brīnumlietas. Tolaik Vorkuta strauji attīstījās, čekistiem dalīja dzīvokļus, tos vajadzēja iekārtot. Mākslinieku barakā bija arī talantīgs igauņu gleznotājs, kurš prata gleznot izcilas slavenu darbu kopijas, protams, viņi sadarbojās, jo gleznoja arī Voldemārs.
«Tēvs bija izcils meistars dažādās jomās, bet gleznot iemācījās, kad padsmit gados vienu ziemu dzīvoja kopā ar ekspresīvu krievu gleznotāju Čerepovu. Vienu tēva gleznu – Antas Klints un Amtmaņa-Briedīša dubultportretu – es uzdāvināju radiofonam kādā pasākumā, sak, atnesu jums radiovecmāmiņu. Lai tā glezna labāk tur, man sienu nav, kur likt. Bet nometnē Voldemārs daudzus latviešu leģionārus piesaistīja savai darbnīcai, lai viņi var krāsot, ēvelēt, naglot, nevis līst lejā šahtās. Viņi šo baraku sauca par Pūces būri. Gatavoja tur pat mākslīgā kristāla lustras, kapu pieminekļus. Nometnē viņu mīlēja.
Kad Daila no Amūras viņam rakstīja: «Es zinu, ka Tu manā vietā būtu atradis iespēju strādāt un dzīvot jēdzīgākos apstākļos. Man trūkst Tavas enerģijas, gribasspēka un personības. Esmu ļāvusies apstākļu plūsmai. Esmu pieradusi pie šādas dzīves: smagā darba, šaurā kakta, mūžīgās cīņas ar vajadzībām un vienu otru reizi – trūkumu. Cīņa par eksistenci… Tu kādreiz sāki veidot mani – kā pats smējies, par cilvēku taisīji. Un būtu izveidojis, ticu,» tad Voldemārs varēja vien sievu mierināt ar rakstītiem vārdiem: «Strādāju vēl arvien darbnīcā. Varu rakstīt, varu staigāt, bet esmu un palieku smagi ieslodzītais. Pagaidām vēl nekas nav mainījies. Bet mainīsies. Tā nepaliks. Zem šīs saules nekas nav neiespējami. Dailīt, mana labākā puse, neraizējies.»
Atkalsatikšanās
Kaspars pirmo klasi pabeidza Amūrā, pat teicamnieka statusā. Togad Daila varēja atcerēties aktrises laiku un skolā kļuva par Ziemassvētku vecīti. Kursabiedre Milda Klētniece bija atsūtījusi grima kasti. Lai nopelnītu naudu biļetei pie vīra, jo tai vasarā viņi saņēma atļauju braukt pie viņa uz Vorkutu, Daila noorganizēja ansambli, ar kuru uzstājās.
Abu bagāžā bija nu jau divi čemodāni. Pēc gara ceļojuma Kaspars 1956. gada 28. jūnijā beidzot ieraudzīja tēti – liela auguma vīru ar sirmiem matiem un brillēm. Viņš mūžīgā sasaluma pilsētā savu ģimeni varēja aizvest uz 12 kvadrātmetru istabiņu. Bet augusta vidū parādījās cerība, ka reiz iespējama arī brīvība, jo Voldemāram paziņoja – viņam kā nesamērīgi bargi notiesātam apcietinājuma termiņš tiek samazināts uz 15 gadiem. Togad 24. augustā svinēja Voldemāra 50. dzimšanas dienu, bet rudenī tika atklāts Vorkutas Leļļu teātris. Tur Voldemārs bija leļļu meistars, bet Daila šuva lellēm tērpus. Šūšanai speciāli no Latvijas atsūtīja Singer šujmašīnu, kas vēlāk tika atvesta atpakaļ. Tikmēr otro klasi Kaspars nomācījās Vorkutā, piedzīvoja polāro nakti, izlasīja vecāsmātes atsūtītos Staburaga bērnus un Jaungada izrādē viņam piešķīra lāča lomu.
Rīgā 1957. gada 20. maija slēgtā sēdē pārskatīja Dailas un Kaspara izsūtīšanas lietu un nolēma, ka viņi atbrīvojami no specnometinājuma. Bija pagājuši astoņi gadi un četri mēneši. Daila izlēma palikt Vorkutā, kamēr brīvību dos arī vīram, bet nu jau brīvo dēlēnu sūtīt uz Latviju. Voldemāra māsa Anna piekrita viņu pieņemt savās mājās. Jau pirmajā Rīgas vakarā Kaspars iepazinās arī ar savu pusmāsu – trīspadsmit gadu vecāko Valdu, Elīnas meitu. Valda tolaik strādāja Tvaika ielas psihoneiroloģiskajā slimnīcā par medmāsu.
«Pēc diviem gadiem, 1959. gada vasarā, aizbraucām ar Valdu uz Vorkutu ciemos pie vecākiem, lai iepazītos ar tur piedzimušo māsiņu. Viņa piedzima 1958. gadā, un vecāki sākumā gribēja dot viņai Komi vārdu – atmiņai, ka dzimusi tai pusē, taču es protestēju, un māsa tika pie vārda Dace. Tad arī tēvs pēc vienpadsmit gadiem piespiedu šķirtības satika savu lielo meitu. Vorkutā toreiz kūrām Jāņu uguni. Valdai liktenis nebija labvēlīgs, jo kari dzīvei pa vidu, tad tēvs Vorkutā, bet viņa ar māti Vestienā. No Pūces viņa kļuva par Valdu Zaķi, bet tagad jau aizsaulē. Viņas meitai Ilzei Matrozei jau seši mazbērni.»
Bet togad oktobra beigās Voldemārs ar Dailu un Dacīti atgriezās Rīgā ar ātrvilcienu Maskava–Rīga. Pēc tā laika likumiem politiski neuzticamās ģimenes nedrīkstēja dzīvot savienoto republiku galvaspilsētās. Voldemāram nācās izstaigāties pa daudzām iestādēm un pat sarunāt dzīvesvietu Salaspilī, taču tad viņam paveicās. Izglāba pats Rīgas milicijas priekšnieks, kurš, izlasot iesniegumu un uzklausot Pūces emocionālo runu, teicis, ka saprot – augstas kvalitātes režijas profesionālim jādzīvo Rīgā, jo uzņemt kino citā pilsētā būs neiespējami. Viņš pieņēma lēmumu nodrošināt pierakstu, un Pūču ģimene dabūja tiesības dzīvot Rīgā. Pēc ilgākiem meklējumiem Leļļu teātra direktors Jānis Žīgurs paņēma Voldemāru darbā par režisoru. Tikmēr Daila Arodbiedrību kultūras namā nodibināja un vadīja bērnu un jauniešu leļļu teātra studiju. Bet Kaspars skolas dramatiskajā pulciņā dabūja pirmo lomu – Tomu Sojeru. Par Toma tēlojumu tētis viņam uzdāvināja spininga kātu, spoli un sudraba vizuli, lai Vestienā Kāla ezerā var pats spiningot. Bet nē, vecāki nebija tie, kas dēlam ieteica kļūt par aktieri, to viņš pats vēlāk izvēlējās.
«Tēvs savā dzimtajā Vestienā 1968. gadā filmēja mīļos Mērnieku laikus un masu skatos aicināja vestieniešus.» Tad jau Pūču ģimenē bija sešgadnieks Valts – viņš piedzima 1962. gada 7. februārī. Voldemāram tad bija 56 gadi, Dailai – trīsdesmit septiņi. Tuvs ģimenes draugs bija teātra vēsturnieks un kritiķis Valts Grēviņš, kurš gadu pirms tam bija miris, tāpēc jaunākais dēls tika pie viņa vārda. Kasparam kā lielajam brālim vajadzēja mainīt autiņus, mazgāt, iet uz bērnu piena virtuvi pēc zīdaiņu pārtikas maisījumiem.
Tā kā slikti klājās Muzikālajam teātrim, tika pieļauts izņēmums, un bijušais politiskais ieslodzītais kļuva par tā galveno režisoru. Paveicās arī, ka viņam piešķīra dzīvokli jaunceļamā mājā Hospitāļu ielā, taču katrai ģimenei sabiedriskā kārtā bija jānostrādā jaunbūvē divsimt stundu. Darbam tika deleģēts trīspadsmitgadīgais Kaspars. Ar viņu strādāja pārstāvji no deviņpadsmit teatrāļu ģimenēm, arī Miervaldis Ozoliņš, Inta Tirole… Pēc tam Kasparam iegūtās zināšanas noderēja, veicot mājās remontdarbus. Kad māja bija gatava, Daila izvilka lozi divistabu dzīvoklim ar sesto numuru.
«Mammīte nosvinēja 50 gadus, bet 51. gadu sagaidīja jau slimības gultā. Asins vēzis.
Dzīves pārbaudījumi viņas spēkus bija iedragājuši, brīnums, kā viņa vispār izturēja. Valtam tad bija trīspadsmit. Tēvam tas bija liels trieciens. Viņš pats savām rokām Raiņa kapos izgatavoja pieminekli. Pats izveidoja mātes bareljefu, pats vadīja atliešanu bronzā. Bareljefu nozaga. Septiņdesmito gadu beigās viņš vēl aizbrauca uz brāļa Jāņa bērēm Bostonā. Mana māsīca tagad tur palikusi, bet kontakti pārtrūkuši.»
Voldemārs bez Dailas nodzīvoja vēl sešus gadus. No Operetes teātra Nopelniem bagātais mākslas darbinieks, teātra un kino režisors ilgi nevarēja aiziet pensijā, jo nebija darba stāža. Tā gadās, ja vara neskaita visu cilvēka darba mūžu. Tas beidzot izdevās 1977. gadā. Iegūtā brīvība Voldemāram patika, un viņš sāka rakstīt atmiņu stāstus. Atsevišķā kladē sīkā rokrakstā ar zīmuli ierakstīja atmiņas, kurām sākumā bija iecerēts virsraksts Trīs tikšanās ar Mihailu Čehovu. Kad Kaspars tās vēlāk pārrakstīja, viņš tēva memuāriem deva nosaukumu Melpomenes gūstā, un tos turpinājumos publicēja žurnāls Teātra Vēstnesis.
Voldemārs arī labprāt sniedza intervijas, atceroties kino pirmsākumus Latvijā. Viņš paspēja no kinofotodokumentu arhīvā saglabātajiem dublikātiem restaurēt Kauguriešus. 1980. gada 30. jūnijā filmu krātuvē Bulduros viņš darbīgs sēdēja pie montāžas galda, lai atjaunotu pirmo dokumentālo filmu, ar kuru vēl 1981. gada 10. jūlijā piedalījās zvejnieku kolhozu svinīgā ceremonijā un uzklausīja lielo paldies par pirmo zvejnieku filmēšanu pirms 42 gadiem. Un apsolīja 29. jūlijā kopā ar kinooperatoriem doties kinoekspedīcijā pa filmēšanas vietām. Smaidīgs izgāja pa VEF Kultūras nama durvīm, lai steigtos pabeigt rakstīt atmiņas par savu kinojaunību. Tās vēlāk publicēja laikraksts Literatūra un Māksla. Bet 21. jūlijā Voldemāra sirds pēkšņi apstājās. Grāmatiņa par bērnību Nelaikā piebaidīts iznāca gadu pēc viņa nāves.
«Tu – mana ābele, mīļā, ziedošā,» reiz vīram rakstīja Daila. Nu viņi satikās citviet. Tikpat talantīgi savās dzīvēs tapa visi trīs Voldemāra un Dailas bērni. Latvija labi zina komponistu Valtu Pūci un viņa dēlu čellistu Valteru Pūci. «Mūsu māsa Dacīte ir talantīga mūzikas skolotāja, izskolojusi arī Valta Valteru. Viņam tikko otra meita atskrējusi. Valtam vēl ir meita Līva. Dacei ir meita Dita. Man jaunākais dēls Eduards palicis. Mūsdienu dzīve ir tāda, ka nebūtu ko uztraukties. Tas ir neiedomājami, ka bija laiki, kad nedrīkstēja neko, bet arī tad dzīve notika,» noteic Kaspars.
