Aktieris Intars Rešetins: Es katru rītu sveros, tāpēc arī esmu tik nosvērts

– Leļļu izrāde ir norvēģu rakstnieces Marijas Parras grāmatas Vafeļu sirdis dramatizējums. Kāpēc izvēlējies šo darbu?

– Man šis romāns šķiet aizraujošs un sirsnīgs. Tajā valda brīnišķīga bērnības pasaule. Esmu to savulaik lasījis priekšā savām meitām. Rakstniece Zane Zusta grāmatu pielāgojusi skatuves formātam, par galveno notikumu parādot deviņgadīgās Lēnas vēlmi iegūt tēti, un šajā misijā viņai palīdz labākais draugs Trille. Šajos pārmaiņu laikos, manuprāt, ir svarīgi runāt par tādām vērtībām kā īsta draudzība.

– Lelles vieglāk vadīt nekā dzīvus aktierus?

– Strādājot ar lellēm, jāņem vērā dažādas nianses. Dialogi nedrīkst būt pārāk gari. Uz skatuves lelle nevar atrasties pārāk ilgi, jo aktieris aiz aizslietņa fiziski to spēj noturēt tikai trīs minūtes. Pēc tam sāk drebēt rokas. Taču lelles var izdarīt daudz ko tādu, ko aktieri nevar. Lidot, piemēram. Vai uzrāpties traktorā uz mēslu čupas.

– Domā, aktieris nevarētu uz mēslu čupas uzrāpties?

– Droši vien varētu, bet ātri vien tajā iegrimtu.

– Tavs tēvs bija agronoms. Ar ko atšķiras mēsli no sūdiem?

– Negribu atklāt šo noslēpumu, jo jautājums ir iztirzāts manā izrādē. Kā zināms, bērniem nav lielāka prieka un sajūsmas kā tēma par kakām.

– Par ko tu pēdējo reizi esi pateicis: «Tas nu gan ir galīgs sūds!»

– Droši vien skatoties kādu seriālu vai kāda veidotu mākslas darbiņu.

– Tu darbā esi tirāns vai demokrāts?

– Vienmēr esmu bijis empātisks gan sadzīvē, gan darbā.

– Sodi aktierus, ja viņi nokavē mēģinājumu?

– Par katru kavētu minūti – viens mandarīns. Par katru haltūru, kad aktieris nevar ierasties uz mēģinājumu, konjaka pudele. Par katru lamuvārdu – naudas sods. Pirmkārt, lamāties leļļu teātra aktieriem nav smuki.

Un mums visiem jāsāk atbrīvoties no padomju laiku mantojuma, arī krievu lamuvārdiem.

– Nosauc trīs spēcīgus latviešu lamuvārdus, ar kuriem tos varētu aizstāt!

– Ļoti labs lamuvārds ir cāļa pakaļa, to Rūjienā lieto. Arī sūda mugura ir spēcīgs vārds, kuru izmanto rūjienieši. Redzi, visi smukākie lamuvārdi nāk no turienes. Taču nekas nevar būt skaistāks par vārdu diegabiksis. Mums ir bagāta valoda, vajag tikai parušināties Dainu skapī. Ja kādam ar šiem lamuvārdiem ir par maz, lai palasa nerātnās dainas. Tur noteikti var atrast daudz skaistu vārdu.

– Kas ir automatonofobija?

– Bailes no automatizētiem rīkiem?

– Ne gluži. Tās ir bailes no lellēm.

– (Smejas.) Jēziņ, kāds tiešām no tām baidās?!

– Tu jau esi sasniedzis vecumu, kad celies bez modinātāja?

– Bez palīglīdzekļiem ceļos jau daudzus gadus. Vecums acīmredzot mani sasniedzis ātrāk nekā vienaudžus.  

– Ja Rūjienas saldējums nolemtu sākt ražot tavā vārdā nosauktu saldējumu un lūgtu tev izvēlēties garšu, kāda tā būtu?

– Griljāžas. Tas ir visgaršīgākais saldējums pasaulē, un viņiem tāda vēl nav.

– Tas taču briesmīgi salds!

– Ļoti labi. Alkoholu es nelietoju, tabaku arī ne. Saldumi ir mana kaislība.

–​​​​​​​ Kāpēc vaniļas saldējums ir balts, bet vaniļas ekstrakts – brūns?

– Bāc, kas ir vaniļas ekstrakts? Pirmo reizi dzirdu tādu vārdu savienojumu.

–​​​​​​​ Tas ir šķīdums, ko gatavo no vaniļas pākstīm.

– Tas man ir jaunums. No pākšaugiem zinu tikai zirņus un pupas. Piedodiet, neesmu kulinārs.

–​​​​​​​ Lielākais svars, kāds tev bijis?

– Pērnā gada 19. augustā svēru 96,6 kilogramus. Biju normāls pelmenis! Kā jau lielākā daļa pasaules iedzīvotāju, pandēmijas laikā biju kārtīgi ēdis un gulējis. Taču nu jau sveru par 10 kilogramiem mazāk.

–​​​​​​​ Kā izdevās atbrīvoties no liekajiem kilogramiem?

– Atgriezos sporta pasaulē. Es jau, redz, dzīvoju ar fiziskās sagatavotības treneri, tāpēc man bija vieglāk.

–​​​​​​​ Tu vēl skrien?

– Kā vējš? (Smejas.) Mazliet vēl skrienu. Pa trepēm.

–​​​​​​​ Kas ir Sniegbaltītes vecāki?

– Sniegbaltīši. No vecās Sniegbalšu dzimtas.

–​​​​​​​ Suns saka – vau, kaķis saka – ņau, govs saka – mū, kā saka zaķītis?

– (Ilgi domā.) Varbūt puk, puk? Nē, tā saka ezītis. Zaķītis neko nesaka, viņam ļipa trīc.

–​​​​​​​ Ko vīri dara pa kluso no sievām?

– Ko tik nedara! Nemazgā traukus, netīra māju. Es varētu turpināt un turpināt.

–​​​​​​​ Tagad daudziem pāriem ir mode precēties vēlreiz. Ar Zandu neesi domājis par šādu pasākumu?

– Ar sievu esmu precējies četras reizes. Kas tad tas ir? Mums patīk to darīt, un mēs precēsimies vēl un vēl. Iesaku to darīt arī citiem, jo tad man būs vairāk darba. Man bija viens čalis, kurš precējās Dikļu pilī ar vienu sievu, un pēc diviem gadiem es atkal vadīju viņa kāzas Dikļu pilī, bet jau ar citu sievu. Lūk!

–​​​​​​​ Viņš apzināti izvēlējās tevi par abu kāzu vadītāju?

– Jā! Man ir bijuši pāri, kuri zvana un saka: «Mēs ļoti gribam tevi!» Es atbildu: «Bet es jau vadu citas kāzas!» Un viņi saka: «Labi, mēs pārliksim datumu.» Iedomājies? Ir taču cilvēki, kuriem nav gaumes (smejas).

–​​​​​​​ Kā rīkojies, ja atbrauc uz kāzām un ieraugi…

– …ka tur visi ir geji?

–​​​​​​​ Nu, nē, viņi taču jautri. Bet, ja tu atbrauc un saproti, ka līgavas un līgavaiņa radinieki cits citu nīst?

– Bija viens jancīgs stāsts. Man zvana no aģentūras un saka: «Intar, ir kāzas, vai tev šis datums ir brīvs?» Atbildēju, jā. «Kad nāks tuvāk, izrunāsim, ko jaunais pāris vēlas, ko varam piedāvāt,» saka aģentūra. Paiet trīs nedēļas, un zvans: «Klausies, pāris saplēsās, un kāzas nebūs. Vari atbrīvot šo datumu.» Paiet vēl mēnesis, un atkal zvana no tās pašas aģentūras: «Tev vēl tas datums brīvs? Būs tās kāzas!» Jautāju: «Tomēr salīga?» Man saka: «Nē, viņš sameklēja citu sievu!» Šis čalis, ja nemaldos, tolaik bija miljonāru sarakstā. Kāzas arī bija interesantas. Spēlēja grupa Credo. Līgavas un līgavaiņa radi cits citu nekad nebija redzējuši, pilnīgi svešinieki. Jaunais pāris viens otru knapi trīs nedēļas pazina. Abu vecāki visu laiku bija ar kaut ko neapmierināti. Enerģija gaisā virmoja nokaitēta. Finālā visi saplēsās, ieskaitot jauno pāri, un aizgāja gulēt. Palika tikai jaunais vīrs un viņa draugs, arī miljonārs. Viņi samaksāja Credo par vēl vienu uzstāšanos, sēdēja, dzēra viskiju, pīpēja cigāru un klausījās Ekrāns balts un neparasts… Bija koncerts diviem.

–​​​​​​​ Vai tu būtu gatavs vēlreiz piedzīvot pubertātes vecumu?

– Labprāt. Ne jau pumpas es gribu, bet ar šodienas pieredzi gribētu piedzīvot pirmo mīlestību, pirmo kautiņu.

Ar gadiem kļūst arvien mazāk tā pirmreizīguma.

Vari uzlabot kvalitāti, bet jaunatklājumu vairs tikpat kā nav. Tāpēc man patīk lasīt grāmatas, ceļot, sēņot, lai arī sēnes neēdu, makšķerēt…

–​​​​​​​ Pandēmijas laikā kļuvi par dārznieku, uzslēji pat milzu siltumnīcu. Kāda bija raža?

– Pirmajā gadā bija riktīgi laba. Bija arī daudz laika, ko veltīt tomātiem, arbūziem, kartupeļiem, kabačiem, zemenēm, avenēm. Vai, dieniņ, ko tik nesastādīju! Otrajā gadā dārzniecībai laika bija mazāk, un tas ietekmēja ražu. Dārziņš jau nemitīgi ir jāapčubina un jāapmīļo. Šopavasar esmu nolēmis pārtaisīt siltumnīcu. Noskatījos no komponista Kārļa Lāča, ka viņš tomātus audzē podos, gribu tā pamēģināt.

–​​​​​​​ Tu ravē tupus vai stāvus?

– Dažādi. Esmu universāls. Kā jau agronoma dēls.

–​​​​​​​ Kūpinātavu tev izdevās uzbūvēt?

– Jā. Turklāt netīšām uztaisīju gan karsto, gan auksto kūpinātavu, varu regulēt temperatūru, kā vajag. Esmu ar sevi ļoti apmierināts, jo tā bija pirmā būve, kuru esmu mūrējis. Tagad varu teikt – esmu īsts vecis!

–​​​​​​​ Trakākā lieta, ko esi izdarījis naudas dēļ?

– Biju students, un mani uzaicināja piedalīties vecmeitu ballītē. Mans uzdevums bija savaldzināt meiteni, kura grasījās precēties. Toreiz mēs viens otru nepazinām, bet šobrīd tā ir viena no Latvijā pazīstamākajām žurnālistēm. Sīkāk nestāstīšu, citādi viņu atkodīs. Varu pateikt tikai to, ka tā nebija mana klasesbiedre Inga Spriņģe.

–​​​​​​​ Bet savaldzināt to meiteni tev izdevās?

– Nākamais jautājums?!

–​​​​​​​ Kad biji jaunāks, tev bija pusgari mati. Neesi domājis atgriezties pie šādas frizūras?

– Nē, man mati kļūst retāki un atkāpjas. Un Imanta Parādnieka pēdās kaut kā negribas iet. Visam savs laiks.

–​​​​​​​ Kura garšviela tevi vislabāk raksturo?

– Piparmētra. Esmu atsvaidzinošs.

–​​​​​​​ Kāds simbols apzīmē nulli romiešu ciparos?

– Nulle, man šķiet, pilnīgi visos variantos ir nulle.

–​​​​​​​ Ar ko līdz galamērķim var nokļūt ātrāk – ēzeli vai išaku?

– Es nezinu, kas ir išaks.

–​​​​​​​ Tas pats ēzelis vien ir. Un kas ir ignorance?

– Tas, ka tu kādu ignorē.

–​​​​​​​ Nē! Ignorance ir nezināšana.

– Kolosāli…

–​​​​​​​ Savulaik tev bija sāpe, ka režisori nemitīgi dodot spēlēt sievietes.

– Tāpēc no Dailes teātra arī aizgāju. Sevi ekspluatēt tikai viena tipa lomās man kā aktierim nav interesanti. Taču šo posmu esmu jau izslimojis.

–​​​​​​​ Toties nu esi redzams brutāla noziedznieka lomā seriālā Tunelis. Tur vari izpausties.

– Šai lomai speciāli pat nodzinu matus.

–​​​​​​​ Tu vienmēr esi tik nosvērts, mierīgs. Kādus nomierinošos līdzekļus lieto?

– Es katru rītu sveros, tāpēc arī esmu tik nosvērts.

–​​​​​​​ Ja taviem ģimenes locekļiem paziņotu, ka esi arestēts, kāda būtu viņu pirmā doma?

– Gan jau nodomātu, ka esmu izrēķinājies ar kādu vatņiku.

–​​​​​​​ Tava kaislība ir makšķerēšana. Kāds ir bijis tavs lielākais loms?

– Tas notika rudenī Zviedrijā, un tas bija aptuveni septiņus kilogramus smags lasis. Spēcīgākā zivs, kādu jebkad esmu turējis kātā. Mums bija vismaz desmit minūšu ilga cīņa. Upe bija šausmīgi strauja un spēcīga. Taču es no dziļuma izvilku zivi seklumā un pievilku sev klāt.

Tajā mirklī mēs ieskatījāmies viens otram acīs, un es sapratu, ka tā ir mana mūža zivs.

Bet lasis pie sevis domāja – ne šodien, mīļais! Pagriezās riņķī un aizpeldēja, manu astoņdzīslu auklu pārraujot kā diegu. Esmu priecīgs, ka tā zivs vēl kaut kur peld. Ceru, reiz mēs atkal tiksimies. Es to noteikti atpazīšu, jo lasim lūpā palika mans zelta māneklis.

–​​​​​​​ Bļitkot neej?

– Šņabi es nedzeru, un man ir auksti. Esmu no salīgajiem.

–​​​​​​​ Kurš ir labākais veids, kā nomakšķerēt sievieti?

– Es šajā jomā neesmu nekāds makšķernieks. Parasti nomakšķerē mani. Arī sieva pati mani atrada.

–​​​​​​​ Ko tu izlasīsi ātrāk – recepšu grāmatu vai diētu rokasgrāmatu?

– Diētas man nav aktuālas. Bet es gribētu iemācīties gatavot. Esmu pat domājis par kulinārijas kursiem, lai varētu priecēt savas meitenes mājās.

–​​​​​​​ Kāda ir tava asinsgrupa?

– 0 rēzus negatīvā.

–​​​​​​​ Vai esi donors?

– Jā, nododu asinis regulāri, jo man ir reta asinsgrupa, kas der visiem. Man bieži zvana no donoru centra: «Nāciet, mākslinieka kungs!»

–​​​​​​​ Kāpēc krāsaino zīmuļu komplektā ir baltais zīmulis?

– Jo baltā ir pamatkrāsa.

–​​​​​​​ Tiešām? Nevar būt!

– Vismaz man tā ir pamatkrāsa.

–​​​​​​​ Sievietes TV šovu vadītājas dēvē par TV dīvām. Kā dēvē vīriešus?

– TV dīvāni.

–​​​​​​​ Ja tev būtu iespēja samazināt kādu priekšmetu un nēsāt to vienmēr līdzi kabatā, kurš tas būtu?

– Elektriskais bubinātājs.

–​​​​​​​ Tev joprojām pie gultas stāv beisbola nūja?

– Jā, kur nu bez tās.

–​​​​​​​ Ja nāks zaglis, zvetēsi pa kājām?

– Zagļiem nav izredžu ienākt manā mājā. Visur saliktas novērošanas kameras un izliktas lāču lamatas.

–​​​​​​​ Kā sauc rādītājpirkstu uz kājas?

– Rādītājpirksts uz kājas.

–​​​​​​​ Pēdējā lieta, ko esi pazaudējis?

– ​​​​​​​(Ilgi domā.) Cieņu pret dažiem cilvēkiem. Man ir, par ko domāt un saprast, cik gan lielā mērā esmu bijis ideālists… Jā, šis ir interesants laiks manā dzīvē.